Jehova ne vien atlaiž grēku parādu, bet arī izdzēš grēkus. Kas mums nāk prātā, kad dzirdam par parāda atlaišanu? Varbūt mēs iztēlojamies, kā tiek pārsvītrota parādzīme. Taču skaitļi uz parādzīmes joprojām ir izlasāmi. Bet kas notiek, ja uzrakstītais tiek izdzēsts? Tas vienkārši pazūd. Tinte, ko parasti lietoja senatnē, bija maisījums, kura sastāvā bija kvēpi, sveķi un ūdens. Neilgi pēc uzrakstīšanas bija iespējams ar mitru sūkli rakstīto izdzēst, un no tā nepalika ne pēdu. Teksts izgaisa kā nebijis. Mēs esam ļoti pateicīgi Jehovam, ka viņš pilnībā izdzēš mūsu grēkus. (Ps. 51:9.) w25.02 10. lpp., 11. rk.

Ja par mums spriež kļūdaini vai pret mums slikti izturas, mūs stiprina apziņa, ka Jehova zina, kā ir īstenībā, un noteiktā laikā viņš liks taisnībai triumfēt. Šī apziņa mums palīdz visu izturēt. Atstādami visu Jehovas ziņā, mēs neļaujam sirdī krāties aizvainojumam un dusmām. Ja mēs tā nedarītu, dusmas kādā brīdī izlauztos uz āru un mēs varbūt izdarītu kaut ko tādu, ko vēlāk nožēlotu. Iekšējs aizvainojums ar laiku var mums laupīt prieku un mūs attālināt no Jehovas. Protams, mēs nespējam sekot Jēzus priekšzīmei pilnībā. Reizēm mums pasprūk neapdomīgi vārdi vai arī mēs izdarām kaut ko tādu, par ko vēlāk kauns. (Jēk. 3:2.) Dažiem kristiešiem jāpieredz tādas fiziskas un emocionālas pārestības, ka nodarītā sekas zudīs tikai jaunajā pasaulē. Ja ar mums kaut kas tāds ir noticis, turēsim prātā, ka Jehova zina, ar kādām grūtībām mēs saskaramies. Arī Jēzus saprot, kādas sāpes mums jāizcieš, jo viņš pats bija pieredzējis daudz netaisnību. (Ebr. 4:15, 16.) Mēs esam priecīgi, ka Bībelē var atrast vērtīgus padomus, kuri mums lieti noder, kad pieredzam netaisnību. w24.11 6. lpp., 12., 13. rk.

Lai ”iegūtu mūžīgu dzīvi”, ir jātic tam, ko Dievs ir sūtījis. (Jāņa 3:16—18; 17:3.) Ebrejiem, kas dzirdēja Jēzus vārdus, bija grūti pieņemt domu, ka viņiem ir jāveido ticība Jēzum. Viņi Jēzum vaicāja: ”Kādu zīmi tu parādīsi, lai mēs tev ticētu?” (Jāņa 6:30.) Viņi sacīja, ka Mozus laikā Dievs viņu tēviem deva mannu, ko var salīdzināt ar maizi. (Neh. 9:15; Jāņa 6:31; Ps. 78:24, 25.) Kā redzams, viņu domas joprojām aizņēma ēdiens. Kad Jēzus pēc tam runāja par ”maizi no debesīm”, kas atšķirībā no mannas var dot mūžīgu dzīvi, viņi pat nepavaicāja, ko Jēzus ar to gribēja teikt. (Jāņa 6:32.) Viņus tik ļoti nodarbināja viņu ikdienas vajadzības, ka viņi neieklausījās tajā, ko Jēzus gribēja viņiem paskaidrot. w24.12 5., 6. lpp., 10., 11. rk.