Kad Dievs radīja Ādamu un Ievu, viņš tiem deva par mājvietu brīnišķīgu dārzu, kurā bija daudz ēdamu augu un dažādu augļu koku. Tur bija tikai viens vienīgs koks, kura augļus bija aizliegts ņemt, — ”laba un ļauna atzīšanas koks”. Ādams un Ieva bija apveltīti ar brīvu gribu, tāpēc viņi paši varēja izlemt, vai viņi paklausīs Dievam vai ne. Taču Dievs Ādamu bija brīdinājis: ”Tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi.” (1. Mozus 1:29; 2:17.)

Saprātīgs aizliegums

Šis vienīgais aizliegums nekādi neapgrūtināja Ādamu un Ievu, jo viņi brīvi varēja ēst augļus no visiem pārējiem dārza kokiem. (1. Mozus 2:16.) Turklāt tas arī neradīja iespaidu, it kā pirmajiem cilvēkiem būtu kaut kādas nepareizas slieksmes, un tajā nebija nekā aizskaroša. Ja Dievs viņiem būtu aizliedzis kaut ko galēji nekrietnu, piemēram, sodomiju vai slepkavošanu, kāds varētu apgalvot, ka pilnīgajiem cilvēkiem piemīt zemiskas noslieces, kas ir jāierobežo. Turpretī ēšana pati par sevi bija pilnīgi dabiska un nevainīga rīcība.

Vai aizliegtais auglis patiesībā bija seksuālas attiecības, kā daži uzskata? Šim viedoklim nav pamatojuma Bībelē. Pirmkārt, kad Dievs izteica šo aizliegumu, Ādams bija viens pats, un acīmredzot arī pēc tam kādu laiku viņam vēl nebija sievas. (1. Mozus 2:23.) Otrkārt, Dievs pats pavēlēja Ādamam un Ievai: ”Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi.” (1. Mozus 1:28.) Viņš nekādā gadījumā nebūtu pavēlējis cilvēkiem pārkāpt viņa likumu un tad sodījis viņus par to ar nāvi. (1. Jāņa 4:8.) Treškārt, Ieva ēda aizliegto augli pirms Ādama un tikai pēc tam deva to arī savam vīram. (1. Mozus 3:6.) Tātad aizliegtais auglis nevarēja būt seksuālas attiecības.

Pretenzijas uz morālu neatkarību

Bībelē minētais atzīšanas koks tiešām bija reāls koks, taču tas simbolizēja Dieva tiesības valdīt pār cilvēkiem, ko viņš bija radījis, un noteikt, kas tiem ir labs un kas slikts. Tāpēc ēst no šī koka nozīmēja ne tikai zagt, proti, piesavināties to, kas pieder Dievam, bet arī pašpaļāvīgi izvirzīt pretenzijas uz morālu neatkarību, uz tiesībām pašiem būt vienīgajiem noteicējiem pār sevi. Pievērsiet uzmanību, ko Sātans teica pēc tam, kad viņš melīgi bija apgalvojis Ievai, ka ne viņa, ne viņas vīrs ”nemirs vis”, ja ēdīs aizliegtā koka augļus. Sātans sacīja: ”Dievs zina, ka tanī dienā, kad jūs no tiem ēdīsit, jūsu acis atvērsies un jūs būsit kā Dievs, zinādami, kas labs un kas ļauns.” (1. Mozus 3:4, 5.)

Izvirzīdami pretenzijas uz neatkarību, Ādams un Ieva neglābjami sabojāja savas attiecības ar Dievu Jehovu, un kopš tā brīža grēks sāka ietekmēt visu viņu organismu līdz pat gēnu līmenim. Tiesa, pirmie cilvēki nodzīvoja vēl vairākus simtus gadu, bet viņi sāka lēnām mirt jau ”tai dienā”, kad bija sagrēkojuši, gluži kā koka zars sāk kalst, tiklīdz ir nocirsts. (1. Mozus 5:5.) Turklāt pirmo reizi mūžā viņos radās iekšējs nemiers. Viņi sajutās kaili un mēģināja paslēpties no Dieva. (1. Mozus 3:7, 8.) Ādamu un Ievu sāka mocīt vainas apziņa, nedrošība un kauns. Grēka dēļ viņus plosīja mokošas izjūtas, un sirdsapziņa viņiem pārmeta izdarīto.