Brāļi ar atšķirīgu sirds nostāju
VECĀKU pieņemtie lēmumi neizbēgami ietekmē bērnus — tā tas ir mūsdienās, un tā tas bija Ēdenes dārzā. Ādama un Ievas dumpīgā rīcība nopietni iespaidoja visu cilvēci. (1. Mozus 2:15, 16; 3:1—6; Romiešiem 5:12.) Tomēr ikviens no mums var izveidot labas attiecības ar Radītāju, ja vien mēs vēlamies. To var skaidri redzēt no gadījuma ar Kainu un Ābelu, pirmajiem brāļiem cilvēces vēsturē.
Bībelē nav rakstīts, ka Dievs būtu runājis ar Ādamu un Ievu pēc viņu izdzīšanas no Ēdenes dārza. Tomēr ar viņu dēliem Jehova runāja. No saviem vecākiem Kains un Ābels, bez šaubām, bija uzzinājuši par agrākajiem notikumiem, un viņi arī varēja redzēt ”ķerubus un abpus liesmojošu zobenu”, kas ”sargāja ceļu uz dzīvības koku”. (1. Mozus 3:24, LB-65r.) Turklāt šie vīrieši paši bija liecinieki tam, kā piepildās Dieva spriedums, — grūts darbs un sāpes bija kļuvuši par dzīves realitāti. (1. Mozus 3:16, 19.)
Kainam un Ābelam droši vien bija pazīstami Jehovas vārdi, ko viņš teica čūskai: ”Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas tev sadragās galvu, bet tu viņam iekodīsi papēdī.” (1. Mozus 3:15.) Abu brāļu zināšanas par Jehovu bija pietiekamas, lai viņi varētu veidot labas attiecības ar Radītāju.
Pārdomas par Jehovas izteikto pravietojumu un mīlošā Radītāja īpašībām noteikti bija radījušas Kainā un Ābelā vēlēšanos iegūt Dieva labvēlību. Bet kādā mērā viņi attīstīja šo vēlēšanos? Un vai viņi, paklausīdami iedzimtajai vēlmei pielūgt Dievu, attīstīja savu garīgumu un apliecināja ticību Dievam? (Mateja 5:3, NW.)
Brāļi nes upurus
Kādā reizē Kains un Ābels nesa Dievam upurus. Kains ziedoja zemes augļus, bet Ābels pirmdzimtos no sava ganāmpulka. (1. Mozus 4:3, 4.) Šiem vīriem varēja būt jau kādi 100 gadi, jo Ādams kļuva par Seta tēvu 130 gadu vecumā. (1. Mozus 4:25; 5:3.)
Kaina un Ābela upuri liecināja, ka viņi apzinājās savu grēcīgo stāvokli un vēlējās iegūt Dieva labvēlību. Droši vien viņi kaut kādā mērā bija pārdomājuši Jehovas apsolījumu attiecībā uz čūsku un sievas dzimumu. Bībelē nav rakstīts, cik daudz laika Kains un Ābels veltīja, lai veidotu attiecības ar Jehovu, taču Dieva reakcija uz viņu nestajiem upuriem palīdz izprast viņu dziļākās domas.
Daži Bībeles komentētāji ir izteikušies, ka Ieva, iespējams, uzskatīja Kainu par ”dzimumu”, kas iznīcinās čūsku, jo, kad Kains piedzima, viņa teica: ”Es grūtībās esmu saņēmusi dēlu ar Dieva palīgu.” (1. Mozus 4:1.) Ja arī Kains domāja tāpat, viņš pieļāva lielu kļūdu. Toties Ābels upurēja, ticības mudināts, tāpēc var teikt, ka ”ticības spēkā Ābels ir nesis Dievam labāku upuri nekā Kains”. (Ebrejiem 11:4.)
Ābela izpratne par garīgiem jautājumiem un Kaina izpratnes trūkums nebija vienīgā atšķirība starp brāļiem: atšķirīga bija arī viņu sirds nostāja. Tāpēc ”tas Kungs skatījās uz Ābelu un uz viņa dāvanām ar labpatiku. Bet Kainu un viņa dāvanas Dievs neievēroja.” Kains, visticamāk, bija tikai virspusīgi domājis par upuri un formāli izpildīja ar to saistītās darbības. Bet Dievs nebija apmierināts ar šādu šķietamu pielūgsmi. Kaina sirds bija kļuvusi ļauna, un Jehova redzēja viņa nepareizos motīvus. Kas patiesībā bija Kaina sirdī, kļuva redzams tad, kad Jehova nepieņēma viņa upuri. Kains nevis centās mainīt savu attieksmi, bet ”iededzās bardzībā, un viņa vaigs raudzījās nikni”. (1. Mozus 4:5.) Viņa rīcības veidā atspoguļojās nelāgi uzskati un nodomi.
Kaina reakcija uz brīdinājumu
Zinot, kāda ir Kaina sirds nostāja, Dievs deva viņam padomu: ”Kāpēc tu esi apskaities? Kāpēc tavs vaigs raugās nikni? Vai nav tā: ja tu esi labs, tu savu galvu vari pacelt, bet ja tu dari ļaunu, tad grēks ir tavu durvju priekšā un tīko pēc tevis. Bet tev būs valdīt pār viņu!” (1. Mozus 4:6, 7.)
No šiem vārdiem mēs varam mācīties, ka grēks patiesībā ir arī mūsu durvju priekšā un tas ir gatavs mūs aprīt. Bet Dievs mums ir devis gribas brīvību, tāpēc mēs varam izvēlēties darīt to, kas ir pareizs. Jehova mudināja Kainu laboties, taču nepiespieda viņu. Kains pats izlēma, kā rīkoties.
Dieva iedvesmotajos Rakstos tālāk teikts: ”Kains runāja ar savu brāli Ābelu. Un notika, kad viņi abi bija tīrumā, Kains cēlās pret savu brāli Ābelu un viņu nokāva.” (1. Mozus 4:7, 8.) Tā Kains kļuva par aukstasinīgu slepkavu. Kad Jehova jautāja: ”Kur ir Ābels, tavs brālis?”, Kaina atbilde neliecināja, ka viņš kaut mazliet nožēlotu savu rīcību. Viņš atbildēja bezjūtīgi un nekaunīgi: ”Es nezinu; vai tad es esmu sava brāļa sargs?” (1. Mozus 4:9.) Klaji meli un vainas neatzīšana liecināja par Kaina cietsirdību.
Jehova nolādēja Kainu un pavēlēja viņam pamest Ēdenes apkārtni. Zeme jau bija nolādēta, bet Kainam bija īpaši smagi jāizjūt šis lāsts — zeme, ko viņš apstrādāja, nesa pavisam maz augļu. Turklāt viņam bija jābēguļo un jāklejo. Kains žēlojās, ka piespriestais sods ir pārāk bargs, un uztraucās, ka viņam varētu tikt atriebts par brāļa slepkavību, bet viņš neizrādīja ne mazāko nožēlu par savu rīcību. Jehova pielika Kainam ”zīmi” — ļoti iespējams, tā bija stingra Jehovas pavēle, kas aizliedza nogalināt Kainu, lai atriebtu Ābela nāvi, un ko zināja un ievēroja visi cilvēki. (1. Mozus 4:10—15.)
Tad Kains ”aizgāja no Dieva acīm un dzīvoja Noda zemē, austrumos no Ēdenes”. (1. Mozus 4:16.) Viņš ņēma par sievu kādu no savām māsām vai viņu meitām un uzcēla pilsētu, ko nosauca sava pirmdzimtā dēla vārdā par Ēnohu. Kaina pēcnācējs Lamehs bija tikpat varmācīgs kā viņa bezdievīgais priekštecis. Taču Noas dienu plūdos visi Kaina pēcnācēji gāja bojā. (1. Mozus 4:17—24.)
Pamācība mums
Mēs varam daudz ko mācīties no tā, kas Bībelē stāstīts par Kainu un Ābelu. Apustulis Jānis mudināja kristiešus mīlēt citam citu ”ne kā Kains, kas bija no ļaunā un nokāva savu brāli”. Kaina ”darbi bija ļauni un viņa brāļa darbi taisni”. Vēl Jānis rakstīja: ”Katrs, kas savu brāli ienīst, ir slepkava, un jūs zināt, ka neviens slepkava nepatur sevī mūžīgo dzīvību.” Tas, kā mēs izturamies pret mūsu kristīgajiem brāļiem, ietekmē mūsu attiecības ar Dievu un mūsu nākotnes izredzes. Dievs nebūs labvēlīgs pret mums, ja mēs ienīdīsim kādu no saviem ticības biedriem. (1. Jāņa 3:11—15; 4:20.)
Kains un Ābels, visticamāk, tika audzināti līdzīgi, bet Kainam nebija izveidojusies ticība Dievam. Viņam patiesībā bija tāda pati prāta nostāja kā Velnam, kas ir slepkava un melu tēvs. (Jāņa 8:44.) Kaina dzīve parāda, ka mums visiem ir izvēles brīvība un tie, kas izvēlas grēkot, atsvešinās no Dieva. Šis gadījums atklāj arī to, ka Jehova soda cilvēkus, kas nenožēlo savus grēkus.
Savukārt Ābels ticēja Jehovam. ”Ticības spēkā Ābels nesa Dievam labāku upuri nekā Kains; tās dēļ par viņu ir liecināts, ka viņš ir taisns, kā Dievs par viņa dāvanām ir liecinājis.” Lai gan Bībelē nav pierakstīts neviens vārds, ko teicis Ābels, savas ticības dēļ viņš ”vēl runā”. (Ebrejiem 11:4.)
Ābels bija pirmais no daudzajiem cilvēkiem, kas saglabāja uzticību Dievam. Viņa asinis, kas ”brēca” uz Jehovu no zemes, nav aizmirstas. (1. Mozus 4:10; Lūkas 11:48—51.) Ja mums ir tāda pati ticība kā Ābelam, arī mēs varam izveidot labas un pastāvīgas attiecības ar Jehovu.
[Papildmateriāls 22. lpp.]
ZEMKOPIS UN AITU GANS
Dievs bija uzticējis Ādamam pienākumu apstrādāt zemi un rūpēties par dzīvniekiem. (1. Mozus 1:28; 2:15; 3:23.) Ādama dēls Kains izvēlējās zemkopja darbu, bet Ābels kļuva par aitu ganu. (1. Mozus 4:2.) Taču kāpēc audzēt aitas, ja pirms plūdiem cilvēki uzturā lietoja tikai augļus un dārzeņus? (1. Mozus 1:29; 9:3, 4.)
Aitām ir grūti izdzīvot bez cilvēku palīdzības, un, kā liecina Ābela nodarbošanās, ļaudis jau izsenis ir audzējuši šos mājdzīvniekus. Bībelē nav stāstīts, vai cilvēki pirms plūdiem lietoja uzturā pienu, bet jebkurā gadījumā viņi varēja izmantot aitas vilnu. Arī aitu ādas varēja lieti noderēt. Piemēram, Ādamam un Ievai Jehova sagādāja ”drānas no ādām”. (1. Mozus 3:21.)
Šķiet saprātīgi domāt, ka sākumā Kains un Ābels sadarbojās un palīdzēja sagādāt pārējiem ģimenes locekļiem apģērbu un pārtiku.
[Attēls 23. lpp.]
Kaina ”darbi bija ļauni un viņa brāļa darbi taisni”