Kaut kad vēlāk, kad Kains un Ābels jau bija pieauguši, nobrieduši vīrieši, viņi abi upurēja Jehovam. Ābels bija gans, tāpēc viņš ”nesa upuri no avju pirmdzimtiem, no tiem, kas viņam bija tie treknākie”. Turpretī Kains upurēja kaut ko ”no zemes augļiem”. Jehova pieņēma Ābela upuri, bet ”Kainu un viņa dāvanas Dievs neievēroja”. (1. Mozus 4:3—5.) Kāpēc Dievs pieņēma Ābela upuri, bet Kaina upuri ne?

Daži to izskaidro ar faktu, ka Ābels upurēja ”no avju pirmdzimtiem”, bet Kains upurēja tikai kaut ko ”no zemes augļiem”. Tomēr nevar sacīt, ka vaina bija augļos, ko upurēja Kains, jo Bībelē ir stāstīts, ka Jehova skatījās ar labpatiku ”uz Ābelu un uz viņa dāvanām”, bet neievēroja ”Kainu un viņa dāvanas”. Tas nozīmē, ka Jehova vispirms skatījās, kas ir sirdī cilvēkam, kurš viņu pielūdz. Un ko viņš tur redzēja? Ebrejiem 11:4 ir sacīts, ka Ābels nesa upuri ”ticības spēkā”. Tātad Kainam acīmredzot pietrūka tās ticības, kuras dēļ Ābela upuris bija pieņemams Dievam.

Ir svarīgi pieminēt arī to, ka Ābela upuris bija saistīts ar dzīvības atdošanu. Viņš, iespējams, bija pareizi secinājis, ka būs nepieciešama dzīvības upurēšana, lai piepildītos Dieva solījums dot dzimumu, kam čūska iekodīs papēdī. Tas varētu nozīmēt, ka Ābels, upurēdams ”no avju pirmdzimtiem”, lūdza pēc grēku izlīdzināšanas un apliecināja ticību Dieva spējai kādreiz dot upuri, ar kuru tiks izpirkti grēki.

Bībelē nav stāstīts, kādā veidā Jehova apliecināja, ka Ābela upuris viņam ir patīkams. Daži ir izteikuši pieņēmumu, ka uz to krita uguns no debesīm. Mēs nezinām, kā tieši tas notika, bet vienu gan mēs zinām — kad Kains redzēja, ka viņa upuris ir atraidīts, viņš ”iededzās bardzībā, un viņa vaigs raudzījās nikni”. (1. Mozus 4:5.) Viņš bija nokļuvis uz slidena ceļa.