Astotā nodaļa

Radītājs atklāj vērtīgu informāciju par sevi

PĒRKONAM dārdot un zibeņiem šķīstot, apmēram trīs miljoni cilvēku stāvēja augsta kalna priekšā Sīnāja pussalā. Sīnāja kalns tinās mākoņos, un zeme ļaudīm zem kājām drebēja. Šādos neaizmirstamos apstākļos senie izraēlieši Mozus vadībā likumīgi nostiprināja savas attiecības ar debesu un zemes Radītāju. (2. Mozus 19. nodaļa; Jesajas 45:18.)

Bet kāpēc Visuma Radītājs īpašā veidā atklāja sevi vienai atsevišķai tautai, turklāt samērā nelielai? Mozus to paskaidroja šādi: ”Tāpēc vien, ka Viņš jūs ir mīlējis un jums tur solījumu, ko Viņš jūsu tēviem ar zvērestu ir apstiprinājis.” (5. Mozus 7:6—8.)

No šiem vārdiem izriet, ka Bībelē ir atrodams daudz kas vairāk nekā tikai fakti par Visuma rašanos un to, kā ir cēlusies dzīvība uz Zemes. Tajā ietverta informācija par Radītāja izturēšanos pret cilvēkiem — pagātnē, tagadnē un nākotnē. Bībele ir visvairāk pētītā un visplašāk izplatītā grāmata pasaulē, tāpēc tās saturs būtu jāpārzina ikvienam, kas vēlas būt izglītots. Tālāk ir dots Bībelē iekļautā materiāla vispārējs pārskats, un vispirms uzmanība pievērsta daļai, ko bieži sauc par Veco Derību. Iepazīstoties ar šo informāciju, mēs gūsim labāku priekšstatu par Visuma Radītāja un Bībeles Autora personību.

Sestajā nodaļā, kuras nosaukums ir ”Vai jūs varat uzticēties kādam senam radīšanas aprakstam?”, mēs uzzinājām, ka Bībelē lasāmajā radīšanas aprakstā ir minēti fakti par mūsu vistālākajiem senčiem, par mūsu izcelsmi — fakti, ko neatradīsim nevienā citā avotā. Taču pirmajā Bībeles grāmatā ir ietverts arī daudz kas cits. Par ko vēl tur runāts?

Grieķu un citu tautu mitoloģijā stāstīts par laiku, kad dievi un pusdievi ir uzturējuši attiecības ar cilvēkiem. Antropologiem ir zināms, ka visā pasaulē ir sastopamas leģendas par seniem plūdiem, kuros gājuši bojā gandrīz visi cilvēki. Jums ir pilnīgs pamats neticēt šādiem mītiem. Bet vai jūs zināt, ka vienīgi 1. Mozusa grāmatā ir aprakstīti patiesie vēsturiskie notikumi, kas vēlāk atbalsojās mītos un leģendās? (1. Mozus 6. un 7. nodaļa.)

Pirmajā Mozus grāmatā jūs varat izlasīt arī par vīriešiem un sievietēm — uzticamiem cilvēkiem, kuru vietā mēs varam iztēloties paši sevi —, kas nešaubījās par Radītāja esamību un savā dzīvē ņēma vērā viņa gribu. Mēs daudz iegūsim, uzzinot par tādiem vīriešiem kā Ābrahāms, Īzāks un Jēkabs, kas bija starp Mozus minētajiem ”tēviem”. Radītājs labi iepazina Ābrahāmu un nosauca to par ’savu mīļo’. (Jesajas 41:8; 1. Mozus 18:18, 19, LB-1877.) Kāpēc viņš to varēja darīt? Jehova bija vērojis Ābrahāma rīcību un pārliecinājies par viņa ticību. (Ebrejiem 11:8—​10, 17—​19; Jēkaba 2:23.) No Ābrahāma pieredzes var mācīties, ka Dievs ir pieejams. Viņa varenība un iespējas ir neaptverami lielas, taču viņš nav tikai kāds bezpersonisks spēks vai cēlonis. Viņš ir reāla persona, ar kuru mēs, cilvēki, varam veidot cieņas pilnas attiecības un gūt no tām ilgstošu labumu.

Jehova apsolīja Ābrahāmam: ”Iekš tavas sēklas visas tautas virs zemes taps svētītas.” (1. Mozus 22:18, LB-26.) Šie vārdi bija pamatoti uz Ādama laikā doto solījumu par kādu gaidāmu ”dzimumu”; solījuma jēga tagad kļuva skaidrāka. (1. Mozus 3:15.) Jā, tas, ko Jehova sacīja Ābrahāmam, apstiprināja cerības, ka noteiktā laikā nāks kāds — Dzimums jeb Sēkla —, ar kura starpniecību tiks svētītas visas tautas. Šī ir galvenā tēma, kas vijas cauri visai Bībelei, un tā apliecina, ka šajā grāmatā nav vienkārši sakopoti dažādi cilvēku sacerēti darbi. Zināšanas par to, kāda ir Bībeles tēma, jums palīdzēs saprast, ka Dievs izmantoja vienu seno tautu, lai svētītu visas tautas. (Psalms 147:19, 20.)

No tā, ka Jehovam bija šāds mērķis, kad viņš uzturēja attiecības ar izraēliešiem, mēs mācāmies, ka ”Dievs neuzlūko cilvēka vaigu”. (Apustuļu darbi 10:34; Galatiešiem 3:14.) Turklāt pat tolaik, kad Dievs galvenokārt interesējās par Ābrahāma pēcnācējiem, citu tautību cilvēki tika laipni aicināti nākt un arī kalpot Jehovam. (1. Ķēniņu 8:41—43.) Un, kā mēs redzēsim vēlāk, Dieva objektivitātes dēļ mūsdienās visi cilvēki neatkarīgi no savas tautības vai etniskās piederības var viņu iepazīt un izpelnīties viņa labvēlību.

Mēs varam daudz iemācīties no vēsturiskajām ziņām par tautu, ar ko Radītājs uzturēja attiecības gadsimtiem ilgi. Šīs tautas vēsturi var iedalīt trīs posmos. Domājot par katru posmu, pievērsiet uzmanību tam, kā Jehova ir rīkojies atbilstoši sava vārda nozīmei, ’viņš liek tapt’, un kā Dieva attiecībās ar reāliem cilvēkiem ir izpaudušās viņa personības iezīmes.

Pirmais posms. Tauta, pār kuru valdīja Radītājs

Ābrahāma pēcnācēji kļūst par vergiem Ēģiptē. Pēc kāda laika Dievs sūta Mozu, kas 1513. gadā p.m.ē. izved viņus brīvībā. Kad izraēlieši kļūst par tautu, tās valdnieks ir Dievs. Bet 1117. gadā p.m.ē. tauta pieprasa sev ķēniņu no cilvēku vidus.

Kas bija noticis pirms tam, kad izraēlieši kopā ar Mozu atradās pie Sīnāja kalna? Šie notikumi ir aprakstīti Bībelē, 1. Mozus grāmatā. Reiz, kad Jēkabs (ko sauca arī par Izraēlu) dzīvoja ziemeļaustrumos no Ēģiptes, visā tolaik zināmajā pasaulē izcēlās bads. Rūpēdamies par savu ģimeni, Jēkabs mēģināja dabūt pārtiku Ēģiptē, kur bija lieli labības krājumi. Negaidīti izrādījās, ka tur atbildīgais par pārtiku ir viņa dēls Jāzeps, ko Jēkabs jau ilgu laiku bija uzskatījis par mirušu. Jēkabs ar savu ģimeni pārcēlās uz Ēģipti, un viņus uzaicināja tur palikt. (1. Mozus 45:25—​46:5; 47:5—12.) Taču pēc Jāzepa nāves jauns faraons sāka nodarbināt Jēkaba pēcnācējus klaušu darbos un ”darīja viņu dzīvi sūru ar grūtiem darbiem pie māliem un ķieģeļiem”. (2. Mozus 1:8—14.) Šie un vēl daudzi citi notikumi ir spilgti aprakstīti otrajā Bībeles grāmatā, 2. Mozus grāmatā.

Izraēliešiem bija jāpacieš slikta izturēšanās gadu desmitiem ilgi, un ”viņu vaidi par spaidiem nonāca Dieva priekšā”. Griezties pie Jehovas bija visprātīgākais, ko varēja darīt. Viņš interesējās par Ābrahāma pēcnācējiem un bija apņēmies īstenot savu nodomu nākotnē svētīt visas tautas. Jehova ’uzklausīja izraēliešu vaidus un ņēma tos vērā’, un no tā mēs uzzinām, ka Radītājs jūt līdzi apspiestajiem un cietējiem. (2. Mozus 2:23—25.) Dievs izraudzījās Mozu, kura vadībā izraēliešiem bija jātiek atbrīvotiem no verdzības. Bet, kad Mozus un viņa brālis Ārons ieradās pie Ēģiptes faraona un lūdza, lai tas atļauj paverdzinātajai tautai aiziet, faraons nicīgi atbildēja: ”Kas ir ”Tas Kungs,” ka man būtu viņam jāklausa un jāatlaiž Israēls.” (2. Mozus 5:2.)

Protams, Visuma Radītājs neizbijās no šiem izaicinošajiem vārdiem, kaut arī tos teica tā laika varenākās militārās lielvalsts valdnieks. Dievs uzsūtīja faraonam un ēģiptiešiem vairākas mocības pēc kārtas. Pēc desmitās mocības faraons beidzot piekrita atlaist izraēliešus. (2. Mozus 12:29—32.) Tā Ābrahāma pēcnācēji iepazina Jehovu kā reālu personu, kas piešķir brīvību viņa paša noteiktā laikā. Saskaņā ar sava vārda nozīmi Jehova iespaidīgā veidā bija kļuvis par savu solījumu piepildītāju. (2. Mozus 6:3.) Bet gan faraonu, gan izraēliešus drīzumā gaidīja vēl tuvāka iepazīšanās ar šo vārdu.

Tas notika tāpēc, ka faraons drīz vien pārdomāja. Kopā ar savu karaspēku viņš uzsāka nikni vajāt aizejošos vergus un panāca tos netālu no Sarkanās jūras. Izraēlieši bija nonākuši bezizejas stāvoklī — viņi atradās starp jūru un ēģiptiešu karaspēku. Tad Jehova iejaucās notikumu gaitā un pašķīra ceļu cauri Sarkanajai jūrai. Faraonam būtu vajadzējis atzīt, ka tā ir Dieva nepārspējamā spēka izpausme. Tomēr viņš, vezdams sev līdzi visu karaspēku, karstgalvīgi metās izraēliešiem pa pēdām, un, kad Dievs ļāva jūrai atgriezties parastajā stāvoklī, faraons un viņa karavīri noslīka. 2. Mozus grāmatā nav paskaidrots, kā Dievs paveica šos izcilos darbus. Mēs tos pamatoti varam saukt par brīnumiem, jo cilvēki nevarēja ietekmēt ne pašus notikumus, ne to norises laiku. Bet, protams, šādi darbi bija pa spēkam Tam, kurš ir radījis Visumu un noteicis visus dabas likumus. (2. Mozus 14:1—31.)

Tikko aprakstītais notikums izraēliešiem parādīja, ka Jehova ir Glābējs, kas rīkojas atbilstoši sava vārda nozīmei, un to pašu no šī gadījuma būtu jāiemācās arī mums. No 2. Mozus grāmatā lasāmā apraksta mēs varam uzzināt arī kaut ko citu par Dieva īpašībām. Piemēram, viņš sprieda taisnu tiesu tautai, kas apspieda citus, bet parādīja mīlestības pilnu laipnību savai tautai, no kuras bija jānāk Dzimumam. Informācija, kas 2. Mozus grāmatā lasāma par šo tautu, protams, ir daudz kas vairāk nekā senu notikumu atstāsts; tā ir saistīta ar Dieva nodomu padarīt svētību pieejamu visiem.

Uz Apsolīto zemi

Atstājuši Ēģipti, Mozus un pārējie cilvēki devās cauri tuksnesim, līdz nonāca pie Sīnāja kalna. Notikumi, kas risinājās tur, noteica Dieva attiecības ar izraēliešu tautu turpmāko gadsimtu laikā. Viņš deva cilvēkiem likumus. Protams, jau sirmā senatnē Radītājs bija noteicis likumus, kuriem pakļauts materiālais Visums, — likumus, kas joprojām ir spēkā. Bet pie Sīnāja kalna viņš ar Mozus starpniecību deva nacionālus likumus. Aprakstu par to, ko Dievs darīja, un pašu viņa doto likumu kodeksu var izlasīt 2. Mozus grāmatā, kā arī trīs nākamajās grāmatās — 3. Mozus, 4. Mozus un 5. Mozus grāmatā. Speciālisti uzskata, ka Mozus ir sarakstījis arī Ījaba grāmatu. Daļu no tajā atrodamās svarīgās informācijas mēs apskatīsim 10. nodaļā.

Līdz pat mūsu dienām miljoniem cilvēku visā pasaulē zina un cenšas ievērot desmit baušļus, kuros ietvertas šī nevainojamā likumu kodeksa galvenās morāles normas. Bet kodeksā ir arī daudzi citi norādījumi, kas ir izpelnījušies apbrīnu savas pārdomātības dēļ. Daudzas normas, gluži dabiski, ir cieši saistītas ar tālaika izraēliešu dzīvi, piemēram, noteikumi par higiēnu, sanitāriju un saslimšanas gadījumiem. Kaut gan šie likumi bija domāti senai tautai, tajos atspoguļojas zināšanas par faktiem, kas mūsdienu zinātnei pazīstami tikai kopš 19. gadsimta. (3. Mozus 13:46, 52; 15:4—​13; 4. Mozus 19:11—​20; 5. Mozus 23:13, 14.) Rodas loģisks jautājums: kā tas iespējams, ka seno izraēliešu likumos izpaudās zināšanas un gudrība, kas daudzkārt pārsniedza citu tālaika tautu zināšanu līmeni? Saprātīgs izskaidrojums ir tas, ka izraēliešiem likumus bija devis Radītājs.

Turklāt likumi palīdzētu turpināties radniecības līnijām, un tajos bija norādīts, kādi reliģiskie pienākumi izraēliešiem jāpilda līdz Dzimuma atnākšanai. Ja izraēlieši piekristu darīt visu, ko Dievs bija noteicis, viņi kļūtu atbildīgi par to, vai viņi dzīvo saskaņā ar šo Likumu jeb bauslību. (5. Mozus 27:26; 30:17—20.) Protams, bauslību nebija iespējams ievērot visā pilnībā. Taču pat no tā bija savs labums. Kāds lietpratējs juridiskos jautājumos vēlāk paskaidroja, ka bauslība ’atklāja pārkāpumus’ (NW), ”līdz nāktu atvase, kam ir dots apsolījums”. (Galatiešiem 3:19, 24.) Tātad bauslība padarīja izraēliešus par atsevišķu tautu, atgādināja viņiem nepieciešamību pēc Dzimuma jeb Mesijas un sagatavoja viņus šī Dzimuma uzņemšanai.

Izraēlieši, kas bija sapulcējušies pie Sīnāja kalna, piekrita pildīt Dieva bauslību. Līdz ar to viņi uzņēmās saistības ievērot noteiktu vienošanos, kas Bībelē saukta par derību. Derība bija noslēgta starp izraēliešu tautu un Dievu. Kaut gan izraēlieši labprāt piekrita slēgt šo derību, ar savu turpmāko rīcību viņi apliecināja, ka ir stūrgalvīga tauta. Piemēram, viņi darināja zelta teļu un pasludināja to par Dieva atveidu. Šāda rīcība bija grēks, jo elku pielūgšana ir tiešs desmit baušļu pārkāpums. (2. Mozus 20:4—6.) Turklāt izraēlieši kurnēja par viņiem sagādāto ēdienu, sacēlās pret Dieva iecelto vadoni (Mozu) un stājās amorālās dzimumattiecībās ar sveštautietēm, kas pielūdza elkus. Bet kāpēc mums par to būtu jāinteresējas tagad, kad kopš Mozus dienām ir aizritējis tik ilgs laiks?

Atcerēsimies: tā nav vienkārši sena vēsture. Bībeles stāstījums par izraēliešu nepateicības izpausmēm un Dieva reakciju uz tām liecina, ka viņš patiešām ir gādīgs Dievs. Bībelē teikts, ka izraēlieši pārbaudīja Jehovu ”allaž no jauna”, ’apbēdināja’ un ”sāpināja” viņu. (Psalms 78:40, 41.) Tātad mēs varam būt pārliecināti, ka Radītājam ir jūtas un ka viņam rūp tas, ko dara cilvēki.

Raugoties no cilvēciska viedokļa, būtu dabiski domāt, ka izraēliešu nepareizās rīcības dēļ Dievs varēja atteikties no noslēgtās derības un izraudzīties citu tautu, lai izpildītu savu solījumu. Tomēr viņš tā nerīkojās. Viņš sodīja cilvēkus, kas bez kautrēšanās darīja ļaunu, taču viņš parādīja žēlsirdību savai nepakļāvīgajai tautai kopumā. Jā, Dievs palika uzticīgs solījumam, ko bija devis savam uzticamajam draugam Ābrahāmam.

Pēc neilga laika izraēlieši tuvojās Kanaānai, kas Bībelē saukta par apsolīto zemi. Tajā dzīvoja spēcīgas, bet degradējušās tautas. Radītājs bija ļāvis paiet 400 gadiem, neiejaukdamies šo tautu dzīvē, bet nu viņš ar pilnām tiesībām bija nolēmis nodot zemi izraēliešiem. (1. Mozus 15:16; skat. arī iedalījumu ”Dedzīgs Dievs — kādā ziņā?” 132. un 133. lpp.) Vispirms Mozus izsūtīja uz šo zemi 12 izlūkus. Desmit izlūkiem pietrūka ticības Jehovas spējai izglābt. Viņu ziņojuma dēļ ļaudis izteica savu neapmierinātību ar Dievu un kala plānus atgriezties Ēģiptē. Tāpēc Dievs nolēma, ka tautai 40 gadus būs jāklejo pa tuksnesi. (4. Mozus 14:1—​4, 26—34.)

Kas ar šo sodu tika panākts? Pirms savas nāves Mozus aicināja Izraēla bērnus atcerēties tos gadus, kuru laikā Jehova viņiem bija mācījis pazemību. Mozus sacīja: ”Atzīsti savā sirdsprātā, ka tas Kungs, tavs Dievs, tevi pārmāca tā, kā tēvs pārmāca savu dēlu.” (5. Mozus 8:1—5.) Kaut arī izraēlieši ar savu rīcību bija apvainojuši Jehovu, viņš bija uzturējis to dzīvību, lai būtu redzams, ka tie ir atkarīgi no viņa. Piemēram, izraēlieši varēja izdzīvot tāpēc, ka Jehova sagādāja viņiem mannu — ēdienu, kas garšoja kā medū cepti plāceņi. Viņiem noteikti būtu vajadzējis daudz ko mācīties no tā, ko viņi pieredzēja tuksnesī. Toreizējiem notikumiem bija jāpierāda, cik svarīgi ir paklausīt viņu žēlsirdīgajam Dievam un cik svarīgi ir paļauties uz Dievu. (2. Mozus 16:13—​16, 31; 34:6, 7.)

Pēc Mozus nāves Dievs uzticēja izraēliešu vadību Jozuam. Šis drošsirdīgais un uzticīgais vīrs ieveda tautu Kanaānā un bezbailīgi uzsāka zemes iekarošanu. Īsā laikā Jozua sakāva 31 ķēniņu un ieņēma lielāko daļu Apsolītās zemes. Minētie notikumi ir aizraujoši aprakstīti Jozuas grāmatā.

Valdīšana bez ķēniņa no cilvēku vidus

Laika posmā, kamēr izraēlieši atradās tuksnesī, kā arī pirmajos gados pēc ieiešanas Apsolītajā zemē tautas vadītāji bija vispirms Mozus un tad Jozua. Izraēliešiem nebija vajadzīgs ķēniņš no cilvēku vidus, jo pats Jehova bija viņu Pavēlnieks. Jehova bija noteicis, ka ieceltiem vecākajiem vīriešiem jāiztiesā dažādas lietas pilsētu vārtos. Viņi uzturēja kārtību un palīdzēja cilvēkiem garīgā ziņā. (5. Mozus 16:18; 21:18—20.) Rutes grāmatā īsi aprakstīts interesants gadījums, kad vecākie vīrieši iztiesāja kādu lietu, balstoties uz 5. Mozus 25:7—​9 atrodamo likumu.

Gadu gaitā tauta bieži izpelnījās Dieva nelabvēlību, jo atkārtoti neklausīja viņam un pievērsās kanaāniešu dieviem. Tomēr, kad izraēlieši nonāca lielās bēdās un lūdza Jehovam palīdzību, viņš tos atcerējās. Dievs izmantoja soģus, kas uzņēmās vadību izraēliešu atbrīvošanā, un atsvabināja viņus no apkārtējo tautu spaidiem. Soģu grāmatā spilgti aprakstīti varoņdarbi, ko veica 12 no šiem drosmīgajiem soģiem. (Soģu 2:11—​19; Nehemijas 9:27.)

Bībelē ir teikts: ”Tanī laikā vēl nebija ķēniņa Israēlā; ikviens darīja, kas šķita taisns viņa acīs.” (Soģu 21:25.) Tauta zināja bauslībā izklāstītās morāles normas, tāpēc ar vecāko vīriešu un priesteru doto norādījumu palīdzību cilvēki varēja ’darīt to, kas šķita taisns viņu acīs’, nebaidoties no ļaunām sekām. Turklāt bauslībā bija minēts, ka ir nepieciešama saiešanas telts — pārnēsājams templis, kur notika upurēšana. Tas bija patiesās pielūgsmes centrs, un patiesā pielūgsme tajā laikā palīdzēja saglabāt tautas vienotību.

Otrais posms. Uzplaukums ķēniņu laikā

Kad Samuēls ir soģis Izraēlā, tauta pieprasa sev ķēniņu no cilvēku vidus. Pirmo trīs ķēniņu — Saula, Dāvida un Salamana — kopējais valdīšanas laiks ilgst no 1117. līdz 997. gadam p.m.ē., un katrs no viņiem valda 40 gadus. Izraēla sasniedz savas bagātības un slavas virsotnes, un Radītājs veic svarīgus pasākumus, gatavodams ķēniņa varu gaidāmajam Dzimumam.

Būdams soģis un pravietis, Samuēls pienācīgi rūpējās par izraēliešu garīgo labklājību, taču to nevarēja teikt par viņa dēliem. Visbeidzot tauta griezās pie Samuēla ar šādu prasību: ”Iecel mums tagad ķēniņu, kas lai mūs tiesā, kā tas ir visām tautām.” Jehova Samuēlam paskaidroja, ko šī prasība būtībā nozīmēja: ”Paklausi tautas balsi..! Nav jau viņi tevi nicinājuši, bet tie ir gan Mani atmetuši, lai Es vairs nebūtu viņu ķēniņš.” Jehova paredzēja šādas notikumu gaitas bēdīgās sekas. (1. Samuēla 8:1—9.) Tomēr, uzklausīdams tautas prasību, viņš iecēla par izraēliešu ķēniņu pieticīgu vīru, vārdā Sauls. Lai gan Saula darbības sākums bija daudzsološs, kļuvis par ķēniņu, viņš sāka rīkoties paštaisni un pārkāpa Dieva pavēles. Dieva pravietis paziņoja, ka ķēniņa vara tiks piešķirta vīram, kas ir tīkams Jehovam. No tā mēs varam mācīties, cik augstu Radītājs vērtē paklausību, kas nāk no sirds. (1. Samuēla 15:22, 23.)

Dāvids, kas kļuva par nākamo Izraēlas ķēniņu, bija jaunākais dēls kādā Jūdas cilts ģimenē. Par šo pārsteidzošo izvēli Dievs Samuēlam teica: ”Cilvēks redz, kas parādās viņa acīm, bet tas Kungs uzlūko sirdi.” (1. Samuēla 16:7.) Vai nav uzmundrinoši zināt, ka Radītājs skatās uz to, kādi mēs esam iekšēji, nevis uz ārējo izskatu? Bet Saulam bija pašam savas idejas. Kopš tā brīža, kad Jehova izraudzījās Dāvidu par nākamo ķēniņu, Saulu savā varā bija pārņēmusi viena vienīga doma — iznīcināt Dāvidu. Jehova to nepieļāva, un pēc kāda laika Sauls un viņa dēli gāja bojā kaujā pret kareivīgu tautu, ko sauca par filistiešiem.

Sākumā Dāvids valdīja, dzīvodams Hebronas pilsētā. Vēlāk viņš iekaroja Jeruzalemi, un turpmāk galvaspilsēta atradās tur. Dāvids paplašināja Izraēlas robežas, līdz izraēliešu īpašumā bija nonākusi visa zeme, ko Dievs bija solījis dot Ābrahāma pēcnācējiem. Par notikumiem tajā (un nākamo ķēniņu) laikā jūs varat izlasīt Bībeles sešās vēsturiskajās grāmatās.b Tajās parādīts, ka Dāvida dzīvē bija arī problēmas. Piemēram, ļaudamies cilvēciskai vājībai, viņš pārkāpa laulību ar skaisto Batsebu un pēc tam izdarīja citus pārkāpumus, lai noslēptu savu grēku. Jehova, būdams taisnības Dievs, nevarēja vienkārši atstāt Dāvida nodarījumu bez ievērības. Tā kā Dāvids no sirds nožēloja izdarīto, Dievs nepieprasīja, lai bez ierunām tiktu piemērots bauslībā paredzētais sods; tomēr savas grēcīgās rīcības dēļ Dāvidam vēlāk bija daudz problēmu ģimenē.

Visu šo nepatīkamo notikumu laikā Dāvids iepazina Dievu kā personu, kam ir jūtas. Viņš rakstīja: ”Tas Kungs ir tuvu visiem, kas Viņu piesauc, [un] dzird viņu brēkšanu.” (Psalms 145:18—20.) Dāvida sirdsskaidrība un dievbijība spilgti izpaudās viņa sacerētajās brīnišķīgajās dziesmās, kas veido apmēram pusi no Psalmu grāmatas satura. Miljoniem cilvēku šajā dzejā ir smēlušies mierinājumu un spēku. Dāvida tuvās attiecības ar Dievu atspoguļojas, piemēram, Psalmā 139:1—​4: ”Kungs, Tu izproti mani visos sīkumos un mani pazīsti. Tu zini —, vai es sēdu, vai ceļos, Tev ir skaidras manas domas jau no tālienes. ..jo nav vārda uz manas mēles, kas Tev, Kungs, nebūtu zināms.”

Īpaši labi Dāvids apzinājās, ka Dievs spēj izglābt. (Psalms 20:7; 28:9; 34:8, 10; 37:39.) Katru reizi, kad viņš pats to izjuta, viņa paļāvība uz Jehovu auga. Jūs varat par to pārliecināties, lasot Psalmu 30:6, 62:9 un 103:9. Vai arī izlasiet 51. psalmu, ko Dāvids sacerēja pēc tam, kad bija saņēmis nosodījumu par savu grēku ar Batsebu. Cik mierinoši ir zināt, ka mēs varam droši runāt ar Radītāju, būdami pārliecināti, ka viņš nav augstprātīgs, bet ir pazemīgs un gatavs klausīties! (Psalms 18:36; 69:34; 86:1—8.) Dāvids nebija nonācis pie šādas atziņas tikai pieredzes ceļā vien. ”Es atceros visu Tavu darbu,” viņš rakstīja, ”un pārdomāju visu, ko Tava roka darījusi.” (Psalms 63:7; 143:5.)

Jehova noslēdza ar Dāvidu īpašu derību par mūžīgu ķēniņvalsti. Dāvids, visticamāk, līdz galam neizprata šīs derības nozīmi, bet no sīkākas informācijas, kas Bībelē tika pierakstīta vēlāk, mēs redzam, uz ko Dievs norādīja ar šo derību, proti — apsolītais Dzimums nāks no Dāvida līnijas. (2. Samuēla 7:16.)

Gudrais ķēniņš Salamans un dzīves jēga

Dāvida dēls Salamans bija izdaudzināts savas gudrības dēļ, un kaut ko no tās mēs varam pasmelties arī sev, lasot ļoti praktiskās Salamana Pamācību un Salamana Mācītāja grāmatas.c (1. Ķēniņu 10:23—25.) Pēdējā no tām ir īpaši noderīga cilvēkiem, kas meklē dzīves jēgu, kā to darīja arī gudrais ķēniņš Salamans. Tā kā Salamans bija pirmais izraēliešu ķēniņš, kas piedzima ķēniņa ģimenē, viņam bija ļoti plašas iespējas. Viņš sāka īstenot grandiozus celtniecības projektus, uz viņa galda vienmēr bija iespaidīgs ēdienu klāsts, viņš varēja pēc patikas baudīt mūziku un uzturēties ievērojamu cilvēku sabiedrībā. Tomēr Salamans rakstīja: ”Kad nu es pārbaudīdams uzlūkoju visus savus darbus, ko manas rokas bija veikušas, un pūles, kuŗas es biju tajos ieguldījis, tad — ak vai — viss bija tukšums, niecība.” (Salamans Mācītājs 2:3—​9, 11.) Ko šie vārdi nozīmēja?

Salamans rakstīja: ”Gala iznākums no visa ir šāds: Bīsties Dievu un turi Viņa baušļus, jo tas pienākas katram cilvēkam! Jo Dievs tai tiesā, kas nāks pār visu apslēpto, pasludinās savu spriedumu par visu notikušo, vai tas būtu bijis labs, vai ļauns.” (Salamans Mācītājs 12:13, 14.) Izdarījis šādu secinājumu, Salamans ķērās pie celtniecības projekta, kura īstenošana prasīja septiņus gadus, un uzbūvēja diženu templi, lai cilvēki tajā varētu pielūgt Dievu. (1. Ķēniņu 6. nodaļa.)

Salamana valdīšanas laikā daudzus gadus pastāvēja miers un pārpilnība. (1. Ķēniņu 4:20—​5:5.) Tomēr viņa sirds, kā izrādījās, nebija pieķērusies Jehovam tikpat cieši kā Dāvida sirds. Salamans apprecēja daudzas svešzemju sievietes un pieļāva, ka tās pievērsa viņa sirdi saviem dieviem. Visbeidzot Jehova teica: ”Es arīdzan no tevis atraušu ķēniņa valsts varu.. [..] ..vienu cilti Es nodošu tavam dēlam sava kalpa Dāvida labad un Jeruzālemes dēļ!” (1. Ķēniņu 11:4, 11—13.)

Trešais posms. Ķēniņvalsts ir sašķelta

Pēc Salamana nāves, 997. gadā p.m.ē., desmit ziemeļu ciltis kļūst neatkarīgas. Tās izveido Izraēlas ķēniņvalsti, ko 740. gadā p.m.ē. iekaro asīrieši. Ķēniņi Jeruzalemē valda pār divām ciltīm. Šī ķēniņvalsts, Jūdeja, pastāv līdz 607. gadam p.m.ē., kad babilonieši ieņem Jeruzalemi un aizved tās iedzīvotājus gūstā. Jūdeja paliek pamesta 70 gadus.

Pēc Salamana nāves pie varas nāca viņa dēls Rehabeāms, kas padarīja tautas dzīvi ļoti grūtu. Tāpēc izcēlās dumpis, un desmit ciltis ieguva neatkarību, kļūstot par Izraēlas ķēniņvalsti. (1. Ķēniņu 12:1—​4, 16—20.) Gadiem ejot, šī ziemeļu ķēniņvalsts neturējās pie patiesā Dieva. Cilvēki bieži godināja elkus zelta teļa izskatā un pievērsās citām viltus pielūgsmes formām. Troņa tīkotāji noslepkavoja dažus ķēniņus un gāza to dinastijas. Jehova parādīja lielu pacietību, vairākkārt sūtīdams praviešus, lai brīdinātu Izraēlas iedzīvotājus par traģēdiju, kāda tos gaida, ja atkrišanai netiks darīts gals. Hozejas un Amosa grāmatas ir sarakstījuši pravieši, kuru sludinātās vēstis attiecās galvenokārt uz ziemeļu ķēniņvalsti. Galu galā 740. gadā pirms mūsu ēras ar asīriešu līdzdalību norisinājās traģiskie notikumi, ko bija paredzējuši Dieva pravieši.

Dienvidos, Jūdejā, līdz pat 607. gadam pirms mūsu ēras cits pēc cita valdīja 19 ķēniņi no Dāvida nama. Ķēniņi Asa, Jošafats, Hiskija un Josija valdīja tā, kā to bija darījis viņu priekštecis Dāvids, un viņi ieguva Jehovas labvēlību. (1. Ķēniņu 15:9—​11; 2. Ķēniņu 18:1—​7; 22:1, 2; 2. Laiku 17:1—6.) Šo ķēniņu valdīšanas laikā Jehova svētīja valsti. Izdevumā The Englishman’s Critical and Expository Bible Cyclopædia ir teikts: ”Īpašs konservatīvais elements J[ūdejā] bija pēc Dieva norādījumiem iekārtotais templis, priesteri, rakstītā bauslība un vienīgā patiesā Dieva Jehovas atzīšana par tās īsto teokrātisko ķēniņu. [..] Tā kā tika ievērota bauslība.., cits pēc cita valdīja ķēniņi, starp kuriem bija daudzi gudri un labi monarhi.. Tāpēc J[ūdeja] pastāvēja ilgāk nekā tās vairāk apdzīvotā ziemeļu māsa.” Daudz vairāk par minētajiem labajiem ķēniņiem gan bija to, kas nestaigāja Dāvida ceļus. Tomēr Jehova visu vadīja tā, lai ’viņa kalpam Dāvidam paliktu viņa vaiga priekšā gaišums visos laikos Jeruzālemē, tanī pilsētā, kuru Dievs pats sev bija izraudzījis, lai tanī ieliktu savu vārdu’. (1. Ķēniņu 11:36.)

Tuvojas posts

Viens no Jūdejas ķēniņiem, kas novērsās no patiesās pielūgsmes, bija Manase. ”Viņš upurēja arī savu paša dēlu ugunī kā uguns upuri, un viņš nodarbojās ar zīlniecību un bija burvis, viņš arī izsauca garus un pavairoja zīlnieku skaitu; viņš darīja daudz tāda, kas bija ļauns tā Kunga acīs, tā likdams Viņam iekaist dusmās.” (2. Ķēniņu 21:6, 16.) Ķēniņš Manase pavedināja savu tautu grēkot, tā ka ”viņi rīkojās vēl ļaunāk nekā tās pagānu tautas, ko tas Kungs bija licis iznīdēt”. Vairākkārt brīdinājis Manasi un viņa tautu, Radītājs paziņoja: ”Es izslaucīšu Jeruzālemi tīru, gluži tā, kā kad tīru izslauka bļodu.” (2. Laiku 33:9, 10; 2. Ķēniņu 21:10—13.)

Vispirms Jehova ļāva asīriešiem sagūstīt Manasi un aizvest to gūstā, iekaltu vara važās. (2. Laiku 33:11.) Izsūtījumā Manase atjēdzās un ”pārlieku zemojās savu tēvu Dieva priekšā”. Kā Jehova uz to reaģēja? Dievs ”uzklausīja viņa pazemīgo lūgšanu un pārveda to atkal Jeruzālemē viņa ķēniņa varas godā. Tad Manase atzina, ka tas Kungs patiesi ir Dievs.” Ķēniņš Manase un viņa mazdēls, ķēniņš Josija, īstenoja nepieciešamās reformas. Tomēr tauta nespēja reizi par visām reizēm darīt galu vispārējam morālam un reliģiskam pagrimumam. (2. Laiku 33:1—​20; 34:1—​35:25; 2. Ķēniņu 22. nodaļa.)

Jehova sūtīja dedzīgus praviešus, kas paziņoja viņa viedokli par notikumiem Jūdejā.d Jeremija pavēstīja Jehovas vārdus: ”Es kopš tās dienas, kad jūsu tēvi izgāja no Ēģiptes zemes, līdz šai dienai sūtīju pie jums nemitīgi ikdienas visus savus kalpus — praviešus.” Taču cilvēki neuzklausīja Dievu. Viņi izturējās vēl ļaunāk nekā viņu tēvi! (Jeremijas 7:25, 26.) Dievs viņus daudzkārt brīdināja, ”jo Viņam bija žēl savas tautas”. Ļaudis tomēr nekļuva atsaucīgāki. 607. gadā pirms mūsu ēras Dievs ļāva babiloniešiem sagraut Jeruzalemi un izpostīt savas tautas zemi. 70 gadus tā palika pamesta. (2. Laiku 36:15, 16; Jeremijas 25:4—11.)

Šis īsais pārskats par Dieva rīcību mums palīdz saprast, ka Dievam rūpēja tas, kas notiek ar viņa tautu, un ka viņš izturējās pret to taisnīgi. Dievs nenoraudzījās notikumos, vienkārši gaidīdams, ko cilvēki darīs, it kā viņam tas būtu vienalga. Viņš visādi mēģināja tiem palīdzēt. Ir saprotams, kāpēc Jesaja teica: ”Ak Kungs, Tu esi taču mūsu Tēvs! ..mēs visi esam tavu roku darbs.” (Jesajas 64:8.) Arī mūsdienās daudzi sauc Radītāju par ”Tēvu”, jo viņš izturas pret cilvēkiem kā mīlošs, gādīgs tēvs. Vienlaikus viņš labi zina, ka mums pašiem ir jāatbild par savu rīcību un tās sekām.

Kad tauta bija pavadījusi 70 gadus nebrīvē Babilonā, Dievs Jehova piepildīja pravietojumus par Jeruzalemes atjaunošanu. Cilvēki tika atbrīvoti un saņēma atļauju atgriezties dzimtenē, lai Jeruzalemē celtu Jehovas namu. (Ezras 1:1—​4; Jesajas 44:24—​45:7.) Vairākās Bībeles grāmatāse ir runāts par šo atgriešanos, tempļa atjaunošanu un notikumiem, kas risinājās pēc tam. Viena no šīm grāmatām, Daniēla grāmata, ir sevišķi interesanta, jo tajā pravietots precīzs laiks, kad bija jāparādās Dzimumam jeb Mesijam, kā arī paredzēta notikumu attīstība mūsdienu pasaulē.

Beigu beigās templis bija atjaunots, taču Jeruzaleme atradās nožēlojamā stāvoklī. Pilsētas sienas un vārti gulēja drupās. Tāpēc Dievs izmantoja tādus vīriešus kā Nehemija, lai iedvesmotu un organizētu jūdus. Lūgšana, ko varam lasīt Nehemijas grāmatas 9. nodaļā, labi rezumē to, kā Jehova bija izturējies pret izraēliešiem. No šīs lūgšanas redzams, ka Jehova ir ”piedošanas Dievs, žēlīgs un žēlsirdīgs, lēns dusmās un liels mīlestībā”. Lūgšana liecina arī par to, ka Jehova ievēro savas nevainojamās taisnīguma normas. Pat tad, kad viņam ir pamatots iemesls likt lietā savu spēku un izpildīt sodu, viņš labprāt apvieno taisnīgumu ar mīlestību. Turklāt viņš to dara apbrīnojami līdzsvaroti, un šim nolūkam ir nepieciešama gudrība. Uzzinot, kā Radītājs ir izturējies pret izraēliešu tautu, mums katrā ziņā būtu jāizjūt vēlēšanās tuvoties viņam un pildīt viņa gribu.

Laikā, kad risinājās pēdējie šajā Bībeles daļā (Vecajā Derībā) aprakstītie notikumi, Jūdeja bija atdzimusi un templis Jeruzalemē — atjaunots, taču valsts atradās cittautiešu varā. Kā šādos apstākļos varēja piepildīties Dieva derība ar Dāvidu par ”dzimumu”, kas valdīs ”mūžīgi”? (Psalms 89:4, 5; 132:11, 12.) Jūdi joprojām gaidīja parādāmies ’svaidītu valdnieku’, kas atbrīvos Dieva tautu un nodibinās teokrātisku (Dieva pārvaldītu) ķēniņvalsti uz zemes. (Daniēla 9:24, 25.) Bet vai tāds bija Jehovas nodoms? Ja ne, tad kādā veidā apsolītajam Mesijam bija jāīsteno glābšana? Un kā tas attiecas uz mums? Šie svarīgie jautājumi tiks apskatīti nākamajā nodaļā.

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls 126., 127. lpp.]

Vai var ticēt brīnumiem?

”Nav iespējams lietot elektrību un bezvadu komunikācijas līdzekļus, izmantot mūsdienu medicīnas un ķirurģijas sasniegumus un vienlaikus ticēt Jaunās Derības garu un brīnumu pasaulei.” Šos vārdus ir teicis vācu teologs Rūdolfs Bultmans, un līdzīgās domās par brīnumiem mūsdienās ir daudzi cilvēki. Vai arī jums ir tāds pats viedoklis par Bībelē aprakstītajiem brīnumiem, piemēram, par to, ka Dievs pāršķēla Sarkanās jūras ūdeņus?

”Brīnums” ir ”ārkārtējs notikums, kas.. norisinās pārdabisku spēku ietekmē” (Latviešu literārās valodas vārdnīca). Šāds ārkārtējs notikums izjauc parasto lietu kārtību, un tieši tāpēc daudzi netic brīnumiem. Tomēr parādību, kas šķietami ir pretrunā ar kādiem dabas likumiem, bieži vien var viegli izskaidrot citu dabas likumu gaismā.

Minēsim kādu piemēru. Kā bija rakstīts izdevumā New Scientist, divi fiziķi no Tokijas universitātes horizontāli novietotu mēģeni, kas daļēji bija pildīta ar ūdeni, pakļāva ļoti spēcīga magnētiskā lauka iedarbībai. Ūdens atkāpās uz abiem mēģenes galiem, bet tās vidusdaļa palika sausa. Šis 1994. gadā atklātais fenomens izskaidrojams ar to, ka ūdens ir vāji diamagnētisks, proti, magnēts to atgrūž. Tagad minētā parādība — ūdens pārvietošanās no vietas, kur ir ļoti spēcīgs magnētiskais lauks, uz vietu, kur šis lauks ir vājāks, — ir pierādīts fakts, un fenomens ir nosaukts par Mozus efektu. New Scientist atzīmēja: ”Stumdīt ūdeni ir pavisam viegli — ja tikai jums ir pietiekami liels magnēts. Un, ja jums tāds ir, tad ir iespējams gandrīz viss.”

Protams, nav iespējams nemaldīgi pateikt, kādu procesu Dievs izmantoja, pāršķeldams izraēliešu priekšā Sarkanās jūras ūdeņus. Taču Radītājs pārzina dabas likumus visos sīkumos. Viņam nebija grūti ietekmēt noteiktus viena likuma aspektus, liekot darboties kādam citam likumam, ko viņš pats ir radījis. No cilvēku viedokļa iznākums varētu likties brīnumains, it sevišķi tad, ja viņi pilnībā neizprot likumus, kas ietekmē notiekošo.

Kioto universitātes (Japāna) emeritētais profesors Akira Jamada par Bībelē minētajiem brīnumiem saka: ”Kaut gan ir pareizi teikt, ka [brīnumu] šobrīd nav iespējams saprast, raugoties no tās zinātnes viedokļa, ar kuru kāds nodarbojas (vai no zinātnes status quo viedokļa), tomēr nav pareizi secināt, ka šis brīnums nav noticis, pamatojoties vienīgi uz attīstītās modernās fizikas vai attīstītās modernās biblioloģijas autoritāti. Pēc desmit gadiem mūsdienu zinātne piederēs pagātnei. Jo straujāks būs zinātniskais progress, jo lielāka būs iespēja, ka mūsdienu zinātnieki kļūs par zobgalību objektu un par viņiem runās: ”Pirms desmit gadiem zinātnieki visā nopietnībā ticēja tam un tam.”” (Gods in the Age of Science [”Dievi zinātnes laikmetā”].)

Būdams Radītājs, kas spēj koordinēt visus dabas likumus, Jehova var izmantot savu spēku, lai darītu brīnumus.

[Papildmateriāls 132., 133. lpp.]

Dedzīgs Dievs — kādā ziņā?

”Tas Kungs ir dedzīgs savu tiesību aizstāvis; tāds ir Viņa vārds.” Ko nozīmē šī frāze, kas lasāma 2. Mozus 34:14?

Senebreju valodas vārds, kas pārtulkots ar vārdu ”dedzīgs”, var nozīmēt ’tāds, kas pieprasa nedalītu padevību; tāds, kas nepacieš sāncensību’. Jehova ir dedzīgs par savu vārdu un pielūgsmi, un šī dedzība nāk par labu viņa radītajām būtnēm. (Ecēhiēla 39:25.) Jehovas dedzība par to, ko simbolizē viņa vārds, nozīmē, ka viņš īstenos savu ar cilvēci saistīto nodomu.

Piemēram, padomājiet par to, kādu sodu Dievs piesprieda Kanaāna zemes ļaudīm. Kāds zinātnieks aprakstīja briesmīgo situāciju šajā zemē: ”Baala, Astartes un citu kanaāniešu dievību pielūgsmes galvenais saturs bija nevaldāmas orģijas; šo dievību tempļi bija netikumības perēkļi. [..] ..pie kanaāniešu reliģijas piederēja nodošanās izvirtībai.. un pirmdzimto bērnu slepkavības — tie tika upurēti šiem pašiem dieviem.” Arheologi ir atraduši urnas, kurās glabājās upurēto bērnu mirstīgās atliekas. Dievs pievērsa uzmanību kanaāniešu ļaundarībām jau Ābrahāma laikā, taču 400 gadus viņš bija pret tiem pacietīgs, dodams pietiekami ilgu laiku izmainīties. (1. Mozus 15:16.)

Vai kanaānieši saprata, cik smagi ir viņu pārkāpumi? Kā jau visiem cilvēkiem, viņiem bija sirdsapziņa, ko juristi atzīst par universālu morāles un taisnīguma normu pamatu. (Romiešiem 2:12—15.) Bet kanaānieši tomēr neatteicās no sava šausmīgā paraduma upurēt bērnus un joprojām nodevās izvirtībām.

Lai īstenotu savas līdzsvarotās taisnīguma normas, Jehova nolēma, ka zemei jātiek attīrītai. Tas nebija genocīds. Kanaānieši, kas labprātīgi pieņēma Dieva augstās morāles normas, tika atstāti dzīvi; starp viņiem bija gan atsevišķi cilvēki, piemēram, Rahāba, gan veselas grupas, piemēram, gibeonieši. (Jozuas 6:25; 9:3—15.) Rahāba tika iekļauta karaliskajā ciltskokā, no kura vēlāk nāca Mesija, bet gibeoniešu pēcnācēji ieguva privilēģiju kalpot Jehovas templī. (Jozuas 9:27; Ezras 8:20; Mateja 1:1, 5—16.)

Tātad, ja cilvēks cenšas iegūt vispusīgu un precīzu informāciju, kas balstīta uz faktiem, viņam ir vieglāk saprast, ka Jehova ir cildināms un taisnīgs Dievs, kura dedzība nāk par labu visai uzticīgajai radībai.

[Attēls 123. lpp.]

Radītājs atbrīvoja verdzībā nonākušu tautu un izmantoja to sava nodoma īstenošanai

[Attēls 129. lpp.]

Pie Sīnāja kalna senā Izraēla tauta noslēdza derību ar Radītāju

[Attēls 130. lpp.]

Radītāja brīnišķīgo likumu ievērošana viņa tautai ļāva priecāties par dzīvi Apsolītajā zemē

[Attēls 136. lpp.]

Jūs varat apmeklēt vietu dienvidos no Jeruzalemes mūriem, kur atradās galvaspilsēta ķēniņa Dāvida laikā