Liec ieraduma spēkam darboties tavā labā

VIŅŠ dzīvoja kādā Atēnu priekšpilsētā 12 gadus un katru dienu no darba brauca pa vienu un to pašu ceļu. Pēc tam viņš pārcēlās uz citu priekšpilsētu pilsētas otrā pusē. Kādu dienu viņš brauca no darba mājās un tikai tad, kad bija nonācis savā vecajā rajonā, saprata, ka ir devies nepareizā virzienā. Pa paradumam viņš bija atbraucis uz savām iepriekšējām mājām!

Nevar noliegt, ka ieradumiem ir liels spēks un tie spēcīgi ietekmē mūsu dzīvi. Ieradumus var salīdzināt ar uguni. Uguns var būt ļoti noderīga — to var izmantot par gaismas avotu tumsā, iegūt no tās siltumu un gatavot uz tās ēdienu. Taču tā var kļūt arī par nežēlīgu ienaidnieku, kas iznīcina dzīvības un posta īpašumus. To pašu var teikt par ieradumiem. Ja mēs veidojam labus ieradumus, tie mums daudzējādā ziņā var palīdzēt. Savukārt slikti ieradumi var nopietni kaitēt.

Vīrietis, par kuru bija stāstīts raksta ievadā, pakļaudamies ieraduma spēkam, tikai iekļuva satiksmes sastrēgumā un zaudēja nedaudz laika. Bet ir arī daudz nopietnākas situācijas, kad no mūsu ieradumiem var būt atkarīgs, vai gūsim savā dzīvē sekmes vai piedzīvosim nelaimi. Bībelē ir minēti vairāki piemēri, kas parāda, kā ieradumi var ietekmēt mūsu attiecības ar Dievu un kalpošanu viņam.

Pamācoši piemēri no Bībeles

Noam, Ījabam un Daniēlam bija tuvas attiecības ar Dievu. Bībelē par viņiem ir runāts cildinoši viņu ”taisnīguma dēļ”. (Ecēhiēla 14:14.) Lasot par šo trīs vīriešu dzīvi, var redzēt, ka viņi bija attīstījuši labus ieradumus.

Noam bija pavēlēts būvēt šķirstu, kam bija jābūt garākam par futbola laukumu un augstākam par piecstāvu māju. Tik milzīgs projekts jebkuram seno laiku kuģu būvētājam būtu licies gandrīz nerealizējams. Jāņem vērā, ka Noa un viņa septiņi ģimenes locekļi šo darbu veica bez mūsdienu tehnikas palīdzības. Turklāt viņš nemitējās sludināt saviem laikabiedriem, un mēs varam nešaubīties, ka viņš gādāja arī par savas ģimenes garīgajām un fiziskajām vajadzībām. (2. Pētera 2:5.) Ja Noam nebūtu izveidojušies labi ieradumi, viņš ar to visu nebūtu ticis galā. Noa ir iegājis Bībeles vēsturē kā cilvēks, kas ”staigāja ar Dievu. ..Noa darīja visu, kā tas Kungs to bija sacījis.” (1. Mozus 6:9, 22; 7:5.) Tā kā Bībelē viņš ir nosaukts par taisnu un nevainojamu vīru, viņš noteikti staigāja ar Dievu arī pēc plūdiem un pēc sacelšanās pret Jehovu, kas uzliesmoja Bābelē, — Noa staigāja ar Dievu līdz pat savai nāvei 950 gadu vecumā. (1. Mozus 9:29.)

Ījaba labie ieradumi viņu padarīja par ”sirdsskaidru un taisnu” cilvēku. (Ījaba 1:1, 8; 2:3.) Viņam bija paradums darboties kā savas ģimenes priesterim un nest upurus par saviem bērniem pēc ikvienām dzīrēm gadījumam, ja viņi būtu ”grēku darījuši un savā sirdsprātā zaimojuši Dievu. Tā Ījabs darīja allažiņ.” (Ījaba 1:5.) Var skaidri redzēt, ka Ījaba ģimenē pastāvēja paradumi, kas koncentrējās ap Jehovas pielūgsmi.

Daniēls kalpoja Jehovam ”bez mitēšanās” visu savu garo mūžu. (Daniēla 6:16, 20.) Kādi garīgi paradumi bija viņam? Viņš mēdza regulāri lūgt Jehovu. Pat tad, kad bija izdota valdnieka pavēle, kas aizliedza to darīt, Daniēls ”nometās trīs reizes dienā ceļos, pielūdza un slavēja savu Dievu, kā viņš to visu laiku kārtīgi bija darījis”. (Daniēla 6:10.) Viņš neatteicās no paraduma lūgt Dievu pat situācijā, kad turēšanās pie šī paraduma varēja maksāt viņam dzīvību. Nav šaubu, ka šis paradums deva Daniēlam spēku saglabāt uzticību Dievam visas dzīves garumā. Acīmredzot Daniēlam bija arī paradums pētīt un rūpīgi pārdomāt saviļņojošos Dieva solījumus. (Jeremijas 25:11, 12; Daniēla 9:2.) Šie labie paradumi viņam noteikti palīdzēja uzticīgi veikt skrējienu par dzīvību līdz pašam galam.

Turpretī Dīnai bija izveidojies slikts paradums, kas atnesa daudz posta. Viņa ”gāja [”mēdza iet”, NW] iepazīties ar tās zemes meitām”, kas nepielūdza Jehovu. (1. Mozus 34:1.) Šis šķietami nevainīgais paradums izraisīja lielu nelaimi. Viņu izvaroja Šehems — jauneklis, kas ”visā sava tēva namā bija godāts”. Pēc tam atriebības jūtas pamudināja divus no Dīnas brāļiem nogalināt visus vīriešus tajā pilsētā, kurā dzīvoja Šehems. Cik briesmīgas bija Dīnas ieraduma sekas! (1. Mozus 34:19, 25—29.)

Kā panākt, lai mūsu paradumi padarītu mūsu dzīvi labāku, nevis sliktāku?

Liec ieraduma spēkam darboties

”Ieradumi ir liktenis,” rakstīja kāds filozofs. Bet vai tam tā jābūt? Bībelē ir skaidri parādīts, ka mūsu spēkos ir izskaust sliktus paradumus un veidot labus.

Ja kristietim ir labi paradumi, viņam ir vieglāk tikt galā ar kristieša pienākumiem un viņš ir daudz efektīvāks. Alekss — kristietis, kas dzīvo Grieķijā, — saka: ”Ieradums turēties pie grafika, kādu esmu izveidojis, lai sekmīgi paveiktu visus uzdevumus, man ietaupa daudz laika.” Kā atzīst Teofils, kas kalpo par draudzes vecāko, plānošana viņam ir ieradums, kas palīdz būt efektīvam. ”Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka bez ieraduma visu rūpīgi saplānot es nespētu kā nākas tikt galā ar visiem kristieša pienākumiem,” viņš saka.

Bībelē kristieši tiek mudināti: ”Pie kā esam tikuši, tai pašā ceļā lai staigājam!” (Filipiešiem 3:16, LB-26.) Tātad mums jāiedibina noteikta kārtība un pēc tam jāturas pie tās. Ieradums tā rīkoties mums nāk par labu, jo mums nav jātērē laiks katra soļa plānošanai — mums jau ir izveidojies noteikts rīcības modelis, kuram mēs sekojam, ieraduma vadīti. Darīdami kaut ko pa vecam ieradumam, mēs rīkojamies gandrīz automātiski. Tāpat kā droši autovadīšanas paradumi kritiskā situācijā palīdz zibenīgi pieņemt lēmumus, no kuriem ir atkarīga cilvēku dzīvība, tāpat cita veida labi paradumi mums palīdz, lieki nesvārstoties, pieņemt pareizus lēmumus, kas saistīti ar mūsu kristīgo dzīvesveidu.

Angļu rakstnieks Džeremijs Teilors rakstīja: ”Ieradumi ir rīcības bērni.” Ja mums ir labi ieradumi, mums ir vieglāk darīt labu. Piemēram, izveidojot ieradumu regulāri piedalīties sludināšanā, mums ir daudz vieglāk doties kalpošanā un tas sagādā lielāku prieku. Par apustuļiem ir teikts, ka viņi ”nemitējās Templī un pa mājām ik dienas mācīt un sludināt Kristu Jēzu”. (Apustuļu darbi 5:42; 17:2, LB-65r.) Turpretī, piedalīdamies kalpošanā tikai pa retam, mēs, iespējams, jūtamies saspringti un mums ir nepieciešams ilgāks laiks, lai ieietu ierastajā ritmā un justos droši, darot šo svarīgo darbu.

To pašu var teikt arī par citām kristiešu dzīves jomām. Labi ieradumi mums palīdz regulāri lasīt Dieva Rakstus un tos ”apdomāt dienām un naktīm”. (Jozuas 1:8; Psalms 1:2.) Kādam kristietim ir paradums pirms došanās pie miera lasīt Bībeli 20 līdz 30 minūtes. Viņš ir pārliecinājies, ka pat pēc ļoti smagas dienas viņš nespēj mierīgi aizmigt, nepalasījis Bībeli. Viņam jāceļas augšā un jāparūpējas par savām garīgajām vajadzībām. Šis labais ieradums viņam ir palīdzējis jau vairākus gadus izlasīt visu Bībeli gada laikā.

Mūsu Paraugam — Jēzum Kristum — bija paradums apmeklēt sapulces, kurās tika apspriesti Raksti. ”Pēc sava ieraduma viņš sabata dienā iegāja sinagogā. Viņš piecēlās, lai lasītu.” (Lūkas 4:16.) Džo — draudzes vecākajam, kuram ir liela ģimene un kurš strādā garu darbadienu, — ieradums ir palīdzējis izveidot vajadzību un vēlēšanos regulāri apmeklēt sapulces. Viņš saka: ”Šis ieradums man palīdz saņemt garīgo spēku, kas tik ļoti ir vajadzīgs, lai sekmīgi cīnītos ar dzīves grūtībām.” (Ebrejiem 10:24, 25.)

Šādi ieradumi kristiešiem ir ārkārtīgi nepieciešami. Par Jehovas liecinieku darbību kādā valstī, kur viņiem jāpieredz vajāšanas, tika ziņots: ”Tie, kam ir labi garīgi paradumi un kas augstu vērtē patiesību, pārbaudījumos bez grūtībām paliek nelokāmi, savukārt tie, kas ”labvēlīgā laikā” neapmeklē sapulces, neregulāri piedalās kalpošanā un pieļauj kompromisu maznozīmīgos jautājumos, nopietnos pārbaudījumos nereti atkrīt no patiesības.” (2. Timotejam 4:2, NW.)

Atsakies no sliktiem paradumiem un turies pie labiem

Kāds ir teicis, ka cilvēkam būtu jāveido tikai tie ieradumi, par kuriem viņš grib, lai tie pār viņu valda. Slikti ieradumi cilvēku paverdzina. Taču no tiem var atbrīvoties.

Stella uz kādu laiku bija kļuvusi par kaislīgu televīzijas skatītāju. Viņa atzīst: ”Katram sliktam ieradumam, kuram es kādreiz esmu padevusies, vienmēr ir atradies kāds ”nevainīgs” attaisnojums.” Tā tas bija arī ar ieradumu pārmērīgi daudz skatīties televīziju. Viņa ikreiz sev teica, ka ieslēgs televizoru tikai tādēļ, lai ”nedaudz atslābinātos” vai ”sagādātu sev kādu pārmaiņu”. Taču šis ieradums kļuva arvien spēcīgāks, un drīz tas viņu noturēja pie televizora stundām ilgi. ”Tas sāka kavēt manu garīgo izaugsmi,” Stella saka. Apņēmīgi rīkodamās, viņa galu galā samazināja televīzijas skatīšanās laiku un kļuva izvēlīgāka tajā, kādas pārraides skatīties. ”Es vienmēr paturu prātā, kāpēc gribēju šo ieradumu uzveikt,” viņa saka, ”un es pastāvīgi lūdzu Jehovu, lai viņš stiprina manu apņemšanos.”

Kristietis, vārdā Haralambs, min sliktu ieradumu, kas savukārt viņam neļāva garīgi augt, proti, ieradumu atlikt visu uz vēlāku laiku. ”Sapratis, ka šis ieradums ir kaitīgs, es sāku ieviest savā dzīvē izmaiņas. Izvirzot mērķus, es konkrēti plānoju, kad un ko es sākšu darīt, lai tos sasniegtu. Stingrā turēšanās pie izstrādātā plāna kļuva par pretindi paradumam visu atlikt un izveidojās par labu paradumu, kuram esmu uzticīgs līdz pat šai dienai.” Labi ieradumi patiešām ir labākais, ar ko aizstāt sliktos.

Arī sabiedrība, kurā mēs uzturamies, var veicināt noteiktu ieradumu rašanos. Pielīp kā labi, tā slikti ieradumi. Tāpat kā ”ļauna sabiedrība samaitā labus tikumus”, laba sabiedrība ļauj ieraudzīt labu ieradumu paraugus un tiem sekot. (1. Korintiešiem 15:33.) Galvenais ir tas, ka mūsu ieradumi var vai nu stiprināt, vai vājināt mūsu attiecības ar Dievu. ”Ja mūsu ieradumi ir labi, mums ir vieglāk kalpot Jehovam,” saka Stella, ”bet, ja paradumi ir slikti, tie kļūst par nopietnu kavēkli.”

Tāpēc izveido labus ieradumus un ļaujies to vadībai. Tie būs ietekmīgs spēks, kas darbosies tavā labā.

[Attēls 19. lpp.]

Ieradumi, tāpat kā uguns, var gan nest labumu, gan kaitēt

[Attēls 21. lpp.]

Jēzum bija ieradums sabatā doties uz sinagogu, kur tika lasīti Dieva Raksti

[Attēli 22. lpp.]

Labi garīgi ieradumi stiprina mūsu attiecības ar Dievu