”Vai Dievam nepiederas izskaidrot?”

JĀZEPS gāja pa tumšu, sasmakušu cietuma gaiteni, un no smagā darba spiedīgajā karstumā viņam aumaļām lija sviedri. Ēģiptes saule bija nokaitējusi cietumu kā cepli. Jāzepam šķita, ka viņš šejienes sienās pazīst ikvienu ķieģeli un katru plaisu. Viņa dzīve tagad ritēja šajos mūros. Lai gan viņu šeit cienīja, tomēr viņš bija un palika ieslodzītais.

Cik gan bieži viņš domās atgriezās Hebronas klinšainajos pakalnos, kur viņš ganīja tēva aitas! Jāzeps bija apmēram 17 gadu vecs, kad viņa tēvs Jēkabs viņu sūtīja kādā uzdevumā, kas viņu aizveda desmitiem kilometru tālu prom no mājām. Patlaban viņš varēja tikai sapņot par šādu brīvību. Ienīzdami Jāzepu līdz nāvei, skaudīgie brāļi bija pārdevuši viņu verdzībā. Viņš tika aizvests uz Ēģipti, kur sāka kalpot ēģiptiešu augstmaņa Potifara namā un iemantoja sava kunga uzticību. Bet pēc kāda laika Potifara sieva viņu melīgi apsūdzēja izvarošanas mēģinājumā un Jāzeps nonāca cietumā. (1. Mozus 37., 39. nodaļa.)

Jāzepam nu jau bija 28 gadi, un apmēram 10 no tiem viņš bija pavadījis verdzībā un ieslodzījumā. Viņa dzīve bija izveidojusies pilnīgi citādi, nekā viņš bija cerējis. Vai viņš reiz kļūs brīvs? Vai viņš varēs atkal satikt savu sirmo tēvu un jaunāko brāli Benjamīnu, ko tik ļoti mīlēja? Cik ilgi vēl viņam būs jāsmok šajā briesmīgajā vietā?

Daudziem Jāzepa izjūtas nav svešas. Dzīve ne vienmēr iegrozās tā, kā esam cerējuši jaunībā. Reizēm var šķist, ka grūtības nekad nebeigsies, ka izejas nav un vairs nav spēka to visu izturēt. Ko mēs varam mācīties no Jāzepa ticības?

Jāzeps zināja, ka viņa Dievs, Jehova, viņu nebija aizmirsis, un tas viņam palīdzēja izturēt. Jehova atrada veidus, kā svētīt Jāzepu pat cietumā svešatnē. Bībelē var lasīt: ”Tas Kungs bija ar Jāzepu un tam parādīja žēlastību, un tas ieguva labvēlību cietuma priekšnieka acīs.” (1. Mozus 39:21—23, LB-65r.) Jāzeps uzcītīgi veica viņam uzdotos darbus, tāpēc Dievs viņu varēja svētīt. Jāzepu ļoti mierināja apziņa, ka Jehova allaž bija ar viņu.

Vai Jehova grasījās pieļaut, ka Jāzeps visu mūžu pavada cietumā? Jāzeps to nezināja, un viņš noteikti ne reizi vien par to runāja ar Dievu lūgšanās. Kā jau bieži notiek, atbildi uz savām lūgšanām viņš saņēma visnegaidītākajā veidā. Kādu dienu cietumā izcēlās kņada, jo tika atvesti divi jauni ieslodzītie, kas bija kalpojuši faraona galmā. Viens no tiem bija galvenais maiznieks, bet otrs — galvenais dzērienu devējs. (1. Mozus 40:1—3.)

Sardzes virsnieks uzdeva Jāzepam apkalpot šos divus ieslodzītos, kam agrāk bija ievērojams stāvoklis.a Kādu nakti tie abi redzēja spilgtu un mulsinošu sapni. Kad nākamajā rītā Jāzeps tos satika, viņš pamanīja, ka tie ir nomākti, un apvaicājās: ”Kāpēc šodien jūsu sejas ir īgnas?” (1. Mozus 40:3—7.) Iespējams, Jāzepa laipnā izturēšanās iedrošināja šos vīrus atklāt savas raizes. Jāzeps nemaz nenojauta, ka šī saruna galu galā būs pavērsiena punkts viņa dzīvē. Ja Jāzeps par viņiem nebūtu licies ne zinis, nekāda saruna nebūtu notikusi. Pārdomājot šo gadījumu, mēs varētu sev pavaicāt: vai mēs apliecinām ticību Dievam, interesējoties par citiem?

Abi vīri pastāstīja, ka viņus ir ārkārtīgi satraukuši neparasti sapņi un ka nav neviena, kas viņiem tos izskaidrotu. Ēģiptieši piešķīra sapņiem lielu nozīmi un ļoti paļāvās uz tiem, kas apgalvoja, ka spēj sapņus iztulkot. Abi ieslodzītie nemaz nenojauta, ka sapņus viņiem ir sūtījis Jāzepa Dievs — Jehova. Taču Jāzeps to zināja un sacīja viņiem: ”Vai Dievam nepiederas izskaidrot? Pastāstiet taču man.” (1. Mozus 40:8.) Ikvienam ticīgam cilvēkam ir vajadzīga tāda pati pazemība, kāda bija Jāzepam. Kad cenšamies izprast Dieva vārdus, mums nevis jāpaļaujas uz cilvēku spriedumiem, bet pazemīgi jāmeklē Dieva vadība. (1. Tesalonikiešiem 2:13; Jēkaba 4:6.)

Pirmais savu sapni sāka stāstīt dzērienu devējs. Viņš sapnī bija redzējis vīnogulāju ar trim stīgām, uz kurām auga vīnogu ķekari. Vīnogas nogatavojās, un dzērienu devējs no tām izspieda sulu faraona kausā. Ar Jehovas palīdzību Jāzepam uzreiz kļuva skaidra sapņa nozīme. Viņš dzērienu devējam paskaidroja, ka trīs stīgas nozīmē trīs dienas un pēc šīm dienām faraons to iecels atpakaļ agrākajā amatā. Dzērienu devēja sejā parādījās atvieglojums, un tad Jāzeps viņam palūdza: ”Parādi man žēlastību un atgādini, lūdzu, mani faraonam, ka es tieku ārā.” Jāzeps pastāstīja, ka viņš savulaik tika nolaupīts un aizvests no dzimtās zemes un ir ieslodzīts uz nepatiesu apsūdzību pamata. (1. Mozus 40:9—15.)

Labvēlīgā skaidrojuma iedrošināts, maiznieks lūdza Jāzepam izskaidrot arī viņa sapni. Tajā viņam uz galvas bija trīs maizes grozi un no augšējā groza ēda putni. Jāzepam tika atklāts, ko nozīmē arī šis mīklainais sapnis, taču tas nevēstīja neko labu. Jāzeps teica: ”Šī ir sapņa nozīme: trīs grozi nozīmē trīs dienas. Pēc trim dienām faraons paņems tevi un pakārs tevi kokā, un putni knābās tavu miesu.” (1. Mozus 40:16—19.) Tāpat kā visi citi uzticīgie Dieva kalpi, Jāzeps drosmīgi darīja zināmas Dieva vēstis — gan labas vēstis, gan vēstis par gaidāmo sodu. (Jesajas 61:2.)

Pēc trim dienām Jāzepa vārdi piepildījās. Faraons rīkoja savas dzimšanas dienas svinības (kā liecina Bībele, Dieva kalpi dzimšanas dienas nesvinēja), un tajās viņš pasludināja spriedumu abiem ieslodzītajiem vīriem. Kā jau Jāzeps bija paredzējis, maiznieks tika sodīts ar nāvi, bet dzērienu devējs — atjaunots amatā. Diemžēl šis nevērīgais vīrs pilnīgi aizmirsa par Jāzepu. (1. Mozus 40:20—23.)

Aizritēja divi gadi. (1. Mozus 41:1.) Var tikai iztēloties, cik mokoši Jāzepam vilkās šis laiks. Iespējams, tas, ka Jehova Jāzepam bija ļāvis izprast dzērienu devēja un maiznieka mulsinošos sapņus, bija viesis Jāzepā lielas cerības. Pēc šī notikuma viņš, visticamāk, ik rītu modās ar cerību, ka todien viņš kļūs brīvs, taču atkal un atkal nekas nemainījās un vienmuļā dzīve cietuma sienās joprojām ritēja savu gaitu. Šie divi gadi droši vien bija visgrūtākais posms viņa dzīvē. Bet viņš neļāvās izmisumam un nekad nepārstāja paļauties uz Dievu Jehovu. Jāzeps bija apņēmies nepadoties, un, izturējis šo smago laiku, viņš kļuva tikai stiprāks. (Jēkaba 1:4.)

Mūsdienās, kad ir iestājušies grūti laiki, mums visiem ir jāattīsta izturība. Lai stātos pretī pārbaudījumiem, mums ir vajadzīga tāda apņēmība, pacietība un iekšējs miers, kādu var dot vienīgi Dievs. Tāpat kā Jāzepam, arī mums viņš var palīdzēt neļauties izmisumam un nezaudēt cerību. (Romiešiem 12:12; 15:13.)

Dzērienu devējs aizmirsa par Jāzepu, bet Jehova gan neaizmirsa. Kādu nakti Jehova sūtīja faraonam divus sapņus, ko tas nespēja aizmirst. Pirmajā sapnī valdnieks redzēja, ka no Nīlas izkāpa septiņas skaistas un brangas govis, bet tām sekoja septiņas neglītas un kārnas govis. Kārnās govis aprija brangās. Otrajā sapnī faraons redzēja, ka uz viena stiebra izauga septiņas brangas vārpas. Bet tad izauga septiņas plānas, vēja izkaltētas vārpas, kas aprija brangās vārpas. Kad faraons no rīta pamodās, viņš bija ļoti satraukts šo sapņu dēļ, tāpēc viņš sasauca visus Ēģiptes gudros un burvjus, lai tie izskaidrotu viņa sapņus, bet neviens to nespēja. (1. Mozus 41:1—8.) Varbūt viņi bija pārāk samulsuši? Bet varbūt viņu skaidrojumi bija pretrunīgi? Jebkurā gadījumā faraons palika neziņā un vairāk nekā iepriekš gribēja izdibināt, ko nozīmē viņa mīklainie sapņi.

Visbeidzot dzērienu devējs atcerējās Jāzepu. Sajutis sirdsapziņas pārmetumus, viņš pastāstīja faraonam par kādu neparastu jaunu cilvēku, kas atrodas cietumā un kas pirms diviem gadiem bija precīzi izskaidrojis gan viņa, gan maiznieka sapni. Faraons uz karstām pēdām lika atvest Jāzepu no cietuma. (1. Mozus 41:9—13.)

Iedomājieties, kā jutās Jāzeps, kad pēc viņa ieradās faraona sūtņi. Viņš steigšus pārģērbās un noskuvās — iespējams, viņš pilnībā noskuva arī galvu, kā bija pieņemts ēģiptiešu vidū. Jāzeps, bez šaubām, dedzīgi lūdza, lai Jehova viņu svētītu, kad viņš tiksies ar faraonu. Drīz vien Jāzeps jau atradās greznajā pilī un stāvēja valdnieka priekšā. Bībelē var lasīt: ”Faraons sacīja Jāzepam: ”Es redzēju sapni, bet nav neviena, kas to izskaidrotu, un tad es dzirdēju par tevi sakām, ka tev tikai jādzirdot sapnis, lai to izskaidrotu.”” Arī šoreiz Jāzeps apliecināja pazemību un ticību Dievam un teica: ”Tas nav manā varā, bet Dievs to var atklāt faraonam.” (1. Mozus 41:14—16.)

Jehovam pazemīgi un dievbijīgi cilvēki ir dārgi, tāpēc nav pārsteigums, ka viņš atklāja Jāzepam, ko nozīmē sapņi, kurus nespēja iztulkot ēģiptiešu gudrie un burvji. Jāzeps paskaidroja, ka abiem faraona sapņiem ir viena un tā pati nozīme. Atkārtodams vēsti, Jehova uzsvēra, ka viņš ”to tā izlēmis” un katrā ziņā piepildīs. Brangās govis un vārpas attēloja septiņus lielas pārticības gadus, kādi bija gaidāmi Ēģiptē, bet kārnās govis un izkaltētās vārpas simbolizēja septiņus bada gadus, kam bija jāseko pārticības gadiem. Bija paredzams, ka ”bads aprīs zemi”. (1. Mozus 41:25—32.)

Faraons saprata, ka Jāzepa skaidrojums ir pareizs, bet viņš nezināja, ko darīt tālāk. Jāzeps viņam ieteica, kā rīkoties. Faraonam vajadzēja atrast ”uzticamu un gudru vīru”, kas septiņos pārticības gados pārraudzītu labības savākšanu noliktavās un pēc tam bada laikā pārzinātu pārtikas sadali. (1. Mozus 41:33—36.) Lai gan Jāzepa pieredze un spējas viņu padarīja pilnībā piemērotu šim uzdevumam, viņš pats sevi neieteica svarīgajam darbam. Tādam pazemīgam cilvēkam kā Jāzeps būtu neiedomājami šādi rīkoties. Viņam bija stipra ticība, tāpēc viņš nešaubījās, ka Jehova visu nokārtos vislabākajā veidā. Ja mēs patiesi ticam Jehovam, mēs nejūtam vajadzību sevi godkārīgi izvirzīt kādam uzdevumam un izcelt savas spējas. Mums var būt mierīgs prāts, ja atstājam visu Jehovas varenajās rokās.

Faraonam un visiem viņa kalpiem Jāzepa priekšlikums šķita saprātīgs. Valdnieks arī atzina, ka Jāzepa gudrība nāk no Dieva. Vērsdamies pie saviem galma ļaudīm, faraons teica: ”Vai gan var atrast tādu vīru, kam ir Dieva Gars kā šim?” Pēc tam viņš sacīja Jāzepam: ”Kad nu Dievs tev darījis zināmas visas šīs lietas, tad nav cita uzticamāka un gudrāka vīra par tevi. Tu būsi pārvaldnieks manā namā, un taviem vārdiem visai manai tautai būs pakļauties, tikai pa troņa tiesu es būšu lielāks par tevi.” (1. Mozus 41:38—41.)

Faraons turēja savu vārdu. Drīz vien Jāzeps tika ieģērbts smalka lina tērpā. Faraons viņam uzdāvināja zelta ķēdi, ko likt ap kaklu, zīmoggredzenu un vienus no saviem ratiem un piešķīra viņam tiesības ceļot pa visu Ēģiptes zemi un īstenot savu plānu. (1. Mozus 41:42—44.) Tikai vienas dienas laikā Jāzeps no cietuma bija nonācis galmā. No rīta viņš pamodās, būdams nožēlojams ieslodzītais, bet vakarā jau bija kļuvis par otru ietekmīgāko personu valstī. Jāzepa ticība Dievam Jehovam tika dāsni atalgota. Jehova bija redzējis visas netaisnības, kādas viņa kalpam bija jāizcieš daudzu gadu garumā. Viņš visu atrisināja īstajā laikā un vislabākajā veidā. Jehova vēlējās ne tikai labot ļaunumu, kas bija nodarīts Jāzepam, bet arī parūpēties par visiem Jēkaba pēcnācējiem, no kuriem vēlāk cēlās izraēliešu tauta.

Ja jūs atrodaties grūtā situācijā, piemēram, gadiem ilgi pieredzat netaisnību, nenolaidiet rokas. Atcerieties Jāzepu! Tā kā viņš vienmēr bija pazemīgs un laipns pret citiem, kā arī saglabāja izturību un ticību, Jehova viņu bagātīgi atalgoja.