Darba burtnīcas pielikums
7.—13. SEPTEMBRIS
DĀRGUMI NO DIEVA RAKSTIEM | 2. MOZUS 23, 24
”Nebiedrojies ar lielo pūli”
2. Mozus 23:1. ”Tev nebūs nepatiesas baumas izplatīt; nesniedz roku ļaundarim, tā atbalstot viltus liecību.”
Vai mums ir zināmi fakti?
7 Vai jums patīk saviem draugiem un paziņām sūtīt e-pasta vēstules un īsziņas? Ja tā ir, iespējams, ieraugot kādu svaigi publicētu ziņu vai dzirdot kādu gadījumu, jūs jūtaties kā reportieris, kurš vēlas pēc iespējas ātrāk paziņot uzzināto citiem. Tomēr, pirms sūtīt e-pasta vēstuli vai īsziņu, padomājiet: ”Vai es esmu pārliecināts, ka šī informācija ir patiesa? Vai man tiešām ir zināmi fakti?” Ja jūs neesat par to pārliecināti, varētu gadīties, ka jūs, paši to neapzinoties, izplatītu nepatiesu informāciju. Ja šaubāties, spiediet ”Dzēst” nevis ”Sūtīt”!
8 Pastāv vēl kāds iemesls, kāpēc bez apdomas pārsūtīt e-pasta vēstules un īsziņas var būt bīstami. Dažās zemēs mūsu darbība ir ierobežota vai pat aizliegta. Mūsu pretinieki šajās zemēs varētu speciāli izplatīt ziņas, kuru mērķis ir sēt bailes un veicināt neuzticēšanos mūsu starpā. Padomāsim par to, kas notika bijušajā Padomju Savienībā. Valsts drošības komiteja (VDK) izplatīja baumas, ka vairāki labi pazīstami brāļi ir nodevuši ticības biedrus. Diemžēl daudzi noticēja šīm nepatiesajām ziņām un iznākumā atstāja Jehovas organizāciju. Liela daļa ar laiku atgriezās, tomēr ne visi. Viņu ”ticības kuģis bija sadragāts”. (1. Tim. 1:19.) Kā mēs varam izvairīties no šādas nelaimes? Neveicināsim negatīvas vai neapstiprinātas informācijas izplatīšanos. Nebūsim lētticīgi un naivi. Pārliecināsimies, vai mums ir zināmi fakti.
2. Mozus 23:2. ”Nebiedrojies ar lielo pūli tā ļaunajos darbos un ķildās neliecini, tam izpatikdams, tā sagrozot tiesu.”
it-1-E 11. lpp., 3. rk.
Ārons
Ievērības cienīgs ir fakts, ka trijās reizēs, kad Ārons kļūdījās, viņš, visdrīzāk, padevās apstākļu vai apkārtējo cilvēku spiedienam, nevis pats rosināja citus rīkoties nepareizi. Jo īpaši pirmajā reizē, kad viņš paklupa, viņš būtu varējis rīkoties saskaņā ar principu, kas ir šī norādījuma pamatā: ”Nebiedrojies ar lielo pūli tā ļaunajos darbos.” (2Mz 23:2.) Lai vai kā, tālāk Svētajos Rakstos Āronam ir atvēlēta cienījama vieta, un Dieva Dēls, būdams uz zemes, atzina Ārona pēcnācēju likumīgās tiesības uz priesteru amatu. (Ps 115:10, 12; 118:3; 133:1, 2; 135:19; Mt 5:17—19; 8:4.)
2. Mozus 23:3. ”Nenostājies netaisna nabaga pusē, kad tas tiesājas.”
it-1-E 343. lpp., 5. rk.
Aklums
Pērkamu tiesnešu izkropļotā tiesāšana tika salīdzināta ar aklumu, un bauslībā bija ne mazums norādījumu, kas nosodīja kukuļošanu, apdāvināšanu un aizspriedumainību, jo šo faktoru ietekmē tiesnesis varēja pievērt acis uz negodīgumu un pasludināt netaisnīgu spriedumu. ”Kukulis dara ierēdņus aklus!” (2Mz 23:8, LB-2012.) ”Kukulis gudrā acis padara aklas!” (5Mz 16:19, LB-2012.) Pat godīgs un ar spriestspēju apveltīts tiesnesis dāvanu iespaidā varēja apzināti vai neapzināti spriest par labu tam, kas deva dāvanu. Bauslībā bija minēts, ka aizmiglot skatu varēja ne tikai dāvanas, bet arī jūtas: ”Neiztopi nabagam, nedod priekšroku dižajam!” (3Mz 19:15, LB-2012.) Tiesneša līdzjūtība pret trūcīgo vai vēlēšanās izdabāt ļaudīm nedrīkstēja kļūt par iemeslu, ka viņš spriestu kādam par sliktu tikai šī cilvēka bagātības dēļ. (2Mz 23:2, 3.)
Meklēsim garīgus dārgakmeņus
2. Mozus 23:9. ”Neapspied svešinieku: jo jūs zināt svešinieka sirdi, jūs paši bijāt svešinieki Ēģiptes zemē.”
”Neaizmirstiet viesmīlību”
4 Jehova nevis ar likumu pieprasīja, lai izraēlieši cienītu viņiem pievienojušos sveštautiešus, bet gan mudināja izraēliešus iejusties šo sveštautiešu situācijā un būt līdzjūtīgiem. (Nolasīt 2. Mozus 23:9.) Viņi labi zināja, ko nozīmē būt svešiniekiem kādā zemē. Jau pirms tam, kad ebreji nonāca verdzībā, ēģiptieši, pēc visa spriežot, vairījās no ebrejiem pārākuma apziņas vai reliģisku aizspriedumu dēļ. (1. Moz. 43:32; 46:34; 2. Moz. 1:11—14.) Lai gan pašu izraēliešu dzīve Ēģiptē bija bijusi sūra, Jehova vēlējās, lai pret sveštautiešiem, kas dzīvoja izraēliešu vidū, viņi izturētos kā pret ”iedzimtajiem”. (3. Moz. 19:33, 34.)
2. Mozus 23:20, 21. ”Redzi, Es sūtu eņģeli tavā priekšā, kas tevi pasargās šinī ceļā un tevi novedīs tanī vietā, ko Es tev esmu sataisījis. 21 Sargies viņa priekšā, klausi tā balsij un nesacelies pret viņu, jo viņš tavus pārkāpumus piedos, jo Mans Vārds mājo viņā.”
”Viens ir jūsu vadonis, Kristus”
2 Daudzus gadsimtus pirms kristiešu draudzes nodibināšanas Jehova sūtīja eņģeli, lai tas vadītu viņa tautu, Izraēlu. Kad Jehova bija izvedis izraēliešus no Ēģiptes, viņš savai tautai sacīja: ”Redzi, Es sūtīšu eņģeli tavā priekšā, kas tevi ceļā pasargās, lai novestu tevi uz vietu, kādu Es tev esmu sataisījis. Sargies viņa priekšā, klausi tā balsij un nesacelies pret viņu, jo viņš tavus pārkāpumus piedos, jo mans vārds mājo viņā.” (2. Moz. 23:20, 21.) Ir pamats domāt, ka šis eņģelis, kurā ”mājoja” Jehovas vārds, bija Jehovas pirmdzimtais Dēls.
Jehovas vārdi ir dzīvi. 2. Mozus grāmata
23:20—23. Kas bija šeit minētais eņģelis, un kādā ziņā Jehovas vārds ”mājoja viņā”? Šis eņģelis acīmredzot bija Jēzus pirms kļūšanas par cilvēku. Viņš palīdzēja vest izraēliešus uz Apsolīto zemi. (1. Korintiešiem 10:1—4.) Jehovas vārds ”mājo viņā”, jo Jēzus ir tas, kurš vislielākajā mērā aizstāv un svētī sava Tēva vārdu.
Bībeles lasījums: 2. Mozus 23:1—19
14.—20. SEPTEMBRIS
DĀRGUMI NO DIEVA RAKSTIEM | 2. MOZUS 25, 26
”Nozīmīgākais priekšmets saiešanas teltī”
2. Mozus 25:9. ”Visu pēc tā parauga, ko Es tev rādīšu, gan telti, gan visus tās rīkus, tā jums būs taisīt.”
it-1-E 165. lpp., 10. rk.
Līguma šķirsts
Šķirsta uzbūve. Kad Jehova Mozum pavēlēja uzbūvēt saiešanas telti, pirmais norādījums attiecās uz šķirstu, jo tas bija nozīmīgākais priekšmets saiešanas teltī un visā izraēliešu nometnē. Šķirsta garums bija divarpus olektis, platums — pusotra olekts un augstums — pusotra olekts (aptuveni 111x67x67 cm). Tas bija pagatavots no akācijas koka un pārvilkts ar zeltu kā no iekšpuses, tā arī no ārpuses. ”Visapkārt tam” bija veidots dekoratīvs ”vainags no zelta”. Šķirsta vāks nebija tikai koks, kas pārvilkts ar zeltu, — tas bija taisīts no tīra zelta. Tā garums un platums pilnībā atbilda šķirsta izmēriem. Vāka abos galos viens otram pretī bija novietoti divi kalti zelta ķerubi. Viņu sejas bija pavērstas pret šķirsta vāku, bet spārni pletās pār vāku, aizsedzot to no augšas. (2Mz 25:10, 11, 17—22; 37:6—9.) Šķirsta vāks bija zināms arī kā ”samierināšanas vāks”. (Ebr 9:5.)
2. Mozus 25:21. ”Salīdzināšanas vāku uzliec šķirstam, kad tu būsi ielicis liecību šķirstā, ko Es tev došu.”
it-1-E 166. lpp., 2. rk.
Līguma šķirsts
Šķirsts bija sava veida svēts arhīvs, kurā glabājās svētie atgādinājumi jeb liecība. Pirmām kārtām tās bija divas liecības akmens plāksnes, uz kurām bija desmit baušļi. (2Mz 25:16.) Vēlāk šķirstā tika ievietots ”zelta trauks ar mannu, kā arī uzplaukušais Ārona zizlis”. Taču tad, kad tika pabeigta Salamana tempļa celtniecība, to šķirstā vairs nebija. (Ebr 9:4; 2Mz 16:32—34; 4Mz 17:25; 1Ķn 8:9; 2Lk 5:10.) Pirms savas nāves Mozus iedeva ”bauslības grāmatu” Levija cilts priesteriem un pavēlēja to uzglabāt nevis šķirsta iekšpusē, bet gan ”blakus Tā Kunga, sava Dieva, derības šķirstam”, sacīdams, ka tā būs ”liecība pret” izraēliešiem. (5Mz 31:24—26.)
2. Mozus 25:22. ”Un šeit Es ar tevi sastapšos; no salīdzināšanas vāka virsus, no vietas starp abiem ķerubiem, kas atrodas virs liecības šķirsta, Es runāšu uz tevi visu, ko Es tev pavēlēšu priekš Israēla bērniem.”
w10 1.4. 20. lpp., zemsv. piez.
Tuvosimies Dievam. ”Tava ķēniņa valstība.. pastāvēs nešaubīgi”
Derības šķirsts bija svēta lāde, kas bija izgatavota pēc Jehovas norādījumiem, un tas simbolizēja Jehovas klātbūtni senajā izraēliešu tautā. (2. Mozus 25:22.)
Jeruzaleme — ”lielā ķēniņa pilsēta”
5 Dievbijīgais Dāvids — izraēlietis no Jūdas cilts — iekaroja pilsētu, kas pirms tam bija piederējusi elku pielūdzējiem jebusiešiem. Toreiz pilsēta atradās tikai uz Ciānas kalna, un vēlāk šī kalna nosaukums tika lietots pašas Jeruzalemes apzīmēšanai. Dāvids parūpējās par to, lai Dieva un izraēliešu starpā slēgtās derības šķirsts tiktu pārvietots uz Jeruzalemi, kur to novietoja teltī. Daudzus gadus iepriekš Dievs bija uzrunājis pravieti Mozu no mākoņa virs šī svētā šķirsta. (2. Mozus 25:1, 21, 22; 3. Mozus 16:2; 1. Laiku 15:1—3.) Šķirsts bija Dieva klātbūtnes simbols, un patiesībā Izraēla ķēniņš bija Jehova. Tāpēc divējādā nozīmē var teikt, ka Dievs Jehova valdīja no Jeruzalemes.
Meklēsim garīgus dārgakmeņus
2. Mozus 25:20. ”Tā, ka ķerubi izpleš savus spārnus pāri vākam un ar saviem spārniem apklāj salīdzināšanas vāku, un viņu sejas lai ir vērstas viena pret otru un tās lūkojas uz salīdzināšanas vāku.”
it-1-E 432. lpp., 1. rk.
Ķerubi
Ķerubu tēli bija redzami svētajā saiešanas teltī, kura tika uzbūvēta tuksnesī. Šķirsta pretējos galos bija novietoti divi ķerubi, kas bija izkalti no tīra zelta. Viņi atradās viens otram pretī, un viņu galvas bija pielūgsmē noliektas pret šķirsta vāku. Abiem ķerubiem bija divi spārni, kas pletās pār vāku, it kā sargādami šķirstu. (2Mz 25:10—21; 37:7—9.) Bez tam ķerubu tēli bija izšūti uz saiešanas telts pārklājiem un uz priekškara, kas atdalīja svēto vietu no vissvētākās vietas. (2Mz 26:1, 31; 36:8, 35.)
2. Mozus 25:30. ”Un noliec pastāvīgi uz galda Manā priekšā svētās maizes.”
Dieva priekšā noliktās maizes. Divpadsmit maizes, kas bija noliktas uz galda saiešanas telts vai tempļa svētajā vietā. Katru sabatu tās nomainīja ar svaigām maizēm. Sauktas arī par skatāmajām maizēm.
Bībeles lasījums: 2. Mozus 25:23—40
21.—27. SEPTEMBRIS
DĀRGUMI NO DIEVA RAKSTIEM | 2. MOZUS 27, 28
”Ko var mācīties no priesteru apģērba?”
2. Mozus 28:30. ”Un ieliec tiesneša krūšu zīmē urīmu un tumīmu, lai tie ir virs Ārona sirds, nākot Tā Kunga priekšā; tā Ārons lai nes Israēla bērnu tiesu uz savas sirds pastāvīgi Tā Kunga priekšā.”
Vai jūs zināt?
Kas bija urīms un tumīms?
Cik var spriest, urīms un tumīms bija īpaši priekšmeti, ko senajā Izraēlā mēdza izmantot, lai uzzinātu Dieva Jehovas gribu jautājumos, kas attiecās uz izraēliešu tautu vai tās vadoņiem. Šie priekšmeti bija uzticēti augstajam priesterim, kurš tos glabāja ”tiesneša krūšu nozīmē”. (2. Mozus 28:15, 16, 30.) Nekur Bībelē nav aprakstīts, kas tie bija par priekšmetiem un kā īsti tie tika lietoti, bet vairākas Rakstu vietas liek domāt, ka tās, iespējams, bija sava veida lozes. Metot šīs lozes, varēja vai nu iegūt atbildi jā vai nē, vai arī nesaņemt nekādu atbildi no Dieva.
Kā pieņemt gudrus lēmumus
Turpretī uz Dievu Jehovu var pilnībā paļauties. Viņš visas vēstures gaitā ir palīdzējis cilvēkiem pieņemt gudrus lēmumus. Piemēram, senatnē Dievs savai tautai, Izraēlam, deva urīmu un tumīmu — tās acīmredzot bija svētas lozes, kas tika mestas, kad izraēlieši nonāca kādās izšķirīgās situācijās. Ar urīma un tumīma palīdzību Dievs deva skaidras atbildes uz izraēliešu jautājumiem un palīdzēja vecākajiem vīriešiem pārliecināties, ka to pieņemtie lēmumi ir saskaņā ar viņa gribu. (2. Mozus 28:30; 3. Mozus 8:8; 4. Mozus 27:21.)
2. Mozus 28:36. ”Un taisi arī zelta diadēmu un iegriez tanī, kā zīmoga griezējs to dara: Svēts Tam Kungam.”
”Svēts, svēts, svēts ir tas Kungs”
9 Vai nepilnīgi cilvēki ar Jehovas palīdzību var kļūt svēti? Jā, lai gan tikai nosacīti, tomēr tas ir iespējams. Savai tautai, izraēliešiem, Dievs piedāvāja iespēju kļūt par ”svētu tautu”. (2. Mozus 19:6.) Viņš deva šai tautai svētu un tīru pielūgsmes sistēmu, un Mozus bauslībā bieži ir runāts par svētumu. Augstais priesteris valkāja turbānu, kura priekšpusē bija piestiprināta zelta plāksnīte, ko visi varēja redzēt laistāmies saules staros. Uz šīs plāksnītes bija iegravēti vārdi ”Svēts tam Kungam”. (2. Mozus 28:36.) Tātad izraēliešu pielūgsmei un visam viņu dzīvesveidam bija jābūt izcili tīram un neaptraipītam. Jehova viņiem teica: ”Topiet svēti, tāpēc, ka Es tas Kungs, jūsu Dievs, esmu svēts!” (3. Mozus 19:2.) Kamēr vien izraēlieši tik lielā mērā, cik tas nepilnīgiem cilvēkiem iespējams, dzīvoja saskaņā ar Dieva norādījumiem, viņus nosacīti varēja uzskatīt par svētiem.
2. Mozus 28:42, 43. ”Un uztaisi viņiem linu bikses, lai apklātu miesas plikumu; no jostasvietas līdz lieliem tām jābūt. 43 Un Āronam un viņa dēliem tās jāvelk, kad viņi ieiet Saiešanas teltī vai kad tuvojas altārim, lai kalpotu svētnīcā, ka tie nekļūtu vainīgi un nemirtu; tas lai ir par mūžīgu likumu viņam un viņa pēcnācējiem.”
Godāsim Jehovu, savā rīcībā izpaužot cieņu
17 Mums īpaši jāparāda cieņa tad, kad mēs tuvojamies Jehovam pielūgsmē. ”Uzmani savu kāju, kad tu eji Dieva namā,” teikts Salamana Mācītāja grāmatas 4. nodaļas 17. pantā. Gan Mozum, gan Jozuam bija pavēlēts svētā vietā novilkt apavus, lai viņi apliecinātu cieņu un bijību pret Jehovu. (2. Moz. 3:5; Joz. 5:15.) Izraēliešu priesteriem bija jāvalkā linu bikses, ”lai apklātu miesas plikumu”. (2. Moz. 28:42, 43.) Šīs prasības ievērošana novērsa iespēju, ka priesteriem varētu nepiedienīgi atkailināties ķermenis, kad viņi kalpoja pie altāra. Arī citiem priesteru ģimenes locekļiem savā rīcībā bija jāpauž pienācīga cieņa.
Meklēsim garīgus dārgakmeņus
2. Mozus 28:6. ”Un efodu lai viņi darina no zelta, zila purpura, sarkana purpura un karmezīna un šķetinātu smalku dziju audumiem meistariskā darinājumā.”
Vai jūs zināt?
Kas ir 2. Mozus grāmatā bieži pieminētais ”karmezīns”?
”Karmezīns”, dažreiz saukts par kermesu, ir spilgti sarkana krāsviela, ko ieguva no bruņutu dzimtas kukaiņu mātītēm. Šie bezspārnu kukaiņi mitinās Kermes ozolos (Quercus coccifera), kas ir sastopami Tuvajos Austrumos un Vidusjūras piekrastē. Sarkanais pigments atrodas oliņās, kas nobriest mātīšu ķermenī. Šajā periodā mātītes atgādina zirņa lieluma ogas, kas pielipušas Kermes ozolu lapām un zariņiem. Kad kukaiņi tiek salasīti un sasmalcināti, tiek iegūta spilgti sarkana krāsviela, kas šķīst ūdenī un ir piemērota audumu krāsošanai. Romiešu vēsturnieks Plīnijs Vecākais ir pieminējis karmezīnu un atzinis to par vienu no sava laika iecienītākajām krāsām.
2. Mozus 28:15—21. ”Un izgatavo arī tiesneša krūšu zīmi, meistarisku darbu, kā efodu taisi to: no zelta, zila purpura, sarkana purpura, karmezīna un šķetinātu smalku dziju auduma. 16 Tam jābūt četrstūrim, divkārši saliktam, sprīdi garumā un sprīdi platumā. 17 Un iedarini tajā četras rindas dārgakmeņu. Pirmajā rindā lai ir rubīns, topāzs un smaragds. 18 Bet otrā rindā: tirkīzs, safīrs un dimants. 19 Un trešajā rindā: hiacints, ahats un ametists. 20 Un ceturtajā rindā: berils, onikss un jaspiss. Tiem jābūt iestiprinātiem zelta pinumos. 21 Un šiem akmeņiem jābūt pēc Israēla bērnu vārdiem, divpadsmit, pēc viņu vārdiem; kā zīmoga griezēja darbam tiem jābūt, katram ar savu vārdu, pēc tām divpadsmit ciltīm.”
w12-E 1.8. 26. lpp., 1.—3. rk.
Vai jūs zināt?
Kur izraēlieši varēja iegūt dārgakmeņus, kas rotāja augstā priestera krūšu zīmi?
Pēc tam, kad izraēlieši izgāja no Ēģiptes un nonāca tuksnesī, Dievs viņiem deva norādījumu izgatavot priestera krūšu zīmi. (2. Mozus 28:15—21.) Lūk, kādi akmeņi tajā bija iestrādāti: rubīns, topāzs, smaragds, tirkīzs, safīrs, jašma, lešemakmens, ahāts, ametists, hrizolīts, onikss un nefrīts. Vai izraēliešiem patiešām varēja piederēt šādi dārgakmeņi?
Bībeles laikos dārgakmeņi tika turēti augstā cieņā un bija diezgan pieprasīta prece. Piemēram, senajā Ēģiptē dārgakmeņi nonāca no tālienes — no mūsdienu Irānas un Afganistānas teritorijas un varbūt pat no Indijas. Arī pašā Ēģiptē tika iegūti dažādi dārgakmeņi. Tās valdniekiem bija monopoltiesības uz minerālu ieguvi viņiem pakļautajās teritorijās. Patriarhs Ījabs aprakstīja, kā viņa laikabiedri izcirta raktuves un tuneļus, lai meklētu dārgumus. Viņš minēja, ka raktuvēs tika iegūti safīrs un topāzs. (Ījaba 28:1—11, 19.)
Otrajā Mozus grāmatā var lasīt, ka izraēlieši, atstādami Ēģipti, ”aplaupīja ēģiptiešus” un paņēma no tiem vērtīgas lietas. (2. Mozus 12:35, 36.) Iespējams, izraēlieši, izgatavojot priestera krūšu zīmi, izmantoja akmeņus, kurus bija paņēmuši no ēģiptiešiem.
Bībeles lasījums: 2. Mozus 27:1—21
28. SEPTEMBRIS—4. OKTOBRIS
DĀRGUMI NO DIEVA RAKSTIEM | 2. MOZUS 29, 30
”Ziedojums Jehovam”
2. Mozus 30:11, 12. ”Un Tas Kungs runāja uz Mozu: 12 ”Kad tu skaitīsi Israēla bērnus pēc viņu pulkiem, tad lai ikviens dod izpirkšanas maksu par savu dvēseli Tam Kungam, kad tu izdarīsi skaitīšanu, ka nebūtu mocību jūsu vidū, kad tu tos skaiti.””
it-2-E 764. lpp., 11. rk.
Tautas skaitīšana
Pie Sinaja kalna. Pirmā tautas skaitīšana tika veikta saskaņā ar Jehovas pavēli otrā gada otrajā mēnesī pēc iziešanas no Ēģiptes, kad izraēlieši bija izveidojuši nometni pie Sinaja kalna. Lai palīdzētu Mozum, no katras cilts tika izraudzīts vadonis, kurš tika iecelts par atbildīgo savas cilts piederīgo skaitīšanā. Tika uzskaitīti visi vīrieši vecumā no 20 gadiem, kuri bija derīgi dienēt armijā. Bez tam bauslībā bija noteikts, ka ikvienam, kas tika uzskaitīts, jāmaksā nodoklis pusšekela (apmēram viena eiro) vērtībā, lai atbalstītu kalpošanu saiešanas teltī. (2Mz 30:11—16; 4Mz 1:1—16, 18, 19.) Kopā tika saskaitīti 603 550 cilvēki, izņemot levītus, kuriem nebija savas mantojuma daļas Apsolītajā zemē. Levīti nemaksāja nodevas saiešanas teltij un bija atbrīvoti no dienēšanas armijā. (4Mz 1:44—47; 2:32, 33; 18:20, 24.)
2. Mozus 30:13—15. ”Un ikviens, kas tiek skaitīts, lai dod pusseķeli pēc svētnīcas seķeļu svara, vienā seķelī skaitot divdesmit geras; šis pusseķelis lai ir cilājamais upuris Tam Kungam. 14 Ikviens, kas tiek skaitīts, no divdesmit gadu vecuma un vecāks, lai nes šo upuri Tam Kungam. 15 Turīgais lai nedod vairāk un nabagais lai nedod mazāk par šo pusseķeli, kas jādod par cilājamo upuri Tam Kungam, lai tiktu salīdzinātas jūsu dvēseles.”
it-1-E 502. lpp., 9. rk.
Ziedojums
Atsevišķi ziedojumi bija jādod saskaņā ar bauslībā noteikto. Kad Mozus veica tautas skaitīšanu, visiem vīriešiem, kam bija 20 gadi un vairāk, bija jādod izpirkums par savu dzīvību —”pusseķelis [apmēram viens eiro] pēc svētnīcas seķeļu svara”. Tas bija ”upuris Tam Kungam”, lai izpirktu savu dzīvību un atbalstītu ”kalpošanu pie Saiešanas telts”. (2Mz 30:11—16.) Kā rakstīja vēsturnieks Josifs Flāvijs (Jūdu karš, VII sējums, 218. lpp. [vi, 6]), ar laiku šī nodeva tika maksāta katru gadu. (2Lk 24:6—10; Mt 17:24.)
2. Mozus 30:16. ”Un ņem šo izpirkšanas maksu no Israēla bērniem un dod to kalpošanai pie Saiešanas telts; un tas lai ir Israēla bērniem par piemiņu Tā Kunga priekšā, ka jūsu dvēseles tiek salīdzinātas.”
w11-E 1.11. 12. lpp., 1., 2. rk.
Vai jūs zināt?
Kā tika segti izdevumi, kas bija saistīti ar kalpošanu Jehovas templī Jeruzālemē?
Dažādi izdevumi, kas bija saistīti ar kalpošanu templī, tika segti no nodokļiem, kuru lielākā daļa bija obligātā desmitā tiesa. Bet bija arī citi naudas ievākšanas veidi. Piemēram, kad tika būvēta saiešanas telts, Jehova Mozum pavēlēja savākt no katra izraēlieša, kas tika reģistrēts tautas skaitīšanā, pusi sudraba šekela par ”upuri Tam Kungam”. (2Mz 30:12-—16.)
Acīmredzot ar laiku izraēlieši šo noteikto naudas summu tempļa uzturēšanai sāka maksāt katru gadu. Tieši šo nodokli Jēzus Pēterim pavēlēja samaksāt ar monētu, kuru tas atrada zivs mutē. (Mt 17:24—27.)
Meklēsim garīgus dārgakmeņus
2. Mozus 29:10. ”Un tad pie Saiešanas telts vārtiem atved jauno vērsi, lai Ārons un viņa dēli liek savas rokas uz vērša galvas.”
it-1-E 1029. lpp., 4. rk.
Roka
Roku uzlikšana. Roku uzlikšanai cilvēkam vai priekšmetam bija dažādas nozīmes. Parasti to darīja, lai norādītu uz kādu vai uz kaut ko vai atzītu tā nozīmi. Kad Ārons un viņa dēli tika iesvētīti par priesteriem, viņi uzlika savas rokas uz upurējamā vērša un divu aunu galvām. Tā viņi atzina, ka šie dzīvnieki tiek upurēti par viņiem, lai viņi varētu kļūt par Dieva Jehovas priesteriem. (2Mz 29:10, 15, 19; 3Mz 8:14, 18, 22.) Kad Mozus, paklausot Dieva norādījumam, iecēla Jozuu par savu pēcteci, Mozus uzlika viņam rokas, un tāpēc Jozua bija ”pilns gudrības gara”, kas ļāva viņam sekmīgi vadīt Izraēla tautu. (5Mz 34:9.) Rokas uzlika tiem, kurus svētīja. (1Mz 48:14; Mk 10:16.) Jēzus Kristus pieskārās vai uzlika rokas dažiem no tiem, kurus dziedināja. (Mt 8:3; Mk 6:5; Lk 13:13.) Atsevišķos gadījumos cilvēki saņēma svētā gara dāvanu, kad apustuļi tiem uzlika rokas. (Apd 8:14—20; 19:6.)
2. Mozus 30:31—33. ”Bet Israēla bērniem saki: tā lai jums ir svēta svaidāmā eļļa uz audžu audzēm. 32 Tā nav lejama uz cilvēka miesu, un lai nekas tai līdzīgs netiek taisīts; tā ir svēta, tā lai jums ir svēta. 33 Ikviens, kas taisīs ko līdzīgu šai vai dos no tās svešiniekam, tas lai tiek izdeldēts no savas tautas vidus.”
it-1-E 114. lpp., 1. rk.
Svaidīšana, svaidītie
Mozus bauslībā Jehova lika aprakstīt svaidāmās eļļas sastāvu. Tas bija īpašs vislabāko zāļu maisījums — tajā ietilpa mirres, kanēlis, kalmes, laurs un olīveļļa. (2Mz 30:22—25.) Šādas eļļas izgatavošana un izmantošana ikdienišķām vajadzībām bija sodāma ar nāvi. (2Mz 30:31—33.) Tas norādīja, cik svarīga un svēta bija cilvēka iecelšana amatā, ja tā tika apstiprināta, svaidot viņu ar šo eļļu.
Bībeles lasījums: 2. Mozus 29:31—46.