Darba burtnīcas pielikums
5.—11. OKTOBRIS
DĀRGUMI NO DIEVA RAKSTIEM | 2. MOZUS 31, 32
”Bēdziet no elkdievības”
2. Mozus 32:1. ”Kad tauta redzēja, ka Mozus kavējas nokāpt no kalna, tā sapulcējās pie Ārona un sacīja: ”Celies un darini mums kādu dievu, kas būtu mūsu priekšā, jo mēs nezinām, kas ar šo Mozu, šo vīru, kas izveda mūs no Ēģiptes zemes, ir noticis.””
Dosimies pretim briedumam — Jehovas lielā diena ir tuvu
11 Reizēm rīkoties saskaņā ar Bībeles norādījumiem nebūt nav viegli, it īpaši, ja esam nonākuši sarežģītā situācijā. Padomāsim, piemēram, par to, kas notika ar izraēliešiem. Kad Jehova viņus nesen bija atbrīvojis no Ēģiptes gūsta, viņi ”bārās ar Mozu” un ”kārdināja to Kungu”. Kāds bija viņu neapmierinātības iemesls? Tautai pietrūka dzeramā ūdens. (2. Moz. 17:1—4.) Nepilnus divus mēnešus pēc tam, kad izraēlieši bija noslēguši īpašu derību ar Dievu un piekrituši pildīt ”visus šos vārdus, kurus tas Kungs ir sacījis”, viņi jau pārkāpa bausli, kas aizliedza godināt elkus. (2. Moz. 24:3, 12—18; 32:1, 2, 7—9.) Vai viņi to darīja aiz bailēm, tāpēc ka Mozus, uzkāpis Horeba kalnā, lai saņemtu norādījumus no Jehovas, tik ilgi bija prom? Varbūt viņi domāja, ka amalekieši atkal viņiem uzbruks un viņi būs bezspēcīgi, ja ar viņiem nebūs Mozus, kurš iepriekšējā reizē, turēdams savas rokas paceltas, viņiem bija nodrošinājis uzvaru? (2. Moz. 17:8—16.) Lai kāds būtu bijis iemesls, izraēlieši ”negribēja paklausīt”. (Ap. d. 7:39—41.) Pāvils aicināja kristiešus visiem spēkiem pūlēties, lai viņi ”nekristu nepaklausībā” pēc tā sliktā parauga, kādu izraēlieši rādīja, kad baidījās ieiet Apsolītajā zemē. (Ebr. 4:3, 11.)
2. Mozus 32:4—6. ”Un viņš tos paņēma no viņu rokām, zīmēja metu ar zīmuli un no tiem izlēja teļa tēlu; tad tie teica: ”Šis ir tavs dievs, Israēl, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes.” 5 Kad Ārons to redzēja, viņš uzcēla tā priekšā altāri un lika izsaukt: ”Rīt ir svētki Tam Kungam!” 6 Un tie cēlās agri no rīta un upurēja dedzināmos upurus un pienesa pateicības upurus, un tad tauta apsēdās ēst un dzert un cēlās līksmoties.”
Klausīsim Dievam un gūsim svētības, ko nodrošina Dieva zvēresti
12 Jehova no savas puses uzreiz sāka pildīt solījumus, kas bija saistīti ar bauslības līgumu: viņš parūpējās, lai tiktu izveidota pielūgsmei paredzēta telts un lai būtu priesteri, ar kuru starpniecību grēcīgie cilvēki varētu viņam tuvoties. Turpretī izraēlieši drīz vien aizmirsa, ka tagad, kā viņi paši bija apsolījuši, viņi pieder Dievam, un viņi ”sāpināja Israēla Svēto”. (Ps. 78:41.) Piemēram, kamēr Mozus bija Sinaja kalnā, kur viņš saņēma no Jehovas tālākus norādījumus, izraēlieši kļuva nepacietīgi un viņu ticība sāka svārstīties, jo viņi nodomāja, ka Mozus viņus ir pametis. Tāpēc viņi darināja zelta teļu un sacīja: ”Tas ir tavs dievs, Israēl, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes.” (2. Moz. 32:1, 4.) Pēc tam izraēlieši sarīkoja svinības, ko viņi nosauca par ”svētkiem tam Kungam”, un ļaudis pielūdza teļa tēlu un upurēja tam. To redzēdams, Jehova sacīja Mozum: ”Jau tik ātri tie novirzījušies no tā ceļa, kādu Es esmu tiem pavēlējis.” (2. Moz. 32:5, 6, 8.) Diemžēl laika gaitā izraēlieši ne reizi vien deva Dievam īpašus solījumus, kurus vēlāk lauza. (4. Moz. 30:3.)
2. Mozus 32:9, 10. ”Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: ”Es esmu vērojis šos ļaudis, un redzi, tie ir spītīgi ļaudis. 10 Un nu laid Mani, ka Manas dusmas iedegtos pret tiem un ka Es izdeldēju tos; bet tevi Es darīšu par lielu tautu.””
Vai jūs esat Jehovas pusē?
14 Tauta zināja, ka elkdievība ir ļoti smags grēks pret Jehovu. (2. Moz. 20:3—5.) Cik gan ātri viņi pārkāpa Jehovas norādījumu un iesaistījās zelta teļa pielūgsmē! Kaut arī izraēlieši rīkojās nepaklausīgi, viņi sevi maldināja, ka joprojām atrodas Jehovas pusē. Svinības, kurās izraēlieši pielūdza teļu, Ārons pat nosauca par ”svētkiem Tam Kungam”. Jehovu tas sarūgtināja, un viņš jutās nodots. Viņš Mozum teica, ka izraēlieši ”dara lielu grēku” un ir ”novirzījušies no tā ceļa, ko” viņš ”tiem pavēlēja”. Jehova bija tik dusmīgs, ka pat apsvēra iespēju iznīcināt visu jaunizveidoto izraēliešu tautu. (2. Moz. 32:5—10.)
Meklēsim garīgus dārgakmeņus
2. Mozus 31:17. ”Starp Mani un Israēla bērniem tā lai ir zīme mūžīgi; jo sešās dienās Tas Kungs radījis debesis un zemi, bet septītajā dienā Viņš atdusējies un atspirdzinājies.”
Savs laiks strādāt, un savs laiks atpūsties
4 Vai paraugs, ko, cītīgi strādājot, ir rādījuši Jehova un Jēzus, māca, ka mums nav nepieciešama atpūta? Nepavisam nē. Jehova nekad nepiekūst, tāpēc viņam nav vajadzīga fiziska atpūta. Tomēr, Bībelē ir teikts, ka pēc tam, kad Jehova bija radījis debesis un zemi, ”viņš mitējās un atpūtās”. (2. Moz. 31:17, LB-2012.) Pēc visa spriežot, tas nozīmē, ka Jehova uz kādu laiku pārtrauca darbu, lai priecātos par paveikto. Un, kaut arī Jēzus, kalpodams uz zemes, cītīgi darbojās, viņš atrada laiku atpūtai un kopīgām maltītēm ar draugiem. (Mat. 14:13; Lūk. 7:34.)
2. Mozus 32:32, 33. ””Bet nu piedod viņiem viņu grēkus; un ja ne, tad izdzēs mani no Savas grāmatas, ko Tu esi rakstījis.” 33 Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: ”Ikkatru, kas pret Mani ir apgrēkojies, Es izdzēsīšu no Savas grāmatas.””
w18.07 23., 24. lpp., 8., 9. rk.
Mēs piederam Jehovam
8 Ja mēs vēlamies, lai mūsu vārds paliktu Jehovas ”piemiņas grāmatā”, mums no savas puses kaut kas jādara. Maleahijs īpaši izcēla, ka mums ir jābīstas Jehova un jādomā par viņa vārdu. Ja kāds sāktu pielūgt jebko citu vai jebkuru citu, viņa vārds tiktu izdzēsts no Jehovas ”grāmatas”. (2. Moz. 32:33; Ps. 69:29.)
9 Tas parāda, ka dzīves veltīšana Jehovam ietver sevī vairāk nekā tikai solījumu pildīt viņa gribu un kristīšanos. Šie soļi tiek sperti tikai vienu reizi, taču kalpošana Jehovam ir dzīves ceļš. Ja mēs vēlamies palikt Jehovas pusē, mums jāapliecina viņam sava paklausība dienu no dienas — tik ilgi, kamēr vien mēs dzīvojam. (1. Pēt. 4:1, 2.)
Bībeles lasījums: 2. Mozus 32:15—35
12.—18. OKTOBRIS
DĀRGUMI NO DIEVA RAKSTIEM | 2. MOZUS 33, 34
”Jehovas patīkamās īpašības”
2. Mozus 34:5. ”Tad Tas Kungs nolaidās mākonī un nostājās viņa priekšā, un nosauca Tā Kunga Vārdu.”
it-2-E 466. lpp., 9. rk.
Vārds
Materiālā pasaule liecina par Dieva pastāvēšanu, bet tā neatklāj Dieva vārdu. (Ps 19:2; Rom 1:20.) Zināt Dieva vārdu nozīmē kaut ko vairāk nekā tikai zināt, kā viņu sauc. (2Lk 6:33.) Tas nozīmē pazīt Dievu kā personu — izprast viņa īpašības, nodomus un darbus, par kuriem ir stāstīts viņa Rakstos. (Sal. 1Ķn 8:41—43; 9:3, 7; Neh 9:10.) To var redzēt gadījumā ar Mozu, cilvēku, kuram Jehova teica: ”Es tevi saucu tavā vārdā,” — tā norādīdams uz viņu ciešajām attiecībām. (2Mz 33:12.) Mozum bija godpilna iespēja redzēt Jehovas godības izpausmi un dzirdēt, kā Jehova pasludina savu vārdu. (2Mz 34:5.) Jehova ne tikai nosauca savu vārdu, bet arī atklāja savas īpašības un darbus: ”Tas Kungs, Tas Kungs, apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā, kas tūkstošiem saglabā žēlastību, piedod noziegumus, pārkāpumus un grēkus, bet arī neatstāj nevienu nesodītu, piemeklēdams tēvu grēkus pie viņu bērniem un bērnu bērniem līdz trešajam un ceturtajam augumam.” (2Mz 34:6, 7.) Arī Mozus dziesmā, kurā viņš dzied, ka ”slavēs Tā Kunga Vārdu”, tiek paustas Dieva īpašības un tas, kā Dievs ir izturējies pret Izraēla tautu. (5Mz 32:3—44.)
2. Mozus 34:6. ”Un Tas Kungs gāja viņam garām, un Viņš sauca: ”Tas Kungs, Tas Kungs, apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā.””
Dievs Jehova atklāj savas īpašības
Vispirms Jehova atklāja, ka viņš ir ”apžēlošanās un žēlastības Dievs”. (6. pants.) Kāds Bībeles komentētājs rakstīja, ka šajā pantā vārds ”apžēlošanās” norāda uz maigu līdzjūtību, kādu tēvs jūt pret saviem bērniem. Savukārt vārds, kas tulkots ”žēlastība”, ietver sevī domu par patiesu vēlēšanos palīdzēt tiem, kam nepieciešams atbalsts. Tātad Jehova vēlas, lai mēs zinātu, ka viņš ar sirsnīgu mīlestību un dziļām rūpēm gādā par savu kalpu vajadzībām, gluži kā mīlošs tēvs rūpējas par saviem bērniem. (Psalms 103:8, 13.)
Pēc tam Jehova teica, ka viņš ir ”pacietīgs”. (6. pants.) Viņš nesteidzas dusmoties uz saviem kalpiem. Dievs izturas pret viņiem ar lielu pacietību, pacieš viņu nepilnības un dod viņiem laiku mainīt savu grēcīgo rīcību. (2. Pētera 3:9.)
Jehova arī sacīja, ka viņš ir ”bagāts žēlsirdībā un uzticībā”. (6. pants.) Jehovas žēlsirdība pret saviem kalpiem ir nezūdoša un pastāvīga. (5. Mozus 7:9.) Jehovam vienmēr var uzticēties. Viņš pats nevienu nemaldina, un viņu neviens nevar piekrāpt. Tā kā Jehova ir ”taisns un patiess”, mēs droši varam ticēt visam, ko viņš saka, arī viņa nākotnes apsolījumiem. (5. Mozus 32:4.)
2. Mozus 34:7. ”[Viņš] tūkstošiem saglabā žēlastību, piedod noziegumus, pārkāpumus un grēkus, bet arī neatstāj nevienu nesodītu, piemeklēdams tēvu grēkus pie viņu bērniem un bērnu bērniem līdz trešajam un ceturtajam augumam.”
Dievs Jehova atklāj savas īpašības
Jehova vēlējās, lai mēs zinātu vēl kādu svarīgu faktu par viņu, proti, ka viņš ”piedod noziegumus, pārkāpumus un grēkus”. (7. pants.) Tiem, kas nožēlo savus grēkus, viņš ”piedod labprāt”. (Psalms 86:5.) Tomēr Jehova nav iecietīgs pret ļaunumu. Viņš darīja zināmu arī to, ka viņš ”neatstāj nevienu nesodītu”. (7. pants.) Svētais un taisnīgais Dievs neatstāj bez soda grēciniekus, kas nevēlas mainīties. Agrāk vai vēlāk viņiem ir jāpieredz savas nepareizās rīcības sekas.
Meklēsim garīgus dārgakmeņus
2. Mozus 33:11. ”Un Tas Kungs runāja ar Mozu vaigu vaigā, kā kāds sarunājas ar savu draugu. Un, kad viņš atgriezās nometnē, viņa kalps Jozua, Nūna dēls, vēl jauneklis, palika teltī.”
2. Mozus 33:20. ”Bet Viņš sacīja: ”Manu vaigu tu nedrīksti redzēt, jo cilvēks nevar Mani redzēt un palikt dzīvs.””
Jehovas vārdi ir dzīvi. 2. Mozus grāmata
33:11, 20. Ko nozīmē tas, ka Jehova runāja ar Mozu ”vaigu vaigā”? Šis izteiciens norāda uz sirsnīgu sarunu. Mozus runāja ar Dieva pārstāvi, kas viņam atstāstīja Jehovas norādījumus. Bet Mozus neredzēja Jehovu, jo ”cilvēks nevar [Dievu] redzēt, palikdams pie dzīvības”. Jehova pats personiski nerunāja ar Mozu. Par bauslību ir teikts, ka tā bija ”eņģeļu dota, ar starpnieka roku uzrakstīta”. (Galatiešiem 3:19.)
2. Mozus 34:23, 24. ”Trīs reizes gadā ikviens vīrs lai rādās Dieva Tā Kunga, Israēla Dieva, priekšā. 24 Es izdzīšu svešas tautas tev pa priekšu, lai paplašinātu tavas robežas, un nevienam nebūs iekārot tavu zemi, kamēr tu rādies Tā Kunga, sava Dieva, priekšā trīs reizes gadā.”
Dodiet priekšroku svarīgākajam
Ikvienam vīrietim — gan izraēlietim, gan prozelītam, kas dzīvoja tanī zemē, — Jehova bija devis norādījumu trīs reizes gadā ierasties viņa priekšā. Apzinādamies, ka no šiem pasākumiem garīgu labumu var gūt visa ģimene, daudzi ģimenes galvas uz tiem devās kopā ar sievu un bērniem. Bet kā bija iespējams aizsargāt mājas un tīrumus no ienaidnieku uzbrukumiem prombūtnes laikā? Jehova apsolīja: ”Nevienam nebūs iekārot tavu zemi, kamēr tu rādies tā Kunga, sava Dieva, priekšā trīs reizes gadā.” (2. Mozus 34:24.) Izraēliešiem bija nepieciešama ticība tam, ka, dodot garīgajām interesēm priekšroku, viņi materiālā ziņā neko nezaudēs. Vai Jehova pildīja savu solījumu? Protams!
Bībeles lasījums: 2. Mozus 33:1—16
19.—25. OKTOBRIS
DĀRGUMI NO DIEVA RAKSTIEM | 2. MOZUS 35, 36
”Sagatavoti Jehovas uzdotajam darbam”
2. Mozus 35:25, 26. ”Un ikviena ar prasmi apveltīta sieva pati vērpa un atnesa savērpto zila un sarkana purpura dziju, arī karmezīna krāsā krāsotu un šķetinātu smalku dziju audumu. 26 Un visas sievas, kurām sirds uz to skubināja un kuras to prata, vērpa kazu vilnu.”
Jehova bagātīgi svētī labprātīgu garu
Vislielāko prieku Jehovam sagādāja nevis izraēliešu ziedotās lietas, bet gan labprātīgais gars, ar kādu tie atbalstīja tīro pielūgsmi. Viņi bija gatavi veltīt laiku un pūles, lai kalpotu Jehovam. ”Ikviena ar prasmi apveltīta sieviete pati vērpa,” teikts Bībelē. ”Visas sievas, kurām sirds uz to nesās un kuras to prata, vērpa kazu vilnu.” Turklāt Jehova piepildīja Becaleēlu ”ar gudrību, izmanību un zināšanām visādiem darbiem”. Gan Becaleēlam, gan Oholiābam Dievs piešķīra prasmi paveikt visus darbus, kurus viņš tiem bija uzdevis. (2. Moz. 35:25, 26, 30—35.)
2. Mozus 35:30—35. ”Un Mozus sacīja Israēla bērniem: ”Redziet, Tas Kungs ir aicinājis Becaleēlu, Ūrija dēlu, Hūra dēladēlu, no Jūdas cilts 31 un ir to pildījis ar Dieva Garu, ar gudrību, izmanību un zināšanām visādiem darbiem: 32 izdomāt mākslas darbus un izstrādāt tos zeltā, sudrabā un varā, 33 griezt dārgakmeņus un ielikt tos rotās, grebt koku un izstrādāt meistarīgus darbus. 34 Arī spējas citus mācīt Viņš licis viņam sirdī, viņam un Oholiābam, Ahisāmeka dēlam, kas ir no Dana cilts. 35 Viņš tos ir pildījis ar sirds gudrību, tā ka tie var veikt dažādus griezēju un izšuvēju darbus zilā un sarkanā purpurā, no karmezīnā krāsotām dzijām un smalka auduma, ka tie var izpildīt dažādus darbus un izdomāt meistarīgu darbu metus.””
Kā Dieva gars vadīja viņa kalpus senatnē
6 Par to, kā darbojas Dieva gars, var mācīties arī no Mozus laikabiedra Becaleēla piemēra. (Nolasīt 2. Mozus 35:30—35.) Becaleēlam tika uzdots vadīt saiešanas teltij vajadzīgo lietu izgatavošanu. Iespējams, viņš jau bija prasmīgs amatnieks, tomēr pēdējais darbs, ko Becaleēls bija darījis, droši vien bija ķieģeļu taisīšana ēģiptiešiem. (2. Moz. 1:13, 14.) Kā Becaleēls varēja paveikt sarežģīto uzdevumu, kas viņam tika uzticēts? Jehova viņu ”pildīja ar Dieva Garu, ar gudrību, izmanību un zināšanām visādiem darbiem: izdomāt mākslas darbus.. un izstrādāt mākslinieciskus rokdarbus”. Lai kādas būtu bijušas Becaleēla dabiskās dotības, svētais gars tās vairoja un pilnveidoja, un tāpat notika arī ar Oholiābu. Becaleēls un Oholiābs noteikti labprāt mācījās, jo viņi ne tikai izpildīja savu uzdevumu, bet arī iemācīja citiem, kā darbs veicams. Spējas mācīt citus viņiem sirdī bija devis Dievs.
2. Mozus 36:1, 2. ””Un Becaleēls un Oholiābs, un visi prasmīgie vīri, kuriem Tas Kungs bija devis gudrību un māku veikt jebkuru darbu svētnīcas celšanā, lai strādā tā, kā Tas Kungs bija pavēlējis.” 2 Un Mozus aicināja Becaleēlu un Oholiābu, un visus prasmīgos vīrus, kuriem Tas Kungs bija devis gudrību, visus, kurus sirds skubināja sākt šo darbu un darīt to.”
Kā Dieva gars vadīja viņa kalpus senatnē
7 Vēl viens pierādījums tam, ka Becaleēlu un Oholiābu vadīja Dieva gars, ir viņu darinājumu apbrīnojami ilgais mūžs. Pat kādus 500 gadus vēlāk tos joprojām izmantoja. (2. Laiku 1:2—6.) Atšķirībā no mūsdienu ražotājiem, Becaleēlam un Oholiābam nenāca prātā uz lietām, ko viņi bija izgatavojuši, likt savu parakstu vai ”firmas zīmi”. Viņi uzskatīja, ka viss gods pienākas Jehovam. (2. Moz. 36:1, 2.)
Meklēsim garīgus dārgakmeņus
2. Mozus 35:1—3. ”Un Mozus saaicināja visu Israēla bērnu draudzi un uz to runāja: ”Šie ir tie vārdi, kurus Tas Kungs ir pavēlējis izpildīt. 2 Sešas dienas strādājiet, bet septītā diena lai jums ir svēta, sabata diena, kas svētīta Tam Kungam; ikviens, kas šinī dienā strādā, lai mirst. 3 Neaizdedziniet uguni savās apmešanās vietās sabata dienā.””
Iepazīt Jehovas ceļu
14 Garīgie jautājumi jāuzskata par svarīgākajiem. Izraēla tauta nedrīkstēja pieļaut, ka rūpes par fiziskajām vajadzībām novērstu uzmanību no garīgiem pasākumiem. Izraēlieši nedrīkstēja veltīt savu dzīvi tikai laicīgām nodarbēm. Jehova norādīja, ka ik nedēļu noteikts laiks, ko viņš nosauca par svētu, bija jāatvēl tikai tādai darbībai, kas saistīta ar viņa pielūgsmi. (2. Mozus 35:1—3; 4. Mozus 15:32—36.) Vēl ik gadu bija jāatvēl laiks īpašām svētām sapulcēm. (3. Mozus 23:4—44.) Tajās bija iespēja atsaukt atmiņā Jehovas varenos darbus un viņa ceļus un pateikties viņam par visu labo, ko viņš bija devis. Paužot savu uzticību Jehovam, izraēlieši padziļināja savu dievbijību un mīlestību pret Jehovu un mācījās staigāt viņa ceļos. (5. Mozus 10:12, 13.) Izraēliešiem dotajos norādījumos ietvertie principi palīdz Jehovas kalpiem arī tagad. (Ebrejiem 10:24, 25.)
2. Mozus 35:21. ”Un ikviens, kuru sirds skubināja, un ikviens, kam bija labs prāts, nāca un atnesa savu upura dāvanu Tam Kungam Saiešanas telts celšanai, kalpošanai un svētajām drēbēm.”
Dāsnums sagādā prieku
Iztēlojieties, kā jutās izraēlieši. Veselas izraēliešu paaudzes bija smakušas verdzībā un cietušas trūkumu. Bet nu piepeši viņi bija brīvi, un viņiem piederēja lielas materiālas vērtības. Vai izraēliešiem bija vēlēšanās dalīties ar tām? Viņi taču varēja arī uzskatīt, ka viņi tās ir nopelnījuši un viņiem ir tiesības tās paturēt. Tomēr, kad izraēlieši tika aicināti ziedot tīrajai pielūgsmei, viņi to darīja, turklāt ne jau negribīgi un skopulīgi. Viņi nebija aizmirsuši, ka manta viņiem piederēja tikai tāpēc, ka to bija panācis Jehova. Tāpēc izraēlieši pārpārēm ziedoja gan zelta un sudraba lietas, gan lopus. Viņus ”skubināja sirds”, un viņiem ”bija labs prāts”. Tie patiešām bija ”labprātības upuri Tam Kungam” (LB-65r). (2. Mozus 25:1—9; 35:4—9, 20—29; 36:3—7.)
Bībeles lasījums: 2. Mozus 35:1—24
26. OKTOBRIS—1. NOVEMBRIS
DĀRGUMI NO DIEVA RAKSTIEM | 2. MOZUS 37, 38
”Saiešanas telts altāri un to nozīme patiesā Dieva pielūgsmē”
2. Mozus 37:25. ”Viņš darināja arī kvēpināmo altāri no akāciju koka, vienu olekti garu, vienu olekti platu; tas bija četrstūris, tā augstums bija divas olektis, un no tā izgāja ragi.”
it-1-E 82. lpp., 3. rk.
Altāris
Kvēpināmais altāris. Kvēpināmais altāris (tika saukts arī par ”zelta altāri” [2Mz 39:38]) bija izgatavots no akācijas koka, un tā augšpuse un sāni bija noklāti ar zeltu. Augšējā mala bija rotāta ar zelta apmali. Altāris bija četrstūrains: tā garums bija 44,5 cm, platums 44,5 cm, augstums 89 cm; un katrā stūrī bija pa vienam ”ragam”. Altāra abos sānos pretējās pusēs zem apmales atradās pa diviem zelta riņķiem, kuros ievietoja nesamās kārtis, kas bija izgatavotas no akācijas koka un pārklātas ar zeltu. (2Mz 30:1—5; 37:25—28.) Divas reizes dienā — no rīta un vakarā — uz šī altāra tika dedzināts īpašs kvēpināmais. (2Mz 30:7—9, 34—38.) Citās Bībeles vietās, runājot par kvēpināšanu, ir minēts kvēpināmais trauks jeb ogļu trauks, un tāds, visticamāk, tika izmantots arī kalpošanā pie kvēpināmā altāra. (3Mz 16:12, 13; Ebr 9:4; Atk 8:5; sal. 2Lk 26:16, 19.) Kvēpināmais altāris atradās saiešanas teltī vissvētākās vietas priekškara priekšā. Tāpēc par to ir rakstīts, ka tas atrodas ”liecības šķirsta priekšā”. (2Mz 30:1, 6; 40:5, 26, 27.)
2. Mozus 37:29. ”Viņš izgatavoja arī svētas svaidāmās zāles un tīras smaržīgas zāles kvēpināšanai, kā tās taisa ziežu maisītāji.”
it-1-E 1195. lpp., 6. rk.
Kvēpināmais
Svētās kvēpināmās zāles, kas tika izmantotas saiešanas teltī tuksnesī, tika pagatavotas no dārgajiem materiāliem, ko bija saziedojusi Izraēla draudze. (2Mz 25:1, 2, 6; 35:4, 5, 8, 27—29.) Dodams norādījumus Mozum par kvēpināmo, kura sastāvā bija četri komponenti, Jehova sacīja: ”Paņem sev zāles, kas labi smaržo, sveķus no opobalzama, oniksu, galbānu un tīru vīraku, savā starpā tie lai ir vienādā svarā, un taisi no tiem kvēpināmās zāles, pēc zāļu maisītāju parauga, tīru un svētītu, ar mazliet sāls. Un smalki sagrūd tās, un liec kādu daļu no tām Saiešanas teltī liecības šķirsta priekšā, kur Es tev atklāšos; tās lai jums ir augsti svētas.” Lai uzsvērtu, ka šis kvēpināmo zāļu maisījums ir īpašs un viņa acīs svēts, Jehova piebilda: ”Ikviens, kas taisīs ko līdzīgu tām, lai sevi ar to smaržu iepriecinātu, tas lai tiek izdeldēts no savas tautas vidus.” (2Mz 30:34—38; 37:29.)
2. Mozus 38:1. ”Viņš arī darināja dedzināmo upuru altāri no akāciju koka; piecas olektis bija tā garums un piecas olektis tā platums, tas bija četrstūris, un trīs olektis bija tā augstums.”
2. Mozus 40:6. ”Upuru altāri liec Saiešanas telts durvju priekšā.”
2. Mozus 40:29. ”Arī upuru altāri viņš novietoja Saiešanas telts durvju priekšā un uz tā upurēja kaujamo upuri un dāvanu upuri, kā Tas Kungs to Mozum bija pavēlējis.”
it-1-E 82. lpp., 1. rk.
Altāris
Saiešanas telts altāri. Būvējot saiešanas telti, saskaņā ar Dieva norādījumiem tika izgatavoti divi altāri. Dedzināmo upuru altāris (zināms arī kā ”vara altāris” [2Mz 39:39]) bija taisīts no akācijas koka. Tā bija dobas formas kaste, visdrīzāk, bez virsējās un apakšējās daļas. Altāris bija četrstūrains: 2,2 m garš, 2,2 m plats un 1,3 m augsts. No četriem augšējiem tā stūriem pacēlās ”ragi”. Visa altāra virsma bija noklāta ar varu. Tā iekšpusē zem apmales bija vara reste jeb režģis, kas atradās altāra pusaugstumā. Četros stūros blakus režģim bija četri gredzeni; tie acīmredzot bija tie paši gredzeni, caur kuriem izbāza divas ar varu noklātās akācijas koka nesamās kārtis. Iespējams, altārim divās pusēs bija izgriezta sprauga, caur kuru tika ievietots plakanais režģis, bet režģa abās pusēs atradās gredzeni. Speciālistu viedokļi par gredzeniem dalās, un daudzi uzskata, ka, iespējams, bija divi gredzenu komplekti un ka otrais gredzenu komplekts, kurā ievietoja nesamās kārtis, bija piestiprināts altārim no ārpuses. Bija izgatavoti arī podi un lāpstas pelnu aizvākšanai, bļodas dzīvnieku asiņu savākšanai, dakšas gaļai un ogļu trauki. (2Mz 27:1—8; 38:1—7, 30; 4Mz 4:14.)
Meklēsim garīgus dārgakmeņus
2. Mozus 37:1. ”Un Becaleēls taisīja šķirstu no akāciju koka; pustrešas olekts bija tā garums, pusotras olekts tā platums un pusotras olekts tā augstums.”
2. Mozus 37:10. ”Viņš uztaisīja arī galdu no akāciju koka, divas olektis garu un vienu olekti platu, un pusotras olekts augstu.”
2. Mozus 37:25. ”Viņš darināja arī kvēpināmo altāri no akāciju koka, vienu olekti garu, vienu olekti platu; tas bija četrstūris, tā augstums bija divas olektis, un no tā izgāja ragi.”
it-1-E 36. lpp., 6. rk.
Akācija
Akācijas koka kuplie zari ir noklāti ar gariem ērkšķiem. Parasti viena koka zari savijas ar blakus esošo koku zariem, veidojot necaurejamu biezokni. Tas izskaidro, kāpēc Bībelē gandrīz vienmēr ir lietota daudzskaitļa forma šittīm. Akācija var izaugt līdz 6—8 m augstumam, taču tā bieži izskatās pēc krūma. Tai ir plūksnainas lapas un dzelteni ziedi ar patīkamu aromātu. No ziedu sēklotnes veidojas garas, izliektas un šauras pākstis. Ļoti cietu un izturīgu smalkšķiedrainu koksni, kas ir izturīga pret kaitēkļiem, klāj raupja, melna miza. Visas šīs akācijas koka īpašības, kā arī tā pieejamība tuksnesī padarīja to par lielisku materiālu saiešanas telts būvniecībai un tās piederumu izgatavošanai. No akācijas koka bija izgatavots līguma šķirsts (2Mz 25:10; 37:1), galds skatāmajām maizēm (2Mz 25:23; 37:10), altāri (2Mz 27:1; 37:25; 38:1), nesamās kārtis dažādu piederumu pārvietošanai (2Mz 25:13, 28; 27:6; 30:5; 37:4, 15, 28; 38:6), aizkaru stabi (2Mz 26:32, 37; 36:36), kā arī dēļi jeb rāmji (2Mz 26:15; 36:20) un aizšaujamās bultas jeb šķērskoki (2Mz 26:26; 36:31).
2. Mozus 38:8. ”Un viņš arī darināja no vara mazgājamo trauku ar vara kāju no to sievu spoguļiem, kas kalpoja pie Saiešanas telts ieejas.”
Vai jūs zināt?
Atšķirībā no stikla spoguļiem, kādus pazīstam tagad, senatnē spoguļus izgatavoja no metāla, kura virsmu rūpīgi nopulēja, — lielākoties šim nolūkam izmantoja bronzu, bet reizēm arī varu, sudrabu, zeltu, kā arī sudraba un zelta sakausējumu. Bībelē spoguļi pirmo reizi ir minēti saistībā ar saiešanas telts — izraēliešu pirmās kulta celtnes — tapšanu. Izraēlietes ziedoja savus spoguļus svētā mazgājamā trauka un tā kājas izgatavošanai. (2. Mozus 38:8.) Visticamāk, šie spoguļi tika pārkausēti.
Bībeles lasījums: 2. Mozus 37:1—24