”Jūs visi esat brāļi”
”Jums nebūs saukties par ”rabi”; jo viens ir jūsu mācītājs, Kristus, bet jūs visi esat brāļi.” (MATEJA 23:8)
1. Kādam jautājumam ir vērts pievērst uzmanību?
”KAS jāgodā vairāk — misionārs vai Bēteles darbinieks?” Šādu jautājumu kāda kristiete uzdeva misionārei, kas no Austrālijas bija devusies sludināt uz vienu no Tālo Austrumu zemēm. Šī kristiete vēlējās uzzināt, pret ko jāizturas ar lielāku cieņu — pret misionāru, kas ieradies no citas zemes, vai pret ticības biedru, kas strādā vietējā Sargtorņa biedrības filiālē. Misionāri ļoti pārsteidza šis nevainīgi uzdotais jautājums, kurā tik tieši izpaudās priekšstats par sabiedrības sadalījumu dažādos slāņos. Jautājums par to, kas pelnījis vairāk cieņas, liecina par vēlēšanos uzzināt, kāds ir cilvēka stāvoklis sabiedrībā atbilstoši viņa varai un ietekmei.
2. Kā mums jāizturas pret ticības biedriem?
2 Šāds jautājums nav nekas jauns. Pat Jēzus mācekļu starpā bija daudz strīdu par to, kurš no viņiem ir ”lielākais”. (Mateja 20:20—24; Marka 9:33—37; Lūkas 22:24—27.) Mācekļi bija uzauguši sabiedrībā, kurā daudz uzmanības tika pievērsts cilvēka sociālajam stāvoklim. Zinādams situāciju, kāda pastāvēja pirmā gadsimta jūdaismā, Jēzus mācekļiem teica: ”Jums nebūs saukties par ”rabi”; jo viens ir jūsu mācītājs, Kristus, bet jūs visi esat brāļi.” (Mateja 23:8.) Bībeles pētnieks Alberts Bārnss atzīmēja, ka tituls ”rabi”, kas tulkojumā nozīmē ’skolotājs’, ”rada augstprātību un pārākuma apziņu cilvēkos, kam tas tiek piešķirts, un izraisa skaudību un mazvērtības sajūtu cilvēkos, kas to nesaņem; turklāt tā saturs un būtība ir pilnīgā pretrunā ar ”Kristus vienkāršību””. Tāpēc kristieši, runājot par brāļiem, kas uzņemas vadību draudzē, vārdu ”vecākais” nelieto kā glaimojošu titulu. (Ījaba 32:21, 22, NW.) Savukārt draudzes vecākie, ievērojot Jēzus norādījumu, ciena draudzes locekļus, tāpat kā Jehova ciena savus uzticamos kalpus un Jēzus Kristus ciena savus uzticamos sekotājus.
Jehovas un Jēzus priekšzīme
3. Kā Jehova ir pagodinājis garīgās būtnes?
3 Lai gan Jehova ir ”Visuaugstākais”, viņš ir pagodinājis viņa radītās būtnes, ļaudams tām piedalīties savos darbos. (Psalms 83:19.) Piemēram, kad Jehova radīja cilvēku, viņam palīdzēja viņa vienpiedzimušais Dēls. (Salamana Pamācības 8:27—30; 1. Mozus 1:26.) Reiz, kad Jehova bija nolēmis iznīcināt ļauno ķēniņu Ahabu, viņš lūdza, lai debesu eņģeļi izsaka savus priekšlikumus, kā to izdarīt. (1. Ķēniņu 22:19—23.)
4., 5. Kā izpaužas Jehovas cieņa pret cilvēkiem?
4 Jehova ir Visuma Augstākais Pavēlnieks. (5. Mozus 3:24.) Viņam nav nepieciešamības apspriest savus nodomus ar cilvēkiem. Tomēr viņš it kā pieliecas, lai pievērstu cilvēkiem uzmanību. Kāds psalma sacerētājs dziedāja: ”Kas ir tāds kā tas Kungs, mūsu Dievs, kas mājo augstībā, kas noskatās no augšas uz debesīm un uz zemi! Viņš paceļ no pīšļiem un paaugstina nabaga nelaimīgo.” (Psalms 113:5—8.)
5 Pirms Sodomas un Gomoras iznīcināšanas Jehova uzklausīja Ābrahāmu un atbildēja uz jautājumiem, kurus Ābrahāmu mudināja uzdot viņa taisnīguma izjūta. (1. Mozus 18:23—33.) Lai gan Jehova labi zināja, kā šī saruna beigsies, viņš pacietīgi uzklausīja Ābrahāmu un piekrita sava kalpa domu gaitai.
6. Kas notika, kad Jehova pagodināja Habakuku, atbildēdams uz viņa jautājumu?
6 Jehova uzklausīja arī Habakuku, kad tas jautāja: ”Cik ilgi, Kungs, es lai saucu pēc palīdzības, un Tu to nedzirdi?” Jehova neuztvēra šo jautājumu kā savas varas apšaubīšanu. Jehova uzskatīja, ka Habakuka raizes ir pilnīgi pamatotas, un darīja zināmu savu nodomu sūtīt haldiešus, kas izpildīs viņa spriedumu. Viņš apliecināja Habakukam, ka spriedums noteikti tiks izpildīts. (Habakuka 1:1, 2, 5, 6, 13, 14; 2:2, 3.) Jehova pagodināja Habakuku, uzklausīdams savu pravieti un atbildēdams viņam. Tāpēc pravietis vairs nebija tik noraizējies un pat kļuva priecīgs, jo pilnībā paļāvās uz Dievu, kas viņu varēja izglābt. To visu mēs uzzinām, lasot Dieva iedvesmoto Habakuka grāmatu, kas stiprina arī mūsu paļāvību uz Jehovu. (Habakuka 3:18, 19.)
7. Kāpēc tas, ko Pēteris darīja 33. gada Piecdesmitās dienas svētkos, bija ievērības cienīgs notikums?
7 Cieņa izpaudās arī Jēzus Kristus attieksmē pret cilvēkiem. Jēzus bija teicis mācekļiem: ”Kas mani aizliegs cilvēku priekšā, to es arīdzan aizliegšu sava Tēva priekšā.” (Mateja 10:32, 33.) Naktī, kad Jēzus tika nodots, visi mācekļi pameta viņu un Pēteris trīs reizes atteicās no viņa. (Mateja 26:34, 35, 69—75.) Jēzus neizdarīja virspusīgu secinājumu par notikušo un ņēma vērā Pētera izjūtas — viņa dziļo nožēlu. (Lūkas 22:61, 62.) Piecdesmitās dienas svētkos, kad kopš tās nakts bija pagājusi tikai 51 diena, Jēzus pagodināja savu apustuli, ļaudams viņam runāt 120 mācekļu vārdā un izmantot pirmo no ”valstības atslēgām”. (Mateja 16:19; Apustuļu darbi 2:14—40.) Tā Pēterim tika dota iespēja ”atgriezties un stiprināt savus brāļus”. (Lūkas 22:31—33.)
Cieņa pret ģimenes locekļiem
8., 9. Kā vīrs apliecina cieņu pret sievu, ja viņš seko Jehovas un Jēzus priekšzīmei?
8 Vīriem jāmācās no Jehovas un Jēzus Kristus, lai viņi pareizi īstenotu varu, ko Dievs viņiem uzticējis. Pēteris rakstīja: ”Jūs vīri, sadzīvojiet prātīgi ar sievām kā ar trauslāku trauku! Parādiet viņām godu.” (1. Pētera 3:7, JD.) Iedomājieties, ka jums rokās ir nevis izturīgs koka trauks, bet trausla porcelāna vāze. Vai jūs ar to neapietos ļoti uzmanīgi? Vīrs, kas seko Jehovas priekšzīmei, ir uzmanīgs pret savu sievu un ņem vērā viņas viedokli, kad jāizlemj jautājumi, kas attiecas uz visu ģimeni. Der atcerēties, cik pacietīgi Jehova sarunājās ar Ābrahāmu. Turklāt vīrs ir nepilnīgs cilvēks un viņš ne vienmēr spēj izprast visus apstākļus, kas jāņem vērā. Tāpēc vīrs rīkojas gudri, ja apliecina cieņu pret sievu un uzklausa viņas viedokli.
9 Vīram, kas dzīvo zemē, kur vīrieši parasti ir ļoti valdonīgi, jāņem vērā, ka sievai varbūt ir ārkārtīgi grūti runāt par savām dziļākajām jūtām. Vīram jāmācās no tā, kā Jēzus Kristus izturējās pret saviem mācekļiem — cilvēkiem, kam nākotnē bija jākļūst par Kristus ”līgavu” debesīs. Jēzus mīlēja savus mācekļus un zināja, kas viņiem sagādā grūtības fiziskā vai garīgā ziņā, pirms viņi bija par to sākuši runāt. (Marka 6:31; Jāņa 16:12, 13; Efeziešiem 5:28—30.) Tāpat vīram jāmācās saskatīt, ko sieva paveic viņa un visas ģimenes labā, un gan ar vārdiem, gan arī ar darbiem jāapliecina pateicība par viņas pūlēm. Jehova un Jēzus vienmēr augstu novērtē, uzslavē un svētī cilvēkus, kas to ir pelnījuši. (1. Ķēniņu 3:10—14; Ījaba 42:12—15; Marka 12:41—44; Jāņa 12:3—8.) Kāda kristiete, kas dzīvo Tālajos Austrumos, pēc tam, kad viņas vīrs bija kļuvis par Jehovas liecinieku, sacīja: ”Kādreiz vīrs vienmēr gāja trīs četrus soļus man pa priekšu un es ar visiem nesamajiem viņam sekoju. Tagad viņš nes iepirkumu somas un atzinīgi novērtē visu, ko es daru mājās.” Nav šaubu, ka atzinīgi vārdi palīdz sievai sajust, ka vīrs ļoti augstu vērtē viņas pūles. (Salamana Pamācības 31:28.)
10., 11. Ko vecāki var iemācīties, domājot par to, kā Jehova izturējās pret dumpīgajiem izraēliešiem?
10 Vecākiem jāseko Dieva priekšzīmei attiecībās ar bērniem, un tas jādara arī tad, ja bērni ir pelnījuši pārmācību. Jehova brīdināja Izraēlas un Jūdejas iedzīvotājus, lai viņi atgriežas no saviem ļaunajiem darbiem, bet viņi bija stūrgalvīgi un nemainīja savu nostāju. (2. Ķēniņu 17:13—15.) Izraēlieši pat ”liekulīgi krāpa Viņu ar savu muti un meloja Viņam ar savu mēli”. Daudzi vecāki jūt, ka reizēm tā rīkojas viņu bērni. Izraēlieši ”kārdināja Dievu”, viņi sāpināja un apbēdināja Jehovu. Bet Jehova ”bija žēlsirdīgs, piedeva noziegumu un viņus neizdeldēja”. (Psalms 78:36—41.)
11 Jehova pat lūdza izraēliešus: ”Nāciet, turēsim tiesu.. Kaut jūsu grēki arī būtu sarkani kā asinis, tomēr tie paliks balti kā sniegs.” (Jesajas 1:18.) Kaut gan Jehova nebija tas, kurš rīkojās nepareizi, viņš aicināja savu dumpīgo tautu ”nākt” pie viņa un atrisināt radušās problēmas. Tas ir brīnišķīgs piemērs, kam var sekot vecāki. Uzklausiet savu bērnu viedokli un palīdziet viņiem saprast, kāpēc viņiem jāmaina sava rīcība.
12. a) Kāpēc vecāki nedrīkst bērnus godāt vairāk nekā Jehovu? b) Kā vecāki var izrādīt cieņu pret bērnu jūtām arī tad, ja bērni ir pelnījuši pārmācību?
12 Tiesa, reizēm bērniem ir vajadzīgs diezgan stingrs padoms. Vecāki nedrīkst rīkoties kā Ēlis, kas savus dēlus godāja vairāk nekā Jehovu. (1. Samuēla 2:29.) Tomēr vecākiem vienmēr jārīkojas tā, lai bērni saprastu, ka vecāki viņus pārmāca, labu motīvu vadīti. Bērniem jājūt, ka vecāki viņus mīl. Pāvils tēviem deva padomu: ”Nekaitinait savus bērnus, bet audzinait un pamācait tos būt paklausīgiem tam Kungam.” (Efeziešiem 6:4.) Tēvam ne tikai jāuzņemas atbildība par bērnu audzināšanu, bet arī jāņem vērā bērnu goda jūtas, — ja tēvs ir pārmērīgi stingrs, bērnos rodas aizkaitinājums un dusmas. Lai gan audzināt bērnus, pievēršot uzmanību viņu goda jūtām, nav viegli un tas prasa daudz laika, šādas audzināšanas labie augļi ir jebkādu pūliņu vērti.
13. Kā Bībele liek izturēties pret padzīvojušiem ģimenes locekļiem?
13 Ar cieņu jāizturas ne tikai pret sievu un bērniem, bet arī pret citiem ģimenes locekļiem. Japāņiem ir sakāmvārds: ”Kad esi vecs, klausi savus bērnus.” Šajā sakāmvārdā ir ietverta doma, ka vecāki, kas ir jau gados, vairs nav noteicēji pār savu pieaugušo bērnu dzīvi un viņiem jāieklausās savu bērnu viedoklī. Saskaņā ar Rakstu principiem, vecākiem jāciena bērni un jāuzklausa viņi, savukārt bērni pret padzīvojušiem ģimenes locekļiem nedrīkst izturēties necienīgi. ”Nenicini savu māti, kad viņa kļūst veca!” teikts Salamana Pamācībās 23:22. Ķēniņš Salamans rīkojās saskaņā ar tikko citētajiem vārdiem un izturējās ar cieņu pret savu māti, kad tā griezās pie viņa ar lūgumu. Salamans nosēdināja Batsebu tronī pa labi no sava troņa un uzmanīgi uzklausīja savu māti. (1. Ķēniņu 2:19, 20.)
14. Kā mēs varam apliecināt cieņu pret gados vecākiem draudzes locekļiem?
14 Tā kā mēs visi piederam pie lielas garīgās ģimenes, mums ir lieliska iespēja apliecināt savu cieņu pret gados vecākiem draudzes locekļiem. (Romiešiem 12:10.) Viņi droši vien vairs nespēj darīt to, ko viņi spēja darīt agrāk, un tas viņus apbēdina. (Salamans Mācītājs 12:1—7.) Kāda ar garu svaidīta Jehovas lieciniece, kas atradās pansionātā un nespēka dēļ nevarēja piecelties no gultas, savu apbēdinājumu izteica šādiem vārdiem: ”Es nevaru vien sagaidīt, kad nomiršu un varēšu atkal ķerties pie darba.” Padzīvojušiem kristiešiem var palīdzēt mūsu uzmanība un cieņa. Izraēliešiem bija dota pavēle: ”Sirmas galvas priekšā tev būs piecelties, un godini vecu cilvēku.” (3. Mozus 19:32.) Mums jāinteresējas par gados veciem cilvēkiem, lai viņi nejustos nevajadzīgi un pamesti. ”Piecelties” vecāku cilvēku priekšā reizēm nozīmē apsēsties viņiem blakus un klausīties, ko viņi stāsta par savu pagātni. Uzklausot padzīvojušu kristiešu stāstījumus, mēs apliecinām cieņu pret viņiem un garīgi bagātinām sevi.
”Centieties cits citu pārspēt savstarpējā cieņā”
15. Kā draudzes vecākie var apliecināt, ka viņi ciena draudzes locekļus?
15 Draudze ir garīgi stipra tad, ja draudzes vecākie rāda labu priekšzīmi saviem ticības biedriem. (1. Pētera 5:2, 3.) Lai gan draudzes vecākajiem ir daudz darāmā, viņi interesējas par bērniem, tēviem, vientuļajām mātēm, mājsaimniecēm un gados vecākiem draudzes locekļiem, vienalga, vai tiem ir radušās kādas problēmas vai ne. Vecākie uzklausa draudzes locekļus un uzslavē viņus par to, ko viņi paveic. Draudzes vecākais, kas ievēro brāļu un māsu pūliņus un atzinīgi izsakās par viņu veikumu, seko Jehovam, kurš augstu vērtē cilvēkus.
16. Kāpēc mums jāizturas ar vienādu cieņu pret visiem draudzes locekļiem?
16 Sekodami Jehovas priekšzīmei, draudzes vecākie apliecina, ka viņi ir ņēmuši vērā Pāvila ieteikumu: ”Brāļu mīlestība jūsu starpā lai ir sirsnīga. Centieties cits citu pārspēt savstarpējā cieņā.” (Romiešiem 12:10.) Ievērot šo ieteikumu varbūt ir nedaudz grūtāk tiem draudžu vecākajiem, kas dzīvo zemēs, kur cilvēku savstarpējās attiecības nosaka sadalījums sociālos slāņos. Piemēram, kādā no Tālo Austrumu valodām ir divi vārdi ar nozīmi ’brālis’: viens ir parasts apzīmējums, bet otrs tiek lietots, lai izteiktu pagodinājumu. Vēl nesen draudžu locekļi lietoja šo vārdu, uzrunājot draudžu vecākos un gados vecākus cilvēkus. Taču viņiem pēdējā laikā ir vairākkārt ieteikts lietot parasto vārdu ar nozīmi ’brālis’, uzrunājot visus draudzes locekļus, jo Jēzus saviem sekotājiem teica: ”Jūs visi esat brāļi.” (Mateja 23:8.) Kaut arī citās zemēs cilvēku sociālā nevienlīdzība neizpaužas tik krasi, mums visiem jāpatur prātā, ka cilvēkiem ir tendence sadalīt sabiedrību augstākos un zemākos slāņos. (Jēkaba 2:4, NW.)
17. a) Kāpēc draudzes vecākajiem jābūt pieejamiem? b) Kā draudzes vecākie var sekot Jehovas priekšzīmei savās attiecībās ar ticības biedriem?
17 Lai gan Pāvils rakstīja, ka labi draudzes vecākie ir ”divkārša goda cienīgi”, tomēr viņi ir tādi paši brāļi kā visi pārējie draudzes locekļi. (1. Timotejam 5:17.) Ja mēs varam ”bez bailēm” iet pie Visuma Augstākā valdnieka ”žēlastības troņa”, tad jo vairāk mēs varam vienmēr griezties pie draudzes vecākajiem, kuru pienākums ir sekot Jehovas priekšzīmei. (Ebrejiem 4:16; Efeziešiem 5:1.) Draudzes vecākie var paši novērtēt, vai pie viņiem ir viegli griezties, ja viņi padomā, cik bieži draudzes locekļi viņiem lūdz padomus un izsaka ieteikumus. Vecākajiem jāmācās no Jehovas, kurš iesaista citus savā darbā. Viņš pagodina būtnes, ko ir radījis, uzticēdams tām dažādus pienākumus. Pat tad, ja draudzes vecākais uzskata, ka ticības biedra ieteikums nav īstenojams, viņam jāapliecina, ka viņš novērtē draudzes locekļa rūpes un ieinteresētību. Vienmēr ir labi paturēt prātā, kā Jehova uztvēra Ābrahāma daudzos jautājumus un Habakuka saucienus pēc palīdzības.
18. Kā draudzes vecākie var sekot Jehovas priekšzīmei, kad viņiem kāds jāatgriež uz pareiza ceļa?
18 Reizēm rodas nepieciešamība atgriezt kādu ticības biedru uz pareiza ceļa. (Galatiešiem 6:1.) Bet arī šāds kristietis ir vērtīgs Jehovas acīs un ir pelnījis, ka pret viņu izturas ar cieņu. ”Ja cilvēks, kas dod padomu, izturas pret mani ar cieņu, man ir viegli runāt ar viņu,” teica kāds Jehovas liecinieks. Lielākā daļa cilvēku labprāt uzklausa padomus, ja tiek ņemtas vērā viņu goda jūtas. Lai uzmanīgi ieklausītos cilvēkā, kas ir rīkojies nepareizi, nepieciešams laiks, taču tas ir tā vērts, jo cilvēkam, kurš tiek uzklausīts, ir vieglāk pieņemt padomus. Vecākajiem jāpatur prātā, ka Jehova, līdzjūtības mudināts, vairākkārt griezās pie izraēliešiem. (2. Laiku 36:15; Titam 3:2.) Ja padoms tiek dots laipni un iejūtīgi, tas ietekmē cilvēka sirdi. (Salamana Pamācības 17:17; Filipiešiem 2:2, 3; 1. Pētera 3:8.)
19. Kādai jābūt mūsu attieksmei pret cilvēkiem, kam ir citādi uzskati nekā kristiešiem?
19 Ar cieņu mums jāizturas arī pret tiem cilvēkiem, kas, iespējams, vēl tikai kļūs par mūsu garīgajiem brāļiem. Daudzi no šiem cilvēkiem pagaidām nevēlas pieņemt mūsu sludināto vēsti, taču mums jābūt pacietīgiem un jāizturas pret viņiem ar cieņu. Jehova negrib, ”ka kādi pazustu, bet ka visi nāktu pie atgriešanās”. (2. Pētera 3:9.) Vai mūsu viedoklim par cilvēkiem nav jābūt tādam pašam? Ja mēs esam laipni un izpalīdzīgi pret visiem cilvēkiem, mēs varam sagatavot labu augsni sekmīgai sludināšanai. Mēs, protams, vairāmies no sabiedrības, kas var nākt par ļaunu mūsu garīgumam. (1. Korintiešiem 15:33.) Tomēr mēs esam laipni pret visiem cilvēkiem un nenoniecinām tos, kuru uzskati atšķiras no mūsējiem. (Apustuļu darbi 27:3.)
20. Uz ko mūs mudina Jehovas un Jēzus Kristus priekšzīme?
20 Jehova un Jēzus Kristus uzskata, ka mēs visi esam pelnījuši, lai pret mums izturētos ar cieņu. Tāpēc mums vienmēr jāpatur prātā, kā viņi izturas pret mums, un jācenšas citam citu pārspēt savstarpējā cieņā. Nekad neaizmirsīsim, ko teica mūsu Kungs Jēzus Kristus: ”Jūs visi esat brāļi.” (Mateja 23:8.)
Kā jūs atbildētu?
• Kādam jābūt mūsu viedoklim par ticības biedriem?
• Ko par cieņu pret citiem mēs mācāmies no Jehovas un Jēzus?
• Kā cieņa pret citiem izpaužas vīra un vecāku rīcībā?
• Kā jārīkojas draudzes vecākajiem, ņemot vērā, ka ticības biedri ir viņu garīgie brāļi?
[Attēls 18. lpp.]
Godājiet savu sievu un sakiet viņai atzinīgus vārdus
[Attēls 18. lpp.]
Izturieties ar cieņu pret bērniem, uzklausiet viņus
[Attēls 18. lpp.]
Izturieties ar cieņu pret draudzes locekļiem