Darba burtnīcas pielikums
2.—8. NOVEMBRIS
DĀRGUMI NO DIEVA RAKSTIEM | 2. MOZUS 39, 40
”Mozus rūpīgi sekoja norādījumiem”
2. Mozus 39:32. ”Tā viss darbs pie mājokļa, saiešanas telts, izgatavošanas tika pabeigts. Izraēlieši izdarīja visu, kā Jehova Mozum bija pavēlējis. Tieši tā viņi izdarīja.”
Vai Jehova jūs pazīst?
13 Turpretī Mozus bija ”ļoti lēnprātīgs, lēnprātīgāks nekā visi citi cilvēki virs zemes”. (4. Moz. 12:3.) Par viņa lēnprātību un pazemību liecināja viņa apņēmība sekot Jehovas vadībai. (2. Moz. 7:6; 40:16.) Nekas neliek domāt, ka Mozus pastāvīgi būtu iebildis Jehovam vai būtu bijis neapmierināts ar to, ka viņam jāievēro Jehovas norādījumi. Piemēram, Jehova bija sīki paskaidrojis, kādai jābūt saiešanas teltij, — viņš pat bija minējis, no kādas krāsas diegiem jāauž telts audums un ar cik cilpiņām tas jānostiprina. (2. Moz. 26:1—6.) Ja mums kāds pārraugs Dieva organizācijā dod norādījumus, kas šķiet pārlieku detalizēti, mēs reizēm varam justies neapmierināti. Taču jāatceras, ka Jehova ir nevainojams pārraugs, kas ar prieku piešķir saviem kalpiem dažādus uzdevumus un uzticas viņiem. Ja viņš sīki norāda, kā kaut kas jādara, tam ir pamatots iemesls. Zīmīgi, ka Mozus nekļuva aizkaitināts, kad Jehova tik sīki izstāstīja, kā jāveido telts, un nedomāja, ka Jehova viņu noniecina vai laupa viņam iespēju radoši izpausties. Tieši pretēji, Mozus gādāja, lai izraēlieši, kas strādāja pie telts būvniecības, precīzi pildītu Dieva norādījumus. (2. Moz. 39:32.) Būdams pazemīgs, Mozus saprata, ka tas ir Jehovas darbs un ka viņš ir tikai instruments Jehovas rokās šī darba paveikšanai.
2. Mozus 39:43. ”Mozus pārbaudīja visu paveikto un redzēja, ka viņi ir izdarījuši darbu tieši tā, kā Jehova bija pavēlējis, un Mozus viņus svētīja.”
2. Mozus 40:1, 2. ”Tad Jehova sacīja Mozum: 2 ”Pirmā mēneša pirmajā dienā uzcel mājokli, saiešanas telti.””
2. Mozus 40:16. ”Mozus darīja visu tā, kā Jehova viņam bija pavēlējis. Tieši tā viņš darīja.”
Vai mēs esam uzticami visās lietās?
3 Vēstulē ebrejiem, 3. nodaļas 5. pantā, ir sacīts, ka Mozus ”ir bijis uzticīgs.. kā kalps”. Kāpēc pravietis Mozus tika uzskatīts par uzticīgu? Tāpēc, ka saistībā ar saiešanas telts celtniecību viņš ”visu tā darīja, kā tas Kungs to viņam bija pavēlējis, — tā viņš darīja”. (2. Mozus 40:16.) Mēs apliecinām, ka esam uzticīgi Jehovam, paklausīgi kalpojot viņam. Tas, protams, nozīmē, ka mēs paliekam uzticīgi Jehovam pat smagos pārbaudījumos. Tomēr šādu pārbaudījumu izturēšana nav vienīgais, kā kļūst redzama mūsu uzticība. ”Kas vismazākā lietā ir uzticams, tas arī lielās lietās ir uzticams,” teica Jēzus, ”un, kas vismazākā lietā ir netaisns, tas arī lielās lietās ir netaisns.” (Lūkas 16:10.) Mums jābūt uzticamiem arī tādos jautājumos, kas varētu šķist mazsvarīgi.
Meklēsim garīgus dārgakmeņus
2. Mozus 39:34. ”Pārsegu no sarkani krāsotām aunādām, pārsegu no roņādām, priekškaru šķirsta aizsegšanai.”
it-2-E 884. lpp., 3., 4. rk.
Roņāda
Kur izraēlieši ieguva roņādu. Ja Bībelē vārds tahaš apzīmē kādu no roņu sugām, tad rodas jautājums: kur izraēlieši ņēma roņādu? Lai arī roņi lielākoties mitinās Arktikā un Antarktīdā, dažas sugas ir sastopamas arī siltākā klimatā. Mūsdienās mūkroņi nelielos daudzumos joprojām dzīvo Vidusjūrā, kā arī citos siltajos ūdeņos. Gadsimtu gaitā cilvēki ir iznīcinājuši roņus un to populācija ir būtiski samazinājusies. Taču Bībeles laikos Vidusjūrā un Sarkanajā jūrā šo dzīvnieku acīmredzot bija pietiekami daudz. Vēl 1832. gadā kādā enciklopēdiskā vārdnīcā bija teikts: ”Roņi ir sastopami vairākās nelielās Sarkanās jūras salās, kuras ir izmētātas ap Sīnāja pussalu.” (Kalmeta Dictionary of the Holy Bible, 139. lpp., sk. arī A. Dž. Polloka The Tabernacle’s Typical Teaching, Londona, 47. lpp.)
2. Mozus 40:34. ”Tad mākonis apsedza saiešanas telti, un mājokli piepildīja Jehovas spožums.”
Vai ir svarīgi, kas ievēro jūsu darbu?
Kad saiešanas telts bija pabeigta, ”mākonis apklāja saiešanas telti, un tā Kunga godība piepildīja mājokli”. (2. Moz. 40:34.) Kāds spilgts Jehovas labvēlības apliecinājums! Kā, pēc jūsu domām, tajā brīdī jutās Becaleēls un Oholiābs? Kaut gan viņu vārdi nebija iegravēti uz viņu darinājumiem, viņi noteikti juta gandarījumu, apzinoties, ka Dievs ir svētījis visus viņu pūliņus. (Sal. Pam. 10:22.) Turpmākajos gados viņu sirdi noteikti sildīja apziņa, ka viņu darbi joprojām tiek izmantoti kalpošanā Jehovam. Kad Becaleēls un Oholiābs jaunajā pasaulē būs piecelti no nāves, viņi, bez šaubām, jutīsies saviļņoti, uzzinot, ka saiešanas telts patiesajā pielūgsmē tika izmantota aptuveni 500 gadus!
Bībeles lasījums: 2. Mozus 39:1—21
9.—15. NOVEMBRIS
DĀRGUMI NO DIEVA RAKSTIEM | 3. MOZUS 1—3
”Kāpēc tika nesti upuri”
3. Mozus 1:3. ”Ja kāds grib upurēt par dedzināmo upuri liellopu, viņam jāņem bullis bez vainas. Viņam tas no laba prāta jāatved Jehovas priekšā pie saiešanas telts ieejas.”
3. Mozus 2:1. ”Ja kāds grib nest labības upuri Jehovam, dāvanai jāņem smalkie milti, jāpārlej tie ar eļļu un jāuzliek virsū vīraks.”
3. Mozus 2:12. ”Tos jūs varat nest Jehovam par pirmās ražas upuri, bet nedrīkstat dedzināt uz altāra viņam par patīkamu smaržu.”
Jehovas vārdi ir dzīvi. 3. Mozus grāmata
Daļa upuru un ziedojumu, kas bija jānes pēc bauslības, bija brīvprātīgi, bet daļa — obligāti. Piemēram, dedzināmais upuris bija brīvprātīgs. Šajā gadījumā Dievam tika upurēts viss dzīvnieks, un tā bija norāde uz to, ka Jēzus Kristus labprātīgi un visā pilnībā atdos savu dzīvību par izpirkuma upuri. Turpretī brīvprātīgais pateicības upuris tika sadalīts: viena tā daļa tika nesta uz altāra Dievam, otru daļu ēda priesteris, bet vēl vienu daļu — pats ziedotājs. Līdzība ar to ir saskatāma Kristus nāves atceres vakarā, kas ir kopīga maltīte. (1. Korintiešiem 10:16—22.)
Upuri, kas bija patīkami Dievam
14 Par ēdamo upuri ir stāstīts 3. Mozus grāmatas 2. nodaļā. Tas bija labprātīgs ziedojums no smalki samaltiem miltiem, kam parasti tika piejaukta eļļa un nedaudz vīraka. ”Priesteŗiem.. jāgrābj pilna sauja kviešu miltu un arī svaidāmā eļļa līdz ar vīrāku pāri tai; tad priesteris to aizdedzina kā sadedzināmo tiesu uz altāŗa; tāds ir uguns upuris tam Kungam par patīkamu smaržu.” (3. Mozus 2:2.) No vīraka un citām vielām pagatavoja svētās kvēpināmās zāles, ko dedzināja uz kvēpināmā altāra saiešanas teltī un templī. (2. Mozus 30:34—36.) Acīmredzot ķēniņš Dāvids bija domājis tieši šos upurus, kad viņš teica: ”Mana lūgšana lai nāk Tavā priekšā kā kvēpināmais upuris, mana roku pacelšana kā vakara upuris!” (Psalms 141:2.)
3. Mozus 3:1. ”Ja kāds grib nest miera upuri no liellopiem, viņam jāatved Jehovas priekšā bullis vai govs, kas ir bez vainas.”
Mācīsimies no ”patiesības pamatiem”
11 Citi Mozus bauslībā noteiktie upuri bija pateicības jeb kopības upuri. Tie liecināja par mieru attiecībās ar Jehovu. Cilvēks, kas bija nesis upuri, kopā ar savu ģimeni ēda upurētā dzīvnieka gaļu — iespējams, vienā no tempļa ēdamtelpām. Daļu dzīvnieka saņēma priesteris, kas to upurēja, kā arī citi priesteri, kas kalpoja templī. (3. Moz. 3:1; 7:31—33.) Kopības upuri izraēlietis ziedoja tādēļ, ka vēlējās, lai viņam būtu labas attiecības ar Dievu. Varēja teikt, ka viņš, viņa ģimene, priesteri un Jehova piedalījās kopīgā mielastā, priecādamies par mieru viņu starpā.
w00 15.8. 21., 22. lpp., 15., 16. rk.
Slavas upuri, kas iepriecina Jehovu
15 Senebreju izteicienu, kas latviešu Bībeles izdevumos parasti tulkots ”pateicības upuri”, var tulkot arī ”kopības upuri” vai ”miera upuri”. Senebreju valodas vārds ar nozīmi ’miers’ šajā frāzē ir lietots daudzskaitlī, un tas, iespējams, liecina, ka kopības upuris nodrošināja cilvēkam mieru attiecībās ne tikai ar Dievu, bet arī ar citiem Dieva kalpiem. Kāds zinātnieks par kopības upura ziedošanu rakstīja: ”Tā bija patiesi iepriecinoša kopība ar Derības Dievu, kad Viņš, kas vienmēr bija savu kalpu Namatēvs, pievērsa tiem uzmanību un kļuva par Izraēla Viesi upura mielastā.” Šie vārdi atsauc atmiņā Jēzus solījumu: ”Kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā, tur es esmu viņu vidū.” (Mateja 18:20.) Ikreiz, kad esam draudzes sapulcē, mūs stiprina atrašanās labā sabiedrībā, uzmundrinošas pamācības un apziņa, ka mūsu Kungs Jēzus Kristus ir kopā ar mums. Šo iemeslu dēļ draudzes sapulces mūs iepriecina un stiprina mūsu ticību.
16 Kad tika ziedots kopības upuris, upurējamā dzīvnieka tauki, kas bija ap zarnām un nierēm, kā arī tauki no gurnu daļas un aitas taukainā astes daļa bija jāupurē Jehovam, sadedzinot uz altāra. (3. Mozus 3:3—16.) Tauki tika uzskatīti par vērtīgāko upurējamā dzīvnieka daļu. Upurēt taukus uz altāra nozīmēja dot Jehovam pašu labāko. Kristiešu sapulce ir priecīgs notikums ne tikai tāpēc, ka mēs tajā saņemam pamācības, bet arī tāpēc, ka varam slavēt Jehovu. Mēs slavējam Jehovu, darot labāko, ko mēs spējam, — sirsnīgi dziedot, uzmanīgi klausoties un, kad iespējams, piedaloties sapulcē ar savām atbildēm. Kādā psalmā ir izteikts šāds aicinājums: ”Dziediet tam Kungam jaunu dziesmu, Viņa slavu svēto draudzē!” (Psalms 149:1.)
Meklēsim garīgus dārgakmeņus
3. Mozus 2:13. ”Visiem labības upuriem ir jābūt sālītiem ar sāli; labības upuriem lai nepietrūkst sāls, jo sāls atgādina par jūsu līgumu ar Dievu. Visiem saviem upuriem pievienojiet sāli.”
Ecehiēla 43:24. ”Atved tos Jehovas priekšā, un priesteri lai uzber tiem sāli un upurē tos par dedzināmo upuri Jehovam.”
Jehovas vārdi ir dzīvi. 3. Mozus grāmata
2:13. Kāpēc visi upuri bija jāupurē kopā ar sāli? Tas netika darīts, lai uzlabotu upuru garšu vai aromātu. Sāls visā pasaulē tiek lietota kā konservants, un to droši vien pievienoja upuriem tāpēc, ka tā simbolizē kaut ko tādu, kas nebojājas.
3. Mozus 3:17. ”Tas jums ir mūžīgs likums uz paaudžu paaudzēm, lai kur jūs dzīvotu: jūs nedrīkstat ēst ne taukus, ne asinis!”
Jehovas vārdi ir dzīvi. 3. Mozus grāmata
3:17. Tā kā tauki (treknums) tika uzskatīti par labāko, izmeklētāko daļu, aizliegums tos ēst izraēliešiem palīdzēja paturēt prātā, ka labākā daļa pieder Jehovam. (1. Mozus 45:18.) Arī mums tas atgādina, ka Jehovam jādod pats labākais. (Salamana Pamācības 3:9, 10; Kolosiešiem 3:23, 24.)
Bībeles lasījums: 3. Mozus 1:1—17
16.—22. NOVEMBRIS
DĀRGUMI NO DIEVA RAKSTIEM | 3. MOZUS 4, 5
”Kalposim Jehovam no sirds”
3. Mozus 5:5, 6. ”Ja viņš kļūst vainīgs kādā no šiem nodarījumiem, tad viņam jāatzīstas savā grēkā. 6 Lai viņš par savu grēku atved Jehovam vainas upuri no sīklopiem — jaunu aitu vai kazu par grēku upuri. Pēc tam priesteris lai veic izlīdzināšanu viņa labā par viņa grēku.”
Vainas upuris
Vainas upuris. Izraēlietis to upurēja par saviem grēkiem. Vainas upuris atšķīrās no citiem grēku upuriem ar to, ka bija jānes gadījumos, kad cilvēks, kas nožēloja izdarīto, atzina, ka ir grēkojis pret Dievu vai arī aizskāris kāda cilvēka tiesības, kas bija garantētas bauslībā, un vēlējās atgūt savas tiesības, ko bija zaudējis pārkāpuma dēļ, un izlūgties soda mīkstināšanu. (3Mz 7:37; 19:22; Jes 53:10.)
3. Mozus 5:7. ”Bet, ja viņš nevar atļauties sīklopu, viņam par vainas upuri grēka dēļ jādod Jehovam divas ūbeles vai divi jauni baloži — viens putns par grēku upuri, bet otrs par dedzināmo upuri.”
Viņš neprasa vairāk, kā mēs spējam
Bauslībā, kurā atspoguļojās Dieva Jehovas rūpes par saviem kalpiem, bija sacīts: ”Bet ja viņam nav tik daudz pie rokas, lai iegūtu kazu, tad lai viņš vainas izpirkšanas upurim nes tam Kungam divas ūbeles vai divus jaunus baložus.” (7. pants.) Tātad, ja izraēlietis bija tik nabadzīgs, ka viņam nepietika līdzekļu, lai upurētu kazu vai aitu, Dievs ar prieku pieņēma tādu upuri, ko cilvēks varēja atļauties, — divas ūbeles vai divus baložus.
3. Mozus 5:11. ”Ja viņš nevar atļauties divas ūbeles vai divus jaunus baložus, tad lai viņš sava grēka dēļ atnes desmito daļu ēfas smalko miltu par grēku upuri. Lai viņš tiem nepievieno eļļu un neliek virsū vīraku, jo tas ir grēku upuris.”
Viņš neprasa vairāk, kā mēs spējam
Bet ja nu cilvēkam nebija pat tik daudz naudas, lai upurētu divus bauslībā prasītos putnus? Bauslībā bija paskaidrots, kā rīkoties šādā gadījumā: ”Tad viņam jāatnes viena desmitā daļa ēfas [aptuveni divus litrus] kviešu miltu par grēku upuri.” (11. pants.) Tātad vistrūcīgākajiem cilvēkiem Jehova izņēmuma kārtā atļāva nest grēku upuri bez asinīm. Šādi Jehova bija parūpējies, lai nevienam izraēlietim nabadzības dēļ netiktu liegta iespēja izlīdzināt grēkus un iegūt mierīgas attiecības ar viņu.
Meklēsim garīgus dārgakmeņus
3. Mozus 5:1. ”Ja kāds, kas ir dzirdējis aicinājumu liecināt, nevienam nestāsta par to, kam ir bijis liecinieks, ko ir redzējis vai par ko ir uzzinājis, tad viņam jāatbild par savu grēku.”
Mācīsimies no uzticīgajiem Jehovas kalpiem
14 Laipnība var palīdzēt tad, ja mums ir pretrunīgas uzticības jūtas. Piemēram, varbūt mēs skaidri zinām, ka ticības biedrs ir vainojams nopietnā pārkāpumā. Iespējams, mums ir uzticības jūtas pret šo cilvēku, kas varbūt ir mūsu draugs vai tuvinieks. Tomēr, ja mēs slēptu viņa nodarījumu, mēs nebūtu uzticīgi Dievam. Protams, pats svarīgākais ir būt uzticīgiem Jehovam. Tāpēc līdzināsimies Nātānam un būsim laipni, taču nelokāmi. Mudināsim savu draugu vai radinieku vērsties pēc palīdzības pie draudzes vecākajiem. Ja viņš saprātīgā laika posmā to neizdarīs, uzticība Dievam mums liks pašiem runāt ar vecākajiem par notikušo. Šādi mēs apliecinām, ka esam uzticīgi Jehovam, un parādām laipnību savam draugam vai radiniekam, jo kristiešu draudzes vecākie centīsies viņam palīdzēt lēnprātības garā. (Nolasīt 3. Mozus 5:1; Galatiešiem 6:1.)
3. Mozus 5:15, 16. ”Ja kāds rīkojas neuzticīgi, netīši grēkojot pret kaut ko, kas ir svēts Jehovam, viņam jādod Jehovam par vainas upuri nevainojams auns, kura vērtība sudraba šekeļos ir noteikta pēc svētās vietas šekeļa svara. 16 Turklāt viņam jāatlīdzina zaudējumi, ko viņš ir radījis, grēkojot pret svēto vietu, un jāpieliek klāt vēl piektā daļa. Viņam tas viss jādod priesterim, un priesteris lai veic izlīdzināšanu viņa labā ar aunu, kas nests par vainas upuri, un viņam tiks piedots.”
it-1-E 1130. lpp., 2. rk.
Svētums
Dzīvnieki un raža. Aitu, kazu un liellopu pirmdzimtie tika uzskatīti par svētiem Jehovam, un tos nedrīkstēja izpirkt. Tos vajadzēja upurēt, un daļa no šī upura piederēja iesvētītajiem priesteriem. (4Mz 18:17—19.) Svēti bija pirmie augļi un desmitā tiesa, kā arī visi upuri un dāvanas, kas tika iesvētītas, lai izmantotu kalpošanai svētnīcā. (2Mz 28:38.) Pret to, kas Jehovam bija svēts, nedrīkstēja izturēties ar necieņu un izmantot to ikdienas vajadzībām. Uzskatāms piemērs ir likums par desmito tiesu. Ja cilvēks nošķīra kādu daļu, piemēram, kviešu ražas desmitajai tiesai, bet pēc tam viņš pats vai kāds no viņa mājiniekiem nejauši paņēma no tās nelielu daudzumu mājas vajadzībām, iespējams, ēdiena pagatavošanai, tad šis cilvēks kļuva vainīgs pārkāpumā pret Dieva likumu par svētumu. Viņam bija jāatlīdzina zaudējums, kas tika nodarīts svētnīcai, un jāpieliek šai summai piektā daļa, bez tam no sava ganāmpulka viņam bija jāupurē nevainojams auns. Šādas prasības izraēliešos veidoja dziļu cieņu pret jebko, kas bija svēts Jehovam. (3Mz 5:14—16.)
Bībeles lasījums: 3. Mozus 4:27—5:4
23.—29. NOVEMBRIS
DĀRGUMI NO DIEVA RAKSTIEM | 3. MOZUS 6, 7
”Pateicība Jehovam”
3. Mozus 7:11, 12. ”Likums par miera upuri, kas tiek nests Jehovam, ir šāds: 12 ja to nes, lai pateiktos, tad kopā ar pateicības upuri jānes neraudzētas maizes gredzeni, kas gatavoti ar eļļu, neraudzēti cepumi, kam uzziesta eļļa, un maizes gredzeni, kas cepti no smalkajiem miltiem, bagātīgi sajauktiem ar eļļu.”
Ko mēs varam mācīties no Trešās Mozus grāmatas
9 Otrā mācība: mēs kalpojam Jehovam, jo esam viņam pateicīgi. Lai izceltu šo domu, pievērsīsim uzmanību ”pateicības upuriem”, kas bija vēl viens svarīgs patiesās pielūgsmes aspekts senajā Izraēlā. 3. Mozus grāmatā var lasīt, ka izraēlietis šādu upuri varēja ”nest kā pateicību” Jehovam. (3. Moz. 7:11—13, 16—18.) Cilvēks nesa šādu upuri nevis tāpēc, ka tas no viņa tika prasīts, bet tāpēc, ka viņš pats to vēlējās. Tas bija labprātīgs upuris, ar ko izraēlietis apliecināja mīlestību pret savu Dievu Jehovu. Cilvēks, kas bija nesis upuri, viņa ģimenes locekļi un priesteris ēda upurētā dzīvnieka gaļu. Taču noteiktas dzīvnieka daļas nedrīkstēja ēst — tās bija jāupurē Jehovam.
3. Mozus 7:13—15. ”Lai šo dāvanu nes kopā ar raudzētas maizes gredzeniem un miera upuriem, kas nesti par pateicības upuri. 14 No katra maizes veida pa vienai maizei ir jānes par svētu daļu Jehovam; tā pienākas priesterim, kas slaka uz altāra miera upuru asinis. 15 Aiz pateicības nesto miera upuru gaļa ir jāēd upurēšanas dienā, neko no tās nedrīkst atstāt uz rītu.”
Upuri, kas bija patīkami Dievam
15 Vēl viens labprātīgais ziedojums bija pateicības jeb kopības upuris, un tas ir aprakstīts 3. Mozus grāmatas 3. nodaļā. Šeit lietoto senebreju izteicienu var tulkot arī kā ”miera upura ziedojums”. Ar senebreju vārdu, kas nozīmē ’miers’, tika apzīmēts kaut kas vairāk nekā stāvoklis, kad nav kara un nekas nedraud. ”Bībelē ar [šo vārdu] tiek apzīmēts gan tas, gan arī miers attiecībās ar Dievu, labklājība, prieks un laime,” teikts grāmatā Iepazīšanās ar Mozus institūcijām (Studies in the Mosaic Institutions). Tātad kopības upuri tika doti nevis tādēļ, lai panāktu mieru attiecībās ar Dievu (it kā Dievs būtu jānomierina), bet tādēļ, lai apliecinātu pateicību un prieku par to mieru attiecībās ar Dievu, ar kuru Dievs svētī visus, kas ir iemantojuši viņa atzinību. Priesteri un upurētājs ēda upurētā dzīvnieka gaļu pēc tam, kad tā asinis un tauki bija ziedoti Jehovam. (3. Mozus 3:17; 7:16—21; 19:5—8.) Upura ziedotājs, priesteri un Dievs Jehova it kā piedalījās kopīgā mielastā, ar ko simboliskā veidā tika norādīts uz mieru, kas pastāvēja viņu attiecībās.
3. Mozus 7:20. ”Cilvēks, kas ēd Jehovam ziedotā miera upura gaļu, būdams netīrs, lai tiek sodīts ar nāvi.”
Slavas upuri, kas iepriecina Jehovu
8 Bet kas tika prasīts no paša cilvēka, kurš ziedoja upuri? Bauslībā bija teikts, ka ikvienam, kas nāk Jehovas priekšā, jābūt tīram un neapgānītam. Ja cilvēks bija kļuvis ceremoniāli netīrs, viņam bija jāziedo grēku upuris vai vainas izpirkšanas upuris, lai viņš būtu tīrs Jehovas priekšā un viņa dedzināmais upuris vai pateicības upuris Jehovam būtu pieņemams. (3. Mozus 5:1—6, 15, 17.) Vai mēs apzināmies, cik svarīgi ir vienmēr būt tīriem Jehovas priekšā? Lai mūsu kalpošana būtu pieņemama Dievam, mums nekavējoties jārīkojas, ja esam pārkāpuši kādu no Dieva likumiem. Mums nevilcinoties jāizmanto palīdzība, ko Dievs mums piedāvā ar ”draudzes vecaju” un mūsu ”grēku izpircēja” Jēzus Kristus starpniecību. (Jēkaba 5:14; 1. Jāņa 2:1, 2.)
Meklēsim garīgus dārgakmeņus
3. Mozus 6:13. ”Ugunij jādeg uz altāra pastāvīgi, tā nedrīkst izdzist.”
it-1-E 833. lpp., 1. rk.
Uguns
Saiešanas teltī un templī. Uguns bija saistīta ar Jehovas pielūgsmi kā saiešanas teltī, tā arī vēlāk templī. Katru rītu un mijkrēslī augstajam priesterim uz attiecīgā altāra bija jādedzina kvēpināmais. (2Mz 30:7, 8.) Bauslībā bija noteikts, ka uz dedzināmā altāra ugunij jādeg bez pārtraukuma. (3Mz 6:12, 13.) Jūdaismā ir plaši izplatīts uzskats, ka Dievs pats brīnumainā veidā aizdedzināja uguni uz altāra, taču Bībelē par to nekas nav teikts. Saskaņā ar sākotnējo Jehovas norādījumu, kas tika dots Mozum, Ārona dēliem bija ”jāuzliek uz altāra kvēlojošas ogles un jāsaliek uz tām malka”, pirms uz altāra tika novietots upurējamais dzīvnieks. (3Mz 1:7, 8.) Un tikai pēc tam, kad priesteri tika iesvētīti, tas ir, arī pēc tam, kad tika nesti attiecīgie upuri, no Jehovas nāca uguns, iespējams, no mākoņa, kas atradās virs saiešanas telts, un pilnībā sadedzināja upuri, kas atradās uz altāra. Tātad brīnumainā uguns neaizdedzināja malku, bet gan ”aprija dedzināmo upuri un taukus uz altāra”. Uguns, kas pēc tam turpināja degt, visdrīzāk, bija daļēji tā, kas nāca no Dieva, un daļēji tā, kas iepriekš tika aizdedzināta. (3Mz 8:14—9:24.) Līdzīgā veidā, tiklīdz Sālamans bija pateicis tempļa veltīšanas lūgšanu, Jehova sūtīja uguni, kas aprija upurētos dzīvniekus. (2Lk 7:1; sk. arī Tsn 6:21; 1Ķn 18:21—39; 1Lk 21:26, kur ir minēti citi gadījumi, kad Jehova sūtīja uguni, apliecinādams, ka pieņem savu kalpu upurus.)
3. Mozus 6:25. ”Saki Āronam un viņa dēliem: ”Likums par grēku upuri ir šāds: grēku upuris ir jānokauj Jehovas priekšā, turpat, kur tiek kauti dedzināmie upuri. Tas ir īpaši svēts.””
si-E 27. lpp., 15. rk.
Trešā Bībeles grāmata — 3. Mozus
15 3) Grēku upuris ir jānes, ja grēks ir izdarīts bez iepriekšēja nodoma vai kļūdas pēc. Upurēti tiek dažādi dzīvnieki, atkarībā no tā, kurš ir sagrēkojis — priesteris, visa tauta, vadonis vai vienkāršs cilvēks. Atšķirībā no labprātīgajiem dedzināmajiem un miera upuriem, ko nes atsevišķi cilvēki, grēku upuri ir obligāti. (4:1—35; 6:24—30.)
Bībeles lasījums: 3. Mozus 6:1—18
30. NOVEMBRIS—6. DECEMBRIS
DĀRGUMI NO DIEVA RAKSTIEM | 3. MOZUS 8, 9
”Jehovas svētības pierādījums”
3. Mozus 8:6—9. ”Un Mozus atveda Āronu un viņa dēlus un lika tiem mazgāties ūdenī. 7 Pēc tam viņš uzvilka Āronam garu kreklu, apjoza viņu ar jostu, ietērpa viņu virssvārkos bez piedurknēm, aplika viņam efodu un, lai to nostiprinātu, apjoza ar austo efoda jostu. 8 Mozus uzlika viņam krūšu zīmi un krūšu zīmē ielika urīmu un tumīmu, 9 uzlika viņam galvā turbānu un turbāna priekšpusē piestiprināja spožu zelta plāksni, svēto diadēmu, kā Jehova Mozum bija pavēlējis.”
3. Mozus 8:12. ”Visbeidzot Mozus uzlēja mazliet svaidāmās eļļas Āronam uz galvas un viņu svaidīja, lai iesvētītu.”
it-1-E 1207. lpp., 5. rk.
Iecelšana amatā
Mozus nomazgāja Āronu un viņa dēlus Nadabu, Abiju, Eleāzaru un Itamāru (vai arī lika tiem nomazgāties) pagalma vara mazgājamajā traukā un apvilka Āronam augstā priestera smalko tērpu. (4Mz 3:2, 3.) Ārons nu bija ietērpts skaistās drānās, kas norādīja uz īpašībām un pienākumiem, kādi bija saistīti ar viņa amatu. Pēc tam Mozus svaidīja saiešanas telti, tās piederumus, rīkus un dedzināmo upuru altāri, kā arī mazgājamo trauku un tā rīkus. Ar šo brīdi tie tika iesvētīti un nošķirti īpašai izmantošanai kalpošanā Dievam. Visbeidzot Mozus svaidīja Āronu, uzliedams tam uz galvas eļļu. (3Mz 8:6—12; 2Mz 30:22—33; Ps 133:2.)
3. Mozus 9:1—5. ”Astotajā dienā Mozus pasauca Āronu, viņa dēlus un izraēliešu vecākos. 2 Viņš teica Āronam: ”Ņem teļu par grēku upuri un aunu par dedzināmo upuri, abus bez vainas, un atved tos Jehovas priekšā. 3 Bet izraēliešiem saki: ”Ņemiet āzi par grēku upuri, teļu un jēru, gadu vecus un bez vainas, par dedzināmo upuri 4 un bulli un aunu par miera upuri, ko upurēt Jehovas priekšā, kā arī labības upuri, kas samaisīts ar eļļu, jo šodien jums parādīsies Jehova.”” 5 Viņi ieradās pie saiešanas telts ar visu, ko Mozus bija licis paņemt līdzi. Visa tauta sapulcējās un nostājās Jehovas priekšā.”
it-1-E 1208. lpp., 8. rk.
Iecelšana amatā
Astotajā dienā, pilnībā apgādāti ar visu nepieciešamo kalpošanai un iecelti amatā, priesteri pirmo reizi (bez Mozus palīdzības) pildīja savus amata pienākumus un veica grēku izlīdzināšanu Izraēla tautas labā. Tas tika darīts ne vien izraēliešu iedzimtā grēka dēļ, bet arī tāpēc, ka nesen viņi bija apbēdinājuši Jehovu, nepaklausot viņam un pielūdzot zelta teļu. (3Mz 9:1—7; 2Mz 32:1—10.) Kad jaunieceltie priesteri bija beiguši savu pirmo kalpošanu, Jehova parādīja, ka ir labvēlīgs pret viņiem un apstiprina viņus amatā, brīnumainā veidā no mākoņu staba virs saiešanas telts sūtīdams uguni, kas aprija uz altāra atlikušo upuri. (3Mz 9:23, 24.)
3. Mozus 9:23, 24. ”Mozus un Ārons iegāja saiešanas teltī, un, kad viņi iznāca ārā, viņi svētīja tautu. Tad ļaudīm parādījās Jehovas spožums, 24 un no Jehovas izšāvās uguns un aprija dedzināmo upuri un taukus uz altāra. Kad visi ļaudis to redzēja, tie uzgavilēja un nometās ar seju pie zemes.”
Ko mēs varam mācīties no Trešās Mozus grāmatas
13 Ceturtā mācība: Jehova svētī savas organizācijas zemes daļu. Padomāsim, kas notika 1512. gadā pirms mūsu ēras, kad Sinaja kalna pakājē bija uzcelta saiešanas telts. (2. Moz. 40:17.) Mozus vadīja ceremoniju, kurā Ārons un viņa dēli tika iecelti par priesteriem. Izraēliešu tauta bija sapulcējusies, lai vērotu, kā priesteri pirmo reizi upurē Jehovam dzīvniekus. (3. Moz. 9:1—5.) Kā Jehova apliecināja savu labvēlību jaunieceltajiem priesteriem? Kad Ārons un Mozus svētīja tautu, Jehova lika no debesīm nākt ugunij un pilnībā sadedzināt upuri, kas atradās uz altāra. (Nolasīt 3. Mozus 9:23, 24.)
Meklēsim garīgus dārgakmeņus
3. Mozus 8:6. ”Un Mozus atveda Āronu un viņa dēlus un lika tiem mazgāties ūdenī.”
Kāpēc mums jābūt svētiem
6 Mūsdienās Jehovas kalpi var daudz ko mācīties no tā, ka izraēliešu priesteriem bija jābūt fiziski tīriem. Mūsu Bībeles skolnieki bieži ievēro, cik tīras ir mūsu pielūgsmes vietas un cik kārtīgi un glīti mēs ģērbjamies. Turklāt priesteriem izvirzītā prasība ievērot tīrību mums palīdz apzināties, ka ikvienam, kas kāpj Jehovas pielūgsmes kalnā, ir jābūt ”skaidrai sirdij”. (Nolasīt Psalmu 24:3, 4; Jes. 2:2, 3.) Lai piedalītos svētajā kalpošanā, no mums tiek gaidīta ne tikai fiziska tīrība, bet arī prāta un sirds tīrība. Tāpēc mums ir regulāri jāpārbauda sevi, un pēc šādas pašpārbaudes dažiem ir krasi jāmaina sava rīcība, lai viņi būtu svēti. (2. Kor. 13:5.) Piemēram, tad, ja kristietis apzināti skatās pornogrāfiju, viņam ir jāpadomā: ”Vai es esmu svēts?” Pēc tam viņam ir jāvēršas pēc palīdzības, lai atbrīvotos no šī nekrietnā paraduma. (Jēk. 5:14.)
3. Mozus 8:14—17. ”Tad Mozus atveda bulli grēku upurim, un Ārons un viņa dēli lika rokas uz buļļa galvas. 15 Mozus to nokāva, iemērca pirkstu tā asinīs un tās uzzieda uz visiem altāra ragiem, attīrīdams altāri, bet pārējās asinis viņš izlēja pie altāra pamatnes. Tā viņš to iesvētīja, lai uz tā varētu izlīdzināt grēkus. 16 Mozus ņēma visus taukus, kas bija ap zarnām, taukus, kas bija pie aknām, un abas nieres ar to taukiem un sadedzināja to visu uz altāra. 17 Visu, kas no buļļa bija atlicis, — ādu, gaļu un zarnas ar to saturu — sadedzināja ārpus nometnes, kā Jehova Mozum bija pavēlējis.”
it-2-E 437. lpp., 3. rk.
Mozus
Jehova iecēla Mozu par starpnieku bauslības līgumam, kas tika slēgts ar izraēliešiem, un šādu īpašu stāvokli, kas liecināja par ļoti tuvām attiecībām ar Dievu, nekad nav ieņēmis neviens cits, izņemot Jēzu Kristu, kurš ir jaunā līguma starpnieks. Mozus ar upurēto dzīvnieku asinīm apslacīja līguma grāmatu, kas no vienas puses attēloja Jehovu, bet no otras — tautu (acīmredzot to pārstāvēja tautas vecākie). Mozus nolasīja līguma grāmatu tautai priekšā, un ļaudis atbildēja: ”Mēs darīsim visu, ko Jehova ir teicis, un būsim paklausīgi!” (2Mz 24:3—8; Ebr 9:19.) Mozum kā starpniekam bija godpilna iespēja vadīt saiešanas telts būvniecību un tās piederumu izgatavošanu saskaņā ar norādījumiem, ko viņam deva Dievs. Bez tam viņš iecēla amatā priesterus un svaidīja saiešanas telti un augsto priesteri Āronu ar eļļu no īpašām sastāvdaļām. Turklāt Mozus vadīja pirmo oficiālo ceremoniju, kuru veica tikko ieceltie priesteri. (2Mz 25.—29. nod.; 3Mz 8., 9. nod.)
Bībeles lasījums: 3. Mozus 8:31—9:7