Ugarita — sens Baala pielūgsmes centrs

REIZ 1928. gadā kāds sīriešu zemnieks ardams aizķēra vienu no akmens plāksnēm, kas sedza kapu, kurā atradās seni keramikas priekšmeti. Viņš pat nevarēja iedomāties, cik nozīmīgs ir viņa atradums. Uzzinājuši par nejaušo atklājumu, nākamajā gadā uz šo vietu devās franču arheologi Kloda Šefera vadībā.

Jau pēc neilga laika viņi atrada uzrakstu, kas ļāva noskaidrot, kādas pilsētas drupas viņi atrok. Tā bija Ugarita — viena no svarīgākajām seno Tuvo Austrumu pilsētām. Zinātnieks Berijs Hobermens pat teica: ”Neviens cits arheoloģisks atradums, pat ne Nāves jūras rokraksti, nav ietekmējis Bībeles sapratni tik ļoti kā atklājumi Ugaritā.” (The Atlantic Monthly.)

Krustcelēs

Ugarita, kuras paliekas tika atklātas Ziemeļsīrijas teritorijā, Rāsšamras paugurā, otrajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras bija plaukstoša pilsēta Vidusjūras krastā ar visai jauktu iedzīvotāju sastāvu. Pilsētvalsts teritorija ziemeļu—dienvidu virzienā sniedzās no Cafona kalna līdz Tellsūkai (aptuveni 60 kilometru) un rietumu—austrumu virzienā no Vidusjūras līdz Orontas ielejai (30 līdz 50 kilometru).

Turienes mērenajā klimatā labi padevās lopkopība. Šajā novadā tika audzēta labība, ražota olīveļļa un vīns un iegūti kokmateriāli, kuru ļoti trūka Mezopotāmijā un Ēģiptē. Tā kā pilsēta atradās svarīgu tirdzniecības ceļu krustpunktā, tā kļuva par vienu no pirmajām lielajām starptautiskajām ostām. Tirgotāji no Anatolijas, Babilonijas, Egejas jūras zemēm, Ēģiptes un citām Tuvo Austrumu zemēm Ugaritā pirka un pārdeva metāla izstrādājumus, lauksaimniecības produktus, kā arī daudz dažādu vietējo preču.

Lai gan Ugarita bija bagāta, tā vienmēr atradās kādas citas valsts pakļautībā. Ilgu laiku šī pilsētvalsts bija Ēģiptes ziemeļu priekšpostenis, līdz 14. gadsimtā p.m.ē. tika iekļauta Hetu valstī. Tā bija spiesta maksāt nodevas saviem pavēlniekiem un vajadzības gadījumā sniegt tiem militāru palīdzību. Kad Anatoliju (Turcijas centrālo daļu) un Ziemeļsīriju sāka postīt ”jūras tautas”a, heti pieprasīja, lai ugaritieši sūta tiem palīgā savu karaspēku un floti. Ugarita pati palika neaizsargāta un ap 1200. gadu p.m.ē. tika pilnībā nopostīta.

Ieskats pagātnē

Nopostītās Ugaritas vietā ir izveidojies gandrīz 20 metru augsts pakalns, kas aizņem vairāk nekā 25 hektārus. Izrakumos ir atsegta tikai sestā daļa no tā. Arheologi Ugaritā ir atklājuši milzīga pils kompleksa paliekas apmēram 10 tūkstošu kvadrātmetru platībā — šajā kompleksā bija gandrīz simt istabu un pagalmu, tur bija ierīkots ūdensvads, tualetes un kanalizācija. Pils mēbeles bija inkrustētas ar zeltu, lazurītu un ziloņkaulu, un tur ir atrasti arī grezni ziloņkaula paneļi. Pils krāšņumu vairoja ar mūri apjozts dārzs un dārza baseins.

Pār pilsētu un apkārtējo līdzenumu pacēlās Baala un Dagana tempļib, kuru torņi, iespējams, bija 20 metru augsti. Šajos tempļos bija divas telpas: priekštelpa un otra, lielāka telpa, kurā atradās dieva tēls un kāpnes uz terasi, no kurienes valdnieks vadīja dažādas ceremonijas. Naktīs un vētras laikā uz tempļu jumta droši vien tika dedzinātas ugunis, lai norādītu kuģiem ceļu uz ostu. Negaisa dieva Baala Hadada svētnīcā ir atrasti 17 akmens enkuri, kurus kā pateicības ziedojumus, jādomā, ir atnesuši jūrnieki, kas ticēja, ka par laimīgu atgriešanos mājās ir jāpateicas šim dievam.

Galvenie dārgumi — uzraksti

Ugaritas drupās tika atrasts tūkstošiem aprakstītu māla plāksnīšu — saimnieciski, juridiski, diplomātiski un administratīvi dokumenti. Šajos tekstos bija lietotas astoņas valodas un piecas rakstības sistēmas. K. Šefera ekspedīcijas dalībnieki atrada uzrakstus arī kādā līdz tam nezināmā valodā, kas tika nosaukta par ugaritiešu valodu. Ugaritiešu uzrakstos bija izmantots alfabēts, kas sastāvēja no 30 ķīļraksta zīmēm un ko uzskata par vienu no visvecākajiem alfabētiem pasaulē.

Ugaritas rakstu pieminekļu vidū bija ne vien lietišķi teksti, bet arī teksti ar literāru vērtību, kuri ļāva uzzināt daudz jauna par šī reģiona reliģiskajiem priekšstatiem un rituāliem. Pēc visa spriežot, Ugaritas reliģijai bija daudz kas kopīgs ar kaimiņu kanaāniešu reliģiju. Kā rakstīja Rolāns de Vo, šie teksti ”diezgan precīzi atspoguļo, kāda bija Kanaānas civilizācija neilgu laiku pirms tam, kad Kanaānu iekaroja izraēlieši”.

Reliģija Baala pilsētā

Rāsšamras tekstos ir minēti vairāk nekā 200 dievu un dieviešu. Augstākais dievs bija Els, saukts par dievu un cilvēku tēvu. Negaisa dievs Baals Hadads ir saukts par ”to, kas jāj uz mākoņa,” un ”zemes kungu”. Els ir attēlots kā gudrs, vecs vīrs ar baltu bārdu, dievs, kas ir tālu no cilvēkiem. Baals savukārt ir stiprs un godkārīgs dievs, kas grib valdīt pār visiem cilvēkiem un dieviem.

Šie teksti droši vien tika deklamēti reliģisku svētku laikā, piemēram, kad tika svinēta jauna gada sākšanās vai ražas ievākšana. Tomēr to jēga nav precīzi noskaidrojama. Kādā poēmā, kurā ir aprakstīts Baala un jūras dieva Jamma, Ela mīļākā dēla, strīds par tiesībām valdīt, Baals viņu sakauj. Šī uzvara ugaritiešu jūras braucējiem acīmredzot iedvesa pārliecību, ka Baals jūrā viņus pasargās. Bet divkaujā ar Motu Baals cieš sakāvi un noiet pazemē, un tāpēc uz zemes iestājas sausums un cilvēku darbība izbeidzas. Baala sieva un māsa Anate, mīlestības un kara dieviete, nogalina Motu un atdzīvina Baalu, kas pēc tam nonāvē Ela sievas Atiratas (Ašeras) dēlus un atgūst troni. Taču pēc septiņiem gadiem Mots atgriežas.

Daži zinātnieki skaidro, ka šajā poēmā simboliskos tēlos atainota gadalaiku maiņa, proti, kā pēc dzīvinošā lietus perioda iestājas svelmaini karstā vasara un kā atkal rudenī sākas lieti. Citi uzskata, ka septiņu gadu cikls mītos atspoguļo ļaužu bailes no sausuma un bada. Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka cilvēkiem bija svarīgi, lai Baals gūtu virsroku, jo no tā, viņuprāt, bija atkarīgs, vai viņu darbi sekmēsies. Zinātnieks Pīters Kreigijs rakstīja: ”Baala reliģijas mērķis bija nodrošināt viņa pārākumu. Kā uzskatīja tie, kas ticēja Baalam, tikmēr, kamēr Baals saglabās virskundzību, padosies arī raža un lopi, no kā bija atkarīga cilvēku pastāvēšana.”

Aizsardzība pret pagānismu

Ugaritiešu teksti skaidri liecina par to, cik pagrimusi bija viņu reliģija. Kādā Bībeles vārdnīcā ir teikts: ”Šie teksti atklāj, cik postoša bija ugaritiešu dievību pielūgsme. Tika uzsvērts karš, svētā prostitūcija, jutekliska mīlestība, un tam sekoja sociāla degradācija.” (The Illustrated Bible Dictionary.) R. de Vo rakstīja: ”Lasot šīs poēmas, var saprast riebumu, ko pret šo kultu juta cilvēki, kas ticēja Jahvem, un viņu lielie pravieši.” Likumi, ko Dievs bija devis senajiem izraēliešiem, aizsargāja pret šādu viltus reliģiju.

Ugaritā plaši bija izplatīta zīlēšana, astroloģija un maģija. Meklēdami zīmes no dieviem, ugaritieši pētīja debess ķermeņus, zīlēja pēc dzīvnieku iekšām un saskatīja īpašu nozīmi iedzimtās anomālijās. ”Pastāvēja uzskats, ka dievs, kuram dzīvnieks tika upurēts, savienojas ar upuri un dieva gars saplūst ar dzīvnieka garu,” norāda vēsturniece Žaklīna Gašē. ”Tāpēc ļaudis domāja, ka, zīlējot pēc dzīvnieka orgāniem, ir iespējams nonākt tiešā kontaktā ar dievību garu, kuras var dot atbildi uz jautājumu par to, kas notiks nākotnē vai kā rīkoties kādā konkrētā situācijā.” (Le pays d’Ougarit autour de 1200 av.J.C.) Izraēlieši nekādā gadījumā nedrīkstēja nodarboties ar kaut ko tādu. (5. Mozus 18:9—14.)

Mozus bauslībā bija stingri aizliegts kopoties ar dzīvniekiem. (3. Mozus 18:23.) Bet kāda pret to bija attieksme Ugaritā? Ugaritiešu tekstos minēts, ka Baals kopojas ar teli. ”Pat ja teiktu, ka Baals šim nolūkam pārvērtās par bulli,” norādīja arheologs Sairuss Gordons, ”to pašu nevarētu teikt par Baala priesteriem, kas mītus par Baalu attēloja rituālās izrādēs.”

Izraēliešiem bija pavēlēts: ”Par piemiņu mirušiem jums nebūs iegriezt zīmes savā miesā.” (3. Mozus 19:28.) Bet ugaritiešu mītos Els, uzzinājis par Baala nāvi, ”graizīja savu miesu ar nazi, grieza sev ar asmeni; viņš graizīja vaigus un zodu”. Sevis graizīšanas rituāls acīmredzot bija izplatīts Baala kulta piekritēju vidū. (1. Ķēniņu 18:28.)

No kādas ugaritiešu poēmas izriet, ka pie kāda izplatīta kanaāniešu auglības rituāla piederēja kazlēna vārīšana pienā. Bet Mozus bauslībā izraēliešiem bija noteikts: ”Nevāri kazlēnu viņa mātes pienā.” (2. Mozus 23:19.)

Salīdzināšana ar Bībeles tekstu

Sākotnēji ugaritiešu tekstus galvenokārt tulkoja ar Bībeles senebreju valodas palīdzību. P. Kreigijs atzīmēja: ”Senebreju tekstā ir daudz vārdu, kuru nozīme nav skaidra, un dažu vārdu nozīme nav pat zināma. Līdz 20. gadsimtam tulkotāji visvisādi centās uzminēt to iespējamo nozīmi. Bet, kad tie paši vārdi tika atrasti ugaritiešu tekstos, bija iespējams tuvoties precīzai sapratnei.”

Piemēram, kāds senebreju vārds, kas lietots Jesajas 3:18, parasti tiek tulkots ”pieres saites”. Ar radniecīgu vārdu ugaritiešu valodā apzīmēja sauli un saules dievieti. Tātad Jesajas pravietojumā minētās Jeruzalemes iedzīvotājas, godādamas kanaāniešu dievus, rotājās ne tikai ar ”pusmēnešiem”, bet droši vien arī ar piekariņiem saulīšu formā.

Salamana Pamācībās 26:23 masoretu tekstā ”kvēlojošas lūpas un ļauna sirds” ir salīdzinātas ar māla trauku, kas pārklāts ar ”sudraba sārņiem”. Kāds ugaritiešu vārds ļauj secināt, ka minēto salīdzinājumu var tulkot ”kā glazūra uz māla lauskas”. Vecās Derības poēzijas grāmatās lasāms šāds panta tulkojums: ”Kā sudraba vāpe uz māla poda — tā kvēlas lūpas un ļauna sirds!”

Bībeles tekstu avots?

Rāsšamras tekstu izpēte dažiem zinātniekiem ir likusi apgalvot, ka vairāki Bībeles fragmenti ir pārņemti no ugaritiešu poētiskās literatūras. Francijas institūta loceklis Andrē Kako pat runā par ”kanaāniešu kultūras pamatslāni izraēliešu reliģijā”.

Zinātnieks Mičels Deihuds, kas strādā Pāvesta Bībeles institūtā (Roma), 29. psalmu komentēja šādi: ”Šis psalms patiesībā ir sena, negaisa dievam Baalam veltīta kanaāniešu himna, ko pārveidojuši Jahves ticīgie.. [..] Gandrīz visi vārdi šajā psalmā ir pārņemti no senākiem kanaāniešu tekstiem.” Vai šāds secinājums ir pamatots? Nekādā gadījumā!

Zinātnieki ar mērenākiem uzskatiem uzsver, ka šāda atbilstība ir pārspīlēta. ”Neviens ugaritiešu teksts nesakrīt ar 29. psalmu pilnībā,” norādīja teologs Gerijs Brentlijs. ”Nav pamata apgalvot, ka 29. psalms (vai jebkurš cits Bībeles fragments) ir adaptēts pagānisks mīts.”

Vai paralēlismu un citu tēlaino izteiksmes līdzekļu un stilistisko figūru līdzība nepierāda, ka dažas Bībeles vietas ir pārveidoti ugaritiešu teksti? Tieši pretēji, šāda līdzība ir pilnīgi dabiska. The Encyclopedia of Religion ir paskaidrots: ”Formas un satura līdzības iemesls ir kultūra — kaut arī Ugarita un Izraēla bija šķirtas laikā un telpā, tās abas piederēja pie viena liela kultūras kompleksa, kurā tika lietoti līdzīgi poētismi un līdzīga reliģiskā leksika.” G. Brentlijs secināja: ”Ir nepareizi saukt pagāniskus ticējumus par Bībeles tekstu avotu tāpēc vien, ka starp tiem pastāv zināmas lingvistiskas paralēles.”

Nobeigumā jāuzsver, ka jebkādas paralēles, kādas var atrast starp Rāsšamras tekstiem un Bībeli, ir tikai un vienīgi literāras, nevis garīgas dabas. ”Ugaritas tekstos [nevar] atrast tik augstas ētiskās un morāles normas, kādas ir Bībelē,” atzīmē S. Gordons. Atšķirību patiešām ir daudz vairāk nekā līdzību.

Ugaritiešu tekstu studijas, domājams, arī turpmāk atklās jaunus faktus par kultūrvēsturisko un reliģisko vidi, kādā dzīvoja Bībeles sarakstītāji un visa ebreju tauta kopumā. Tālāka Rāsšamras tekstu analīze, iespējams, ļaus labāk saprast arī senebreju valodu. Tomēr pats galvenais ir tas, ka Ugaritā atrastās vēsturiskās liecības spilgti izceļ atšķirību, kāda pastāvēja starp pagrimušo Baala kultu un Jehovas tīro pielūgsmi.

[Zemsvītras piezīmes]

[Izceltais teksts 25. lpp.]

Arheoloģiskie atradumi Ugaritā ir uzlabojuši Bībeles sapratni

[Karte/Attēli 24., 25. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Hetu valsts 14. gadsimtā p.m.ē.

VIDUSJŪRA

Eifrata

CAFONA KALNS (DŽEBELELAKRS)

Ugarita (Rāsšamra)

Tellsūka

Oronta

SĪRIJA

ĒĢIPTE

[Norādes par autortiesībām]

Baāla statuete un ritons dzīvnieka galvas formā: Musée du Louvre, Paris; valdnieka pils zīmējums: © D. Héron-Hugé pour ”Le Monde de la Bible”

[Attēls 25. lpp.]

Pils ieejas paliekas

[Attēls 26. lpp.]

Kāda mitoloģiska ugaritiešu poēma palīdz saprast 2. Mozus 23:19

[Norāde par autortiesībām]

Musée du Louvre, Paris

[Attēli 27. lpp.]

Baala stēla

Zelta šķīvis, uz kura attēlota medību aina

Ziloņkaula kosmētikas kārbiņas vāks ar auglības dievietes attēlu

[Norāde par autortiesībām]

Visi attēli: Musée du Louvre, Paris