46. Bībeles grāmata. Pirmā vēstule korintiešiem

Kas sarakstījis: Pāvils

Kur sarakstīta: Efesā

Kad pabeigta: ap 55. g. m.ē.

KORINTA bija ”slavena un baudkāra pilsēta, kur saplūda austrumu un rietumu netikumi”.a Izvietojusies zemesšaurumā, kas savieno Peloponēsas pussalu ar pārējo Grieķijas daļu, šī pilsēta bija svarīgs satiksmes mezgls, caur kuru gāja sauszemes ceļš no pussalas uz iekšzemi. Apustuļa Pāvila laikā Korintā dzīvoja apmēram 400 tūkstoši cilvēku, un iedzīvotāju skaita ziņā to pārspēja vienīgi Roma, Aleksandrija un Sīrijas Antiohija. Uz austrumiem no Korintas pletās Egejas jūra, bet rietumos atradās Korintas līcis un Jonijas jūra. Korinta bija Ahajas provinces galvaspilsēta, un kopā ar divām tuvējām ostas pilsētām, Kenhrejām un Lehaju, tā ieņēma ļoti izdevīgu ģeogrāfisku stāvokli un bija izaugusi par ievērojamu tirdzniecības centru. Korinta bija arī nozīmīgs grieķiskās izglītības centrs. ”Tās bagātība bija izdaudzināta tuvu un tālu,” teikts kādā grāmatā, ”bet tikpat izdaudzināta bija tās iedzīvotāju netiklība un izvirtība.”b Pilsētā plauka pagāniski kulti, piemēram, viena no dievībām, kuras korintieši pielūdza, bija Afrodīte (tās romiešu analogs bija Venēra). Jutekliskums bija raksturīga korintiešu reliģisko rituālu iezīme.

² Tāda bija šī ziedošā, bet morāli pagrimusī Romas impērijas pilsēta, kurā ap 50. gadu bija ieradies apustulis Pāvils. Viņš bija uzturējies Korintā pusotru gadu, un šajā laikā pilsētā tika nodibināta kristiešu draudze. (Ap. d. 18:1—11.) Pāvils sirsnīgi mīlēja Korintas kristiešus, kuriem viņš pirmais bija nesis labo vēsti par Kristu. Vēstulē viņš tiem atgādināja par garīgajām saitēm, kas viņu ar tiem saistīja, rakstīdams: ”Jebšu jums būtu desmit tūkstoši pamācītāju Kristū, tad tomēr jums nav daudz tēvu; jo es jūs esmu, evanģeliju sludinādams, dzemdinājis Kristū Jēzū.” (1. Kor. 4:15.)

³ Dziļas raizes par Korintas kristiešu garīgo labklājību pamudināja Pāvilu trešā misionāra ceļojuma laikā uzrakstīt savu pirmo vēstuli ticības biedriem šajā pilsētā. Bija pagājuši vairāki gadi, kopš Pāvils bija uzturējies Korintā. Ritēja aptuveni 55. gads, un Pāvils atradās Efesā. Acīmredzot viņš bija saņēmis vēstuli no Korintas draudzes, kas bija dibināta tikai pirms dažiem gadiem, un uz to vajadzēja atbildēt. Turklāt Pāvilu bija sasniegušas nepatīkamas ziņas. (1:11; 5:1; 7:1; 11:18.) Tās bija tik satraucošas, ka līdz savas vēstules 7. nodaļas pirmajam pantam apustulis pat vispār nepiemin korintiešu atsūtīto vēstuli. Nelāgās ziņas, ko Pāvils bija saņēmis, bija galvenais iemesls, kāpēc viņš rakstīja vēstuli ticības biedriem Korintā.

⁴ Bet kā var zināt, ka Pirmo vēstuli korintiešiem Pāvils rakstīja Efesā? Viena no norādēm ir fakts, ka vēstules nobeigumā starp sveicienu sūtītājiem apustulis ir nosaucis arī Akvilu un Priskillu. (16:19.) Kā redzams no Apustuļu darbiem 18:18, 19, viņi bija pārcēlušies no Korintas uz Efesu. Tā kā Akvila un Priskilla dzīvoja Efesā un Pāvils Pirmajā vēstulē korintiešiem sūta brāļiem sveicienus no šī pāra, var secināt, ka rakstīšanas brīdī viņš atradās Efesā. Visas šaubas izklīdina Pāvila vārdi no 1. Korintiešiem 16:8: ”Efezā es gribu palikt līdz vasaras svētkiem.” Tātad Pirmo vēstuli korintiešiem Pāvils ir uzrakstījis Efesā — acīmredzot ap to laiku, kad viņa uzturēšanās tur gāja uz beigām.

⁵ Pirmās un arī Otrās vēstules korintiešiem autentiskums ir neapšaubāms. Agrīnie kristieši atzina šīs vēstules par kanoniskām un uzskatīja tās par Pāvila sarakstītām, un viņi tās iekļāva starp pārējām Svēto Rakstu grāmatām. Pēc kāda avota ziņām, ap mūsu ēras 95. gadu rakstītā vēstulē, kas sūtīta no Romas uz Korintu un kas pazīstama ar nosaukumu Pirmā Klementa vēstule, iekļauti vismaz seši citāti un netiešas atsauces uz Pirmo vēstuli korintiešiem. Nepārprotami atsaukdamies uz Pirmo vēstuli korintiešiem, Pirmās Klementa vēstules autors aicina savus lasītājus ”paņemt svētīgā apustuļa Pāvila vēstuli”.c Pirmo vēstuli korintiešiem ir citējuši arī Justīns Moceklis, Atēnagors, Irenejs un Tertulliāns. Pastāv pārliecinoši pierādījumi, ka Pāvila vēstuļu krājums, kurā ietilpa arī Pirmā un Otrā vēstule korintiešiem, ”bija izveidots un laists klajā pirmā gadsimta pēdējā gadu desmitā”.d

⁶ Pāvila Pirmā vēstule korintiešiem mums ļauj ielūkoties Korintas kristiešu draudzē. Korintiešiem bija jārisina nopietnas problēmas un jānoskaidro svarīgi jautājumi. Draudzē bija radusies šķelšanās, jo daži bija sākuši sekot cilvēkiem, un tika paciesta šokējoša netiklība. Daži draudzes locekļi dzīvoja reliģiski sašķeltās ģimenēs. Vai viņiem bija jāpaliek kopā ar saviem neticīgajiem dzīvesbiedriem vai jāatstāj tie? Un kādai bija jābūt viņu attieksmei pret gaļu, kas upurēta elkiem? Vai kristieši drīkst to ēst? Korintiešiem bija vajadzīgi padomi par draudzes sapulču norisi, arī par Kunga vakarēdiena atzīmēšanu. Neskaidrības bija arī jautājumā par sieviešu stāvokli draudzē. Turklāt viņu vidū bija daži, kas noliedza augšāmcelšanu. Problēmu netrūka. Taču pirmām kārtām Pāvils vēlējās palīdzēt korintiešiem atgūt labu garīgo stāvokli.

⁷ Mūsdienu situācijā var saskatīt paralēles ar apstākļiem, kas senatnē valdīja korintiešu draudzē un pārtikušajā, bet amorālajā Korintas pilsētā, tāpēc stingrie vārdi, kurus, Dieva iedvesmots, rakstīja Pāvils, katrā ziņā ir pelnījuši mūsu uzmanību. Tas, ko Pāvils Pirmajā vēstulē korintiešiem rakstīja saviem dārgajiem ticības brāļiem un māsām šajā pilsētā, ir ļoti būtisks arī mūsdienu kristiešiem, un mēs gūstam lielu labumu, ja nopietni to pārdomājam. Mēģināsim iztēloties laikmetu un vidi, kurā dzīvoja Korintas kristieši, un rūpīgi iedziļināsimies Pāvila vārdos, tāpat kā to noteikti darīja mūsu ticības biedri senajā Korintā, apdomājot, cik noderīga mums ir šī Pāvila vēstule.

KĀPĒC ŠĪ GRĀMATA IR NODERĪGA

²³ Apustuļa Pāvila vēstule mums palīdz labāk saprast Ebreju rakstus, kas tajā bieži ir citēti. Desmitajā nodaļā Pāvils paskaidro, ka izraēlieši Mozus vadībā dzēra no garīgās klints, kas simbolizēja Kristu. (1. Kor. 10:4; 4. Moz. 20:11.) Pēc tam viņš atgādina, cik bēdīgas sekas piedzīvo tie, kas iekāro ļaunu, kā ilustrē notikumi ar izraēliešiem Mozus laikā, un piebilst: ”Viss tas viņiem noticis zīmīgā kārtā un ir rakstīts par brīdinājumu mums, kas esam nonākuši pie laika robežām.” Nekad nekļūsim pašpaļāvīgi un neiedomāsimies, ka mēs nekādā gadījumā nevaram krist. (1. Kor. 10:11, 12; 4. Moz. 14:2; 21:5; 25:9.) Izmantodams piemēru no bauslības, Pāvils atsaucas uz pateicības upuru ziedošanas kārtību, kas pastāvēja Izraēlā, lai norādītu, ka Kunga vakarēdiena dalībnieki nedrīkst necienīgi ēst pie Jehovas galda. Savukārt, lai pamatotu savu apgalvojumu, ka ir atļauts ēst visu, ko pārdod gaļas tirgū, viņš citē Psalmu 24:1: ”Tam Kungam pieder zeme un viss, kas to pilda.” (1. Kor. 10:18, 21, 26; 2. Moz. 32:6; 3. Moz. 7:11—15.)

²⁴ Pāvils atsaucas uz Ebreju rakstiem arī tādēļ, lai uzsvērtu, cik brīnišķīgs ir tas, ko ”Dievs ir sagatavojis tiem, kas viņu mīl”, un cik tukšas ir šīs pasaules ”gudro domas”. (1. Kor. 2:9; 3:20; Jes. 64:4; Ps 94:11.) Pamatodams vēstules 5. nodaļā dotos norādījumus par pārkāpēja izslēgšanu no draudzes, Pāvils citē Jehovas likumu: ”Tev būs izdeldēt ļaunumu no sava vidus!” (5. Moz. 17:7.) Argumentēdams savas tiesības pārtikt no kalpošanas, Pāvils atkal atsaucas uz Mozus bauslību, kurā bija noteikts, ka darba lopiem nedrīkst purnu aizsiet, lai tiem neļautu ēst, un ka levītiem, kas kalpoja templī, pienācās sava daļa no upuriem, kas tika nesti uz altāra. (1. Kor. 9:8—14; 5. Moz. 18:1; 25:4.)

²⁵ Cik daudz vērtīgu, Dieva iedvesmotu pamācību mēs esam guvuši no Pāvila Pirmās vēstules korintiešiem! Pārdomāsim tajā lasāmos padomus, kas mudina nepieļaut šķelšanos un nesekot cilvēkiem. (1.—4. nodaļa.) Ņemsim vērā, kas tajā teikts par netiklības gadījumu draudzē un kā Pāvils uzsvēra, cik svarīgi ir saglabāt draudzē morālu tīrību. (5., 6. nodaļa.) Iedziļināsimies viņa padomos par neprecēta cilvēka stāvokli, laulību un šķirtu dzīvi. (7. nodaļa.) Izpētīsim, ko apustulis rakstīja par tādu produktu ēšanu, kuri upurēti elkiem, un par vajadzību sargāties no elkdievības un uzmanīties, lai nekļūtu par klupšanas iemeslu citiem. (8.—10. nodaļa.) Vēstulē ir runāts arī par vadības principu un par garīgajām dāvanām, un tajā ir aplūkots, cik izcila īpašība ir mīlestība, kas visu iztur un nekad nebeidzas. Tāpat apustulis arī ir paskaidrojis, ka kristiešu sapulcēm jānorit kārtīgi. (11.—14. nodaļa.) Dieva iedvesmots, viņš ir minējis pārliecinošus argumentus, kas pamato ticību augšāmcelšanai. (15. nodaļa.) Par šiem un vēl daudziem citiem jautājumiem ir stāstīts Pirmajā vēstulē korintiešiem, un visa šī informācija ir ārkārtīgi noderīga kristiešiem mūsu dienās.

²⁶ Vēstule būtiski papildina mūsu izpratni par galveno Bībeles tēmu — Dieva Valstību. Tajā dots stingrs brīdinājums, ka netaisni neiemantos Valstību, un uzskaitīti daudzi no tiem netikumiem, kas padara cilvēku nederīgu Dieva Valstībai. (1. Kor. 6:9, 10.) Svarīgs jautājums, kas šajā vēstulē paskaidrots, ir saistība starp augšāmcelšanu un Dieva Valstību. Vēstulē sacīts, ka Kristum, ”pirmajam” no augšāmceltajiem, ”vajaga valdīt, tiekāms viņš noliek visus ienaidniekus sev apakš kājām”. Pēc tam, kad Kristus būs uzveicis visus savus ienaidniekus, ieskaitot nāvi, nāks brīdis, kad ”viņš nodod valstību Dievam un Tēvam.. [..] ..lai Dievs būtu viss iekš visa”. Galu galā, piepildoties Ēdenē dotajam solījumam par Valstību, Kristus kopā ar saviem augšāmceltajiem garīgajiem brāļiem pilnībā satrieks ”čūskas” galvu. Cik brīnišķīga augšāmcelšanas cerība ir tiem, kas kopā ar Kristu Jēzu iemantos neiznīcību debesu Valstībā! Pamatodamies uz augšāmcelšanas cerību, Pāvils mudina: ”Tad nu, mani mīļie brāļi, topiet pastāvīgi, nešaubīgi, pilnīgāki tā Kunga darbā vienumēr, zinādami, ka jūsu darbs tā Kunga lietās nav veltīgs.” (1. Kor. 15:20—28, 58; 1. Moz. 3:15; Rom. 16:20.)

[Zemsvītras piezīmes]