Būsim pateicīgi par ”debesu labību”

NEILGI pēc brīnumainās atbrīvošanas no verdzības Ēģiptē izraēlieši izdarīja nopietnu pārkāpumu, parādīdami, ka viņi netic Jehovam — savam Atbrīvotājam. Tāpēc Jehova lika viņiem 40 gadus klejot pa Sīnāja tuksnesi. Visus šos garos gadus izraēlieši un liels ”pūlis svešu”, kas viņiem gāja līdzi, ēda un dzēra ”papilnam”. (2. Mozus 12:37, 38.) Psalmā 78:23—25 ir teikts, kā tas bija iespējams: ”Viņš [Jehova] pavēlēja padebešiem augšā un atvēra debesu durvis, lika mannai līt uz viņiem barībai un deva viņiem debesu labību. Eņģeļu maizi ēda cilvēks, Viņš tiem sūtīja barības papilnam.”

Mozus, kas bija nobaudījis mannu, aprakstīja šo neparasto ēdienu. Viņš rakstīja, ka no rīta, ”kad rasas kārta sāka nozust, ..tuksnesī bija smalka zvīņveidīga viela kā sarma tik smalka virs zemes. Kad Israēla bērni to ieraudzīja, tie sacīja cits citam: ”Man hu?”” ”Man hu” senebreju valodā nozīmē ’kas tas ir’, un no šiem vārdiem laikam radās nosaukums ”manna”, ko izraēlieši deva neparastajam ēdienam. Mozus rakstīja, ka manna ”bija balta kā koriandra koka sēkliņas un pēc garšas kā medū cepti plāceņi”. (2. Mozus 16:13—15, 31.)

Manna nebija parasts ēdiens, kā daži cilvēki apgalvo. Tā tika sagādāta pārdabiskā veidā. Piemēram, tā bija pieejama vienādā daudzumā, neatkarīgi no vietas un gadalaika. Ja mannu mēģināja uzglabāt nākamajai dienai, tajā saradās tārpi un tā sāka smirdēt, turpretī divkāršā deva, ko katra ģimene savāca dienā pirms sabata, nesabojājās, un to varēja ēst sabatā, kad mannu nebija iespējams salasīt. Manna neapšaubāmi tika sagādāta brīnumainā veidā. (2. Mozus 16:19—30.)

Tā kā 78. psalmā ir minēti eņģeļi, var domāt, ka Jehova deva izraēliešiem mannu ar eņģeļu starpniecību. (Psalms 78:25.) Jebkurā gadījumā tautai bija iemesls pateikties Dievam par viņa labestību. Bet lielākā daļa izraēliešu nebija pateicīgi tam, kurš atbrīvoja viņus no verdzības un izveda no Ēģiptes. Arī mums tas, ko mēs saņemam no Jehovas, liksies pašsaprotams vai pat nevērtīgs, ja mēs nedomāsim par viņa mīlestību un labestību pret mums. Tātad mēs varam būt pateicīgi, ka Jehova ”mūsu pamācībai” ir saglabājis aprakstu par Izraēla iziešanu no Ēģiptes un notikumiem pēc tam. (Romiešiem 15:4.)

Pamācība, kas tika dota izraēliešiem, ir noderīga arī kristiešiem

Jehova deva izraēliešiem mannu ne tikai tādēļ, lai paēdinātu trīs miljonus cilvēku. Jehova vēlējās ’pazemot un pārbaudīt’ izraēliešus, viņš vēlējās, lai audzināšana un pārmācība nāktu viņa tautai par labu. (5. Mozus 8:16; Jesajas 48:17.) Ja izraēlieši pakļautos šādai audzināšanai, Jehova ’darītu viņiem labu tālākās dienās’ — nodrošinātu viņiem mieru, labklājību un laimi Apsolītajā zemē.

Viena no būtiskajām patiesībām, ko izraēliešiem vajadzēja apgūt, bija tā, ka ”cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet ka cilvēks dzīvo no visa tā, kas iziet no tā Kunga mutes”. (5. Mozus 8:3.) Ja Dievs nebūtu sagādājis mannu, tad izraēlieši mirtu badā — to viņi paši atzina. (2. Mozus 16:3, 4.) Izraēliešiem katru dienu tika atgādināts, cik ļoti viņi ir atkarīgi no Jehovas, un šādā veidā viņi mācījās pazemību. Izraēlieši, kas atzinīgi novērtētu Jehovas devīgumu, neaizmirstu Jehovu un to, ka viņi ir atkarīgi no Dieva, arī tad, kad nonāktu Apsolītajā zemē, kur viņiem nekā netrūktu.

Kristiešiem, tāpat kā izraēliešiem, jāapzinās, ka viņi ir atkarīgi no Dieva gan fiziskā, gan garīgā ziņā. (Mateja 5:3; 6:31—33.) Kad Velns kārdināja Jēzu, Jēzus, citēdams Mozus vārdus no 5. Mozus 8:3, teica: ”Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” (Mateja 4:4.) Tā ir taisnība: īsti Dieva kalpi stiprina sevi, lasot Jehovas vārdus, kas atrodami viņa Rakstos. Viņi paši pārliecinās, cik labvēlīgi Dieva vārdi ietekmē viņu dzīvi, ja viņi staigā ar Dievu un galveno uzmanību pievērš Valstības interesēm, un tas savukārt ļoti stiprina viņu ticību.

Nepilnīgiem cilvēkiem var gadīties, ka viņi pārstāj novērtēt to, kas kļūst par ikdienu, pat ja tas, ko viņi saņem, liecina par Jehovas mīlestību un gādību. Manna, kas tika sagādāta pārdabiskā veidā, sākumā izraēliešos radīja milzīgu izbrīnu un pateicību, taču vēlāk daudzi no viņiem sāka kurnēt. ”Mūsu dvēselēm riebj šī bada maize!” izraēlieši žēlojās, un šādi vārdi jau liecināja par to, ka viņi ir sākuši ’atkāpties no dzīvā Dieva’. (4. Mozus 11:6; 21:5; Ebrejiem 3:12.) Šo izraēliešu rīcība ir ”par brīdinājumu mums, kas esam nonākuši pie laika robežām”. (1. Korintiešiem 10:11.)

Kas mums jādara, lai mēs rīkotos saskaņā ar šo brīdinājumu? Mēs nekādā gadījumā nedrīkstam pieļaut, ka Bībeles mācības un to, ko mēs saņemam ar uzticīgā un gudrā kalpa starpniecību, mēs sāktu uzskatīt par kaut ko parastu, ikdienišķu. (Mateja 24:45.) Tikko mēs sākam Jehovas dāvanas uzskatīt par kaut ko pašsaprotamu vai tās mums kļūst vienaldzīgas, mēs sākam attālināties no Jehovas.

Tāpēc Jehova nevis nepārtraukti apber mūs ar aizraujošiem jaunumiem, bet vairo sapratni par saviem vārdiem pamazām, pakāpeniski. (Salamana Pamācības 4:18.) Tā viņa kalpiem tiek dota iespēja labi saprast un darīt to, ko viņš māca. Kad Jēzus mācīja savus pirmos mācekļus, viņš sekoja sava Tēva priekšzīmei. Viņš skaidroja Dieva vārdus tik lielā mērā, cik mācekļi ”to varēja klausīties” jeb ”spēja saprast”, kā teikts dažos Bībeles tulkojumos. (Marka 4:33; salīdzināt Jāņa 16:12.)

Nepieciešams vairot atzinību par Dieva dāvanām

Jēzus bieži atkārtoja pamācības. Ar prātu mēs, protams, ātri uztveram kaut ko jaunu (piemēram, kādu Bībeles principu), taču panākt, lai tas paliktu sirdī un kļūtu par daļu no kristieša ’jaunā cilvēka’, nevar tik ātri — it sevišķi grūti tas ir tad, ja vecie pasaulīgie ieradumi un domāšanas veids ir iesakņojušies mūsos ļoti dziļi. (Efeziešiem 4:22—24.) Šāda problēma neapšaubāmi bija Jēzus mācekļiem, kam bija jāpārvar lepnība un jāmācās pazemība. Jēzum atkārtoti bija jāmāca viņiem, ko nozīmē būt pazemīgiem, un katru reizi Jēzus atkārtoja to pašu pamatdomu, tikai no citāda viedokļa, lai viņiem tā labāk paliktu prātā. Bija jāpaiet kādam laikam, kamēr mācekļi bija labi sapratuši Jēzus pamācības. (Mateja 18:1—4; 23:11, 12; Lūkas 14:7—11; Jāņa 13:5, 12—17.)

Mūsdienās kristieši seko Jēzus priekšzīmei, tāpēc kristiešu sapulcēs un Sargtorņa publikācijās daudz kas tiek atkārtots. Novērtēsim šādu Dieva mīlestības un rūpju izpausmi un nekad nekurnēsim par to, ko mēs saņemam, kā izraēlieši kurnēja par mannu. Pacietīgi uzklausot Jehovas atgādinājumus, mēs pieredzēsim daudz svētību. (2. Pētera 3:1.) Atzinība par to, ko mums dod Jehova, pierāda, ka mēs saprotam Dieva vārdus ne tikai ar prātu, bet arī ar sirdi. (Mateja 13:15, 19, 23.) Mēs varam mācīties no psalmu dziesminieka Dāvida, kurš rakstīja, ka Jehovas likumi ir ”saldāki nekā medus, kā vistīrākais tecinātais medus no šūnām”, kaut gan viņam nebija tik daudzveidīgas garīgās barības, kādu saņemam mēs. (Psalms 19:11.)

”Manna”, kas dod mūžīgu dzīvību

”Es esmu dzīvības maize,” Jēzus teica jūdiem. ”Jūsu tēvi ir ēduši mannu tuksnesī, bet ir nomiruši. [..] Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi. Un maize, ko es došu, ir mana miesa, kas dota par pasaules dzīvību.” (Jāņa 6:48—51.) Nav tādas maizes vai mannas, kas varētu nodrošināt mūžīgu dzīvību. Mūžīgu dzīvi var dot ticība Jēzus izpirkuma upurim. (Mateja 20:28.)

Lielākā daļa no tiem, kas saņems Jēzus izpirkuma nodrošinātās svētības, varēs dzīvot mūžīgi paradīzē uz zemes. ”Liels pulks”, kura simboliskais pirmtēls bija ”pūlis svešu”, kas kopā ar izraēliešiem aizgāja no Ēģiptes, paliks dzīvi pēc ”lielām bēdām”, kad tiks iznīcināts ļaunums uz zemeslodes. (Atklāsmes 7:9, 10, 14; 2. Mozus 12:38.) Bet vēl lielāku balvu saņem tie, kuru pirmtēls bija paši izraēlieši. Apustulis Pāvils šos kristiešus, kuru kopējais skaits būs 144 000, nosauca par Dieva Izraēlu. Viņi pēc nāves tiek atalgoti ar augšāmcelšanu dzīvei debesīs. (Galatiešiem 6:16; Ebrejiem 3:1; Atklāsmes 14:1.) Debesīs Jēzus viņiem dos īpašu mannu.

”Apslēptās mannas” nozīme

”Tam, kas uzvar, es došu no apslēptās mannas,” pēc augšāmcelšanas Jēzus teica garīgā Izraēla locekļiem. (Atklāsmes 2:17.) Šī simboliskā apslēptā manna atsauc atmiņā to mannu, ko Dievs pavēlēja Mozum ielikt zelta traukā un turēt svētajā derības šķirstā. Šķirsts atradās saiešanas telts vissvētākajā vietā. Tur to neviens neredzēja, tā bija it kā paslēpta. Tā kā šī manna saglabājās, kamēr vien palika šķirstā, tā ļoti precīzi simbolizē neizsīkstošu barības krājumu. (2. Mozus 16:32; Ebrejiem 9:3, 4, 23, 24.) Jēzus, dodams apslēpto mannu 144 000 līdzvaldnieku, garantē, ka viņi saņems Dieva garīgo dēlu nemirstību un neiznīcību. (Jāņa 6:51; 1. Korintiešiem 15:54.)

”Pie Tevis ir dzīvības avots,” vērsdamies pie Jehovas, sacīja psalmu dziesminieks. (Psalms 36:10.) Šo būtisko patiesību mēs izprotam vēl labāk, domājot par mannu — kā burtisko, tā arī simbolisko. Gan manna, ko Dievs senatnē deva izraēliešiem, gan simboliskā manna — Jēzus miesa, kas tika atdota par mums —, gan arī simboliskā apslēptā manna, ko Dievs ar Jēzus starpniecību dod 144 000, atgādina mums, ka mūsu dzīvība pilnībā ir atkarīga no Dieva. (Psalms 39:6, 8.) Būsim pazemīgi un atzīsim to vienmēr. Tad Jehova mums ’darīs labu mūsu tālākās dienās’. (5. Mozus 8:16.)

[Attēli 26. lpp.]

Lai iegūtu mūžīgo dzīvību, visiem cilvēkiem nepieciešama ”dzīvā maize, kas nākusi no debesīm”

[Attēls 28. lpp.]

Apmeklējot visas kristiešu sapulces, mēs apliecinām, ka novērtējam Jehovas atgādinājumus