Darba burtnīcas pielikums
1.—7. NOVEMBRIS
DĀRGUMI NO DIEVA RAKSTIEM | JOZUAS 18, 19
”Jehova gudri sadala zemi”
it-1-E 359. lpp., 1. rk.
Robeža
Zemes sadalīšana cilšu starpā acīmredzot bija atkarīga no diviem faktoriem: no mestās lozes un no cilts locekļu skaita. Loze varēja norādīt tikai iespējamo katras cilts mantojamā īpašuma atrašanās vietu, piemēram, vai tā būs ziemeļos, dienvidos, rietumos vai austrumos, piekrastes līdzenumā vai kalnainā apvidū. Tā kā, metot lozes, atbilde nāca no Jehovas, ciltīm nebija pamata apskaust citai citu vai strīdēties par pieņemto lēmumu. (Spm 16:33.) Turklāt ar mesto ložu palīdzību Dievs varēja parūpēties, lai ikvienas cilts izvietojums atbilstu pravietojumam no 1. Mozus 49:1—33, kuru, Dieva iedvesmots, uz nāves gultas izteica Jēkabs.
it-1-E 1200. lpp., 1. rk.
Mantojums
Mantojamā zeme. Zemi, ko izraēlieši nodeva mantojumā nākamajām paaudzēm, viņiem bija devis Jehova, un Jehova Mozum bija norādījis, kādas būs izraēliešu zemes robežas. (4Mz 34:1—12; Joz 1:4.) Gadiešiem, rūbeniešiem un pusei Manases cilts zemi iedalīja Mozus. (4Mz 32:33; Joz 14:3.) Pārējām ciltīm zemi piešķīra Jozua un Eleāzars, metot lozes. (Joz 14:1, 2.) Saskaņā ar Jēkaba pravietojumu, kas lasāms 1. Mozus 49:5, 7, Simeona un Levija ciltīm netika iedalīta atsevišķa teritorija. Simeona cilts īpašums (zeme un atsevišķas pilsētas) atradās Jūdas ciltij piešķirtajā apgabalā, un Levija ciltij tika atdotas 48 pilsētas visā izraēliešu teritorijā. Tā kā levītiem bija uzticēta īpaša kalpošana svētnīcā, par viņu mantojumu tika uzskatīts Jehova. Par savu kalpošanu viņi saņēma desmito tiesu — tā bija viņu daļa, viņu mantojums. (4Mz 18:20, 21; 35:6, 7.) Atsevišķām ģimenēm piešķīra īpašumu to cilts apgabalā. Laika gaitā ģimenēm kļūstot arvien lielākām un dēliem saņemot katram savu mantojuma daļu, pakāpeniski zeme tika sadalīta arvien mazākos un mazākos gabalos.
it-1-E 359. lpp., 2. rk.
Robeža
Pēc tam, kad ar lozes palīdzību tika noskaidrota cilts īpašuma ģeogrāfiskā atrašanās vieta, bija jānosaka tā izmērs, kas bija atkarīgs no otra faktora — cilts locekļu skaita. ”Sadaliet zemi starp savām dzimtām lozējot un lielākajām piešķiriet lielāku īpašumu, bet mazākajām — mazāku. Loze noteiks, kur būs katras dzimtas īpašums.” (4Mz 33:54.) Lēmums par atrašanās vietu ar mestās lozes palīdzību bija galīgs, taču mantojamā īpašuma izmērs varēja tikt mainīts. Piemēram, kad Jūdas ciltij piešķirtā teritorija bija par lielu, to samazināja un atsevišķus zemes gabalus ieguva Simeona cilts. (Joz 19:9.)
Meklēsim garīgus dārgakmeņus
it-1-E 359. lpp., 5. rk.
Robeža
No apraksta par teritorijas sadalīšanu rietumos no Jordānas var redzēt, ka vispirms lozes tika mestas par Jūdas cilti (Joz 15:1—63), Jāzepa (Efraima) pēcnācējiem (Joz 16:1—10) un pusi Manases cilts, kas apmetās rietumos no Jordānas (Joz 17:1—13); tiek minētas viņu robežas un uzskaitītas viņiem piešķirtās pilsētas. Pēc tam zemes dalīšana acīmredzot tika pārtraukta, jo, saskaņā ar Bībeles vēstījumu, izraēlieši no Gilgālas bija pārcēlušies uz Šīlo. (Joz 14:6; 18:1.) Nav zināms, cik ilgs laiks bija pagājis, bet iznākumā Jozua atlikušajām septiņām ciltīm pārmeta, ka tās vilcinās iemantot atlikušo zemi. (Joz 18:2, 3.) Par šīs vilcināšanās iemesliem pastāv dažādi viedokļi. Daži Bībeles komentētāji uzskata, ka izraēlieši, kas piederēja pie šīm septiņām ciltīm, neredzēja nepieciešamību uzreiz ieņemt atlikušo teritoriju, jo iepriekšējo iekarojumu laikā viņi bija ieguvuši bagātu laupījumu un viņiem nebija jābaidās no tūlītēja kanaāniešu uzbrukuma. Iespējams, viņi vilcinājās ar zemes iekarošanu tāpēc, ka negribēja sastapties ar naidīgi noskaņoto tautu spēcīgo pretestību. (Joz 13:1—7.) Turklāt par šo Apsolītās zemes daļu viņi varbūt zināja krietni mazāk nekā par tiem apgabaliem, kurus viņi jau bija iekarojuši.
8.—14. NOVEMBRIS
DĀRGUMI NO DIEVA RAKSTIEM | JOZUAS 20—22
”Ko var mācīties no tā, kā tika atrisināts kāds pārpratums”
Kā izveidot labu domu apmaiņu ar dzīvesbiedru
Atklāta domu apmaiņa var pasargāt no pārpratumiem un nesaskaņām, kā to apliecina kāds gadījums no izraēliešu vēstures. Rūbena un Gada cilts, kā arī puse Manases cilts, kuras mita Jordānas upes austrumu krastā, uzbūvēja pie Jordānas ”lielu, varenu altāri, ko tālu varēja redzēt”. Domādami, ka viņu tautas brāļi ir atkrituši no patiesā Dieva, izraēliešu ciltis, kas dzīvoja rietumos no Jordānas, gatavojās karam pret ”dumpiniekiem”. Tomēr, pirms viņi devās cīņā, viņi sūtīja pārstāvjus pie saviem tautiešiem. Tā patiešām bija gudra rīcība! Izrādījās, ka bija noticis pārpratums un jaunizveidotais altāris nebija domāts nelikumīgiem dedzināmajiem upuriem. Ciltis, kas mita otrpus Jordānas, bija baidījušās, ka nākotnē pārējās ciltis varētu viņiem sacīt: ”Jums nav nekādas daļas gar to Kungu!” Altārim bija jāapliecina, ka arī viņi ir Dieva Jehovas kalpotāji. (Jozuas 22:10—29.) Tā kā šim altārim bija jābūt kā pierādījumam, ka viņi atzīst Jehovu par patieso Dievu, viņi to nosauca par ”liecības zīmi”. (Jozuas 22:34.)
”Dzīsimies pēc miera”
Daļa no sašutušajiem izraēliešiem varbūt uzskatīja, ka lieta ir skaidra — viņu tautieši ir izdarījuši smagu pārkāpumu — un ka, uzbrukdami negaidīti, viņi ciestu mazākus zaudējumus. Tomēr ciltis, kas dzīvoja rietumos no Jordānas, nerīkojās pārsteidzīgi. Pirms došanās cīņā viņi aizsūtīja pārstāvjus pie saviem tautiešiem, lai pavaicātu: ”Kas tā ir par uzticības laušanu, ko jūs esat izdarījuši pret Israēla Dievu, novērsdamies šodien nost no tā Kunga?” Patiesībā ciltis, kas bija uzcēlušas altāri, nebija lauzušas uzticību Dievam. Bet kā izraēlieši reaģēja, kad pret viņiem tika izteiktas šādas apsūdzības? Vai viņi uzsāka vārdu kauju vai varbūt vispār atteicās runāt? Nē, viņi atbildēja mierīgi, paskaidrodami, ka tieši vēlēšanās kalpot Jehovam viņus pamudināja izveidot altāri. Mierīgā atbilde palīdzēja viņiem nezaudēt Dieva labvēlību un novērst asinsizliešanu. Lieta tika noskaidrota, un cilšu starpā atkal valdīja miers. (Joz. 22:13—34.)
Meklēsim garīgus dārgakmeņus
it-1-E 402. lpp., 3. rk.
Kanaāns, kanaānieši
Lai gan pēc Apsolītās zemes iekarošanas daudzi kanaānieši bija palikuši dzīvi un nepakļāvās izraēliešiem, var tik un tā apgalvot, ka ”Jehova atdeva izraēliešiem visu zemi, ko viņš ar zvērestu bija apsolījis viņu tēviem”, ka viņš tiem ”visur deva mieru” un ”no visa labā, ko Jehova Izraēlam bija apsolījis, neviens vārds nepalika nepiepildīts — tie visi īstenojās”. (Joz 21:43—45.) Naidīgās tautas, kas dzīvoja izraēliešiem kaimiņos, baidījās no viņiem un viņus neapdraudēja. Iepriekš Dievs bija teicis, ka viņš izdzīs kanaāniešus pamazām, lai zeme netiku pamesta pēkšņi un tajā nesavairotos plēsīgi zvēri. (2Mz 23:29, 30; 5Mz 7:22.) Kanaānieši salīdzinājumā ar izraēliešiem bija labāk bruņoti, piemēram, viņiem bija kaujas rati ar dzelzs asmeņiem. Tomēr tajā, ka izraēlieši nespēja iekarot noteiktus apgabalus, nevar vainot Jehovu un nevar teikt, ka viņš nespēja pilnībā īstenot savu solījumu. (Joz 17:16—18; Tsn 4:13.) Bībeles apraksts skaidri parāda, ka izraēlieši pieredzēja dažas sakāves un tajās bija vainojama viņu pašu neuzticība Jehovam. (4Mz 14:44, 45; Joz 7:1—12.)
15.—21. NOVEMBRIS
DĀRGUMI NO DIEVA RAKSTIEM | JOZUAS 23, 24
”Jozuas atvadu vārdi tautai”
it-1-E 75. lpp.
Savienība
Situācija mainījās, kad izraēlieši iegāja Kanaānā — Apsolītajā zemē. Visaugstais Dievs izraēliešiem bija piešķīris tiesības uz šo zemi, tā piepildot solījumu, ko bija devis viņu tēviem. Tāpēc izraēlieši Apsolītajā zemē nebija ienācēji svešā zemē, un Jehova aizliedza viņiem slēgt vienošanās ar pagānu tautām, kas tur mita. (2Mz 23:31—33; 34:11—16.) Izraēliešiem bija jāievēro tikai un vienīgi Dieva likumi, un viņi nedrīkstēja sekot apkārtējo tautu paražām, kuras Jehova bija paredzējis izdzīt no Kanaānas. (3Mz 18:3, 4; 20:22—24.) Viņi tika īpaši brīdināti nesaradoties ar šīm tautām. Ja izraēlieši ņemtu par sievām cittautietes, tad viņi nonāktu ciešā saskarē arī ar viņu radiniekiem un viltus reliģiju rituāliem un paražām. Šī ietekme varētu kļūt par slazdu un iemeslu atkrišanai no Dieva. (5Mz 7:2—4; 2Mz 34:16; Joz 23:12, 13.)
w07 1.11. 26. lpp., 19., 20. rk.
Jehovas vārdi vienmēr piepildās
19 Mēs paši savām acīm esam redzējuši pietiekami daudz, lai droši varētu teikt: ”Nav palicis nepiepildīts neviens pats no visiem tiem labajiem vārdiem, kādus tas Kungs jums ir teicis, un no tiem svētības pilnajiem solījumiem, kādus tas Kungs jums devis; nē, visi tie ir jums īstenojušies, neviens nav palicis nepiepildījies.” (Jozuas 23:14.) Jehova atbrīvo savus kalpus, sargā tos un sagādā tiem visu nepieciešamo. Vai varat minēt kaut vienu Jehovas solījumu, kas viņa noteiktajā laikā nav piepildījies? Tādu nosaukt nav iespējams. Mēs rīkojamies gudri, paļaudamies uz uzticamajiem Dieva vārdiem.
20 Kas ir gaidāms nākotnē? Jehova ir darījis zināmu, ka lielākajai daļai no mums ir izredzes dzīvot uz zemes, kas būs pārveidota par brīnišķīgu paradīzi. Nelielai daļai no mums ir cerība valdīt kopā ar Kristu debesīs. Lai kāda būtu mūsu cerība, mums, tāpat kā Jozuam, ir pilnīgs pamats palikt uzticīgiem Dievam. Pienāks diena, kad mūsu cerība piepildīsies. Tad mēs varēsim atsaukt atmiņā visus Jehovas solījumus un teikt: ”Visi tie ir.. īstenojušies.”
Meklēsim garīgus dārgakmeņus
Jozuas grāmata
24:2. Vai Ābrahāma tēvs Tera pielūdza elkus? Sākotnēji Tera nekalpoja Dievam Jehovam. Acīmredzot viņš pielūdza mēness dievu Sinu, kas Ūrā bija populāra dievība. Spriežot pēc ebreju nostāstiem, Tera varbūt pat darināja elkus. Tomēr, kad Ābrahāms pēc Dieva pavēles aizgāja no Ūras, Tera kopā ar viņu devās uz Hāranu. (1. Mozus 11:31.)
22.—28. NOVEMBRIS
DĀRGUMI NO DIEVA RAKSTIEM | TIESNEŠU 1—3
”Ehuds īsteno drosmīgu plānu”
Ehuds salauž apspiedēju jūgu
Ehuds spēja īstenot savus plānus ne tāpēc, ka viņam piemita īpaša gudrība, vai arī tāpēc, ka ienaidniekiem trūka apķērības. Dieva nodomu īstenošanās nav atkarīga no cilvēkiem. Galvenais Ehuda panākumu iemesls bija tas, ka viņu atbalstīja Dievs, jo viņš rīkojās saskaņā ar Dieva nodomu atbrīvot savu tautu. Dievs bija izraudzījies Ehudu par soģi, un, ”kad tas Kungs iecēla [savai tautai] soģus, tad tas Kungs bija ar šiem soģiem”. (Soģu 2:18; 3:15.)
w04 15.3. 30. lpp., 1.—3. rk.
Ehuds salauž apspiedēju jūgu
Vispirms Ehuds ”izkala abējās pusēs griezīgu zobenu”, kas bija pietiekami īss, lai to varētu paslēpt zem drēbēm. Viņš, iespējams, paredzēja, ka viņu pārmeklēs. Parasti zobenu nēsāja kreisajā pusē, lai ar labo roku to varētu ātri izraut. Tā kā Ehuds bija kreilis, viņš to paslēpa ”zem savām drēbēm pie savas labās puses gurniem”, kur ķēniņa sargi to visticamāk nemeklētu. Tāpēc viņš bez starpgadījumiem varēja ”nonest Eglonam, Moāba ķēniņam, nodevas”. (Soģu 3:16, 17.)
Bībelē nav stāstīts par to, kā notikumi Eglona pilī risinājās no paša sākuma. Tajā vienīgi ir teikts: ”Kad Ehuds bija nodevas nodevis, tad viņš atlaida ļaudis, kas bija nodevas nesuši.” (Soģu 3:18.) Pēc tam kad Ehuds bija samaksājis nodevas, viņš kopā ar saviem pavadoņiem aizgāja drošā attālumā no Eglona pils, aizsūtīja tos projām un tad atgriezās pilī. Kāpēc viņš tā rīkojās? Vai šie vīri viņu pavadīja drošības dēļ vai varbūt tāpēc, ka to prasīja etiķete, vai arī viņiem bija jāpalīdz nogādāt nodevas? Vai Ehuds gribēja, lai viņi atrastos drošībā, kad viņš īstenos savu plānu? Mēs to nezinām, bet viens gan ir skaidrs: Ehuds bija nolēmis atgriezties Eglona pilī viens pats.
”[Ehuds] griezās atpakaļ no elku stabiem, kas ir Gilgalas tuvumā un sacīja: ”Man ir kāda slepena vēsts jānodod tev, ķēniņ!”” Bībelē nav paskaidrots, kā viņam izdevās panākt atkārtotu tikšanos ar Eglonu. Vai sargiem neradās aizdomas? Varbūt viņi domāja, ka viens pats izraēlietis nevar apdraudēt viņu kungu? Bet varbūt tas, ka Ehuds atgriezās viens, radīja iespaidu, ka viņš grasās nodot savus tautiešus? Lai kā arī būtu, Ehuds lūdza personisku tikšanos ar ķēniņu, un šāda iespēja viņam tika dota. (Soģu 3:19.)
Meklēsim garīgus dārgakmeņus
Soģu grāmata
2:10—12. Mums regulāri jāiedziļinās Bībelē, lai neaizmirstu, ko labu Jehova mums ir darījis. (Psalms 103:2.) Vecākiem jācenšas panākt, lai Dieva vārdu patiesība iesakņotos bērnu sirdī. (5. Mozus 6:6—9.)
29. NOVEMBRIS—5. DECEMBRIS
DĀRGUMI NO DIEVA RAKSTIEM | TIESNEŠU 4, 5
”Divu sieviešu nozīme Dieva tautas atbrīvošanā”
w15-E 1.8. 13. lpp., 1. rk.
”Es.. iestājos par Izraēlu kā māte”
Sisera! Jau tikai izdzirdot šo vārdu, izraēliešus pārņēma šausmas un panika. Kanaāniešu reliģijai un kultūrai bija raksturīga cietsirdība, bērnu upurēšana un tempļa prostitūcija. Kāda bija dzīve zem kanaāniešu virspavēlnieka un viņa karaspēka jūga? Deboras dziesma atklāj, ka ceļot bija teju neiespējami un ciemos tikpat kā vairs nebija iemītnieku. (Tsn 5:6, 7.) Ļaudis slēpās mežos un kalnos, baidījās apstrādāt zemi un dzīvot mūru neieskautos ciemos. Viņi neuzdrošinājās staigāt pa ceļiem, jo jebkurā brīdī viņiem varēja uzbrukt, atņemt bērnus un izvarot sievietes.
w15-E 1.8. 13. lpp., 2. rk.
”Es.. iestājos par Izraēlu kā māte”
Kanaāniešu smagais jūgs ilga 20 gadus, līdz Jehova pārliecinājās, ka stūrgalvīgā izraēliešu tauta ir gatava mainīties, vai, kā ir teikts Dieva iedvesmotajā Deboras un Baraka dziesmā, ”līdz es, Debora, iestājos par Izraēlu kā māte”. Nav zināms, vai Lapīdota sieva Debora bija māte burtiskā ziņā, bet ir skaidrs, ka šeit šis vārds ir lietots pārnestā nozīmē. Būtībā Jehova uzticēja Deborai kā mātei gādāt par izraēliešiem. Jehova tai lika ataicināt tiesnesi Baraku, dievbijīgu vīru, lai viņš stātos pretī Siseram. (Tsn 4:3, 6, 7; 5:7.)
w15-E 1.8. 15. lpp., 2. rk.
”Es.. iestājos par Izraēlu kā māte”
Jaēlai bija jārīkojas ātri, un viņa piedāvāja Siseram nedaudz atpūsties. Sisera pavēlēja, lai viņa nevienam, kas viņu meklē, neatklāj viņa atrašanās vietu. Jaēla viņu apsedza un, kad viņš lūdza ūdeni, iedeva viņam padzerties pienu. Drīz vien Sisera bija aizmidzis dziļā miegā. Tad Jaēla paņēma telts mietiņu un āmuru, kuru lietošana sievietēm, kas mitinājās teltīs, nesagādāja nekādas grūtības. Sakopojusi visu savu drosmi, Jaēla noliecās pār Siseru. Nu viņai bija jākļūst par Jehovas soda izpildītāju. Viena kļūmīga kustība vai vilcināšanās, un viņa varēja atvadīties no savas dzīvības. Par ko viņa tajā brīdī domāja? Vai par to, ka šis cilvēks gadiem ilgi ir nežēlīgi izturējies pret Dieva tautu? Vai varbūt par iespēju parādīt, ka viņa ir Jehovas pusē? Bībelē tas nav teikts. Mēs zinām vienīgi to, ka viņa izšķirīgi rīkojās, — un Sisera bija miris! (Tsn 4:18—21; 5:24—27.)
Meklēsim garīgus dārgakmeņus
Soģu grāmata
5:20. Kā zvaigznes no debesīm karoja Baraka labā? Bībelē nav teikts, vai ar to ir domāta eņģeļu palīdzība, meteorītu lietus, ko Siseras gudrie iztulkoja kā ļaunu zīmi, vai varbūt Siseram izteikti astrologu paredzējumi, kas izrādījās nepatiesi. Bet nav šaubu, ka Dievs kaut kādā veidā iejaucās notikumos.
6.—12. DECEMBRIS
DĀRGUMI NO DIEVA RAKSTIEM | TIESNEŠU 6, 7
”Tev ir spēks — rīkojies!”
Ieguvums, ko dod Dieva principi
Objektīvs viedoklis par sevi un savu nozīmīgumu bija senebreju soģim Gideonam. Viņš nebija vēlējies kļūt par tautas vadītāju, un, kad Gideonam tas tika piedāvāts, viņš teica, ka nav šāda goda cienīgs. ”Mana ģints ir nabagākā Manasē, bet es pats esmu jaunākais sava tēva namā,” teica Gideons. (Soģu 6:12—16.)
”Tam Kungam un Gideonam — zobens!”
Kādas gan šausmas pārņem midianiešus, kad nakts klusumu pārrauj 300 krūžu sadauzīšanas troksnis, 300 tauru skaņa un 300 vīru saucieni! Apstulbumā, ko vēl pavairo vārdi: ”Tam Kungam un Gideonam — zobens!”, sāk kliegt arī midianieši paši. Nometnē valda tāds sajukums, ka viņi vairs nespēj atšķirt draugu no ienaidnieka. Kamēr Gideona 300 vīri paliek stāvam savās vietās, Dievs midianiešiem liek pacelt zobenu citam pret citu. Atkāpšanās ceļš ir nogriezts, un tie, kas pēc savstarpējās slepkavošanas ir palikuši dzīvi, bēg kur kurais. Gideona vīri uzsāk neatlaidīgu vajāšanu, un drīz pēdējie midianiešu spēki ir sakauti. Beidzot ilgais un mokošais apspiešanas laiks izraēliešiem ir galā. (Soģu 7:19—25; 8:10—12, 28.)
Meklēsim garīgus dārgakmeņus
Soģu grāmata
6:25—27. Gideons rīkojās apdomīgi, lai bez vajadzības nesadusmotu savus pretiniekus. Sludinot labo vēsti, mums jācenšas runāt tā, lai nevajadzīgi neaizvainotu citus.
13.—19. DECEMBRIS
DĀRGUMI NO DIEVA RAKSTIEM | TIESNEŠU 8, 9
”Labāk būt pazemīgam nekā lepnam”
Kā jūs risināt domstarpības?
Gideons, kas bija uzsācis grūtu kauju ar midianiešiem, lūdza palīdzību Ēfraima ciltij. Bet, kad kauja bija galā, ēfraimieši sāka pārmest Gideonam un sūdzēties, ka viņš tos nav paaicinājis jau cīņas sākumā. Bībelē rakstīts: ”Tie ar viņu stipri bārās.” Gideons atbildēja: ”Ko tad es esmu tagad tādu veicis, salīdzinot ar jums? Vai Ēfraima beidzamais salasījums nav labāks nekā Abiēzera pirmās ražas savākums vīna kalnā? Dievs ir jūsu rokā nodevis Midiana virsaišus — Orebu un Seēbu, un kā gan es būtu spējis tā rīkoties kā jūs?” (Soģu 8:1—3.) Ar šiem rūpīgi izraudzītajiem, miermīlīgajiem vārdiem Gideons, iespējams, novērsa nežēlīgu karu starp ciltīm. Cilvēki no Ēfraima cilts acīmredzot bija iedomīgi un lepni, taču Gideons tik un tā centās nodibināt mieru. Vai mēs nevarētu rīkoties tāpat?
Kāpēc mums jābūt pazemīgiem?
15 Izcilu pazemību apliecināja Gideons. Kad viņam parādījās Jehovas eņģelis, Gideons pazemīgi atzina: ”Mana ģints ir nabagākā Manasē, bet es pats esmu jaunākais sava tēva namā!” (Soģu 6:15.) Uzklausījis, ko Jehova viņam liek darīt, viņš vispirms pārliecinājās, ka ir pareizi sapratis, kas no viņa tiek prasīts, un meklēja Jehovas vadību. (Soģu 6:36—40.) Gideons bija drosmīgs vīrs, tomēr viņš nebija pārgalvīgs — viņš rīkojās apdomīgi un gudri. (Soģu 6:11, 27.) Viņš neuzskatīja Jehovas uzdevumu par iespēju gūt ievērību. Tiklīdz Gideons varēja, viņš atgriezās savā agrākajā vietā. (Soģu 8:22, 23, 29.)
Staigāsim Jehovas ceļus
9 Lai mēs varētu būt Dieva draugi, mums jābūt pazemīgiem. (1. Pēt. 3:8; Ps. 138:6.) To, cik svarīga ir pazemība, var redzēt no Soģu grāmatas 9. nodaļas. Gideona dēls Jotāms teica: ”Sanākt reiz sanāca koki, lai sev svaidītu ķēniņu.” Pēc tam viņš pieminēja eļļas koku (jeb olīvkoku), vīģes koku un vīnakoku. Ar tiem tika attēloti cienījami cilvēki, kas netiecās valdīt pār izraēliešiem. Turpretī ērkšķu krūms — kas patiesībā derēja tikai iekuram — simbolizēja lepno valdnieku Abimelehu, kas bija slepkava un tīkoja uzkundzēties citiem. ”Trīs gadus valdījis pār Israēlu”, Abimelehs tika nogalināts. (Soģu 9:8—15, 22, 50—54.) Būt pazemīgam noteikti ir daudz labāk.
Meklēsim garīgus dārgakmeņus
it-1-E 753. lpp., 1. rk.
Efods
Kaut gan Gideons bija izgatavojis efodu ar labiem nodomiem — lai pieminētu uzvaru, ko Jehova izraēliešiem bija piešķīris, un lai viņu godātu —, efods ”kļuva par slazdu Gideonam un viņa saimei”, jo izraēlieši to pielūdza. (Tsn 8:27.) Bībelē nav norādīts, ka to pielūdza pats Gideons; no Bībeles varam secināt tieši pretējo — apustulis Pāvils minēja Gideonu starp uzticīgajiem Jehovas lieciniekiem, kas dzīvoja pirms Kristus. (Ebr 11:32; 12:1.)
20.—26. DECEMBRIS
DĀRGUMI NO DIEVA RAKSTIEM | TIESNEŠU 10—12
”Jefta — garīgi noskaņots cilvēks”
Ticība Dievam ļauj iegūt viņa labvēlību
9 Jeftas rīcību droši vien ietekmēja arī dievbijīgu cilvēku paraugs. Piemēram, Jāzeps bija parādījis žēlsirdību saviem brāļiem, kaut gan tie viņu bija ienīduši. (1. Moz. 37:4; 45:4, 5.) Pārdomas par šādiem piemēriem noteikti palīdzēja Jeftam pieņemt lēmumu, kas ir patīkams Jehovam. Bez šaubām, pusbrāļu izturēšanās viņu bija dziļi sāpinājusi, tomēr viņš nepieļāva domu, ka tāpēc viņš pārstātu kalpot Jehovam un negribētu palīdzēt Jehovas tautai. (Soģu 11:9.) Jehovas vārda aizstāvēšana Jeftam bija daudz svarīgāka nekā viņa aizskartās jūtas. Jefta bija apņēmies dzīvot ticībā, un tas nāca par labu gan viņam pašam, gan citiem. (Ebr. 11:32, 33.)
Jefta — cilvēks, kas turēja savu solījumu
Jefta mēģina nokārtot jautājumu mierīgā ceļā. Viņš sūta pie amoniešu ķēniņa sūtņus, lai noskaidrotu amoniešu iebrukuma iemeslu. Viņš saņem atbildi, kurā izskan apsūdzība: izraēlieši, nākdami no Ēģiptes, esot piesavinājušies amoniešu teritoriju, un tagad tā ir jāatdod. (Soģu 11:12, 13.)
Labi zinādams izraēliešu vēsturi, Jefta prasmīgi atspēko amoniešu apgalvojumus. Viņš tiem norāda, ka izraēlieši, nākdami no Ēģiptes, nav apdraudējuši ne amoniešus, ne moābiešus, ne ēdomiešus un teritorija, kuras dēļ tagad ir izcēlies konflikts, tajā laikā amoniešiem nemaz nav piederējusi. Tā piederēja amoriešiem, bet Dievs viņu ķēniņu Sihonu bija nodevis izraēliešu rokās. Turklāt izraēlieši minētajā teritorijā dzīvoja jau kādus 300 gadus. Kāpēc amonieši pieprasa šo zemi tikai tagad? (Soģu 11:14—22, 26.)
it-2-E 27. lpp., 3. rk.
Jefta
Norādīdams, ka strīdus jautājums ir saistīts ar patieso pielūgsmi, Jefta atklāja lietas būtību. Viņš paziņoja, ka Dievs Jehova ir piešķīris šo zemi izraēliešiem, tāpēc viņi nedos ne sprīdi no tās viltus dievu pielūdzējiem. Viņš Kemošu nosauca par amoniešu dievu. Daži uzskata, ka tā ir kļūda. Bet, lai gan amonieši pielūdza Milkomu un Kemošs bija moābiešu dievs, šīs radniecīgās tautas pielūdza daudzus dievus. Vēlāk Sālamans sveštautu sievu ietekmē Kemoša kultu ieviesa Izraēlā. (Tsn 11:24; 1Ķn 11:1, 7, 8, 33; 2Ķn 23:13.) Turklāt, pēc dažu zinātnieku domām, Kemošs varētu nozīmēt ”pakļāvējs; iekarotājs”. (Sk. Gesenius’s Hebrew and Chaldee Lexicon, translated by S. Tregelles, 1901, 401. lpp.) Iespējams, Jefta pieminēja šo dievu tāpēc, ka amonieši uzskatīja: pateicoties tieši Kemošam, viņi iekaroja un pakļāva citas tautas un ieguva savā īpašumā to zemi.
Meklēsim garīgus dārgakmeņus
it-2-E 26. lpp.
Jefta
Likumīgs dēls. Jeftas māte Bībelē ir nosaukta par prostitūtu, taču tas nenozīmē, ka Jefta bija dzimis netikumīgu sakaru rezultātā. Viņa māte bija prostitūta, pirms viņa kļuva par Gileāda blakussievu, tāpat kā Rahāba bija prostitūta pirms laulībām ar Salmonu. (Tsn 11:1; Joz 2:1; Mt 1:5.) To, ka Jefta nebija dzimis ārlaulībā, apstiprina fakts, ka Jeftas pusbrāļi (Gileāda galvenās sievas dēli) viņu padzina, lai nebūtu jādalās ar viņu mantojumā. (Tsn 11:2.) Turklāt Gileādas iedzīvotāji (viņu vidū Jeftas pusbrāļiem, visticamāk, bija liela ietekme) Jeftu pēc kāda laika iecēla par savu vadītāju. (Tsn 11:11.) Tāpat Jefta nesa upuri saiešanas teltī. (Tsn 11:30, 31.) Nekas tāds nebūtu bijis iespējams, ja Jefta būtu dzimis ārlaulībā, jo bauslībā bija teikts: ”Pie Jehovas draudzes nedrīkst piederēt neviens, kas dzimis ārpus laulības. Neviens no viņa pēcnācējiem pat desmitajā paaudzē nedrīkst piederēt pie Jehovas draudzes.” (5Mz 23:2.)
27. DECEMBRIS—2. JANVĀRIS
DĀRGUMI NO DIEVA RAKSTIEM | TIESNEŠU 13, 14
”Ko vecāki var mācīties no Manuas un viņa sievas”
Vecāki, māciet bērnus kopš mazotnes
Padomāsim par kādu vīru no Dana cilts, kurš dzīvoja senās Izraēlas pilsētā Corā. Šo vīru sauca Manua. Jehovas eņģelis Manuas neauglīgajai sievai pavēstīja, ka viņa dzemdēs dēlu. (Soģu 13:2, 3.) Dievbijīgais Manua un viņa sieva, protams, priecājās par šo ziņu, tomēr viņus māca arī bažas. Tāpēc Manua vērsās lūgšanā pie Jehovas: ”Ak Kungs, es Tevi lūdzu, lai tas Dieva vīrs, ko Tu biji sūtījis, vēlreiz atnāk pie mums un pamāca mūs, kā mēs ar to zēnu, kam ir jāpiedzimst, lai rīkojamies!” (Soģu 13:8.) Manua un viņa sieva ļoti vēlējās pareizi audzināt savu bērnu. Nav šaubu, ka viņi mācīja savam dēlam Samsonam Dieva bauslību, un viņu pūliņi atalgojās. ”Tā Kunga gars sāka viņā [Samsonā] jau agri rosīties,” teikts Bībelē. Ar laiku Samsons kļuva par vienu no Izraēla soģiem un paveica daudzus iespaidīgus darbus. (Soģu 13:25; 14:5, 6; 15:14, 15.)
Jehova deva Simsonam spēku uzvarēt
Zēnam augot, ”tas Kungs viņu svētīja”. (Soģu 13:24.) Kādu dienu Simsons vērsās pie saviem vecākiem ar lūgumu: ”Timnā es redzēju kādu filistiešu meiteni, un tagad ņemiet viņu man par sievu!” (Soģu 14:2.) Kaut ko tādu Simsona vecāki droši vien nebija gaidījuši. Viņu dēls nevis centās atbrīvot izraēliešus no filistiešu jūga, bet gan gribēja saradoties ar savas tautas apspiedējiem. Turklāt precības ar sievieti, kas bija pagānisku dievu pielūdzēja, bija Dieva likumu pārkāpums. (2. Mozus 34:11—16.) Tāpēc vecāki iebilda: ”Vai tad tiešām nav tavu radu starpā meitu vai kaut visas mūsu tautas vidū sievas, ka tu eji, lai sev ņemtu sievu no filistiešiem, šiem neapgraizītajiem?” Tomēr Simsons uzstāja un savam tēvam teica: ”Tikai šo tu ņem man par sievu, jo viņa ir manām acīm patīkama.” (Soģu 14:3.)
Meklēsim garīgus dārgakmeņus
Jehova deva Simsonam spēku uzvarēt
Ko Simsons domāja ar šiem vārdiem — ”viņa ir manām acīm patīkama”? Kā skaidrots Maklintoka un Stronga enciklopēdijā, senebreju valodas vārds, kas šajā pantā tulkots ar vārdu ”patīkama”, var norādīt arī uz ”piemērotību kādam mērķim vai nolūkam”. Kas tas bija par mērķi vai nolūku? Soģu grāmatas 14. nodaļas 4. pants latviešu Bībeles 1926. gada izdevumā skan šādi: ”Tas bija no tā Kunga, ka viņš [Simsons] iemeslus meklētu pie filistiešiem.” Tātad Simsons meklēja iespēju tos pārmācīt, un precības viņam varēja dot šādu izdevību. Simsonam augot, ”tā Kunga gars sāka viņā jau agri rosīties”, proti, mudināt uz rīcību. (Soģu 13:25.) Gan tas, ka Simsons izteica vēlēšanos precēties ar sveštautieti, gan tas, ka viņš kļuva par soģi Izraēlā, ir skaidrojams ar Jehovas gara vadību. Vai Simsonam izdevās pārmācīt filistiešus? Pirms uzzināsim atbildi uz šo jautājumu, noskaidrosim, kā Jehova apliecināja Simsonam savu atbalstu.