Glābšana nāk no Jehovas
”Dievs mums ir Dievs, kas var mums palīdzēt.” (PSALMS 68:21)
1., 2. a) Kāpēc mēs varam teikt, ka glābšana nāk no Jehovas? b) Kā jūs paskaidrotu Salamana Pamācībās 21:31 ietverto domu?
JEHOVA glābj cilvēkus, kas viņu mīl. (Jesajas 43:11.) Pazīstamais Izraēlas ķēniņš Dāvids pats to bija pieredzējis, tāpēc viņš ar pārliecību teica: ”No tā Kunga nāk palīdzība.” (Psalms 3:9.) Līdzīgus vārdus dedzīgā lūgšanā Dievam teica Jona, kad viņš atradās milzīgās zivs vēderā. (Jonas 2:10.)
2 Arī Dāvida dēls Salamans zināja, ka no Jehovas nāk glābšana, jo viņš teica: ”Zirgu gan sakopj kaujas dienai, bet uzvara nāk tikai no tā Kunga.” (Salamana Pamācības 21:31.) Senatnē Tuvo Austrumu iedzīvotāji vēršus izmantoja zemes aršanai, ēzeļus — nastu pārvadāšanai, mūļus — jāšanai un zirgus — karošanai. Bet izraēliešiem pirms ieiešanas Apsolītajā zemē Dievs pateica, ka viņu ķēniņš nedrīkst ”pārāk daudz zirgu turēt”. (5. Mozus 17:16.) Kara zirgi nebija vajadzīgi, jo Jehova bija apņēmies pasargāt savu tautu.
3. Kādiem jautājumiem mums jāpievērš uzmanība?
3 Suverēnais Kungs Jehova ir ”Dievs, kas var mums palīdzēt”. (Psalms 68:21.) Šī doma mūs ļoti uzmundrina. Bet kā un kam Jehova ir palīdzējis pagātnē?
Jehova glābj taisnos
4. Kā mēs zinām, ka Jehova glābj dievbijīgos cilvēkus?
4 Visi cilvēki, kas ir veltījuši sevi Dievam un dzīvo taisnīgi, var rast mierinājumu apustuļa Pētera vārdos: ”Tas Kungs prot izglābt dievbijīgos no kārdinājuma [”no pārbaudījumiem”, NW], bet netaisnus paturēt mokām soda dienā.” Apstiprinādams šo faktu, Pēteris teica, ka Dievs ”nesaudzēja seno pasauli, bet sūtīdams plūdus bezdievīgajai pasaulei, izglāba tikai taisnības sludinātāju Nou līdz ar septiņiem citiem”. (2. Pētera 2:5, 9.)
5. Kādos apstākļos dzīvoja taisnības sludinātājs Noa?
5 Iedomāsimies, ka mēs dzīvojam Noas dienās. Uz zemes dzīvo materializējušies dēmoni. Šo dumpīgo eņģeļu bērni ir nežēlīgi, tāpēc zeme ir ”pilna varas darbu”. (1. Mozus 6:1—12.) Bet Noa neļauj sevi iebiedēt un turpina kalpot Jehovam. Viņš kļūst par ”taisnības sludinātāju”. Kopā ar saviem ģimenes locekļiem viņš ceļ šķirstu, ne mirkli nešaubīdamies, ka ļaunums tiks iznīcināts viņu dzīves laikā. Noas ticība ir kā nosodījums pasaulei. (Ebrejiem 11:7.) Apstākļi mūsdienās līdzinās tiem, kādi pastāvēja Noas dienās, un ļauj saprast, ka šīs ir ļaunās pasaules pēdējās dienas. (Mateja 24:37—39; 2. Timotejam 3:1—5.) Vai mēs rīkosimies tāpat kā Noa un būsim uzticami taisnības sludinātāji, kas kalpo Jehovam kopā ar viņa tautu un gaida viņa solīto glābšanu?
6. Kā 2. Pētera 2:7, 8 ir apliecināts, ka Jehova glābj taisnos?
6 Pēteris minēja vēl kādu pierādījumu, ka Jehova glābj taisnos. Apustulis rakstīja, ka Dievs ”izglāba taisno Latu, kam bezdievju netiklā dzīve sagādāja ciešanas. (Jo taisnais, kas dzīvoja viņu vidū, mocījās savā taisnajā dvēselē dien’ no dienas, redzēdams un dzirdēdams viņu negantos darbus).” (2. Pētera 2:7, 8; 1. Mozus 19:1—29.) Miljoniem cilvēku šajās pēdējās dienās dzīvo amorāli. Vai mums, tāpat kā Latam, ’bezdievju netiklā dzīve sagādā ciešanas’? Ja tā mums sagādā ciešanas un ja mēs paši cenšamies dzīvot taisnīgi, mēs varam cerēt, ka būsim to cilvēku vidū, kurus Jehova izglābs, kad tiks darīts gals ļaunajai pasaulei.
Jehova glābj savus kalpus no apspiedējiem
7. Kā palīdzība, ko Jehova sniedza izraēliešiem Ēģiptē, pierāda, ka viņš atbrīvo savus kalpus no apspiedējiem?
7 Kamēr vien pastāvēs vecā pasaule, Jehovas kalpiem būs jāpieredz vajāšanas un spaidi. Taču viņi var nešaubīties, ka Jehova viņus izglābs, jo Jehova ir izglābis savus kalpus no spaidiem pagātnē. Pamēģināsim iztēloties, kā mēs justos, ja mēs būtu izraēlieši, kas dzīvoja Mozus dienās — laikā, kad tauta atradās ēģiptiešu jūgā. (2. Mozus 1:1—14; 6:8.) Dievs sūta pār Ēģipti vienu mocību pēc otras. (2. Mozus 8:1—10:29.) Kad desmitās mocības laikā dzīvību zaudē visi pirmdzimtie Ēģiptē, faraons atlaiž izraēliešus, tomēr pēc kāda laika viņš mobilizē karaspēku un metas pakaļ saviem vergiem. Drīz vien faraons un viņa karavīri iet bojā Sarkanajā jūrā. (2. Mozus 14:23—28.) Mozus un viss Izraēls dzied: ”Tas Kungs ir varens kaŗavīrs — Kungs [”Jehova”, NW] ir Viņa vārds. Faraona ratus un kaŗaspēku Viņš iegāzis jūŗā, tā izlasītie virsnieki ir nogrimuši Niedŗu jūŗā! Ūdens dzelme tos apklāja, tie nogāja dibenā kā akmeņi!” (2. Mozus 15:3—5.) Visus tos, kas apspiež Dieva tautu mūsdienās, gaida tāds pats liktenis.
8., 9. Kāds Soģu grāmatā aprakstīts gadījums apliecina, ka Jehova glābj savus kalpus no apspiedējiem?
8 Pēc tam kad izraēlieši bija iegājuši Apsolītajā zemē, daudzus gadus tiesu viņu starpā sprieda soģi. Reizēm izraēlieši nonāca citu tautu jūgā, bet Dievs sūtīja savus uzticamos soģus, lai atbrīvotu tautu no spaidiem. Arī mēs, iespējams, ’nopūšamies par tiem, kas mūs apspiež un nomāc’, bet mums jāzina, ka Jehova glābs arī mūs — savus uzticamos kalpus. (Soģu 2:16—18; 3:9, 15.) Soģu grāmata to apstiprina un rada mūsos pārliecību, ka Dievs mūs glābs vēl iespaidīgākā veidā ar viņa ieceltā Tiesneša Jēzus Kristus starpniecību.
9 Pamēģināsim iztēlē pārcelties uz laiku, kad dzīvoja soģis Baraks. Izraēlieši ir sākuši pielūgt viltus dievus un ir zaudējuši Jehovas labvēlību, tāpēc jau 20 gadus viņus smagi apspiež kanaāniešu valdnieks Jabīns. Sisera ir lielā kanaāniešu karaspēka virspavēlnieks. Bet netiek ’ne vairogs, ne kāds šķēps redzēts to četrdesmit tūkstošu rokās, kas ir tolaik Israēlā’, kaut gan pavisam Izraēlā dzīvo apmēram četri miljoni cilvēku. (Soģu 5:6—8.) Izraēlieši nožēlo savus grēkus un sauc pēc Jehovas palīdzības. Paklausot Dieva norādījumam, kas dots ar pravietes Deboras starpniecību, Baraks sapulcina 10 000 vīru un dodas uz Tābora kalnu, bet Jehova tikmēr izved ienaidnieku pulkus ielejā pie kalna. Pāri līdzenumam pa Kišonas izkaltušo gultni dārdēdami tuvojas Siseras karapulki ar 900 kaujas ratiem. Bet tad spēcīgas lietusgāzes pārplūdina Kišonu. Kad Baraks kopā ar saviem karavīriem negaisa aizsegā dodas lejup no Tābora, viņi ierauga, kādus postījumus ir nodarījis Jehovas dusmu spēks. Baraka karavīri metas pakaļ pārbiedētajiem kanaāniešiem, un neviens no tiem neizbēg dzīvs. Šie notikumi ir kā brīdinājums mūsu apspiedējiem, kas uzdrošinās cīnīties pret Dievu. (Soģu 4:3—16; 5:19—22.)
10. Kāpēc mēs varam būt pārliecināti, ka Dievs mūsdienās paglābs savus kalpus no apspiedējiem?
10 Jehova mūsdienās paglābs savus kalpus no apspiedējiem, tāpat kā viņš izglāba no nelaimes dievbijīgos izraēliešus. (Jesajas 43:3; Jeremijas 14:8.) Dievs izglāba Dāvidu ”no visu viņa ienaidnieku rokas”. (2. Samuēla 22:1—3.) Ja mūs apspiež un vajā, mēs varam saglabāt drosmi, jo Jehovas mesiāniskais Ķēniņš mūs paglābs no apspiedējiem. Viņš ”palīdzēs nelaimīgām dvēselēm. No spaidiem un varmācības viņš atpestīs viņu dvēseles.” (Psalms 72:13, 14.) Atbrīvošana ir pavisam tuvu.
Dievs glābj tos, kas uz viņu paļaujas
11. Kā Dāvids pierādīja, ka viņš paļaujas uz Jehovu?
11 Ja vēlamies, lai Jehova mūs glābtu, mums jābūt drosmīgiem un jāpaļaujas uz viņu. Dāvids rīkojās drosmīgi un paļāvās uz Dievu, kad devās pretī milzim Goliātam. Var iedomāties, kā izskanēja Dāvida vārdi, kad viņš bija nostājies pretī milzīgajam filistietim un iesaucās: ”Tu nāc pie manis ar zobenu un šķēpu un ar kaujas vāli, bet es eju tev pretī tā Kunga Cebaota vārdā, kas ir Israēla kaŗa pulku Dievs, kuŗu tu esi izaicinājis lamādamies. Šodien tas Kungs tevi nodos manā rokā, un es tevi nokaušu, un tavu galvu es tev nocirtīšu, un tavu līķi līdz ar filistiešu kaŗa pulku līķiem vēl šodien es nodošu putniem zem debess un zvēriem virs zemes, lai visa pasaule zina, ka Israēlam ir Dievs! Un lai atzīst visa šī sapulcētā kaŗa saime, ka tas Kungs neizglābj nedz ar zobenu, nedz ar šķēpu, jo kaŗš pieder tam Kungam.” Pēc neilga brīža Goliāts jau bija miris, un filistieši tika sakauti. Jehova bija izglābis savu tautu. (1. Samuēla 17:45—54.)
12. Kāpēc ir labi zināt par Dāvida varonīgā kareivja Ēleāzara rīcību?
12 Kad sastopamies ar vajāšanām, mums nepieciešama īpaša drosme un paļāvība uz Dievu. (Jesajas 46:8—13; Salamana Pamācības 3:5, 6.) Par to liecina notikumi, kas reiz risinājās Pās-Damimā. Izraēlieši bija sākuši atkāpties filistiešu priekšā. Bet Ēleāzaru — vienu no trīs varonīgākajiem Dāvida kareivjiem — nebija pārņēmušas bailes. Viņš nostājās miežu lauka vidū un ar zobenu sakāva filistiešus. Tā Jehova izraēliešiem ”piešķīra spīdošu un varenu uzvaru”. (1. Laiku 11:12—14; 2. Samuēla 23:9, 10.) No mums netiek gaidīts, lai mēs stātos pretī karaspēkam. Tomēr mēdz gadīties, ka mēs esam vieni paši, kad mums uzbrūk ienaidnieki. Vai mēs tad lūdzam Jehovu un paļaujamies uz viņu — Dievu, kas mūs glābj? Vai mēs lūdzam viņa palīdzību, kas nepieciešama, lai mēs nenodotu vajātājiem ticības biedrus?
Jehova glābj tos, kas viņam ir uzticīgi
13. Kāpēc tiem, kas dzīvoja desmit cilšu Izraēlas ķēniņvalstī, nebija viegli saglabāt uzticību Dievam?
13 Ja vēlamies, lai Jehova mūs glābtu, mums jāpaliek viņam uzticīgiem, lai cik grūti tas būtu. Dieva kalpiem senatnē bija visdažādākie pārbaudījumi. Padomāsim, kādā situācijā mēs atrastos, ja dzīvotu Izraēla desmit cilšu ķēniņvalstī. Rehabeāma despotiskās valdīšanas dēļ desmit ciltis atteicās viņam pakļauties un izveidoja savu valsti Izraēla teritorijas ziemeļos. (2. Laiku 10:16, 17; 11:13, 14.) No visiem tās ķēniņiem vislabākais bija Jehus, bet arī viņš ’nestaigāja tā Kunga bauslībā ar visu savu sirds prātu’. (2. Ķēniņu 10:30, 31.) Tomēr desmit cilšu ķēniņvalstī dzīvoja arī Dievam uzticīgi cilvēki. (1. Ķēniņu 19:18.) Šie cilvēki ticēja Dievam, un Dievs viņus nepameta. Vai arī mēs, sastopoties ar ticības pārbaudījumiem, paliekam uzticīgi Jehovam?
14. Kā Jehova izglāba tautu ķēniņa Hiskijas laikā, un kāpēc vēlāk babilonieši iekaroja Jūdeju?
14 Lielākā daļa cilvēku nepildīja Dieva bauslību, tāpēc Izraēlas ķēniņvalsts pieredzēja nelaimi. Kad 740. gadā p.m.ē. asīrieši iekaroja desmit cilšu teritoriju, noteikti bija tādi cilvēki, kas bēga uz Jūdeju, kur varēja pielūgt Jehovu viņa templī. Četri no deviņpadsmit Dāvida dzimtas ķēniņiem — Asa, Jošafats, Hiskija un Josija — bija ļoti uzticīgi Dievam. Hiskijas valdīšanas laikā Jūdejai uzbruka spēcīgs asīriešu karaspēks. Dievs uzklausīja Hiskijas lūgšanu un izglāba savus kalpus — viņš sūtīja eņģeli, kas vienā pašā naktī nogalināja 185 000 asīriešu. (Jesajas 37:36—38.) Bet vēlāk, 607. gadā p.m.ē., babilonieši iekaroja Jūdeju un nopostīja tās galvaspilsētu Jeruzalemi, jo tauta neievēroja bauslību un neieklausījās Dieva praviešu brīdinājumos.
15. Kāpēc ebrejiem, kas bija aizvesti trimdā uz Babiloniju, bija nepieciešama izturība, un kā Jehova panāca savas tautas atbrīvošanu?
15 Ebrejiem, kas bija aizvesti trimdā un 70 gadus dzīvoja Babilonā, bija vajadzīga izturība, lai viņi paliktu uzticīgi Dievam. (Psalms 137:1—6.) Viens no izcilākajiem tā laika Dieva kalpiem bija pravietis Daniēls. (Daniēla 1:1—7; 9:1—3.) Nav grūti iedomāties, cik priecīgs viņš bija, kad 537. gadā p.m.ē. stājās spēkā Persijas valdnieka Kīra izdotā pavēle, kas ļāva ebrejiem atgriezties Jūdejā un atjaunot templi. (Ezras 1:1—4.) Daniēls un citi ebreji daudzus gadus bija pacietīgi gaidījuši, un beidzot viņi pieredzēja laiku, kad Babilona krita un Jehovas tauta tika atbrīvota. Šiem notikumiem mūs būtu jāmudina būt izturīgiem, gaidot viltus reliģijas impērijas, ”lielās Bābeles”, iznīcināšanu. (Atklāsmes 18:1—5.)
Jehova vienmēr glābj savus kalpus
16. Kā Dievs glāba cilvēkus laikā, kad dzīvoja ķēniņiene Estere?
16 Jehova vienmēr glābj savus kalpus, ja tie paliek uzticīgi viņa vārdam. (1. Samuēla 12:22; Jesajas 43:10—12.) Pārcelsimies domās uz piekto gadsimtu p.m.ē. — laiku, kad dzīvoja ķēniņiene Estere. Ķēniņš Ahasvers (Kserkss I) ir iecēlis Hamanu par galveno valsts pārvaldnieku. Saniknots par to, ka Mordohajs nevēlas klanīties viņa priekšā, Hamans izstrādā plānu, kā iznīcināt Mordohaju un citus ebrejus Persijā. Hamans nosauc ebrejus par likumpārkāpējiem, viņš piesola ķēniņam naudu, un ķēniņš dod atļauju izmantot savu gredzenu, ar ko tiek apzīmogota pavēle iznīcināt ebrejus. Tad ļoti drosmīgi rīkojas Estere — viņa izstāsta ķēniņam, ka ir ebrejiete, un atmasko Hamanu. Pavisam drīz Hamans tiek pakārts pie tā paša staba, kas bija sagatavots Mordohajam. Mordohajs tiek iecelts par galveno valsts pārvaldnieku, un viņam tiek dotas tiesības aicināt ebrejus aizstāvēties pret uzbrucējiem. Ebreji izcīna lielisku uzvaru pār saviem ienaidniekiem. (Esteres 3:1—9:19.) Šiem notikumiem jāstiprina mūsu pārliecība, ka Jehova izglābs arī tos cilvēkus, kas viņam paklausīgi kalpo mūsdienās.
17. Kā to ebreju tautības kristiešu paklausība, kuri pirmajā gadsimtā dzīvoja Jūdejā, bija saistīta ar viņu glābiņu?
17 Dievs glābj savus kalpus arī tāpēc, ka tie paklausa viņam un viņa Dēlam. Pamēģināsim iedomāties sevi to ebreju tautības kristiešu vietā, kuri dzīvoja pirmajā gadsimtā. Jēzus ir pateicis: ”Kad jūs Jeruzālemi redzat kaŗaspēka ielenktu, tad zinait, ka viņas izpostīšanas brīdis ir pienācis. Tad lai tie, kas ir Jūdejā, bēg kalnos.” (Lūkas 21:20—22.) Gadi iet, un prātā visu laiku stāv doma: kad beidzot šie vārdi piepildīsies? Tad, 66. gadā, sākas ebreju sacelšanās. Romiešu karaspēks Cestija Galla vadībā ielenc Jeruzalemi un nonāk līdz pat tempļa mūriem. Pēkšņi, bez jebkāda izskaidrojama iemesla, romieši atkāpjas. Ko tagad darīs kristieši? Eisebijs ”Baznīcas vēsturē” (III grāmata, V nodaļa, 3.) raksta, ka kristieši pameta Jeruzalemi un Jūdeju. Viņi palika dzīvi, jo paklausīja Jēzus pravietiskajam brīdinājumam. Vai mēs ar tādu pašu atsaucību pieņemam bībeliskos norādījumus, kurus dod ”uzticamais nama turētājs”, kas ir iecelts pār visu Jēzus ”īpašumu”? (Lūkas 12:42—44.)
Glābšana un iespēja dzīvot mūžīgi
18., 19. a) Kādā veidā un kas var tikt izglābti tāpēc, ka Jēzus ir atdevis savu dzīvību? b) Kāda bija apustuļa Pāvila apņemšanās?
18 Paklausot Jēzus brīdinājumam, ebreju tautības kristieši, kas dzīvoja Jūdejā, izglāba savu dzīvību. Bet Jēzus nāve nodrošina iespēju dzīvot mūžīgi ’visdažādākajiem cilvēkiem’. (1. Timotejam 4:10, NW.) Vajadzība pēc izpirkuma maksas radās, kad Ādams sagrēkoja, zaudēdams pats savu dzīvību un pakļaudams visus cilvēkus grēka un nāves verdzībai. (Romiešiem 5:12—19.) Ar dzīvnieku upuriem, kas bija pieprasīti Mozus bauslībā, tika panākta tikai simboliska grēku izlīdzināšana. (Ebrejiem 10:1—4.) Tā kā Jēzus tēvs nebija cilvēks un Dieva svētais gars acīmredzot ’apēnoja’ Mariju no bērna ieņemšanas līdz pat dzimšanai, Jēzus nemantoja grēku un nepilnību. (Lūkas 1:35; Jāņa 1:29; 1. Pētera 1:18, 19.) Kad Jēzus, saglabādams pilnīgu uzticību Dievam, mira, viņš atdeva savu pilnīgo dzīvību, lai izpirktu un atsvabinātu cilvēkus. (Ebrejiem 2:14, 15.) Tā Kristus ”sevi pašu ir nodevis par atpirkuma maksu par visiem”. (1. Timotejam 2:5, 6.) Visi cilvēki neizmantos šo iespēju izglābties, bet tiem, kas tic izpirkuma upurim, Dievs labprāt dod svētības, kuras Jēzus upuris padara iespējamas.
19 Kad Kristus debesīs piedāvāja sava upura vērtību Dievam, viņš izpirka Ādama pēcnācējus. (Ebrejiem 9:24.) Tā Jēzus ieguva sev Līgavu — 144 000 savu svaidīto sekotāju, kas tiek piecelti dzīvei debesīs. (Efeziešiem 5:25—27; Atklāsmes 14:3, 4; 21:9.) Viņš kļūs par ”Mūžīgo tēvu” visiem, kas tic viņa upurim un saņems mūžīgu dzīvi uz zemes. (Jesajas 9:5, 6; 1. Jāņa 2:1, 2.) Viss, ko ļauj panākt izpirkuma upuris, liecina par lielu mīlestību. Pāvila pateicība par to ir redzama viņa otrajā vēstulē Korintas kristiešiem, par ko tiks runāts nākamajā rakstā. Pāvils bija apņēmies, cik vien tas ir viņa spēkos, palīdzēt cilvēkiem izmantot to, ko Jehova bija devis, lai cilvēki izglābtos un varētu dzīvot mūžīgi.
Kā jūs atbildētu?
◻ Kā Bībelē ir apliecināts, ka Dievs glābj tos, kas ir taisnīgi?
◻ Kā mēs zinām, ka Jehova glābj tos, kas paļaujas uz viņu un paliek viņam uzticīgi?
◻ Kā Dievs ir padarījis iespējamu glābšanu un mūžīgu dzīvi?
[Attēls 12. lpp.]
Dāvids paļāvās uz Jehovu — Dievu, ”kas var mums palīdzēt”. Vai mums ir tāda pati paļāvība uz Jehovu?
[Attēls 15. lpp.]
Jehova vienmēr glābj savus kalpus, to viņš apliecināja arī ķēniņienes Esteres dienās