Augstu vērtēsim kristiešu sapulces
”Vērosim cits citu, lai paskubinātu uz mīlestību un labiem darbiem, neatstādami savas sapulces.” (EBREJIEM 10:24, 25)
1., 2. a) Kāpēc patieso kristiešu sapulču apmeklēšana ir privilēģija? b) Kādā nozīmē Jēzus ir klāt savu sekotāju sapulcēs?
JEBKURAS kristiešu sapulces apmeklēšana ir liela privilēģija, vienalga, vai tajā piedalās desmit vai vairāki tūkstoši cilvēku, kas pielūdz Jehovu, jo Jēzus teica: ”Kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā, tur es esmu viņu vidū.” (Mateja 18:20.) Tiesa, dodams šo solījumu, Jēzus runāja par tiesiskiem jautājumiem, kas draudžu vadītājiem bija jārisina pareizā veidā. (Mateja 18:15—19.) Bet vai Jēzus vārdos ietverto principu var attiecināt uz visām kristiešu sapulcēm, kas sākas un beidzas ar viņa vārdā teiktām lūgšanām? Jā, var. Atcerieties, kad Jēzus uzdeva saviem sekotājiem gatavot mācekļus, viņš apsolīja: ”Redzi, es esmu pie jums ikdienas līdz pasaules galam.” (Mateja 28:20.)
2 Nav šaubu, ka kristiešu draudzes Galva, Kungs Jēzus Kristus, dzīvi interesējas par visām savu uzticīgo sekotāju sapulcēm. Mēs varam būt pārliecināti, ka viņš ir klāt šajās sapulcēs ar Dieva svētā gara palīdzību. (Apustuļu darbi 2:33; Atklāsmes 5:6.) Arī Dievs Jehova interesējas par reizēm, kad mēs sanākam kopā. Galvenais mērķis, kāpēc mēs tiekamies, ir slavēt Dievu ”draudzes sapulcēs”. (Psalms 26:12.) Apmeklējot draudzes sapulces, mēs apliecinām savu mīlestību pret Dievu.
3. Kādu svarīgu iemeslu dēļ mēs augstu vērtējam kristiešu sapulces?
3 Ir arī citi nopietni iemesli, kāpēc mēs augstu vērtējam kristiešu sapulces. Iekams Jēzus Kristus devās prom no zemes, viņš iecēla savus svaidītos mācekļus par ’uzticīgo un gudro kalpu’, kura uzdevums ir īstajā laikā sagādāt garīgo barību visai ticīgo saimei. (Mateja 24:45.) Svarīgs līdzeklis, ar kura palīdzību šī garīgā barība tiek sagādāta, ir draudzes sapulces, kā arī lielākas pulcēšanās reizes — rajona, apgabala un citas kopsanāksmes. Kungs Jēzus Kristus vada uzticīgo kalpu, lai tas šajās sapulcēs varētu sniegt nozīmīgu informāciju visiem, kas vēlas palikt dzīvi pašreizējās ļaunās sistēmas bojāejas laikā un dzīvot Dieva taisnīgajā jaunajā pasaulē.
4. Kāds bīstams paradums ir minēts Bībelē, un kas mums var palīdzēt no tā izsargāties?
4 Tāpēc neviens kristietis nedrīkstētu atļauties izveidot bīstamo paradumu, ko pieminēja apustulis Pāvils, rakstīdams: ”Vērosim cits citu, lai paskubinātu uz mīlestību un labiem darbiem, neatstādami savas sapulces, kā daži paraduši, bet cits citu paskubinādami, un to jo vairāk, redzot tuvojamies to dienu.” (Ebrejiem 10:24, 25.) Pārdomas par to, kāda privilēģija ir iespēja apmeklēt kristiešu sapulces un kādu labumu tās dod, mums palīdzēs uzticīgi un no visas sirds dot savu ieguldījumu šo sapulču norisē.
Sapulces, kas uzmundrina
5. a) Kā mums būtu jārunā sapulcēs? b) Kāpēc mums nebūtu jāvilcinās aicināt uz sapulcēm interesentus?
5 Tā kā kristieši lūdz, lai viņu sapulcēs darbotos Jehovas svētais gars, ikvienam klātesošajam būtu visiem spēkiem jācenšas rīkoties saskaņā ar gara vadību un ’neapbēdināt Dieva svēto Garu’. (Efeziešiem 4:30.) Rakstīdams šos Dieva iedvesmotos vārdus, apustulis Pāvils apskatīja jautājumu par to, kādai pienāktos būt cilvēka runai. Mūsu teiktajiem vārdiem vienmēr būtu jābūt tādiem, kas ”ceļ un nes svētību klausītājiem”. (Efeziešiem 4:29.) Īpaši svarīgi tas ir kristiešu sapulcēs. Savā vēstulē korintiešiem Pāvils uzsvēra, ka sapulcēm jābūt stiprinošām, pamācošām un pamudinošām. (1. Korintiešiem 14:5, 12, 19, 26, 31.) Tādas sapulces nāk par labu visiem klātesošajiem, arī jaunpienācējiem, kas varbūt secinās: ”Tiešām Dievs ir jūsu vidū.” (1. Korintiešiem 14:25.) Tāpēc mums nebūtu jāvilcinās aicināt uz sapulcēm cilvēkus, kas tikai nesen ieinteresējušies, jo sapulču apmeklēšana paātrinās viņu garīgo izaugsmi.
6. Kādi faktori sekmē to, lai sapulce būtu uzmundrinoša?
6 Visiem, kas kristiešu sapulcēs uzstājas ar runām, piedalās intervijās vai demonstrējumos, jārūpējas, lai viņu teiktais uzmundrinātu citus un saskanētu ar Dieva rakstītajiem vārdiem — Bībeli. Ir ne tikai jāizsakās precīzi, bet arī jāpauž jūtas un emocijas, kas ir saskaņā ar Dieva un Kristus mīlestības pilnajām personības iezīmēm. Ja visi, kas gatavo kādu sapulces programmas daļu, apzinīgi centīsies atspoguļot ’Dieva Gara augļus’, piemēram, prieku, pacietību un ticību, visi klātesošie noteikti saņems uzmundrinājumu. (Galatiešiem 5:22.)
7. Ko visi klātesošie var darīt, lai sapulce būtu uzmundrinoša?
7 Tikai nedaudziem draudzes sapulcēs ir iespēja gatavot programmas daļas, taču visi var dot savu ieguldījumu, lai sapulces būtu uzmundrinošas. Bieži klātesošie var atbildēt uz jautājumiem. Tā ir izdevība publiski apliecināt savu ticību. (Romiešiem 10:9.) Atbildot nekad nevajadzētu klāstīt savas personīgās idejas, lielīties ar saviem sasniegumiem vai kritizēt ticības biedrus. Vai gan tā mēs neapbēdinātu Dieva garu? Domstarpības ar ticības biedriem vislabāk ir mīlestības garā risināt personīgā sarunā. Bībelē ir teikts: ”Esiet cits pret citu laipni un žēlsirdīgi; piedodiet cits citam, kā arī Dievs Kristū jums ir piedevis.” (Efeziešiem 4:32.) Kristiešu sapulces sniedz lielisku iespēju likt lietā šo labo padomu. Lai tā rīkotos, daudzi ierodas uz sapulcēm kādu laiku iepriekš un uzkavējas ilgāk pēc tām. Līdz ar to labumu gūst arī nesen ieinteresējušies cilvēki, kam ir sevišķi nepieciešams just, ka viņi tiek sirsnīgi uzņemti. Tātad visi kristieši, kas ir veltījuši sevi Dievam, var dot savu ieguldījumu, lai padarītu sapulces uzmundrinošas, ’vērojot cits citu un paskubinot uz mīlestību un labiem darbiem’.
Pienācīgi sagatavojieties
8. a) Kādus slavējamus upurus daži nes, lai varētu apmeklēt sapulces? b) Kādu priekšzīmi Jehova rāda, būdams gans?
8 Dažiem apmeklēt kristiešu sapulces ir samērā viegli, turpretī no citiem tas prasa pastāvīgu uzupurēšanos. Piemēram, kristiete, kurai ir bērni un kurai jāstrādā pasaulīgā darbā, lai palīdzētu gādāt par ģimenes vajadzībām, parasti pārnāk no darba nogurusi. Pēc tam viņai, iespējams, vēl jāgatavo ēdiens un jāpoš bērni iešanai uz sapulci. Daudziem kristiešiem, lai tiktu uz sapulcēm, jāveic tāls ceļš, citiem grūtības sagādā vecuma nespēks un slimības. Taču nešauboties var teikt, ka Dievs Jehova saprot katra uzticīga sapulču apmeklētāja situāciju, tāpat kā mīlošs gans saprot sava ganāmpulka aitu īpašās vajadzības. ”Kā gans Viņš [Jehova] ganīs savu ganāmo pulku,” teikts Bībelē. ”Viņš ņems jērus savās rokās un tos nesīs savā klēpī un sargās avju mātes.” (Jesajas 40:11.)
9., 10. Kā mēs varam gūt vislielāko labumu no sapulcēm?
9 Tie, kam jānes lieli upuri, lai regulāri apmeklētu sapulces, iespējams, var veltīt tikai ierobežotu laiku, pētot materiālu, kas tajās tiks izskatīts. Teokrātiskās kalpošanas skolas apmeklēšana sniedz lielāku labumu, ja neatpaliekam no iknedēļas Bībeles lasīšanas grafika. Arī gatavošanās citām sapulcēm, piemēram, Sargtorņa studēšanai un draudzes grāmatstudijai, ļauj gūt no tām lielāku labumu. Ja tie, kam daudz laika aizņem ģimenes pienākumi, jau iepriekš izlasīs studējamo materiālu un pārdomās vismaz dažus no iekavās minētajiem Bībeles pantiem, viņiem būs vieglāk saturīgi piedalīties šajās svarīgajās pārrunās par Bībeles jautājumiem.
10 Citi, kuru iespējas ir plašākas, var pavadīt vairāk laika, gatavojoties sapulcēm. Piemēram, viņi var sameklēt sīkāku informāciju par Bībeles pantiem, uz kuriem ir norādes iekavās, bet kuri nav citēti. Tādā veidā ikviens var sagatavoties, lai gūtu no sapulcēm pēc iespējas lielāku labumu un stiprinātu draudzi ar savām runām un komentāriem. Ja vecākie un kalpošanas palīgi būs labi sagatavojušies, viņi varēs rādīt citiem labu priekšzīmi, dodot īsas, konkrētas atbildes. Aiz cieņas pret to, ko ir sagādājis Jehova, klātesošie centīsies sapulču norises laikā nedarīt neko tādu, kas varētu novērst citu uzmanību. (1. Pētera 5:3.)
11. Kāpēc ir vajadzīga pašdisciplīna, lai sagatavotos sapulcēm?
11 Var gadīties, ka mēs pārāk daudz laika tērējam dažādām nodarbēm un izklaides pasākumiem, kas nav nepieciešami mūsu garīgās veselības stiprināšanai. Ja tā ir, mums jāpārbauda sevi un jāpārstāj ’padoties neprātam’ laika izmantošanas ziņā. (Efeziešiem 5:17.) Mums jātiecas izbrīvēt laiku, atsakoties no kaut kā mazsvarīgāka, lai vairāk laika varētu atvēlēt personiskām Bībeles studijām, sapulču mācību vielas sagatavošanai, kā arī līdzdalībai Valstības kalpošanā. (Efeziešiem 5:16.) Tiesa, tas ne vienmēr ir viegli izdarāms; ir vajadzīga pašdisciplīna. Jaunieši, kas cenšas saprātīgi izmantot laiku, liek drošu pamatu tālākai garīgai izaugsmei. Pāvils rakstīja savam gados jaunākajam biedram Timotejam: ”Par to [Pāvila padomiem Timotejam] gādā, pie tā palieci, lai tavs briedums būtu redzams visiem.” (1. Timotejam 4:15.)
Piemēri no Dieva Rakstiem
12. Kādu lielisku priekšzīmi parādīja Samuēla ģimene?
12 Labu priekšzīmi rādīja Samuēla ģimene, kas regulāri piedalījās pasākumos, kuros varēja pulcēties kopā ar ticības biedriem, kad Dieva saiešanas telts atradās Šilo. Prasība katru gadu apmeklēt svētku svinības bija izvirzīta tikai vīriešiem. Tomēr Samuēla tēvs Elkana ņēma sev līdzi visu ģimeni, kad viņš ”gāja ikgadus kalnup no savas dzimtās pilsētas uz Šilo, lai pielūgtu Dievu, to Kungu Cebaotu, un lai Viņam upurētu kaujamos upuŗus”. (1. Samuēla 1:3—5.) Samuēla dzimtā pilsēta, Ramataim-Cofima, iespējams, atradās netālu no piekrastes mūsdienu Rentisas rajonā, ’Ēfraima kalnu’ piekājē. (1. Samuēla 1:1.) Tas nozīmē, ka attālums no turienes līdz Šilo bija apmēram 30 kilometri, un tolaik veikt tādu ceļa gabalu bija visai nogurdinoši. Taču Elkana ar savu ģimeni to lojāli darīja ”ikgadus, kad [viņi] nogāja tā Kunga namā”. (1. Samuēla 1:7, LB-26.)
13. Kādu brīnišķīgu priekšzīmi parādīja dievbijīgi jūdi tajā laikā, kad uz zemes dzīvoja Jēzus?
13 Arī Jēzus uzauga lielā ģimenē. Katru gadu šī ģimene no Nācaretes devās kādus 100 kilometrus uz dienvidiem, lai apmeklētu Pasā svētkus Jeruzalemē. Bija divi ceļi, pa kuriem viņi varēja iet. Taisnākais ceļš veda lejup Megidas ielejā un pēc tam apmēram 600 metrus augšup cauri Samarijas teritorijai un tālāk līdz Jeruzalemei. Cits bieži izmantots maršruts bija tas, pa kuru Jēzus pēdējo reizi devās uz Jeruzalemi mūsu ēras 33. gadā. Jēzus ceļš veda lejup Jordānas ielejā, līdz kamēr viņš bija nonācis zemāk par jūras līmeni un sasniedzis ’Jūdejas robežas Jardānas otrā pusē’. (Marka 10:1.) No turienes ’ceļš augšup uz Jeruzālemi’ ir aptuveni 30 kilometru garš, un tā kāpums ir vairāk nekā 1100 metri. (Marka 10:32.) Dievbijīgu svētku dalībnieku pulki regulāri veica nogurdinošo ceļojumu no Galilejas uz Jeruzalemi. (Lūkas 2:44.) Viņi rādīja teicamu priekšzīmi Jehovas kalpiem, kas mūsdienās dzīvo zemēs ar augstu dzīves līmeni un kas parasti var apmeklēt kristiešu sapulces bez sevišķas piepūles, izmantojot modernos satiksmes līdzekļus.
14., 15. a) Kādu piemēru rādīja Anna? b) Ko mēs varam mācīties no slavējamās attieksmes, kāda pret sapulcēm ir dažiem cilvēkiem, kas tikai nesen ir sākuši tās apmeklēt?
14 Cits piemērs ir 84 gadus vecā atraitne Anna. Bībelē ir teikts, ka viņa ”nešķīrās no Dieva nama”. (Lūkas 2:37.) Turklāt Anna ar mīlestību interesējās par citiem. Ko viņa darīja, ieraudzījusi mazo Jēzu un uzzinājusi, ka tas ir apsolītais Mesija? Viņa pateicās Dievam un sāka ’par to runāt uz visiem, kas Jeruzālemē gaidīja uz pestīšanu’. (Lūkas 2:38.) No šādas priekšzīmīgas attieksmes būtu labi mācīties kristiešiem mūsdienās.
15 Jā, klātbūtnei un līdzdalībai sapulcēs vajadzētu sagādāt mums tādu prieku, ka mēs, tāpat kā Anna, nekad nevēlētos kādu no tām izlaist. Daudziem jaunpienācējiem ir tieši tāda nostāja. Iznākuši no tumsas Dieva brīnišķīgajā gaismā, viņi grib iemācīties pēc iespējas vairāk, un daudziem ir entuziasma pilna attieksme pret kristiešu sapulcēm. Savukārt tiem, kas ir patiesībā jau ilgāku laiku, jāsargās ’atstāt savu pirmo mīlestību’. (Atklāsmes 2:4.) Nopietnas problēmas ar veselību vai kādi citi no cilvēka neatkarīgi apstākļi dažreiz var kļūt par kavēkli sapulču apmeklēšanai. Taču mēs nekad nedrīkstētu pieļaut, ka materiālisma, izklaides pasākumu vai intereses zuduma dēļ mēs pārstātu gatavoties sapulcēm, kļūtu pret tām vienaldzīgi vai sāktu tās apmeklēt neregulāri. (Lūkas 8:14.)
Vislabākais piemērs
16., 17. a) Kāda bija Jēzus attieksme pret garīgām sanāksmēm? b) Kādu labu ieradumu visiem kristiešiem jācenšas veidot?
16 Jēzus parādīja izcilu priekšzīmi, augstu vērtēdams garīgas sanāksmes. Būdams tikai 12 gadus vecs, viņš apliecināja mīlestību pret Dieva namu Jeruzalemē. Vecāki viņu pazaudēja, bet vēlāk atrada pārrunājam Dieva vārdus ar skolotājiem templī. Tā kā vecāki bija noraizējušies, Jēzus viņiem ar cieņu jautāja: ”Vai nezinājāt, ka man jādarbojas sava Tēva lietās?” (Lūkas 2:49.) Tad jaunais Jēzus kopā ar saviem vecākiem paklausīgi atgriezās Nācaretē. Arī tur viņš joprojām pauda patiku pret pielūgsmei domātajām sapulcēm, regulāri apmeklēdams sinagogu. Par Jēzus kalpošanas sākumposmu Bībelē teikts: ”Viņš nonāca Nacaretē, kur viņš bija uzaudzis, un pēc sava ieraduma viņš sabata dienā iegāja sinagogā. Viņš piecēlās, lai lasītu.” Kad Jēzus bija nolasījis un izskaidrojis Jesajas 61:1, 2, klausītāji ”brīnījās par žēlastības vārdiem, kas nāca pār viņa lūpām”. (Lūkas 4:16, 22.)
17 Mūsdienās kristiešu sapulces vispārīgos vilcienos notiek pēc tāda paša parauga. Sapulce sākas ar slavas dziesmu un lūgšanu; pēc tam tiek nolasīti un izskaidroti Bībeles panti (vai panti, kas ir citēti Bībeles studiju materiālos). Patiesajiem kristiešiem ir pienākums veidot tādu pašu labu ieradumu, kāds bija Jēzum Kristum. Viņi ar prieku apmeklē kristiešu sapulces, darīdami to tik regulāri, cik vien viņu apstākļos ir iespējams.
Piemēri no mūsdienām
18., 19. Kādu lielisku piemēru, kā būtu jāizturas pret sapulcēm un kopsanāksmēm, ir parādījuši brāļi, kas dzīvo zemēs, kur materiālie apstākļi nav spoži?
18 Daudzi brāļi un māsas, kas dzīvo zemēs, kur materiālie apstākļi nav spoži, rāda brīnišķīgu piemēru, kā augstu vērtēt kristiešu sapulces. Mozambikā kādam apgabala pārraugam, vārdā Orlando, un viņa sievai Amēlijai nācās soļot 45 stundas, kamēr viņi nogāja aptuveni 90 kilometrus pāri augstam kalnam, lai kalpotu kādā kopsanāksmē. Pēc tam viņiem bija jāveic tas pats ceļš otrā virzienā, lai kalpotu citā kopsanāksmē. Orlando pieticīgi atzīmēja: ”Mums likās, ka mēs nebijām izdarījuši gandrīz neko salīdzinājumā ar brāļiem no Bavas draudzes. Lai apmeklētu kopsanāksmi un atgrieztos mājās, viņiem sešas dienas bija jāiet kājām un jāveic apmēram 400 kilometru, turklāt viens no viņiem bija 60 gadus vecs!”
19 Bet kāda ir brāļu un māsu attieksme pret iknedēļas draudzes sapulcēm? Kašvašva Ndžamba ir trausla, vairāk nekā 70 gadus veca māsa. Viņa dzīvo Kaisososi, mazā ciematiņā aptuveni piecus kilometrus no Ķēniņvalsts zāles Rundu (Namībija). Uz sapulcēm viņa iet kājām cauri biezoknim; ceļa kopgarums turp un atpakaļ ir desmit kilometri. Citiem cilvēkiem uz šī ceļa ir uzbrukuši laupītāji, bet Kašvašvu tas neattur. Lielākā daļa sapulču notiek valodās, ko viņa nesaprot. Kādu labumu tad viņa gūst? ”Sekojot Bībeles pantiem,” saka Kašvašva, ”es mēģinu noteikt, par ko ir runa.” Taču viņa nemāk lasīt — kā gan viņa var sekot Bībeles pantiem? ”Es cenšos saklausīt pantus, ko es zinu no galvas,” viņa paskaidro. Gadu gaitā viņa ir iegaumējusi diezgan daudz Bībeles pantu. Lai uzlabotu savu prasmi lietot Bībeli, šī māsa apmeklē lasīšanas un rakstīšanas nodarbības, ko rīko draudze. ”Man ļoti patīk apmeklēt sapulces,” viņa stāsta. ”Tajās vienmēr var iemācīties kaut ko jaunu. Man patīk būt kopā ar brāļiem un māsām. Kaut arī es nevaru sarunāties ar visiem, viņi vienmēr pienāk pie manis un laipni apsveicinās. Bet vissvarīgākais ir tas, ka es zinu: apmeklējot sapulces, es priecēju Jehovas sirdi.”
20. Kāpēc mēs nedrīkstam atstāt kristiešu sapulces?
20 Tāpat kā Kašvašva, miljoniem Jehovas kalpotāju visā pasaulē augstu vērtē kristiešu sapulces, un šāda attieksme ir slavējama. Tuvojas Sātana pasaules iznīcināšana, un mēs nevaram atļauties atstāt savas sapulces. Paliksim garīgā nomodā un ar dziļu atzinību izturēsimies pret sapulcēm un kopsanāksmēm. Tā mēs ne tikai priecēsim Jehovas sirdi, bet arī paši gūsim lielu labumu, apgūstot Dieva mācības, kas var dot mūžīgu dzīvi. (Salamana Pamācības 27:11; Jesajas 48:17, 18; Marka 13:35—37.)
Atkārtojuma jautājumi
◻ Kāpēc kristiešu sapulču apmeklēšana ir privilēģija?
◻ Ko visi klātesošie var darīt, lai sapulces būtu uzmundrinošas?
◻ Kādā ziņā Jēzus Kristus parādīja izcilu priekšzīmi?
◻ Ko var mācīties no brāļiem, kas dzīvo zemēs, kur materiālais stāvoklis nav spožs?
[Papildmateriāls 17. lpp.]
Viņi augstu vērtē iknedēļas sapulces
Miljoniem cilvēku dzīvo pilsētās, kur valda nabadzība un plosās noziedzība. Bet pat šādos apstākļos patiesie kristieši parāda slavējamu atzinību par kristīgajām sapulcēm. Lūk, ko ziņo kāds vecākais, kas kalpo vienā no Soveto draudzēm Gautengā (Dienvidāfrikas Republika): ”Mūsu draudzē, kurā ir 60 Jehovas liecinieki un nekristīti sludinātāji, sapulces apmeklē 70—80 cilvēki un dažreiz pat vairāk. Brāļiem un māsām gan nav tālu jābrauc uz sapulcēm, taču dzīve šajā Soveto daļā ir bīstama. Kāds brālis pa ceļam uz sapulci tika sadurts mugurā. Vismaz divas māsas ir pieredzējušas uzbrukumu laupīšanas nolūkā. Tomēr šādi starpgadījumi nespēj viņus aizkavēt. Svētdienās, kad sapulce ir beigusies ar lūgšanu, mēs rīkojam īsu dziedāšanas mēģinājumu. Vismaz 95 procenti apmeklētāju parasti uzkavējas zālē un dzied visas dziesmas, kas skanēs nākamās nedēļas sapulcēs. Tas palīdz arī cilvēkiem, kas tikai nesen ir ieinteresējušies, iemācīties dziesmas un dziedāt kopā ar citiem.”
Lauku rajonu iedzīvotāji sastopas ar citādiem šķēršļiem, piemēram, viņiem jāveic garš ceļš, lai apmeklētu sapulces trīs reizes nedēļā. Kāds ieinteresēts pāris dzīvo 15 kilometrus no Ķēniņvalsts zāles Lobaci (Botsvāna). Visu pagājušo gadu viņi regulāri apmeklēja sapulces kopā ar diviem bērniem. Vīrs uztur ģimeni, labojot apavus. Sieva pārdod dažādas sīkas preces, lai ģimenes ienākumi būtu mazliet lielāki un viņi spētu samaksāt par transportu, ar ko nokļūt uz sapulcēm un atpakaļ.
Nesen kādā vasaras vakarā pulksten deviņos pēc sapulces, kurā bija piedalījies rajona pārraugs, šī ģimene stāvēja autobusa pieturā un nezināja, kā lai tiek mājās. Slikto laika apstākļu dēļ autobusi jau bija pārstājuši kursēt. Bet tad līdzās piestāja mašīna, kurā sēdošais policijas virsnieks jautāja, ko viņi te dara. Uzzinājis, kādā neapskaužamā stāvoklī ģimene ir nokļuvusi, policists iežēlojās un aizveda viņus 15 kilometrus garo ceļa gabalu līdz mājām. Sieva, kas ir nekristīta sludinātāja, sacīja savam vīram: ”Redzi, ja mēs ierādām sapulcēm galveno vietu, Jehova vienmēr par mums gādā.” Tagad arī vīrs ir izteicis vēlēšanos kļūt par labās vēsts sludinātāju.
[Attēls 18. lpp.]
Jehovas liecinieki, piemēram, šie liecinieki Rumānijā, rāda lielisku priekšzīmi, augstu vērtējot kristiešu sapulces