Sekosim viņu ticībai
Viņš ”pieauga, būdams pie tā Kunga”
SAMUĒLS lūkojās savu tautiešu sejās. Šis dievbijīgais vīrs, kas jau gadu desmitiem bija kalpojis par pravieti un soģi, bija sapulcinājis izraēliešus Gilgalā. Pēc mūsdienu kalendāra bija maijs vai jūnijs, un ritēja sausā sezona. Kviešu druvās viļņojās zeltainas vārpas — labība bija gatava pļaujai. Pūlis apklusa. Kādiem vārdiem uzrunāt ļaudis, lai sasniegtu viņu sirdi?
Tauta neapzinājās, cik stāvoklis ir nopietns. Izraēlieši bija uzstājuši, lai kādu cilvēku no viņu vidus ieceltu viņiem par ķēniņu. Ļaudis nesaprata, ka tā viņi bija izrādījuši klaju necieņu pret savu Dievu Jehovu un viņa pravieti. Būtībā izraēliešu rīcība liecināja, ka viņi negrib, lai Jehova būtu viņu ķēniņš. Kā lai Samuēls pamudina izraēliešus uz nožēlu?
Vērsdamies pie tautas, Samuēls teica: ”Es esmu vecs palicis un nosirmojis.” Samuēla cienījamais vecums piešķīra lielāku svaru viņa vārdiem. Viņš turpināja: ”Es esmu, sākot no savas jaunības līdz pat šai dienai, arvien atradies jūsu priekšgalā.” (1. Samuēla 11:14, 15; 12:2.) Samuēls bija jau vecs, taču viņa atmiņas par senajām bērnības un jaunības dienām joprojām bija dzīvas. Lēmumi, ko Samuēls pieņēma, zēns būdams, palīdzēja viņam visu mūžu uzticīgi kalpot savam Dievam Jehovam.
Samuēls allaž saglabāja nelokāmu ticību, kaut gan tas ne vienmēr bija viegli, jo ap viņu bija cilvēki, kas nebija uzticīgi Dievam. Arī mūsu laikos ir grūti veidot stipru ticību, jo mēs dzīvojam pasaulē, kurā ir izplatīts ļaunums un neticība. Pārdomāsim, ko mēs varam mācīties no Samuēla piemēra. Vispirms ieskatīsimies laikā, kad Samuēls vēl bija mazs zēns.
”Samuēls, vēl zēns būdams, kalpoja tam Kungam”
Samuēla bērnība bija neparasta. Drīz pēc tam, kad zēns bija atšķirts no krūts, iespējams, aptuveni četru gadu vecumā, viņš sāka kalpot Jehovas svētajā saiešanas teltī, kas atradās Šilo vairāk nekā 30 kilometru no viņa dzimtās pilsētas Rāmas. Samuēla vecāki, Elkana un Anna, novēlēja dēlu īpašai kalpošanai Jehovam, un viņš kļuva par nazīrietia uz mūžu. Tomēr tas nenozīmē, ka vecāki Samuēlu nemīlēja un pameta.
Viņi zināja, ka Šilo par viņu dēlu rūpēsies. Augstais priesteris Ēlis, bez šaubām, gādāja par Samuēlu, jo Samuēls kalpoja viņa uzraudzībā. Zēnu varēja pieskatīt arī sievietes, kas veica noteiktus darbus pie saiešanas telts. (2. Mozus 38:8.)
Turklāt Anna un Elkana neaizmirsa savu pirmdzimto dēlu, kura piedzimšana bija atbilde uz lūgšanu. Anna bija lūgusi Dievam dēlu un apsolījusi, ka novēlēs to svētai kalpošanai. Katru gadu Anna apciemoja Samuēlu un atnesa viņam jaunus svārkus, ko bija pašuvusi. Zēnam šie apciemojumi noteikti nozīmēja ļoti daudz. Nav šaubu, ka vecāki ar mīlestību atbalstīja un iedrošināja Samuēlu un mācīja viņam, cik liels gods ir kalpot Jehovam tik īpašā vietā.
Mūsdienās mātes un tēvi var daudz mācīties no Annas un Elkanas. Bieži vien vecāki galveno uzmanību velta rūpēm par bērnu materiālajām vajadzībām, bet garīgās vajadzības atstāj novārtā. Taču Samuēla vecākiem garīgās vērtības bija pirmajā vietā, un tas lielā mērā noteica to, par kādu cilvēku izauga viņu dēls. (Salamana Pamācības 22:6.)
Mēs varam iztēloties, kā Samuēls, mazliet paaudzies, kāpelē pa kalniem Šilo apkārtnē. No augšas noraudzīdamies uz pilsētu un ieleju tai blakus, viņš droši vien jutās lepns un pacilāts, kad viņa skatienam pavērās Jehovas saiešanas teltsb. Tā patiesi bija svēta vieta. Uzbūvēta gandrīz 400 gadu iepriekš paša Mozus vadībā, šī svētnīca bija vienīgais patiesās pielūgsmes centrs pasaulē.
Svētā telts bija dārga Samuēla sirdij. Bībelē var lasīt viņa paša rakstītos vārdus: ”Samuēls, vēl zēns būdams, kalpoja tam Kungam godam, apjozies ar linu plecu segu.” (1. Samuēla 2:18.) Acīmredzot šis vienkāršais apģērba gabals bija zīme, ka Samuēla pienākums bija palīdzēt priesteriem saiešanas teltī. Kaut gan Samuēls nebija no priesteru dzimtas, viņam bija uzticēti dažādi uzdevumi, piemēram, viņam bija no rīta jāatver durvis uz saiešanas telts pagalmu un jārūpējas par padzīvojušo Ēli. Samuēlam ļoti patika godpilnie pienākumi, taču vēlāk viņš pieredzēja situācijas, kas darīja nemierīgu viņa skaidro sirdi. Jehovas namā notika pavisam nelāgas lietas.
Samuēls nepakļāvās sliktai ietekmei
Jau agrā vecumā Samuēls kļuva par ārkārtīgi nekrietnas un amorālas rīcības aculiecinieku. Ēlim bija divi dēli — Hofnus un Pinehass. Bībelē sacīts: ”Ēļa dēli bija netikli un bezgodīgi jaunieši, tie neatzina to Kungu.” (1. Samuēla 2:12.) Abi pantā minētie fakti ir cieši saistīti. Hofnus un Pinehass bija ”netikli un bezgodīgi” tāpēc, ka necienīja Jehovu. Viņi nicināja Jehovas taisnīgos principus un normas, un šī attieksme bija visu viņu pārējo grēku sakne.
Mozus bauslībā Dievs bija konkrēti noteicis, kādi ir priesteru pienākumi un kā viņiem jānes upuri saiešanas teltī. Tam bija svarīgs iemesls. Šie upuri norādīja uz Dieva sagādāto iespēju iegūt grēku piedošanu, lai cilvēki varētu būt tīri viņa acīs un saņemt viņa svētības un vadību. Taču Hofnus un Pinehass pamudināja citus priesterus izturēties pret upuriem ar dziļu necieņu.c
Iedomājieties, ko pārdzīvoja mazais Samuēls, redzēdams, ka šādi ļauni darbi paliek nesodīti. Viņš droši vien redzēja daudz cilvēku, starp kuriem bija arī nabadzīgi un raižu nomākti ļaudis, kas gāja uz saiešanas telti cerībā rast mierinājumu un stiprinājumu, bet devās projām vīlušies, sāpināti un pazemoti. Kā viņš varēja justies, kad uzzināja, ka Hofnum un Pinehasam ir netiklas attiecības ar sievietēm, kas kalpo saiešanas teltī, un viņi pārkāpj Jehovas normas arī šajā ziņā? (1. Samuēla 2:22.) Varbūt viņš cerēja, ka Ēlis kaut ko darīs lietas labā.
Ēlim bija vislielākās iespējas labot situāciju, kas kļuva aizvien sliktāka. Kā augstais priesteris viņš bija atbildīgs par to, kas notiek saiešanas teltī. Kā tēvam viņam bija pienākums pārmācīt savus dēlus, kas darīja ļaunu ne tikai saviem tautiešiem, bet arī paši sev. Tomēr izrādījās, ka Ēlis ir slikts augstais priesteris un slikts tēvs. Viņš dēliem izteica tikai maigu aizrādījumu. (1. Samuēla 2:23—25.) Taču viņiem bija vajadzīgs stingrs sods. Viņi darīja tādus grēkus, par kuriem pārkāpēju varēja sodīt ar nāvi.
Lieta bija tik nopietna, ka Dievs Jehova sūtīja pie Ēļa ”Dieva vīru”, kādu vārdā nenosauktu pravieti, lai pavēstītu viņam savu spriedumu. Jehova Ēlim paziņoja: ”Tu savus dēlus vairāk godā nekā Mani.” Dievs paredzēja, ka bezdievīgie Ēļa dēli ies bojā abi vienā dienā un ka Ēļa nams pieredzēs daudz bēdu, pat zaudēs savu privileģēto stāvokli starp priesteru dzimtām. Vai šis bargais brīdinājums Ēļa ģimenes locekļus pamudināja mainīties? Spriežot pēc Bībeles, nekas tamlīdzīgs nenotika. (1. Samuēla 2:27—3:1.)
Kā tas viss iespaidoja Samuēlu? Bībeles vēstījumā par tā laika pagrimumu ik pa brīdim ieskanas gaišākas notis, kad tajā ir pieminēts Samuēls. Atcerēsimies, ka 1. Samuēla grāmatas 2. nodaļas 18. pantā bija teikts: ”Samuēls, vēl zēns būdams, kalpoja tam Kungam godam.” Jau kopš mazotnes Samuēlam galvenais dzīvē bija kalpošana Dievam. Tās pašas nodaļas 21. pantā ir lasāmi sirsnīgi vārdi: ”Zēns Samuēls pieauga, būdams pie tā Kunga.” Zēnam augot, viņa attiecības ar debesu Tēvu kļuva arvien ciešākas. Draudzība ar Jehovu ir vislabākā aizsardzība pret jebkādu sliktu ietekmi.
Samuēls viegli būtu varējis nospriest: ja jau augstais priesteris un viņa dēli var grēkot, tad arī es varu darīt visu, kas ienāk prātā. Bet citu grēki, pat ja viņi ieņem augstu stāvokli, nav attaisnojums nepareizai rīcībai. Mūsdienās daudzi gados jauni kristieši, tāpat kā Samuēls, ir izveidojuši ciešas attiecības ar Dievu Jehovu un kalpo viņam, pat ja kāds no apkārtējiem rāda sliktu piemēru.
Ko Samuēlam nesa tas, ka viņš centās uzticīgi kalpot Jehovam? Bībelē stāstīts: ”Zēns Samuēls augdams auga, un viņš labi patika ir tam Kungam, ir cilvēkiem.” (1. Samuēla 2:26.) Samuēls bija labi ieredzēts, un tie, kuru domas viņam bija svarīgas, zēnu mīlēja. Samuēla uzticības dēļ Jehova viņu augstu vērtēja. Samuēls noteikti bija pārliecināts, ka Dievs vērsīsies pret visām nekrietnībām, kas notika Šilo, bet, iespējams, viņa prātu nodarbināja jautājums, kad Jehova sāks rīkoties.
”Runā, jo Tavs kalps klausās”
Kādu nakti Samuēls saņēma atbildi uz šo jautājumu. Jau tuvojās rīts, bet vēl bija tumšs, un lielais gaismeklis saiešanas teltī joprojām dega. Nakts klusumā Samuēls izdzirdēja, ka viņu kāds sauc. Viņš domāja, ka tas ir Ēlis, kas bija jau ļoti vecs un gandrīz akls. Samuēls piecēlās un aizskrēja pie vecā vīra. Iedomājieties, kā zēns basām kājām steidzas pie Ēļa, lai uzzinātu, kas viņam vajadzīgs. Samuēls pret Ēli izturējās ar lielu cieņu un sirsnību. Lai kādi būtu bijuši Ēļa grēki, viņš vēl arvien bija Jehovas augstais priesteris. (1. Samuēla 3:2—5.)
Samuēls pamodināja Ēli, sacīdams: ”Redzi, še es esmu, jo tu taču mani esi saucis.” Bet Ēlis atteica, ka viņš nav saucis Samuēlu, un aizsūtīja viņu atpakaļ gulēt. Tas atkārtojās vēl divas reizes. Galu galā Ēlim kļuva skaidrs, kas notiek. Tajā laikā Jehova reti sūtīja savai tautai pravietiskas vēstis un parādības, un nav grūti saprast, kāpēc viņš negribēja to darīt. Bet Ēlis atskārta, ka Jehova atkal runā — tas ir pats Dievs, kas uzrunā šo zēnu! Ēlis teica, lai Samuēls iet gulēt, un pamācīja, kā pareizi atbildēt, ja kāds viņu vēlreiz sauc. Samuēls paklausīja Ēlim, un drīz viņš atkal izdzirdēja balsi: ”Samuēl! Samuēl!” Zēns atsaucās: ”Runā, jo Tavs kalps klausās.” (1. Samuēla 3:1, 5—10.)
Beidzot Jehovam Šilo bija uzticīgs kalps, kas viņā klausījās. Paklausība Dievam raksturoja visu Samuēla dzīvi. Bet kā ir ar mums? Lai klausītos, ko Dievs saka, mums nav jāgaida, lai naktī mūs uzrunātu pārdabiska balss. Mūsdienās to, ko Dievs vēlas mums pateikt, mēs varam izlasīt viņa Svētajos Rakstos — Bībelē. Jo vairāk mēs ieklausāmies Dieva vārdos un atsaucamies uz tiem, jo stiprāka kļūst mūsu ticība. Tieši tā tas bija arī ar Samuēlu.
Šī nakts Šilo bija pavērsiena punkts Samuēla dzīvē, jo kopš tā brīža viņš kļuva par Dieva pravieti un pārstāvi. Sākumā zēns baidījās nodot Ēlim Jehovas vēsti, jo tas bija pēdējais paziņojums, ka pravietojums par sodu, kas gaida Ēļa namu, drīz piepildīsies. Bet Samuēls saņēmās drosmi, un Ēlis, viņu uzklausījis, pazemīgi pieņēma Dieva spriedumu. Nepagāja ilgs laiks, kad viss, ko Jehova bija teicis, īstenojās. Izraēlieši devās karot ar filistiešiem, un Hofnus un Pinehass krita vienā un tajā pašā dienā. Pats Ēlis nomira, kad uzzināja, ka ienaidnieki ir sagrābuši Jehovas svēto derības šķirstu. (1. Samuēla 3:10—18; 4:1—18.)
Turpretī Samuēls uzticīgi kalpoja par Jehovas pravieti, un viņa labā slava auga. ”Tas Kungs bija ar viņu,” rakstīts Bībelē, un Jehova neatstāja nepiepildītu nevienu no Samuēla pravietojumiem. (1. Samuēla 3:19.)
”Samuēls piesauca to Kungu”
Vai izraēlieši sekoja Samuēla paraugam un kļuva dievbijīgi un garīgi noskaņoti? Nē, pēc kāda laika viņi nolēma, ka negrib, lai viņus tiesātu pravietis. Izraēlieši vēlējās, lai pār viņiem, tāpat kā pār citām tautām, valdītu ķēniņš no cilvēku vidus. Saņēmis Jehovas norādījumus, Samuēls izpildīja tautas prasību iecelt tai ķēniņu. Bet viņam bija jāliek izraēliešiem saprast, cik smags ir viņu grēks. Viņi bija noraidījuši nevis kādu cilvēku, bet pašu Jehovu. Tāpēc Samuēls sapulcināja tautu Gilgalā.
Domās atkal pārcelsimies uz raksta sākumā pieminēto saspringto brīdi, kad Samuēls Gilgalā vērsās pie ļaužu pūļa. Sirmais pravietis atgādināja izraēliešiem par savu uzticīgo kalpošanu, un tad ”Samuēls piesauca to Kungu”. Viņš lūdza, lai Jehova sūta pērkona negaisu. (1. Samuēla 12:17, 18.)
Pērkona negaiss sausajā sezonā? Tas bija kaut kas nedzirdēts! Tomēr, pat ja kādā sejā pavīdēja šaubas vai izsmiekls, tad ne uz ilgu laiku. Debesīs pēkšņi savilkās tumši mākoņi. Sacēlās vējš, kas lieca pie zemes smagās kviešu vārpas. Nogranda pērkons, un sāka līt. Kā izraēlieši reaģēja? ”Visa tauta ļoti bijās to Kungu un Samuēlu.” Beidzot viņi apjauta, cik smagi bija grēkojuši. (1. Samuēla 12:18, 19.)
Nevis Samuēls, bet Jehova, viņa Dievs, bija ietekmējis dumpīgo ļaužu sirdi. No mazām dienām līdz pat sirmam vecumam Samuēls paļāvās uz Dievu Jehovu, un Dievs viņu dāsni atalgoja. Jehova nav mainījies. Viņš joprojām atbalsta un svētī tos, kam ir stipra ticība tāpat kā Samuēlam.
[Zemsvītras piezīmes]
a Nazīriešiem bija jāievēro solījums, kas pakļāva viņus dažādiem ierobežojumiem, piemēram, aizliegumam lietot alkoholiskos dzērienus, griezt matus un dzīt bārdu. Parasti šādu solījumu deva uz noteiktu laiku, bet daži, piemēram, Simsons, Samuēls un Jānis Kristītājs, bija nazīrieši mūža garumā.
b Saiešanas telts jeb svētnīca bija liela, taisnstūraina telts ar koka karkasu. Tā bija darināta no pašiem augstvērtīgākajiem materiāliem — roņādām, grezni izšūtiem audumiem un dārgiem kokmateriāliem, kas bija pārklāti ar sudrabu un zeltu. Ap saiešanas telti bija taisnstūrains pagalms, un tajā atradās altāris, uz kura tika nesti upuri. Acīmredzot ar laiku blakus saiešanas teltij priesteru vajadzībām tika ierīkotas papildu telpas. Samuēls laikam gulēja kādā no tām.
c Bībelē var lasīt par diviem piemēriem, kā izpaudās necieņa. Pirmkārt, bauslībā bija noteikts, kuras upurētā dzīvnieka daļas pienācās priesteriem. (5. Mozus 18:3.) Bet bezgodīgie priesteri bija ieviesuši citu kārtību. Viņi sūtīja kalpu, kas ar lielu dakšu dūra katlā, kur vārījās gaļa, un ņēma visu, ko varēja uzdurt uz dakšas. Otrkārt, kad cilvēki nesa upurus, kas bija jāsadedzina uz altāra, priesteri sūtīja pie viņiem kalpu, kas pieprasīja gaļu cepetim, pirms dzīvnieka tauki bija upurēti Jehovam. (3. Mozus 3:3—5; 1. Samuēla 2:13—17.)
[Attēls 17. lpp.]
Samuēls uzveica bailes un uzticīgi pavēstīja Ēlim Jehovas spriedumu
[Attēls 18. lpp.]
Samuēls ticībā lūdza Jehovu, un Jehova viņam atbildēja, sūtīdams pērkona negaisu