”Nebīsties, Es tev palīdzu!”

JĒZUS savus sekotājus brīdināja: ”Velns metīs cietumā kādus no jums, lai jūs tiktu pārbaudīti.” Taču pirms tam Jēzus viņus iedrošināja ar vārdiem: ”Nebīsties par to, ka tev būs jācieš!” Tā kā Sātans joprojām izmanto ieslodzījuma draudus, lai apturētu Valstības vēsts sludināšanu, pastāv reāla iespēja, ka arī nākotnē būs valdības, kas vajās patiesos kristiešus. (Atkl. 2:10; 12:17.) Kā mēs varam sagatavoties Sātana uzbrukumiem un sekot Jēzus mudinājumam ”nebīties”?

Protams, gandrīz visi no mums kādā brīdī ir izjutuši lielākas vai mazākas bailes. Bet, kā ir apliecināts Bībelē, ar Jehovas palīdzību mēs varam nepieļaut, ka bailes mūs pārņemtu savā varā. Jehova mums palīdz nepadoties pretestībai, darot mums zināmas metodes, ko izmanto Sātans un viņa sabiedrotie. (2. Kor. 2:11.) Aplūkosim kādu gadījumu no Bībeles, kas atklāj dažas no šīm metodēm. Tāpat pievērsīsim uzmanību, kā mūsu ticības biedri nesenākā pagātnē ir spējuši ”pretī stāties velna viltībām”. (Efez. 6:11—13.)

Dievbijīgs ķēniņš pieredz nežēlīga valdnieka uzbrukumu

Astotajā gadsimtā pirms mūsu ēras nežēlīgais Asīrijas valdnieks Sanheribs bija guvis uzvaru pār vairākām tautām. Panākumu apreibināts, viņš nolēma uzbrukt Jehovas tautai un Jūdejas galvaspilsētai Jeruzalemei, kur valdīja dievbijīgais Hiskija. (2. Ķēn. 18:1—3, 13.) Nav šaubu, ka Sanheriba uzbrukumu savās interesēs izmantoja Sātans, cenzdamies izskaust no zemes patieso pielūgsmi. (1. Moz. 3:15.)

Sanheribs nosūtīja uz Jeruzalemi savus pārstāvjus, lai pieprasītu pilsētas kapitulāciju. Viens no šiem pārstāvjiem bija Rabsaks, kas bija pilnvarots runāt valdnieka vārdā.a (2. Ķēn. 18:17.) Rabsaks gribēja satriekt Jeruzalemes iedzīvotāju cīņas garu un piespiest viņus padoties. Kādas metodes Rabsaks izmantoja, mēģinādams iedvest Jeruzalemes iedzīvotājos bailes?

Izolēti, tomēr uzticīgi

Rabsaks Hiskijas pārstāvjiem teica: ”Tā saka lielais ķēniņš, proti, Asirijas ķēniņš: Kas tas tev par tādu patvērumu, uz kuru tu paļaujies? [..] ..redzi, jā, tu paļaujies uz salūzušo niedri, uz Ēģipti, bet tas vīrs, kas uz to atbalstīsies, tam tā iedursies viņa rokā un to pārdurs.” (2. Ķēn. 18:19, 21.) Rabsaka apsūdzība bija nepatiesa, jo Hiskija nebija noslēdzis savienību ar Ēģipti. Rabsakam bija konkrēts mērķis — panākt, lai jūdu apziņā iespiestos doma: ”Neviens jums nenāks palīgā. Jūs esat pavisam vieni.”

Arī nesenākā pagātnē patiesās pielūgsmes pretinieki ir centušies sēt bailes kristiešu sirdī, panākot, ka viņi tiek izolēti. Kāda kristiete, kas nonāca ieslodzījumā savas ticības dēļ un gadiem ilgi bija nošķirta no ticības biedriem, vēlāk pastāstīja, kas viņai palīdzēja nepadoties bailēm. Māsa sacīja: ”Lūgšanas man palīdzēja tuvoties Jehovam.. ..es atcerējos vārdus no Jesajas 66:2, kur Dievs apliecina, ka uzlūko bēdu nomāktos un tos, ”kam sagrauzts gars”. Šie vārdi man vienmēr deva spēku un sagādāja lielu mierinājumu.” Līdzīgu domu izteica kāds kristietis, kas vairākus gadus bija pavadījis vieninieku kamerā: ”Es sapratu, ka tuvas attiecības ar Dievu pat šauru kameru var padarīt tik plašu kā Visums.” Ciešas attiecības ar Jehovu deva šiem kristiešiem spēku izturēt nomācošo izolētību. (Ps. 9:10, 11.) Pretinieki varēja viņus šķirt no ģimenes, draugiem un ticības biedriem, taču ieslodzītie Jehovas liecinieki zināja, ka neviens viņus nevar šķirt no Jehovas. (Rom. 8:35—39.)

Tāpēc izmantosim katru iespēju stiprināt savas attiecības ar Jehovu! (Jēk. 4:8.) Regulāri pārdomāsim: cik reāls man ir Jehova? Vai viņa vārdi dziļi ietekmē manus lēmumus gan lielās, gan mazās lietās? (Lūk. 16:10.) Ja mēs pastāvīgi pūlamies uzturēt ciešas attiecības ar Dievu, mums nav pamata baidīties. Pravietis Jeremija, runādams postā nonākušo Jūdejas iedzīvotāju vārdā, sacīja: ”Es piesaucu, Kungs, tavu vārdu, piesaucu to no bedres dziļuma. [..] ..tagad Tu man tuvojies, kad es Tevi piesaucu, un saki man: ”Nebīsties!”” (Raudu Dz. 3:55—57.)

Nesekmīgi mēģinājumi sēt šaubas

Lai panāktu, ka Jeruzalemes iedzīvotāji sāktu šaubīties, Rabsaks ķērās pie viltības. Pieminējis Dievu Jehovu, Rabsaks jautāja: ”Vai tas nav tas pats, kuram Viņa augstieņu svētnīcas kopā ar to altāriem Hiskija ir nopostījis..? [..] Tas Kungs pats uz mani ir sacījis: Dodies pret šo zemi un izposti to!” (2. Ķēn. 18:22, 25.) Rabsaks centās viņus pārliecināt, ka Jehova necīnīsies par savu tautu, jo nav ar to apmierināts. Taču tā nebija taisnība. Hiskija un jūdi, kas bija atsākuši pareizā veidā kalpot Jehovam, bija iemantojuši viņa labvēlību. (2. Ķēn. 18:3—7.)

Mūsdienās viltīgi pretinieki var izmantot nedaudz patiesas informācijas, lai iegūtu Dieva kalpu uzticību, bet tad savos argumentos veikli ievīt melus, lai sētu viņu prātā šaubas. Dažos gadījumos ieslodzītajiem brāļiem un māsām ir bijis pateikts, ka brālis, kas ir vadījis Jehovas liecinieku darbību viņu valstī, ir atteicies no ticības un tāpēc nebūs nekas slikts, ja arī viņi atteiksies no savas pārliecības. Tomēr kristiešos, kas ir attīstījuši spriestspēju, šādi argumenti nespēj modināt šaubas.

Piemēram, var minēt to, ko pieredzēja kāda kristiete Otrā pasaules kara laikā. Kad viņa atradās cietumā, viņai tika parādīti dokumenti, kas apliecināja, ka viens no vadošajiem brāļiem viņas valstī ir atteicies no ticības. Pratinātājs māsai jautāja, vai viņa uzticas šim Jehovas lieciniekam. Māsa atbildēja: ”[Viņš] ir tikai nepilnīgs cilvēks.” Viņa teica, ka tikmēr, kamēr šis brālis sekoja Bībeles principiem, viņš varēja pildīt Dieva uzdevumu. ”Bet, tā kā tagad viņa izteikumi ir pretrunā ar Bībeli, viņš vairs nav mans brālis,” viņa piebilda. Šī kristiete uzticīgi sekoja Bībeles mudinājumam: ”Nepaļaujieties uz lieliem kungiem, uz cilvēku bērniem, kas taču nevar palīdzēt!” (Ps. 146:3.)

Ja mums būs labas Dieva Rakstu zināšanas un mēs ievērosim tajos dotos padomus, mums būs vieglāk pasargāt sevi no nepareizas domāšanas, kas var mazināt mūsu izturību. (Efez. 4:13, 14; Ebr. 6:19.) Tāpēc var teikt, ka, atvēlēdami laiku, lai katru dienu lasītu Bībeli un to regulāri pētītu, mēs gatavojamies tam, lai saspringtā situācijā spētu domāt skaidri. (Ebr. 4:12.) Tagad ir īstais laiks padziļināt savas zināšanas un nostiprināt ticību. Kāds brālis, kas ilgus gadus bija aizvadījis vieninieku kamerā, sacīja: ”Es ikvienu gribētu mudināt augstu vērtēt visu garīgo uzturu, kas mums ir pieejams, jo mēs nekad nezinām, cik ļoti tas mums nākotnē noderēs.” Ja mēs jau tagad rūpīgi pētām Dieva Rakstus un kalpa grupas sagādātās publikācijas, tad pārbaudījumos svētais gars mums atgādinās to, ko esam mācījušies. (Jāņa 14:26.)

Dieva kalpus neizdodas iebiedēt

Rabsaks centās iebiedēt Jeruzalemes iedzīvotājus. Viņš teica: ”Saderi jel ar manu kungu, ar Asirijas ķēniņu, derību: es esmu ar mieru dot tev divus tūkstošus zirgu, ja vien tev ir jātnieki, ko sēdināt tiem mugurā! Kā tad tu varēsi atsist vienu no mana kunga vismazākā zemes pārvaldnieka uzbrukumiem?” (2. Ķēn. 18:23, 24.) Raugoties no cilvēciskā viedokļa, Hiskijam un viņa tautai nebija nekādu izredžu noturēties pret asīriešu lielo karaspēku.

Arī mūsdienās pretinieku pārspēks mums var likties nomācošs, jo īpaši, ja aiz vajātājiem stāv valsts vara. Tā tas noteikti bija Otrā pasaules kara laikā, kad nacisti izvērsa vajāšanas pret Jehovas tautu. Viņi centās iebiedēt daudzus Dieva kalpus. Mūsu brālis, kas ilgus gadus pavadīja ieslodzījumā, pastāstīja, kādi draudi tika vērsti pret viņu. Reiz kāds virsnieks viņam pajautāja: ”Vai tu redzēji, kā nošāva tavu brāli? Ko tu no tā esi iemācījies?” Viņš atbildēja: ”Es esmu un es būšu Jehovas liecinieks.” ”Tad tu būsi nākamais, ko nošaus,” piedraudēja virsnieks. Taču mūsu brālis palika nelokāms, un ienaidnieki atmeta nodomu salauzt viņu ar draudiem. Kāpēc šo kristieti neizdevās iebiedēt? ”Es paļāvos uz Jehovas vārdu,” viņš teica. (Sal. Pam. 18:10.)

Stipra ticība Jehovam un paļāvība uz viņu ir kā liels vairogs, kas mūs aizsargā pret visiem paņēmieniem, ko Sātans izmanto, lai mums garīgā ziņā kaitētu. (Efez. 6:16.) Tāpēc lūgsim, lai Jehova mums palīdz nostiprināt ticību. (Lūk. 17:5.) Mums arī pilnā mērā jāizmanto viss, ko mūsu ticības stiprināšanai sagādā uzticīgā kalpa grupa. Kad sastopamies ar draudiem, mūs var stiprināt pārdomas par solījumu, ko Jehova deva pravietim Ecēhiēlam, kuram bija jāsludina stūrgalvīgiem cilvēkiem. Jehova viņam apliecināja: ”Es nocietināšu tavu vaigu līdzīgu viņu vaigam, Es došu tev cietu pieri, kas būtu līdzīga viņu pierei, kā dimantu, kas cietāks par klinti, Es darīšu tavu pieri.” (Ecēh. 3:8, 9.) Kad tas ir nepieciešams, Jehova arī mūs var padarīt nelokāmus — tik cietus kā dimants.

Noraidīsim pretinieku vilinošos piedāvājumus

Pretinieki ir pārliecinājušies, ka situācijās, kad visas citas metodes izrādās neefektīvas, dažkārt Dieva kalpu uzticību var salauzt ar vilinošiem piedāvājumiem. Rabsaks izmantoja šo paņēmienu, vērsdamies pie Jeruzalemes iedzīvotājiem: ”Tā saka Asirijas ķēniņš: ”Noslēdziet mieru ar mani un nāciet ārā pie manis! ..es nākšu un jūs aizvedīšu tādā zemē, kas ir līdzīga jūsu zemei, zeme, pilna ar labību un vīnu, maizes labības un vīnu kalnu zeme, eļļas koku, eļļas un medus pilna zeme, tad jūs paliksit dzīvi, un jums nebūs jāmirst.”” (2. Ķēn. 18:31, 32.) Izredzes baudīt svaigi ceptu maizi un jaunu vīnu noteikti šķita ļoti vilinošas cilvēkiem, kas aiz aplenktās pilsētas mūriem atradās kā sprostā.

Līdzīgu pieeju reiz izmantoja varas pārstāvji, lai mazinātu kāda ieslodzīta misionāra apņēmību palikt nelokāmam. Viņu solīja aizvest uz ”skaistu māju brīnišķīgā dārzā”, kur viņš varētu palikt pusgadu un pārdomāt savu dzīvi. Taču brālis saglabāja garīgu modrību un neatkāpās no saviem kristīgajiem principiem. Kas viņam palīdzēja? Viņš vēlāk paskaidroja: ”Es sev mēdzu atgādināt, ka Valstība ir vienīgā, uz ko var likt cerības. [..] Es zināju par Dieva Valstību, droši uz to paļāvos un ne mirkli par to nešaubījos, tāpēc mani neizdevās salauzt.”

Cik reāla Dieva Valstība ir mums? Patriarhs Ābrahāms, apustulis Pāvils un Jēzus spēja izturēt smagus pārbaudījumus tāpēc, ka Valstība viņiem bija realitāte. (Filip. 3:13, 14; Ebr. 11:8—10; 12:2.) Ja mēs arī turpmāk ierādīsim Valstībai galveno vietu savā dzīvē un turēsim prātā mūžīgās svētības, ko tā atnesīs, mēs spēsim noraidīt pretinieku piedāvāto atvieglojumu, kas ir īslaicīgs un nedrošs. (2. Kor. 4:16—18.)

Jehova mūs neatstās

Lai gan Rabsaks visādi centās iebiedēt Jeruzalemes iedzīvotājus, Hiskija un viņa pavalstnieki nešaubīgi paļāvās uz Jehovu. (2. Ķēn. 19:15, 19; Jes. 37:5—7.) Jehova atbildēja uz viņu lūgšanām pēc palīdzības un sūtīja eņģeli, kas asīriešu nometnē vienā naktī nogalināja 185 tūkstošus karavīru. Nākamajā dienā Sanheribs kopā ar nedaudzajiem atlikušajiem karavīriem apkaunots steidzās atpakaļ uz savu galvaspilsētu Nīnivi. (2. Ķēn. 19:35, 36.)

No šī notikuma ir skaidri redzams, ka Jehova neatstāj tos, kas uz viņu paļaujas. Daudzie gadījumi mūsdienās, kad brāļi un māsas ir palikuši nelokāmi pat ļoti grūtos pārbaudījumos, parāda, ka Jehova nav mainījies. Tāpēc mēs droši varam ticēt mūsu debesu Tēva vārdiem: ”Es tas Kungs, tavs Dievs, daru stipru tavu labo roku, Es, kas tev saku: ”Nebīsties, Es tev palīdzu!”” (Jes. 41:13.)

[Zemsvītras piezīme]

[Izceltais teksts 13. lpp.]

Vairāk nekā 30 reižu Jehova Bībelē saviem kalpiem saka: ”Nebīsties!”

[Attēls 12. lpp.]

Kā Rabsaka izmantotie paņēmieni līdzinās tiem, kurus liek lietā Dieva tautas pretinieki mūsdienās?

[Attēli 15. lpp.]

Ciešas attiecības ar Jehovu palīdz saglabāt uzticību jebkādos pārbaudījumos