Saglabāsim uzticību Jehovam!

”Es staigāju nevainībā.” (Ps. 26:11.)

1., 2. Ko Ījabs par sevi sacīja, pieredzot Sātana uzbrukumus, un ko par viņu var uzzināt no Ījaba grāmatas 31. nodaļas?

SENATNĒ cilvēki, lai kaut ko nosvērtu, parasti izmantoja sviras svarus. Vienā svaru kausā tika likts priekšmets, kuru vajadzēja nosvērt, bet otrā tika likti atsvari. Dievs bija noteicis, ka viņa tautai ir jāizmanto pareizi svari un atsvari. (Sal. Pam. 11:1.)

² Kad dievbijīgais Ījabs pieredzēja Sātana uzbrukumus, viņš sacīja: ”Lai Dievs mani nosver taisnīgā svaru kausā, un tad Viņš droši atzīs manu nenoziedzību!” (Īj. 31:6.) Ījabs minēja vairākas situācijas, kurās varētu tikt pārbaudīta cilvēka uzticība Dievam. Ījabs šajās situācijās bija pierādījis, ka viņš ir uzticīgs Jehovam, kā par to liecina viņa vārdi, kas ir lasāmi Ījaba grāmatas 31. nodaļā. Viņa labais piemērs mūs, visticamāk, pamudinās rīkoties līdzīgi, un mēs ar pārliecību varēsim teikt tāpat kā psalmu sacerētājs Dāvids: ”Es staigāju nevainībā.” (Ps. 26:11.)

 3. Kāpēc ir svarīgi būt uzticīgiem Dievam gan lielās, gan mazās lietās?

³ Lai gan Ījabu piemeklēja nopietni pārbaudījumi, viņš palika uzticīgs Dievam. Tas, ka Ījabs saglabāja uzticību tik smagos apstākļos, kādam varētu likties īsts varoņdarbs. Mēs nepieredzam tieši tādas ciešanas, kādas bija Ījabam. Taču, ja mēs gribam pierādīt savu uzticību Dievam un to, ka atbalstām viņa augstāko varu, mums ir jābūt viņam uzticīgiem gan lielās, gan mazās lietās. (Nolasīt Lūkas 16:10.)

Uzticība morāles jautājumos

4., 5. No kādas rīcības dievbijīgais Ījabs vairījās?

⁴ Lai saglabātu uzticību Jehovam, mums ir jāievēro viņa noteiktās morāles normas, kā to darīja Ījabs. Šis dievbijīgais vīrs sacīja: ”Es ar savām acīm esmu slēdzis ciešu norunu, ka es iekārodams neuzlūkošu nevienu jaunavu.. [..] Ja mana sirds būtu aizrāvusies pēc kādas citas sievas vai ja es būtu glūnējis kaimiņos pie svešām durvīm, tad lai mana sieva maļ miltus citam, un lai citi noliecas pār viņu!” (Īj. 31:1, 9, 10.)

⁵ Ījabs bija apņēmies palikt uzticīgs Dievam, tāpēc viņš neskatījās uz sievietēm ar iekāri. Būdams precēts vīrs, viņš neflirtēja ar neprecētām sievietēm un neparādīja romantisku interesi par kāda cita vīra sievu. Jēzus savā Kalna runā izteica stingru brīdinājumu šajā jautājumā, un tas ir jāpatur prātā visiem, kas vēlas saglabāt uzticību Dievam. (Nolasīt Mateja 5:27, 28.)

Nekad nerīkosimies negodīgi

6., 7. a) Pēc kā Dievs izvērtē mūsu uzticību viņam? b) Kāpēc mēs nedrīkstam būt negodīgi un maldināt citus?

⁶ Lai Dievs mūs uzskatītu par viņam uzticīgiem, mēs nekad nedrīkstam rīkoties negodīgi. (Nolasīt Psalmu 5:7.) Ījabs teica: ”Ja es kādreiz ar netaisnību esmu gājis kopā un ja manas kājas steigušās, lai kādu apkrāptu, — tad lai Dievs mani nosver taisnīgā svaru kausā, un tad Viņš droši atzīs manu nenoziedzību!” (Īj. 31:5, 6.) Jehova visus cilvēkus sver ”taisnīgā svaru kausā”. Tāpat kā Ījaba uzticību, arī mūsu uzticību Dievs izvērtē saskaņā ar savām pilnīgajām taisnīguma normām.

⁷ Ja mēs kļūtu negodīgi vai maldinātu citus, mēs vairs nebūtu uzticīgi Dievam. Jehovas kalpi ir ”atraisījušies no slepenām kauna lietām” un ”nedzīvo viltībā”. (2. Kor. 4:1, 2.) Bet ja nu mēs ar viltu būtu kaut ko teikuši vai darījuši un tāpēc mūsu ticības biedrs grieztos pēc palīdzības pie Dieva? Tas mums neko labu nesolītu. ”Es piesaucu to Kungu savās bēdās, un Viņš mani paklausīja,” dziedāja psalmu sacerētājs. ”Ak Kungs, izglāb manu dvēseli no melkuļu lūpām un no viltus mēlēm!” (Ps. 120:1, 2.) Ir labi atcerēties, ka Dievs spēj ielūkoties pašos mūsu būtības dziļumos — viņš ”pārbauda sirdis un īkstis”, lai redzētu, vai mēs esam no visas sirds viņam uzticīgi. (Ps. 7:9, 10.)

Kā mums būtu jāizturas pret citiem

 8. Kā Ījabs izturējās pret citiem?

⁸ Ja mēs vēlamies palikt uzticīgi Dievam, mums ir jālīdzinās Ījabam, kas bija taisnīgs, pazemīgs un iejūtīgs. Ījabs vaicāja: ”Ja es sava kalpa vai savas kalpones tiesības nebūtu pasargājis, kad viņiem radās nesaskaņas ar mani, ko tad es spētu darīt, ja pret mani celtos pats Dievs? Ja Viņš lietu izmeklētu, ko es atbildētu Viņam? Vai Viņš, kas mani mātes miesās radījis, nav darinājis arī viņus? Un vai Viņš viens nav mūs savos pamatos mātes klēpī veidojis par vienu un to pašu?” (Īj. 31:13—15.)

 9. Kādas īpašības izpaudās Ījaba attieksmē pret saviem kalpiem, un ko mēs no viņa varam mācīties?

⁹ Ījaba laikā acīmredzot nepastāvēja sarežģīta tiesu sistēma. Bija izveidota vienkārša un efektīva kārtība, kādā izskatīja lietas, un tiesā varēja vērsties pat vergi. Ījabs pret saviem kalpiem izturējās taisnīgi un žēlsirdīgi. Šādas īpašības ir jāparāda ikvienam, kas vēlas būt uzticīgs Dievam, un jo īpaši tiem, kas kristiešu draudzē ir iecelti par vecākajiem.

Būsim dāsni un sargāsimies no alkatības

10., 11. a) Kas liecina, ka Ījabs bija dāsns un izpalīdzīgs? b) Kādus Bībeles padomus varētu atsaukt prātā Ījaba 31:16—25?

¹⁰ Ījabs bija dāsns un izpalīdzīgs, nevis savtīgs un alkatīgs. Viņš sacīja: ”Vai es esmu pieļāvis, ka atraitnes acis īgtu? Vai es savu maizes riecienu esmu viens pats ēdis, vai arī bāra bērns no tā neēda? [..] Vai es esmu vienaldzīgi noraudzījies, ja kāds bez apģērba gāja bojā..? ..un ja es jebkad savu roku stingri būtu pacēlis pret bāreni, būdams pārliecībā, ka es tiesā atradīšu atbalstu, tad lai mani pleci atdalās nost no mana kakla, un lai mana roka tiek nolauzta pie elkoņa!” Ījabs nebūtu bijis uzticīgs Dievam, ja viņš zeltam būtu teicis: ”Tu tas esi, uz ko es paļaujos!” (Īj. 31:16—25.)

¹¹ Šie poētiskie vārdi, iespējams, atsauc atmiņā Kristus mācekļa Jēkaba teikto: ”Tīra un neapgānīta kalpošana Dieva Tēva priekšā ir šī: pieskatīt bāriņus un atraitnes viņu bēdās, sevi no pasaules pasargāt neapgānītu.” (Jēk. 1:27.) Atcerēsimies arī Jēzus brīdinājumu: ”Uzmanait un sargaities no mantkārības, jo neviens nedzīvo no tam, ka viņam ir daudz mantas.” Pēc tam Jēzus stāstīja līdzību par kādu alkatīgu bagātnieku, kurš nomira, nebūdams ”bagāts Dievā”. (Lūk. 12:15—21.) Lai nezaudētu uzticību Dievam, mums ir jācīnās ar grēcīgu noslieci uz mantkārību un alkatību. Mantkārība ”ir elku kalpība”, jo tas, ko alkatīgs cilvēks iekāro, novērš viņa uzmanību no Jehovas un kļūst viņam par elku. (Kol. 3:5.) Uzticība Dievam nav savienojama ar alkatību!

Nenovērsīsimies no patiesās pielūgsmes

12., 13. Ko no Ījaba var mācīties par attieksmi pret elkdievību?

¹² Dievam uzticīgi cilvēki turas pie patiesās pielūgsmes. Tā rīkojās Ījabs, jo viņš sacīja: ”Ja es saules gaismā būtu raudzījies, kad tā spīdēja, jeb mēnesī, kad tas savās gaitās spoži tecēja, vai slepeni savā sirdsprātā es būtu ļāvies samulsināties un savu roku no mutes uz tiem būtu pacēlis, tos godinot, arī tas jau būtu bijis noziegums, kas tiesnešiem sodāms, jo es būtu Dievu debesu augstumos pievīlis ar nepatiesību.” (Īj. 31:26—28.)

¹³ Ījabs nepielūdza nekādus nedzīvus objektus. Ja viņš, raugoties uz debess spīdekļiem, piemēram, Mēnesi, slepenībā būtu ļāvis, ka tie savaldzina viņu, tā ka viņš ”savu roku no mutes uz tiem būtu pacēlis”, it kā goddevībā sūtot tiem skūpstu, viņš būtu elku pielūdzējs, kas noliedz Dievu. (5. Moz. 4:15, 19.) Lai saglabātu uzticību Dievam, mums ir jāvairās no jebkādas elkdievības. (Nolasīt 1. Jāņa 5:21.)

Nebūsim atriebīgi un liekulīgi

14. No kā var spriest, ka Ījabs nevēlēja citiem ļaunu?

¹⁴ Ījabs nevēlēja citiem ļaunu un nebija nežēlīgs. Viņš zināja, ka šādas īpašības liecinātu par neuzticību Dievam, jo viņš uzsvēra: ”Ja es būtu līksmojies sava ienaidnieka posta dēļ, ka es būtu bijis sajūsmināts par to, ka viņš tagad saņēmis sodu, nē, tomēr es savai mutei neatļāvu grēkot, ka es būtu lādējis viņa dvēseli, ka mana mēle ar lāstu būtu kārojusi pēc viņa dzīvības.” (Īj. 31:29, 30.)

15. Kāpēc nav pareizi priecāties par nelaimēm, kas piemeklē kādu, kurš mūs ienīst?

¹⁵ Dievbijīgais Ījabs nekad nepriecājās par nelaimēm, kas piemeklēja tos, kuri viņu ienīda. Kādā Bībeles sakāmvārdā ir izteikts brīdinājums: ”Nepriecājies, kad tavs ienaidnieks krīt, un lai tava sirds nelīksmotos par viņa nelaimi, jo tas Kungs varētu to redzēt, un tas varētu Viņam labi nepatikt, un Viņš varētu novērst savas dusmas no viņa.” (Sal. Pam. 24:17, 18.) Ja citu nelaimes mums sagādā slepenu prieku, Jehova, kas var ielūkoties mūsu sirdī, to redz, un viņam šāda nostāja ļoti nepatīk. (Sal. Pam. 17:5.) Dievs ir teicis: ”Man pieder atriebība un atmaksa.” (5. Moz. 32:35.)

16. Kā mēs varam parādīt viesmīlību, arī ja neesam turīgi?

¹⁶ Ījabam piemita viesmīlība. (Īj. 31:31, 32.) Pat ja mēs neesam bagāti, mēs varam ”censties parādīt viesmīlību”. (Rom. 12:13.) Mēs varam uzaicināt citus uz vienkāršu maltīti, atceroties, ka labāks ir ”kāpostu virums ar mīlestību nekā barots vērsis ar naidu”. (Sal. Pam. 15:17.) Kad esam kopā ar citiem uzticīgiem Jehovas kalpiem, mūsu starpā valda mīlestības pilna atmosfēra, kurā arī pieticīgu maltīti var baudīt ar prieku un izjust garīgu stiprinājumu.

17. Kāpēc nebūtu pareizi slēpt nopietnu grēku?

¹⁷ Tie, kas viesojās pie Ījaba, noteikti jutās garīgi uzmundrināti, jo Ījabs nebija liekulīgs. Viņš nebija tāds kā bezdievji, kas pirmajā gadsimtā iezagās kristiešu draudzē un ”glaimoja acu priekšā sava labuma dēļ”. (Jūd. 3, 4, 16.) Ījabs arī necentās slēpt savus pārkāpumus aiz bailēm, ka citi varētu par tiem uzzināt un nosodīt viņu. Šis krietnais vīrs vēlējās, lai viņu pārbauda Dievs, un viņš bija gatavs atzīties Dievam savos grēkos. (Īj. 31:33—37.) Ja mēs kādreiz nopietni sagrēkotu, nekad nemēģināsim to slēpt, lai pasargātu savu labo reputāciju. Kas liecinātu, ka mēs cenšamies saglabāt uzticību Dievam? Mums būtu jāatzīst savs pārkāpums, jānožēlo tas, jāmeklē garīga palīdzība un jādara viss iespējamais, lai labotu savu nodarījumu. (Sal. Pam. 28:13; Jēk. 5:13—15.)

Dieva kalps, kas savu uzticību bija gatavs aizstāvēt tiesā

18., 19. a) Kas parāda, ka Ījabs nekad nevienu neekspluatēja? b) Kādu gatavību pauda Ījabs?

¹⁸ Ījabs bija godīgs un taisnīgs. Tāpēc viņš izsaucās: ”Ja mana druva kādreiz par mani būtu žēlojusies un visas druvas vagas būtu raudājušas, un ja arī ieņēmumu no druvas es bez kādas atlīdzības būtu izlietojis sev un būtu licis vaidēt tās īstajiem īpašniekiem — druvas arājiem, tad lai man kviešu vietā izaug dadži un miežu vietā nikna vārpu zāle!” (Īj. 31:38—40.) Ījabs nekad nebija piesavinājies svešu zemi un nebija ekspluatējis tos, kas pie viņa strādāja. Sekosim Ījaba priekšzīmei un apliecināsim uzticību Dievam gan lielās, gan mazās lietās.

¹⁹ Saviem trim draugiem un jaunajam Ēlihum Ījabs stāstīja par to, kā viņš ir dzīvojis. Ījabs aicināja izteikt apsūdzības par viņa dzīves gājumu, kuru viņš apstiprināja it kā ar ”parakstu”. Ja Ījabs tiktu atzīts par vainīgu, viņš bija gatavs saņemt sodu. Viņš nāca ar savu lietu Dieva priekšā un gaidīja Dieva spriedumu. ”Tā noslēdzās Ījaba vārdi,” teikts Bībelē. (Īj. 31:35, 40.)

Saglabāsim uzticību Dievam

20., 21. a) Kāpēc Ījabs spēja saglabāt uzticību Dievam? b) Kā mēs varam padziļināt mīlestību pret Dievu?

²⁰ Ījabs spēja palikt uzticīgs Dievam, jo mīlēja Dievu, savukārt Dievs mīlēja Ījabu un viņam palīdzēja. Ījabs Jehovam sacīja: ”Dzīvību un žēlastību [”uzticīgu mīlestību”, NW] Tu man esi devis, un Tava aizgādība ir pasargājusi manu garu un dzīvības dvašu.” (Īj. 10:12.) Ījabs arī pret citiem izturējās ar mīlestību, jo viņš saprata — ”kas savam tuvākam liedz žēlastību, tas Visuvareno pārstāj bīties”. (Īj. 6:14, Vecās Derības poēzijas grāmatas.) Cilvēki, kas ir uzticīgi Dievam, mīl gan Dievu, gan savu tuvāko. (Mat. 22:37—40.)

²¹ Mēs varam padziļināt mīlestību pret Dievu, katru dienu lasot viņa Rakstus un pārdomājot, ko tie par viņu atklāj. Mums ir iespēja sirsnīgās lūgšanās cildināt Jehovu un pateikties par to, cik viņš pret mums ir labs. (Filip. 4:6, 7.) Mēs varam dziedāt Jehovam slavu un gūt stiprinājumu, regulāri pulcējoties kopā ar citiem viņa kalpiem. (Ebr. 10:23—25.) Mūsu mīlestība pret Dievu aug arī tad, kad piedalāmies kalpošanā un sludinām viņa piedāvāto glābšanu. (Ps. 96:1—3.) Tā mēs paliksim uzticīgi Dievam, gluži kā psalmu sacerētājs, kurš dziedāja: ”Tuvu pie Dieva labi man, pie Dieva Kunga es patveros!” (Ps. 73:28, Vecās Derības poēzijas grāmatas.)

22., 23. Kādas paralēles pastāv starp to, ko darīja uzticīgie Dieva kalpi senatnē, un to, ko darām mēs?

²² Gadsimtu gaitā Jehova saviem uzticīgajiem kalpiem ir devis daudz dažādu uzdevumu. Noa būvēja šķirstu un bija ”taisnības sludinātājs”. (2. Pēt. 2:5.) Jozua ieveda izraēliešus Apsolītajā zemē, un viņš to spēja paveikt vienīgi tāpēc, ka lasīja ”bauslības grāmatu.. dienām un naktīm” un darīja tā, kā tur bija rakstīts. (Joz. 1:7, 8.) Pirmā gadsimta kristieši gatavoja Kristus mācekļus un regulāri pulcējās, lai iedziļinātos Dieva Rakstos. (Mat. 28:19, 20.)

²³ Mēs atbalstām Jehovas augstāko varu un saglabājam savu uzticību viņam, sludinot labo vēsti, gatavojot mācekļus, ievērojot Bībeles padomus un esot kopā ar ticības biedriem sapulcēs un kongresos. Tā mēs iegūstam drosmi un garīgus spēkus un spējam sekmīgi pildīt Dieva gribu. To darīt nav pārāk grūti, jo mūs atbalsta mūsu debesu Tēvs un viņa Dēls. (5. Moz. 30:11—14; 1. Ķēn. 8:57.) Turklāt mums palīdz ”brāļu saime”, kas arī uzticīgi kalpo Jehovam un godā viņu — Visuma Augstāko valdnieku. (1. Pēt. 2:17.)

Kā jūs atbildētu?

• Kādai ir jābūt mūsu attieksmei pret Jehovas noteiktajām morāles normām?

• Kuras no Ījaba īpašībām jums šķiet īpaši pievilcīgas?

• Ko var uzzināt no Ījaba 31:29—37?

• Kā mēs varam saglabāt uzticību Dievam?

[Attēls 29. lpp.]

Ījabs palika uzticīgs Jehovam, un to varam arī mēs

[Attēls 32. lpp.]

Mēs spējam saglabāt uzticību Dievam