Vispirms Jehova izteica aizrādījumu Ēlifasam, Bildadam un Cofaram. Uzrunājot Ēlifasu, kas acīmredzot bija vecākais no šiem trim, viņš teica: ”Mana dusmu kvēle ir iedegusies pret tevi un taviem divi draugiem, jo jūs neesat par Mani runājuši pienācīgā kārtā, — ne tā, kā mans kalps Ījabs. Un tagad, — izraugiet sev septiņus vēršus un septiņus aunus un ejiet pie mana kalpa Ījaba un upurējiet kā dedzināmo upuri jūsu pašu labā, un mans kalps Ījabs par jums lai aizlūdz.” (Ījaba 42:7, 8.) Padomā, ko tas nozīmēja!

Jehova pieprasīja no Ēlifasa, Bildada un Cofara iespaidīgu upuri — iespējams, tāpēc, lai uzsvērtu viņu grēka smagumu. Tik tiešām, vai nu apzināti, vai neapzināti viņi bija zaimojuši Dievu, teikdami, ka Dievs ’neuzticas saviem kalpiem’ un ka patiesībā viņam nemaz nav svarīgi, vai Ījabs saglabā uzticību vai ne. Ēlifass pat bija apgalvojis, ka Dieva acīs Ījabs ir tikpat niecīgs kā kode! (Ījaba 4:18, 19; 22:2, 3.) Tāpēc nav brīnums, ka Jehova sacīja: ”Jūs neesat par Mani runājuši pienācīgā kārtā.”

Bet tas vēl nebija viss. Ēlifass, Bildads un Cofars bija grēkojuši arī pret Ījabu, sakot, ka viņš pats ir vainīgs savās nelaimēs. Noklausījies viņu nepamatotās apsūdzības un nesaņēmis ne mazāko līdzjūtību, Ījabs jutās dziļi sarūgtināts un nomākts, viņš pat izsaucās: ”Cik ilgi jūs manu dvēseli gribat skumdināt, mani ar vārdiem saplosīdami gabalos?” (Ījaba 10:1; 19:2.) Iedomājieties, kādu kaunu izjuta šie trīs vīri, kad viņiem bija jādāvina Ījabam upuris par saviem grēkiem!

Taču Ījabs nedrīkstēja ļauni priecāties par viņu pazemojumu. Jehova prasīja, lai Ījabs aizlūdz par saviem apsūdzētājiem. Viņš tieši tā arī izdarīja un tāpēc tika svētīts. Vispirms Jehova izdziedināja viņa drausmīgo slimību. Pēc tam Ījaba brāļi, māsas un bijušie paziņas atnāca viņu mierināt, ”Un ikviens no viņiem deva tam vienu kešitua un ikkatrs vienu zelta gredzenu”. Turklāt Ījabam ”piederēja — četrpadsmit tūkstoši sīklopu, un seši tūkstoši kamieļu, un tūkstotis jūgu vēršu, un tūkstoš ēzeļu mātesb”. Un, pēc visa spriežot, Ījaba sieva atjaunoja ar viņu mieru. Ar laiku Ījabam piedzima septiņi dēli un trīs meitas; viņš nodzīvoja ilgu mūžu un redzēja četras savu pēcnācēju paaudzes. (Ījaba 42:10—17.)

Pirms Ījabs atguva veselību un agrāko labklājību, viņam bija jāaizlūdz par saviem draugiem, kas bija grēkojuši pret viņu. Kāds brīnišķīgs paraugs mums! Lai saņemtu grēku piedošanu no Jehovas, mums vispirms jāpiedod tiem, kas ir grēkojuši pret mums. (Mateja 6:12; Efeziešiem 4:32.) Ja nevēlamies piedot citiem, kad ir pamatots iemests to darīt, — vai gan mēs varam gaidīt, ka Jehova būs žēlsirdīgs pret mums? (Mateja 18:21—35.)