Ījabs izturēja — mēs arī varam izturēt!
”Raugi, mēs teicam svētīgus tos, kas ir izcietuši.” (JĒKABA 5:11)
1. Ko teica kāds padzīvojis kristietis par pārbaudījumiem, ko viņam nācās pārciest?
”VELNS mani vajā! Es jūtos tieši tāpat kā Ījabs!” Šādi brālis A. H. Makmillans aprakstīja tuvam draugam Jehovas liecinieku galvenajā pārvaldē to, kā viņš jutās. Brālis Makmillans beidza savas zemes gaitas 1966. gada 26. augustā 89 gadu vecumā. Viņš zināja, ka labā slava, ko iegūst svaidītie kristieši uzticīgā kalpošanā — un viņš bija viens no viņiem —, ”tos pavada”. (Atklāsmes 14:13.) Patiešām, viņi uzreiz pēc augšāmcelšanas nemirstīgai dzīvei debesīs turpinās savu kalpošanu Jehovam. Brāļa Makmillana draugi priecājās, ka viņš ieguva šo atalgojumu. Taču, ritot viņa pēdējiem gadiem uz Zemes, brālis piedzīvoja daudz dažādu pārbaudījumu, starp kuriem bija arī veselības problēmas, un tas lika viņam ļoti skaidri apzināties Sātana mēģinājumus salauzt viņa uzticību Dievam.
2., 3. Kas bija Ījabs?
2 Sakot, ka viņš jūtas tieši tāpat kā Ījabs, brālis Makmillans runāja par kādu vīrieti, kas bija izturējis lielus ticības pārbaudījumus. Ījabs dzīvoja ”Uca zemē”, kas, iespējams, atradās Arābijas ziemeļos. Būdams Noas dēla Šema pēcnācējs, viņš pielūdza Jehovu. Varētu būt, ka Ījabs tika pārbaudīts kādā laika posmā starp Jāzepa nāvi un laiku, kad Mozus pierādīja, ka viņš ir taisnīgs cilvēks. Šajā laika posmā neviens cits uz Zemes nebija tik uzticīgs Dievam kā Ījabs. Jehovas acīs Ījabs bija svētbijīgs, taisns un tāds, kas bīstas Dievu. (Ījaba 1:1, 8.)
3 Ījabs bija ”viscildenākais visu austrumnieku vidū”, un viņam piederēja 11 500 mājlopu. Bet vissvarīgākās viņam bija garīgās bagātības. Tāpat kā Dievam paklausīgi tēvi mūsdienās, arī Ījabs noteikti sniedza saviem septiņiem dēliem un trijām meitām zināšanas par Jehovu. Pat pēc tam kad bērni vairs nedzīvoja pie Ījaba, viņš pildīja ģimenes priestera funkcijas, katram gadījumam upurēdams savu bērnu labā, jo domāja, ka viņi varbūt ir grēkojuši. (Ījaba 1:2-5.)
4. a) Kāpēc kristiešiem, kas tiek vajāti, būtu jāpārdomā Ījaba dzīve? b) Kādus jautājumus, kas ir saistīti ar Ījabu, mēs apskatīsim?
4 Ījabs ir tāds cilvēks, kura dzīve būtu jāpārdomā kristiešiem, kas tiek vajāti, lai viņi iegūtu spēku būt pacietīgiem un izturīgiem. ”Raugi,” rakstīja māceklis Jēkabs, ”mēs teicam svētīgus tos, kas ir izcietuši. Par Ījaba pastāvību jūs esat dzirdējuši un redzējuši, kāds ar viņu ir bijis tā Kunga gala mērķis, jo tas Kungs ir žēlsirdīgs un apžēlotājs.” (Jēkaba 5:11.) Tāpat kā Ījabam, svaidītajiem Jēzus sekotājiem un mūsdienu ’lielajam pulkam’ ir vajadzīga izturība, lai paliktu nelokāmi ticības pārbaudījumos. (Atklāsmes 7:1-9.) Kādus tad pārbaudījumus Ījabs pārcieta? Kāpēc tie notika? Un ko mēs varam mācīties no tā, ko viņš piedzīvoja?
Neatliekams jautājums
5. Kas notika debesīs, Ījabam nezinot?
5 Ījabam nezinot, debesīs radās kāds nozīmīgs jautājums. Kādu dienu ”Dieva dēli nāca, lai nostātos tā Kunga priekšā”. (Ījaba 1:6.) Bija klāt Dieva vienpiedzimušais Dēls — Vārds. (Jāņa 1:1-3.) Bija arī taisnīgie eņģeļi un nepaklausīgie garīgie ”Dieva dēli”. (1. Mozus 6:1-3.) Sātans arī bija ieradies, jo viņu no debesīm izdzīs tikai pēc tam, kad 1914. gadā tiks nodibināta Ķēniņvalsts. (Atklāsmes 12:1-12.) Tajā laikā, kad dzīvoja Ījabs, Sātans gribēja ierosināt kādu neatliekamu jautājumu. Viņš gatavojās apšaubīt, vai Jehovam ir tiesības uz augstāko varu pār visu to, ko Viņš pats ir radījis.
6. Ko Sātans mēģināja darīt, un kā viņš apmeloja Jehovu?
6 ”No kurienes tad tu nākdams?” jautāja Jehova. Sātans atbildēja: ”No ceļojuma un no klejojuma pa visu zemes virsu.” (Ījaba 1:7.) Viņš bija meklējis kādu, ko varētu aprīt. (1. Pētera 5:8, 9.) Salaužot atsevišķu Jehovas kalpotāju nevainojamību, Sātans mēģina pierādīt, ka nav tādu cilvēku, kas pilnībā paklausītu Dievam aiz mīlestības. Pievērsdams uzmanību šim jautājumam, Jehova vaicāja Sātanam: ”Vai tu esi ievērojis manu kalpu Ījabu, ka nav virs zemes neviena tāda kā viņš? Šis vīrs ir svētbijīgs, sirdsskaidrs un taisns; viņš bīstas Dievu un vairās no ļauna.” (Ījaba 1:8.) Ījabs atbilda Dieva normām, kurās bija ņemts vērā, ka viņš ir nepilnīgs. (Psalms 103:10-14.) Bet Sātans atbildēja ar pretjautājumu: ”Vai Ījabs Dievu par velti un bez kāda apsvēruma bīstas? Un vai Tu pats arī neesi ir ap viņu, ir ap viņa namu, ir ap visu, kas tam pieder, uzcēlis aizsargu žogu? Tu esi viņa roku pūliņu svētījis, un viņa ganāmpulki ir izplētušies pāri visai zemei.” (Ījaba 1:9, 10.) Tā Velns apmeloja Jehovu, netieši norādīdams, ka Viņu mīl un pielūdz nevis tāpēc, ka augsti novērtētu Jehovas stāvokli un īpašības, bet gan tāpēc, ka Jehova piekukuļojot būtnes, ko ir radījis. Sātans apgalvoja, ka Ījabs kalpo Dievam nevis aiz mīlestības, bet savtīgās interesēs.
Sātans dodas uzbrukumā!
7. Kā Velns meta izaicinājumu Dievam, un kā Jehova atbildēja?
7 ”Bet,” teica Sātans, ”izstiep savu roku un pieskaries ar ļaunumu visam tam, kas viņam pieder, tiešām, saderam, ka viņš atklāti no Tevis atsacīsies.” Kā Dievs atbildēja uz šādu apvainojošu izaicinājumu? ”Labi,” teica Jehova, ”viss, kas tam pieder, lai ir tavā varā, tikai neizstiep savu roku pret viņu pašu.” Velns bija sacījis, ka visi Ījaba īpašumi tiek svētīti, vairoti un aizsargāti. Dievs pieļāva, ka Ījabs ciestu, bet nepieļāva, ka tiktu aizskarts ar ļaunumu viņa ķermenis. Nolēmis darīt ļaunu, Sātans pameta sanāksmi. (Ījaba 1:11, 12.)
8. a) Kādus materiālus zaudējumus Ījabs cieta? b) Kas patiesībā bija ”Dieva uguns”?
8 Drīz sākās Sātana uzbrukums. Viens no Ījaba kalpiem pavēstīja sliktu ziņu: ”Patlaban vērši vilka tīrumā arklus, bet ēzeļu mātes atradās līdzās viņiem ganos. Pēkšņi lopiem uzbruka sabieši un tos paņēma, bet jaunos kalpus viņi nokāva ar zobena asmeni.” (Ījaba 1:13-15.) No Ījaba īpašuma bija noņemta aizsardzība. Gandrīz nekavējoties dēmoniskie spēki iejaucās tiešā veidā, jo cits kalps atnesa šādu ziņu: ”Dieva uguns krita no debesīm un sadedzināja gan sīklopus, gan arī jaunos ganu zēnus, tos pilnīgi aprīdama.” (Ījaba 1:16.) Cik gan tas bija velnišķīgi — radīt iespaidu, ka Dievs ir atbildīgs par šādu postu, kas turklāt nāca pār viņa paša kalpu! Tā kā zibens rodas debesīs, par šo postu varēja ļoti vienkārši vainot Jehovu, bet patiesībā šī uguns nāca no dēmoniem.
9. Kā ekonomiskais sabrukums ietekmēja Ījaba attiecības ar Dievu?
9 Sātana uzbrukumam turpinoties, cits kalps atnesa ziņu, ka haldieši paņēmuši Ījaba kamieļus un nogalinājuši visus pārējos kalpus. (Ījaba 1:17.) Kaut arī Ījabs šo notikumu dēļ piedzīvoja ekonomisku sabrukumu, tas nesagrāva viņa attiecības ar Dievu. Vai tu varētu pārciest lielus materiālos zaudējumus un tomēr saglabāt savu uzticību Jehovam?
Lielāka traģēdija
10., 11. a) Kas notika ar Ījaba desmit bērniem? b) Ko Ījabs domāja par Jehovu pēc savu bērnu traģiskās nāves?
10 Velns nebija beidzis savu uzbrukumu Ījabam. Vēl viens kalps atnesa ziņu: ”Tavi dēli un tavas meitas ēda un dzēra vīnu sava pirmdzimušā brāļa namā. Un redzi, liela vētra nāca no tuksneša un sagrāba namu aiz visiem tā četriem stūŗiem; tas sagruva uz jauniešiem, un tie bija pagalam. Es vienīgais izglābos, lai tev to ziņotu.” (Ījaba 1:18, 19.) Nepareizi informēts cilvēks varētu teikt, ka iznīcība, ko atnesa šī vētra, bija ”Dieva sods”. Taču tas bija dēmonu spēks, kas aizskāra Ījabu īpaši vārīgā vietā.
11 Bēdu satriektais Ījabs ’saplēsa savu virsvalku, noskuva kailu savu galvu, nometās zemē un noliecās ar savu seju pie zemes’. Taču ieklausies viņa vārdos: ”Tas Kungs bija devis, tas Kungs ir ņēmis, tā Kunga vārds lai ir slavēts!” Tālāk par Ījabu ir teikts: ”Pie visa tā Ījabs nekādu grēku neizdarīja un neizteica nekādu aplamību pret Dievu.” (Ījaba 1:20-22.) Sātans atkal cieta sakāvi. Bet kā mums, Dieva kalpiem, rīkoties, ja mēs zaudējam kādu tuvu cilvēku un mūs pārņem dziļas bēdas? Nesavtīga uzticība Jehovam un paļāvība uz viņu var dot spēku, lai mēs, tāpat kā Ījabs, izturētu, saglabājot nevainojamību. Svaidītie un viņu biedri, kam ir cerība dzīvot uz Zemes, noteikti var gūt mierinājumu un spēku no apraksta par Ījaba izturību.
Jautājuma risināšana kļūst saspringtāka
12., 13. Ko Sātans pieprasīja citā sanāksmē debesīs, un kā Dievs uz to reaģēja?
12 Neilgi pēc tam Jehova savā debesu galmā sasauca citu sanāksmi. Ījabs bija palicis bez bērniem, padarīts par nabagu, šķietami Dieva sodītu cilvēku, bet viņa nevainojamība bija palikusi tāda pati. Protams, Sātans negrasījās atzīt, ka viņa apsūdzības pret Dievu un Ījabu bija bijušas nepatiesas. Tagad ”Dieva dēli” gatavojās noklausīties argumentus un pretargumentus, kā Jehova iedzīs Velnu strupceļā, lai pilnībā atrisinātu ierosināto jautājumu.
13 Saukdams Sātanu pie atbildības, Jehova uzdeva jautājumu: ”No kurienes tu nākdams?” Kāda bija atbilde? ”Es klejoju apkārt pa zemes virsu un to pārstaigāju.” Jehova atkal vērsa uzmanību uz savu sirdsskaidro, taisnīgo un dievbijīgo kalpu Ījabu, kas vēl arvien cieši turējās pie savas nevainojamības. Velns atbildēja: ”Ādu pret ādu, jo visu, kas ir cilvēkam, viņš dod par savu dzīvību. Es deru, ja Tu savu roku izstieptu un ar sāpēm viņa kaulus un viņa miesas aiz[s]kartu, ka viņš tad tiešām atklāti no Tevis atsacīsies!” Tad Dievs teica: ”Redzi, viņš ir tavā varā, bet sargi viņa dzīvību!” (Ījaba 2:2-6.) Ar mājienu norādīdams, ka Jehova vēl nav noņēmis visu aizsardzību, Sātans pieprasīja, lai ar sāpēm tiktu aizskarti Ījaba kauli un miesa. Velnam nebija atļauts nogalināt Ījabu; taču Sātans zināja, ka fiziska slimība viņam sagādās sāpes un radīs iespaidu, ka viņš izcieš Dieva sodu par slepeniem grēkiem.
14. Kādas ciešanas Sātans radīja Ījabam, un kāpēc neviens cilvēks nevarēja cietējam sniegt atvieglojumu?
14 Atlaists no šīs sanāksmes, Sātans turpināja iesākto darbu ar sadistisku baudu. Sātans panāca, ka Ījabu piemeklēja ’visai ļaundabīgi augoņi no viņa kāju pēdām līdz viņa matu galiem’. Kādas gan mokas Ījabs izcieta, kad viņš sēdēja pelnos un ar māla lausku sevi skrāpēja! (Ījaba 2:7, 8.) Neviens ārsts no cilvēkiem nevarēja sniegt atvieglojumu un izdziedināt ļoti sāpīgo, riebīgo un pazemojošo slimību, jo to bija izraisījis Sātana spēks. Vienīgi Jehova varēja izdziedināt Ījabu. Ja tu esi Dieva kalpotājs, kam ir vāja veselība, nekad neaizmirsti, ka Dievs tev var palīdzēt izturēt un ka tu vari iegūt dzīvi jaunajā pasaulē, kur nebūs vairs slimību. (Psalms 41:2-4; Jesajas 33:24.)
15. Uz ko Ījabu mudināja viņa sieva, bet kā viņš rīkojās?
15 Beidzot Ījaba sieva teica: ”Vai tu stipri vēl turies pie savas dievbijības? Atsaki Dievam un mirsti!” Tas, ka Ījabs turējās pie savas dievbijības un nevainojamības, norāda, ka viņš bija nevainojami uzticīgs, tāpēc, iespējams, viņa sieva runāja ar sarkasmu, lai panāktu, ka Ījabs atsacītos no Dieva. Viņš turpretim atbildēja: ”Tava runa ir gluži tāda kā nelgu sievu runas! Ja mēs esam no Dieva labu saņēmuši, kā tad lai mēs arī nesaņemam ļaunu?” Pat ar šo viltīgo taktiku Sātans nepanāca savu, jo mēs varam lasīt: ”Visos šais piemeklējumos Ījabs ar savām lūpām tomēr nenogrēkojās.” (Ījaba 2:9, 10.) Iedomājies, ka ģimenes locekļi, kas mums pretojas, sacītu, ka mēs veltīgi izšķiežam savus spēkus kristiešu darbībā, un mudinātu mūs atteikties no Dieva Jehovas. Līdzīgi Ījabam mēs arī varētu izturēt šādu pārbaudījumu, jo mēs mīlam Jehovu un vēlamies slavēt viņa svēto vārdu. (Psalms 145:1, 2; Ebrējiem 13:15.)
Trīs augstprātīgi viltus draugi
16. Kas ieradās, lai it kā mierinātu Ījabu, bet kā Sātans viņus veikli izmantoja savu mērķu labā?
16 Pie Ījaba ieradās trīs ”draugi”, lai it kā mierinātu viņu, bet tas izrādījās kārtējais Sātana plāns. Viens no viņiem bija Ēlifass, šķiet, Ābrahāma pēcnācējs pa Ēzava līniju. Tā kā Ēlifasam bija priekšroka runāt, tad droši vien viņš bija vecākais. Tāpat bija klāt Bildads, Šuaha pēcnācējs, un Šuahs savukārt bija Ābrahāma dēls no Ketūras. Trešais bija Cofars, saukts par naamatieti, kas norādīja uz viņa ģimeni vai dzīves vietu, kura, iespējams, bija ziemeļrietumu Arābija. (Ījaba 2:11; 1. Mozus 25:1, 2; 36:4, 11.) Tāpat kā tos cilvēkus, kas mūsdienās cenšas, lai Jehovas liecinieki atsacītos no Dieva, arī šo trijotni saviem mērķiem veikli izmantoja Sātans, lai panāktu, ka Ījabs atzītu nepatiesās apsūdzības par patiesām un atkāptos no savas nevainojamības.
17. Ko darīja atnākusī trijotne, un ko viņi nedarīja septiņas dienas un septiņas naktis?
17 Trijotne uztaisīja veselu līdzjūtības teātri, raudot, plēšot savas drēbes un kaisot putekļus uz galvām. Bet tad viņi apsēdās pie Ījaba un sēdēja septiņas dienas un septiņas naktis, nesakot nevienu mierinājuma vārdu! (Ījaba 2:12, 13; Lūkas 18:10-14.) Šie trīs augsprātīgie viltus draugi bija tik garīgi nabadzīgi, ka viņiem nebija nekas nomierinošs sakāms par Jehovu un viņa apsolījumiem. Turklāt viņi izdarīja nepareizus secinājumus un gatavojās tos izmantot pret Ījabu, līdzko būs izpildījuši publiskas bēdu izrādīšanas paražu. Interesanti, ka pirms septiņu dienu ilgās klusēšanas beigām jauns cilvēks vārdā Ēlihus apsēdās dzirdamības robežās.
18. Kāpēc Ījabs tiecās pēc miera nāvē?
18 Beidzot Ījabs pārtrauca klusumu. Neguvis nekādu mierinājumu no atnākušās trijotnes, viņš nolādēja to dienu, kad bija dzimis, un ar izbrīnu domāja, kāpēc tiek paildzināta viņa nožēlojamā dzīve. Ījabs tiecās pēc miera nāvē, pat nepieļaujot domu, ka viņš varētu piedzīvot patiesu prieku vēl kādreiz pirms savas nāves, jo pašreiz viņš bija trūkumā, zaudējis bērnus un smagi slims. Bet Dievs nebija ļāvis Ījabu nogalināt. (Ījaba 3:1-26.)
Apsūdzētāji uzbrūk Ījabam
19. Par ko Ēlifass nepatiesi apsūdzēja Ījabu?
19 Ēlifass runāja pirmais visās trijās apspriešanas kārtās, kuras vēl lielākā mērā pārbaudīja Ījaba uzticību Dievam. Savā pirmajā runā Ēlifass uzdeva jautājumu: ”No kuŗa laika sākot ir tikuši iznīcināti taisnie?” Viņš secināja, ka Ījabs noteikti ir izdarījis kādu ļaunu darbu un tāpēc saņem Dieva sodu. (Ījaba 4., 5. nodaļa.) Savā otrajā runā Ēlifass apsmēja Ījaba gudrību un jautāja: ”Ko tad tāda tu nu zini, ko mēs nezinām?” Ēlifass netieši norādīja, ka Ījabs mēģina parādīt sevi augstāku par Visvareno. Savas otrās apsūdzības runas beigās viņš attēloja Ījabu kā tādu cilvēku, kas ir vainīgs atkrišanā, kukuļņemšanā un krāpšanā. (Ījaba 15. nodaļa.) Savā pēdējā runā Ēlifass nepatiesi apsūdzēja Ījabu daudzos noziegumos: izspiešanā, maizes un ūdens liegšanā nabadzīgajiem un atraitņu un bāreņu apspiešanā. (Ījaba 22. nodaļa.)
20. Kāda bija Bildada apsūdzību būtība?
20 Runādams otrais katrā no trijām apspriešanas kārtām, Bildads parasti runāja par to pašu tēmu, ko bija iesācis Ēlifass. Bildada runas bija īsākas, bet dzelošākas. Viņš pat apsūdzēja Ījaba bērnus ļaunos darbos, kuru dēļ viņi būtu pelnījuši nāvi. Balstoties uz kļūdainiem spriedumiem, viņš izmantoja šādu ilustrāciju: kā niedres un ašķi izžūst un aiziet bojā bez ūdens, tā arī notiek ar ”visiem tiem, kas Dievu aizmirsuši”. Apgalvojums ir pareizs, bet tas neattiecās uz Ījabu. (Ījaba 8. nodaļa.) Bildads apgalvoja, ka Ījaba nelaimes pieder pie tām nelaimēm, kas piemeklē ļaunos. (Ījaba 18. nodaļa.) Savā trešajā runā, kas bija īsa, Bildads sprieda, ka cilvēks ir ”kode” un ”tārps”, un tāpēc ir nešķīsts Dieva acīs. (Ījaba 25. nodaļa.)
21. Par ko Cofars apsūdzēja Ījabu?
21 Cofars runāja trešais. Visumā viņa domu gaita bija līdzīga Ēlifasa un Bildada domu gaitai. Cofars apsūdzēja Ījabu ļaunumā un mudināja viņu pārtraukt grēcīgos darbus. (Ījaba 11., 20. nodaļa.) Pēc divām reizēm Cofars beidza runāt. Viņam nebija ko piebilst trešajā reizē. Taču Ījabs visu laiku drosmīgi atbildēja saviem apsūdzētājiem. Piemēram, vienreiz viņš izteicās: ”Jūs visi esat man ļauni un nožēlojami mierinātāji! Vai tukšai muldēšanai nu ir pienācis gals?” (Ījaba 16:2, 3.)
Mēs varam izturēt
22., 23. a) Ar kādiem paņēmieniem, ko Velns izmantoja gadījumā ar Ījabu, viņš var mēģināt salauzt arī mūsu uzticību Dievam Jehovam? b) Kādus jautājumus mēs varam uzdot par Ījaba iekšējo stāvokli, kaut gan viņš pārcieta dažādus pārbaudījumus?
22 Mūs, tāpat kā Ījabu, vienlaicīgi var piemeklēt vairāk nekā tikai viens pārbaudījums, un Sātans var izmantot atrunāšanu, drosmes iedragāšanu vai citus faktorus, cenzdamies salauzt mūsu nevainojamību. Viņš var mēģināt panākt, lai mēs vērstos pret Jehovu, kad mums ir ekonomiskas grūtības. Ja nomirst kāds mums mīļots cilvēks vai arī ja mums ir slikta veselība, Sātans var mūs pamudināt vainot Dievu. Kāds pat var mūs nepatiesi apsūdzēt, tāpat kā to darīja Ījaba draugi. Kā jau brālis Makmillans izteicās, Sātans var mūs vajāt, bet mēs varam izturēt.
23 No tā, ko līdz šim mēs esam lasījuši, varam redzēt, ka Ījabs izturēja dažādus pārbaudījumus. Bet vai viņš tik tikko izturēja? Vai viņam patiesībā bija salauzts gars? Tālāk redzēsim, vai Ījabs patiešām bija zaudējis visas cerības.
Kā tu atbildētu?
◻ Kādu ļoti svarīgu jautājumu Sātans ierosināja laikā, kad dzīvoja Ījabs?
◻ Kā Ījabs tika pārbaudīts līdz galējai robežai?
◻ Par ko Ījabu apsūdzēja trīs viņa ”draugi”?
◻ Ar kādiem paņēmieniem, ko Sātans izmantoja gadījumā ar Ījabu, viņš var mēģināt salauzt arī mūsu uzticību Jehovam?
[Attēls 18. lpp.]
A. H. Makmillans