Mierinājums ”tumšā ielejā”
Pastāstījusi Barbara Šveicere
Labajos brīžos mana dzīve ir līdzinājusies patīkamām ’zāļainām ganībām’. Bet esmu arī uzzinājusi, ko nozīmē iet cauri ’tumšai ielejai’. Tomēr manī ir izveidojusies pārliecība, ka nav tādu apstākļu, ko nevarētu pārvarēt, jo Jehova ir mūsu Gans. (Psalms 23:1—4.)
KAD 1993. gadā mums ar vīru bija jau aptuveni 70 gadu, mēs nolēmām uzsākt kaut ko jaunu un aizraujošu — doties uz Ekvadoru, lai kalpotu tur, kur ir lielāka nepieciešamība pēc Bībeles skolotājiem. Kaut arī bijām amerikāņi, mācējām runāt spāniski, un mums nebija nekādu finansiālu saistību. Mēs zinājām, ka Ekvadorā labi sekmējas ’cilvēku zveja’, tāpēc nodomājām izmest savus tīklus šajos bagātajos ūdeņos. (Mateja 4:19.)
Pavadījuši dažas priecīga satraukuma pilnas dienas Sargtorņa biedrības Ekvadoras filiāles birojā, mēs apņēmīgi devāmies uz Gvajakilas autoostu, lai brauktu uz Mačalu — vienu no pilsētām, kur palīdzība bija īpaši nepieciešama. Bet, kamēr gaidījām autobusu, manam vīram Fredam pēkšņi kļuva slikti, tāpēc nolēmām braucienu atlikt. Es aizgāju līdz telefona kabīnei, lai piezvanītu un vienotos par mūsu atgriešanos filiālē, bet Freds palika sēžam pie mūsu mantām. Kad pēc dažām minūtēm atgriezos, mana vīra tur vairs nebija.
Es nekad vairs neredzēju Fredu dzīvu. Turpat autoostā manas īsās prombūtnes laikā viņam bija uznākusi smaga sirdslēkme. Es izmisīgi meklēju viņu, līdz pie manis pienāca kāds autoostas darbinieks un pastāstīja, ka Freds ir aizvests uz slimnīcu. Ieradusies slimnīcā, es uzzināju, ka viņš ir jau miris.
Pēkšņi es biju viena — svešā valstī, bez mājām un bez vīra, uz ko paļauties. Es saku ”paļauties”, jo līdz šim visās dzīves situācijās vadību un organizēšanu vienmēr bija uzņēmies Freds. Es neesmu stipra rakstura cilvēks, tāpēc biju laimīga, ka viņš šādi rīkojās. Bet tagad man pašai bija jāpieņem lēmumi un jāplāno sava dzīve, un turklāt vēl jātiek galā ar savām bēdām. Jutos satriekta — tā, it kā būtu iegrūsta ”tumšā ielejā”. ”Vai es jebkad iemācīšos dzīvot viena?” es sev jautāju.
Kā mēs iepazinām patiesību un padarījām savu dzīvi vienkāršu
Kad ar Fredu iepazināmies, mums abiem aiz muguras jau bija viena šķirta laulība. Sirsnīgā draudzība pārauga tuvākās attiecībās, tāpēc nolēmām apprecēties. Mēs dzīvojām Sietlā (Vašingtonas štats, ASV) un regulāri apmeklējām baznīcu. Taču reliģijai mūsu dzīvē nebija īpašas nozīmes, līdz kamēr pie mūsu durvīm pieklauvēja kāda patīkama, jauna pioniere (pilnas slodzes labās vēsts sludinātāja), vārdā Džeimija. Viņa bija tik jauka, ka piekritu, lai viņa ar mani studētu Bībeli.
Kad arī Freds ieinteresējās, studiju pārņēma Džeimijas vecāki, un pēc gada, 1968. gadā, mēs tikām kristīti. Jau no paša sākuma mēs dedzīgi vēlējāmies ierādīt Dieva Valstībai galveno vietu savā dzīvē. (Mateja 6:33.) Piemēru šajā ziņā rādīja mūsu studijas vadītāji Lorns un Rūdija Nusti. Neilgi pēc tam, kad bijām kristījušies, viņi pārcēlās uz kādu pilsētu ASV austrumu krastā, lai kalpotu, kur ir lielāka nepieciešamība. Viņu rīcība mūs dziļi ietekmēja.
Doma par pārceļošanu mums radās vēl arī cita iemesla dēļ. Freds tolaik bija liela universālveikala direktors. Darbs no viņa prasīja daudz, tāpēc Freds saprata, ka aizbraukšana viņam palīdzētu dzīvi padarīt vienkāršāku un vairāk uzmanības veltīt patiesībai un abiem mūsu bērniem. Man bija arī meita no pirmās laulības — viņa bija precējusies un kopā ar vīru bija pieņēmusi patiesību —, tāpēc pieņemt lēmumu pamest Sietlu nebija viegli. Tomēr viņi saprata, kāpēc vēlamies tā rīkoties, un mūs atbalstīja.
Tā nu 1973. gadā mēs pārcēlāmies uz Spāniju — valsti, kur tajā laikā bija ārkārtīgi nepieciešami labās vēsts sludinātāji un brāļi, kas varētu uzņemties vadību. Freds bija aprēķinājis, ka, taupīgi dzīvojot, ar mūsu iekrājumiem dzīvei Spānijā būtu pietiekami un mēs varētu lielāko daļu laika veltīt kalpošanai. Tā arī darījām. Drīz Freds sāka kalpot par draudzes vecāko, un no 1983. gada mēs abi bijām pionieri.
Šo 20 gadu laikā, ko nokalpojām Spānijā, mēs apguvām valodu un pieredzējām daudz iepriecinošu gadījumu. Mēs ar Fredu bieži sludinājām kopā un studējām Bībeli ar laulātiem pāriem, no kuriem vairāki tagad ir kristīti liecinieki. Kad Spānijā bija nodzīvoti daži gadi, abi mūsu jaunākie bērni, Haidija un Maiks, arī uzsāka pioniera kalpošanu. Kaut arī materiālā ziņā mums piederēja maz, tas bija laimīgākais laiks manā mūžā. Dzīvojām mēs vienkārši. Mums bija iespējams pavadīt daudz laika visai ģimenei kopā, un, tāpat kā Bībelē pieminētās atraitnes eļļa, mūsu rūpīgi pārraudzītie ietaupījumi neizsīka. (1. Ķēniņu 17:14—16.)
Atkal uz citu valsti
Pienāca 1992. gads, un mēs atkal sākām domāt par pārceļošanu. Bērni bija izauguši, vajadzība pēc sludinātājiem Spānijā vairs nebija tik liela kā agrāk. Mēs pazinām kādu misionāru, kas bija kalpojis Ekvadorā, un viņš pastāstīja, ka tur ir ārkārtīgi nepieciešami pionieri un draudžu vecākie. Vai mēs bijām pārāk veci, lai plānotu visu sākt no jauna svešā valstī? Nē, mums tā nešķita, jo veselība mums abiem bija laba un sludināšana bija mūsu sirdslieta. Sazinājušies ar Ekvadoras filiāli, ķērāmies pie sagatavošanās darbiem. Turklāt arī mana meita Haidija un viņas vīrs Huans Manuels bija apņēmušies atstāt savu kalpošanas vietu Spānijas ziemeļos un mums pievienoties.
Visbeidzot 1993. gada februārī bijām visu nokārtojuši un varējām ierasties jaunajā valstī. Mēs jutām saviļņojumu, domādami par izredzēm, kādas mums pavērās pionieru kalpošanā Ekvadorā — zemē, kur tik daudzi cilvēki vēlas studēt Bībeli. Kad bijām ieradušies filiālē, kur mūs sirsnīgi uzņēma, nolēmām apmeklēt vairākas pilsētas, kurās, kā dzirdējām, bija nepieciešama palīdzība. Taču tad nomira mans vīrs.
”Tumšā ielejā”
Es biju satriekta, es nespēju noticēt notikušajam. Agrāk Freds pat īsti nebija slimojis. Kā rīkoties? Kurp doties? Man trūka padoma.
Šajā vissmagākajā savas dzīves laikā es izjutu garīgo brāļu un māsu līdzjūtīgā atbalsta svētību, turklāt lielākā daļa šo cilvēku mani tikpat kā nepazina. Brāļi no filiāles bija ļoti laipni un par visu parūpējās, arī par bēru organizēšanu. Sevišķi man ir palikusi atmiņā mīlestība, kādu man parādīja brālis un māsa Bono. Viņi gādāja, lai es nekad nepaliktu viena; Edite Bono, kliedēdama manu vientulību, pat gulēja vairākas naktis manas gultas kājgalī. Patiesībā visa Bēteles ģimene pret mani izturējās ar tādu mīlestību un iejūtību, ka jutos kā ietīta no mīlestības austā segā, kurā ir silti un droši.
Pēc pāris dienām pie manis ieradās mani trīs bērni un sniedza nenovērtējamu atbalstu. Jā, pa dienu man visapkārt bija daudz mīļu cilvēku, taču pārlaist garās naktis bija daudz grūtāk. Tad mani stiprināja Jehova. Tiklīdz mani sāka pārņemt biedējošā vientulība, es griezos pie viņa ar lūgšanu, un viņš mani mierināja.
Kad bēres bija garām, man bija jāizlemj, kā dzīvot tālāk. Es vēlējos palikt Ekvadorā, jo tas bija mūsu kopīgais lēmums, bet man nebija pārliecības, ka, būdama viena, to spēšu. Taču tad Haidija un Huans Manuels, kas bija plānojuši pārcelties uz Ekvadoru tuvākajā nākotnē, izmainīja savus plānus un nekavējoties ieradās, lai mēs varētu kalpot kopā.
Pēc mēneša atradām māju Lohā — vienā no tām pilsētām, ko bija ieteikusi filiāle. Nu es varēju aktīvi darboties, iekārtoties jaunajā mājā un sākt sludināt svešajā valstī. Tas kaut kādā mērā remdēja manas bēdas. Tāpat palīdzēja tas, ka varēju raudāt kopā ar savu meitu, kurai Freds bija bijis ļoti tuvs.
Taču pēc pāris mēnešiem, kad biju iegājusi jaunajā dzīves ritmā, es daudz skaidrāk apjautu sava zaudējuma smagumu. Es nespēju domāt par laimīgajiem brīžiem, ko bijām pavadījuši kopā ar Fredu, — tas bija pārāk sāpīgi. Vairīdamās no atmiņām par pagātni un īsti nespēdama domāt arī par nākotni, es dzīvoju konkrētajai dienai. Tomēr es centos katru dienu aizpildīt ar kaut ko noderīgu, īpaši ar sludināšanu. Tas man palīdzēja izturēt.
Man vienmēr ir paticis sludināt un mācīt cilvēkiem Bībeli, un Ekvadorā cilvēki bija tik atsaucīgi, ka šis darbs sniedza patiesu gandarījumu. Vienā no pirmajām reizēm, kad Ekvadorā atrados kalpošanā pa mājām, satiku jaunu, precētu sievieti, kas teica: ”Jā, es gribētu mācīties Bībeli!” Viņa bija pirmā, ar ko Ekvadorā uzsāku Bībeles studijas. Šādi gadījumi aizņēma manas domas un palīdzēja pārāk daudz nedomāt par savām bēdām. Jehova bagātīgi svētīja manu kalpošanu tīrumā. Šķiet, gandrīz ikreiz, kad devos sludināt labo vēsti, es pieredzēju kādu uzmundrinošu gadījumu.
Nav šaubu: tas, ka turpināju pioniera kalpošanu, man bija par svētību. Man bija pienākums, kas jāpilda, un tas ļāva ik dienas paveikt kaut ko noderīgu. Nepagāja ilgs laiks, kad es jau vadīju sešas Bībeles studijas.
Lai paskaidrotu, kādu gandarījumu es gūstu no kalpošanas, ļaujiet man pastāstīt par kādu pusmūža sievieti, kas nesen izrādīja patiešām dziļu atzinību par Bībeles mācībām. Kad es viņai parādīju kādu Rakstu vietu, viņa vispirms gribēja to pilnībā saprast un pēc tam arī izmantot dzīvē. Iepriekš viņa bija dzīvojusi netikumīgi, bet, kad nesen viņai kāds vīrietis izteica priekšlikumu dzīvot kopā, viņa šo piedāvājumu noteikti noraidīja. Viņa man stāstīja, cik laimīga esot jutusies, iestādamās par Rakstos minētajām prasībām, un ka tagad viņa ir ieguvusi sirdsmieru, kādu agrāk nav pazinusi. Šādi Bībeles skolnieki sasilda sirdi un ļauj justies noderīgai.
Saglabāju prieku
Kaut arī mācekļu gatavošana sagādāja lielu prieku, sāpes tik ātri negribēja atkāpties. Tās vēl tagad reizēm uznāk un atkal pāriet. Meita un znots man sniedz nenovērtējamu atbalstu, bet reizēm, kad redzu viņus kopā kādos īpašos dzīves brīžos, zaudējuma sajūta ir vēl jo skaudrāka. Man ļoti pietrūkst mana vīra ne tikai tāpēc, ka mūsu attiecības bija tik tuvas, bet arī tāpēc, ka ļoti daudzās jomās biju no viņa atkarīga. Tas, ka nevaru ar viņu aprunāties, palūgt padomu vai pastāstīt kādu gadījumu no tīruma kalpošanas, manī reizēm rada grūtsirdību un tukšuma sajūtu, ar ko nav viegli cīnīties.
Kas man tādās reizēs palīdz? Es griežos ar dedzīgām lūgšanām pie Jehovas un lūdzu, lai viņš palīdz man domāt par kaut ko citu, kaut ko pozitīvu. (Filipiešiem 4:6—8.) Un viņš patiešām palīdz. Tagad, pēc vairākiem gadiem, es jau spēju runāt par atsevišķiem priecīgiem notikumiem, ko pieredzējām kopā ar Fredu. Acīmredzot es pamazām atlabstu. Tāpat kā psalmu sacerētājs Dāvids, es jūtos, it kā būtu staigājusi pa ’tumšu ieleju’. Bet Jehova bija tur un mierināja mani, un uzticīgie brāļi mani laipni vadīja pa pareizo ceļu.
Ko es esmu iemācījusies
Tā kā Freds vienmēr bija uzņēmies vadību, es nekad nebiju domājusi, ka jebkad spētu darboties patstāvīgi un būt sekmīga. Bet ar Jehovas, manas ģimenes un brāļu palīdzību es to spēju. Kaut kādā ziņā esmu pat stiprāka nekā agrāk. Es griežos pie Jehovas daudz biežāk, nekā to darīju iepriekš, un esmu iemācījusies pati pieņemt lēmumus.
Esmu bezgala priecīga, ka mums bija tie 20 gadi, kurus kopā ar Fredu pavadījām Spānijā, kalpodami vietā, kur sludinātāji bija vairāk nepieciešami. Šajā lietu sistēmā mēs nekad nevaram zināt, kas notiks rīt, tāpēc, manuprāt, ir ļoti svarīgi pēc iespējas labāk kalpot Jehovam un rūpēties par savu ģimeni, kamēr mums šāda iespēja ir. Šie gadi ļoti bagātināja mūsu dzīvi un laulību un — esmu pārliecināta — arī sagatavoja mani tam, lai es spētu izturēt vīra zaudējumu. Tā kā pioniera kalpošana bija kļuvusi par manu dzīves ceļu jau pirms Freda nāves, tā piešķīra manai dzīvei jēgu, kad centos samierināties ar jaunajiem apstākļiem.
Kad Freds nomira, sākumā likās — arī mana dzīve ir beigusies. Bet tā, protams, nebija. Man bija darbs, kas bija jāveic kalpošanā Jehovam, un cilvēki, kam bija nepieciešama palīdzība. Kā gan es būtu varējusi pārtraukt kalpošanu, ja tik daudziem vēl aizvien trūkst zināšanu par patiesību? Un, kā bija apsolījis Jēzus, tas, ka palīdzēju citiem, nāca man pašai par labu. (Apustuļu darbi 20:35.) Tīrumā pieredzētais deva man pamatu jaunām cerībām un jauniem plāniem.
Pirms pāris dienām mani atkal pārņēma pazīstamā vientulības sajūta. Taču, tiklīdz biju atstājusi mājas, lai dotos uz Bībeles studiju, mans noskaņojums uzlabojās. Un, kad pēc divām stundām atgriezos mājās, jutu gandarījumu un jaunus spēkus. Kā ir teicis psalmu sacerētājs, mēs varbūt dažreiz ’ar asarām sējam’, bet tad Jehova svētī mūsu pūles, un mēs ’ar gavilēm pļaujam’. (Psalms 126:5, 6.)
Nesen augstā asinsspiediena dēļ man vajadzēja nedaudz izmainīt savu grafiku, un tagad es kalpoju par pastāvīgo palīgpionieri. Es dzīvoju saturīgu dzīvi, kaut arī nedomāju, ka šajā sistēmā jebkad spēšu pilnībā pārvarēt zaudējuma sāpes. Man ir prieks redzēt, ka visi mani trīs bērni ir pilnas slodzes kalpotāji. Turklāt es ilgojos atkal satikt Fredu jaunajā pasaulē. Esmu pārliecināta, ka viņš būs sajūsmināts, uzzinājis par darbu, ko esmu spējusi paveikt Ekvadorā, — par to, ka mūsu iecerei ir bijuši tik labi augļi.
Es lūdzu, lai arī turpmāk es varētu par savu dzīvi teikt psalmu dziesminieka vārdiem: ”Tiešām, labums un žēlastība mani pavadīs visu manu mūžu, un es palikšu tā Kunga namā vienumēr.” (Psalms 23:6.)
[Attēls 23. lpp.]
Kalpojot Sanlukasā, Lohas provincē (Ekvadora)