Kalpojiet Jehovam ar sirds prieku
”Visi šie lāsti nāks pār tevi.. par to, ka tu neesi kalpojis tam Kungam, savam Dievam, ar prieku nedz arī labā dvēseles noskaņā [”ar līksmi un sirds prieku”, NW].” (5. MOZUS 28:45—47)
1. Kas liecina par to, ka Jehovas kalpotāji ir priecīgi visur, lai kur viņi arī kalpotu?
JEHOVAS kalpotāji ir priecīgi — priecājas gan tie, kas pilda viņa gribu debesīs, gan tie, kas to pilda uz Zemes. Eņģeļi, ”rīta zvaigznes”, priekā dziedāja, kad tika veidota Zeme, un nav šaubu, ka arī tagad miriādes eņģeļu debesīs ar prieku ’pilda Dieva pavēles’. (Ījaba 38:4—7; Psalms 103:20.) Jehovas vienpiedzimušais Dēls bija priecīgs palīgs darbos debesīs un ar prieku pildīja Dieva gribu arī uz Zemes, būdams cilvēks Jēzus Kristus. Turklāt viņš ”sagaidāmā prieka vietā [”dēļ”, NW] krustu ir pacietis, par kaunu nebēdādams, un ir nosēdies Dieva tronim pa labai rokai”. (Salamana Pamācības 8:30, 31; Ebrējiem 10:5—10; 12:2.)
2. No kā bija atkarīgs tas, vai israēlieši piedzīvos svētības vai saņems lāstus?
2 Israēlieši priecājās, kad viņi darīja to, kas patīkams Dievam. Bet kas notika, ja viņi neklausīja Dievam? Viņiem bija dots brīdinājums: ”[Lāsti] lai tavā atcerē paliek kā zīmes un kā brīnumi, gan tev pašam, gan arī taviem pēcnācējiem uz mūžīgiem laikiem par to, ka tu neesi kalpojis tam Kungam, savam Dievam, ar prieku nedz arī labā dvēseles noskaņā [”ar līksmi un sirds prieku”, NW], kad tev visas lietas bija pārpārim. Un tādēļ tu kalposi saviem ienaidniekiem, ko tas Kungs tev uzsūtīs, izsalkumā un slāpēs, kailumā un visu lietu trūkumā; un Viņš liks dzelzs jūgu tev tavā kaklā, kamēr Viņš tevi iznīcinās.” (5. Mozus 28:45—48.) Svētības un lāsti skaidri parādīja, kas ir un kas nav Jehovas kalpotāji. Vēl šie lāsti apstiprināja to, ka pret Dieva principiem un nodomiem nedrīkst izturēties ne vieglprātīgi, ne arī nicīgi. Tā kā israēlieši atteicās uzklausīt Jehovas brīdinājumu par izpostīšanu un trimdu, Jeruzāleme kļuva ”par lāsta vārdu visām zemes tautām”. (Jeremijas 26:6.) Tāpēc klausīsim Dievam un baudīsim viņa labvēlību. Prieks ir viena no daudzajām Dieva svētībām, ko izjūt dievbijīgie.
Kā kalpot ar ”sirds prieku”
3. Kas ir simboliskā sirds?
3 Jehova vēlējās, lai israēlieši viņam kalpotu ”ar līksmi un sirds prieku”. Tas pats attiecas uz Dieva kalpotājiem mūsdienās. Līksmot nozīmē ’būt līksmam, priecīgam’. Svētajos rakstos gan ir minēta sirds — viens no mūsu orgāniem —, taču tā nedomā un nespēj spriest. (2. Mozus 28:30.) Tās pamatfunkcija ir pārsūknēt asinis, kas baro organisma šūnas. Bet visbiežāk Bībelē tomēr tiek runāts par sirdi pārnestā nozīmē, un ar to tiek apzīmēts ne tikai mīlestības, pamudinājumu un saprāta avots. Ir teikts, ka tā simbolizē ”centru vispārinātā nozīmē, iekšieni un tātad iekšējo cilvēku, kas sevi izpauž visā savā daudzveidīgajā darbībā, savās vēlmēs, jūtās, emocijās, kaislībās, mērķos, savās domās, uztverē, iztēlē, savā gudrībā, zināšanās, prasmē, savos uzskatos un savos spriedumos, savā atmiņā un savā apziņā.” (Journal of the Society of Biblical Literature and Exegesis, 1882, 67. lpp.) Mūsu simboliskā sirds ir saistīta ar jūtām un emocijām, arī ar prieku. (Jāņa 16:22.)
4. Kas var palīdzēt, lai mēs kalpotu Dievam Jehovam ar sirds prieku?
4 Kas var palīdzēt, lai mēs kalpotu Jehovam ar sirds prieku? Palīdzēt var tas, ka mums ir pozitīva un atzinīga attieksme pret svētībām un priekšrocībām, ko Dievs mums devis. Piemēram, mēs varam ar prieku pārdomāt, kāda tā ir privilēģija — kalpot patiesajam Dievam. (Lūkas 1:74.) Ar to ir saistīta vēl viena privilēģija — nest Jehovas vārdu un būt viņa lieciniekiem. (Jesajas 43:10—12.) Savukārt tam mēs varam pievienot prieku, ko mums dod apziņa, ka, paklausot Dieva Rakstos teiktajam, mēs darām to, kas viņam patīkams. Un kāds gan prieks ir atspoguļot garīgo gaismu, tādā veidā palīdzot daudziem iznākt no tumsas! (Mateja 5:14—16; salīdzināt 1. Pētera 2:9.)
5. Kas ir Dievam patīkama prieka avots?
5 Taču, lai kalpotu Jehovam ar sirds prieku, nepietiek vienīgi ar pozitīvu domāšanu. Ir labi, ja mums ir pozitīva attieksme. Bet Dievam patīkams prieks nav kaut kas tāds, ko mēs izveidojam, attīstīdami raksturu. Tas ir Jehovas gara auglis. (Galatiešiem 5:22, 23.) Ja mums nav šī prieka, iespējams, kaut kas ir jāmaina, lai izvairītos no domāšanas vai rīcības, kas nav saskaņā ar Rakstiem un varētu apbēdināt Dieva garu. (Efeziešiem 4:30.) Bet mēs esam veltījušies Jehovam, un tāpēc nebažīsimies par to, ka reizēm mūsu sirdī nav prieka, un nedomāsim, ka tas liecina par Dieva nelabvēlību pret mums. Mēs esam nepilnīgi un izjūtam sāpes, bēdas un reizēm pat krītam depresijā, bet Jehova mūs saprot. (Psalms 103:10—14.) Tāpēc lūgsim, lai viņš mums dod savu svēto garu, un paturēsim prātā, ka tā augli, prieku, dod Dievs. Mūsu mīlošais debesu Tēvs atbildēs uz šādām lūgšanām un dos mums iespēju kalpot ar sirds prieku. (Lūkas 11:13.)
Kad prieka nav
6. Kas būtu jādara, ja mēs kalpojam Dievam bez prieka?
6 Ja kalpojam bez prieka, mēs pamazām varam zaudēt dedzīgumu kalpošanā Jehovam vai pat izrādīties viņam neuzticīgi. Tātad būtu saprātīgi ar pazemību un lūgšanām pārdomāt, kādi ir mūsu kalpošanas motīvi, un tad izmainīt to, kas maināms. Lai mums būtu Dieva dotais prieks, mums jākalpo Jehovam aiz mīlestības un no visas sirds, no visas dvēseles un no visa prāta. (Mateja 22:37.) Mūsu kalpošanā nedrīkst būt sacensības gara, jo Pāvils rakstīja: ”Ja dzīvojam garā, tad arī staigāsim garā. Nedzīsimies pēc tukša goda, cits citu izaicinādami, cits citu apskauzdami.” (Galatiešiem 5:25, 26.) Mums nebūs patiesa prieka, ja kalposim tādēļ, lai būtu pārāki par citiem vai saņemtu uzslavas.
7. Kā mēs varam atjaunot sirds prieku?
7 Mēs gūstam prieku, īstenojot savu veltīšanos Jehovam. Kad mēs tikko bijām veltījušies Dievam, mēs dedzīgi uzsākām kristiešu gaitas. Mēs studējām Svētos rakstus un regulāri piedalījāmies sapulcēs. (Ebrējiem 10:24, 25.) Mēs guvām prieku, piedaloties kalpošanā. Bet ko darīt, ja prieks ir mazinājies? Tam, ka mēs piedalāmies patiešām visā, kas saistīts ar kristiešu dzīvi: studējam Bībeli, apmeklējam sapulces, piedalāmies kalpošanā, būtu jādod mūsu dzīvei garīga stabilitāte un jāatjauno gan mīlestība, kāda mums bija sākumā, gan arī sākotnējais sirds prieks. (Atklāsmes 2:4.) Tad mēs nelīdzināsimies tiem, kas mēdz būt drūmi un kam bieži ir vajadzīga garīga palīdzība. Draudzes vecākie labprāt vēlas mums palīdzēt, bet sava veltīšanās Dievam mums jāīsteno pašiem. Neviens to nevar izdarīt mūsu vietā. Tāpēc izvirzīsim sev mērķi ievērot normālu, kristiešu pienākumiem atbilstošu dzīves ritmu, lai varētu īstenot savu veltīšanos Jehovam un gūt patiesu prieku.
8. Kāpēc tīra sirdsapziņa ir tik svarīga, ja mēs vēlamies būt priecīgi?
8 Ja vēlamies, lai mums būtu prieks, kas ir Dieva gara auglis, mums ir nepieciešama tīra sirdsapziņa. Kamēr Israēla ķēniņš Dāvids centās slēpt izdarīto grēku, viņš bija nelaimīgs. Viņš pat jutās tā, it kā viņa dzīvība izgarotu, un varbūt bija fiziski saslimis. Kāds gan atvieglojums nāca, kad viņš nožēloja izdarīto un atzina savu vainu! (Psalms 32:1—5.) Mēs nevaram būt priecīgi, ja slēpjam kādu nopietnu grēku. Šāda slēpšana var padarīt mūsu dzīvi ļoti nemierīgu. Un tāda dzīve, protams, nedod nekādu prieku. Turpretī atzīšanās un nožēla dod atvieglojumu un atjauno priecīgu garu. (Salamana Pamācības 28:13.)
Gaidīt un būt priecīgiem
9., 10. a) Kāds apsolījums tika dots Ābrahāmam, un kāds bija viņa ticības un prieka pārbaudījums? b) Ko labu mēs varam gūt no Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba piemēra?
9 Viens ir priecāties, kad mēs pirmo reizi uzzinām par Dieva nodomiem, bet pavisam kas cits — palikt priecīgam, gadiem ejot. To var paskaidrot ar uzticīgā Ābrahāma piemēru. Kad viņš, pildīdams Dieva pavēli, grasījās upurēt savu dēlu Īzāku, eņģelis viņam nodeva šādu vēsti: ”Es esmu pie sevis zvērējis, saka tas Kungs, — tāpēc ka tu tā esi darījis un savu dēlu, savu vienīgo, neesi taupījis, — ka es svētīdams tevi svētīšu un vairodams vairošu tavu dzimumu, it kā debess zvaigznes un kā smiltis, kas ir jūrmalā, un tavs dzimums iemantos tavu ienaidnieku vārtus. Un iekš tavas sēklas visas tautas virs zemes taps svētītas, tāpēc ka tu manai balsij esi paklausījis.” (1. Mozus 22:15—18, LB-26.) Nav šaubu, ka Ābrahāms bija bezgala priecīgs par šo apsolījumu.
10 Ābrahāms, iespējams, gaidīja, ka Īzāks būs ’sēkla’ jeb ”dzimums”, ar kuru atnāks apsolītās svētības. Taču gadi gāja, un ar Īzāka starpniecību nekas īpaši brīnišķīgs netika paveikts; tas varēja kļūt par pārbaudījumu kā Ābrahāma, tā arī viņa ģimenes ticībai un priekam. Dievs atgādināja doto apsolījumu Īzākam un vēlāk viņa dēlam Jēkabam; šie atgādinājumi viņiem lika pārliecināties, ka Dzimums parādīsies vēl tikai nākotnē, un tas savukārt viņiem palīdzēja saglabāt ticību un prieku. Lai gan Ābrahāms, Īzāks un Jēkabs nomira, neredzējuši Dieva apsolījumu piepildīšanos, viņi tomēr nebija drūmi Jehovas kalpotāji. (Ebrējiem 11:13.) Arī mēs varam turpināt kalpošanu Jehovam ar ticību un prieku, gaidīdami, kad piepildīsies viņa apsolījumi.
Prieks arī vajāšanās
11. Kāpēc mēs varam būt priecīgi arī vajāšanās?
11 Mēs, Jehovas kalpotāji, varam kalpot Jehovam ar sirds prieku pat tad, ja ciešam no vajāšanām. Jēzus nosauca par laimīgiem tos, kas tiek vajāti viņa dēļ, un apustulis Pēteris teica: ”Tā kā nu jums ir daļa pie Kristus ciešanām, priecājieties, lai jūs arī, viņam godībā parādoties, varētu līksmoties un priecāties. Ja jūs nievā Kristus vārda dēļ, svētīgi jūs esat! Jo apskaidrošanas un Dieva gars dus uz jums.” (1. Pētera 4:13, 14; Mateja 5:11, 12.) Ja tu panes vajāšanas un ciet taisnīgas rīcības dēļ, Jehova tev dod savu garu un ar atzinību vēro tavu rīcību, un tas, bez šaubām, veicina prieku.
12. a) Kāpēc mēs varam būt priecīgi ticības pārbaudījumos? b) Kas ir galvenais, ko var iemācīties no gadījuma ar kādu trimdā nonākušu levītu?
12 Mēs varam būt priecīgi ticības pārbaudījumos, jo Dievs ir mūsu Patvērums. Tas ir skaidri redzams 42. un 43. psalmā. Mums nezināmu iemeslu dēļ kāds levīts bija nonācis trimdā. Viņam bija tik ļoti grūti bez kalpošanas Dieva svētnīcā, ka viņš jutās kā izslāpis briedis, kas tiecas pēc ūdens sausā un neauglīgā apvidū. Levīts bija izslāpis jeb noilgojies pēc Jehovas un pēc privilēģijas pielūgt Dievu viņa svētnīcā. (Psalms 42:2, 3.) Tam, ko pieredzēja šis trimdinieks, būtu jāvairo mūsu pateicība par iespēju biedroties ar cilvēkiem Jehovas tautā. Ja vajāšanu dēļ mēs atrodamies apcietinājumā vai kāda līdzīga situācija uz laiku liedz iespēju būt kopā ar viņiem, domāsim par pagātnē pieredzēto prieku, ko kopīgi baudījām svētajā kalpošanā, lūgsim, lai Dievs dod izturību, ’cerēsim uz Dievu’ un gaidīsim, kad viņš dos mums iespēju atkal regulāri darboties kopā ar viņa kalpotājiem. (Psalms 42:5, 6, 12; 43:3—5.)
Kalpojiet Jehovam ar prieku
13. Kā Psalms 100:1, 2 parāda, ka priekam ir jāraksturo mūsu kalpošana?
13 Priekam ir jāraksturo mūsu kalpošana. Tas tika parādīts pateicības dziesmā, kad psalmu sacerētājs dziedāja: ”Gavilējiet tam Kungam, visas pasaules zemes! Kalpojiet tam Kungam ar prieku, nāciet Viņa vaiga priekšā ar gavilēm!” (Psalms 100:1, 2.) Jehova ir ”laimīgs Dievs” un vēlas, lai viņa kalpotāji rod prieku, īstenojot savu veltīšanos viņam. (1. Timotejam 1:11, NW.) Cilvēkiem no visām tautām ir jālīksmo par Jehovu, un mūsu paustajam slavinājumam jābūt spēcīgam, kā uzvarošas armijas gavilēm. Tā kā kalpošana Dievam dod mums spirdzinājumu, tai vajadzētu būt saistītai ar lielu prieku. Tāpēc psalmu dziesminieks mudināja cilvēkus nākt Dieva priekšā ”ar gavilēm”.
14., 15. Kā Psalms 100:3—5 ir attiecināms uz Jehovas priekpilno tautu mūsdienās?
14 Psalmu dziesminieks piebilda: ”Atzīstiet, ka tas Kungs ir Dievs, Viņš mūs ir darījis, un ne mēs paši, par savu tautu un par savas ganības avīm.” (Psalms 100:3.) Tāpēc ka Jehova ir mūsu Radītājs, mēs piederam viņam, gluži tāpat kā ganam pieder aitas. Dievs par mums tik labi rūpējas, ka mēs ar pateicību viņu cildinām. (Psalms 23.) Vēl psalmu sacerētājs par Jehovu dziedāja šādus vārdus: ”Ieeita pa Viņa vārtiem ar pateikšanu, Viņa pagalmos ar teikšanu! Pateicieties Viņam, slavējiet Viņa vārdu! Jo tas Kungs ir laipnīgs, Viņa žēlastība paliek mūžīgi, un Viņa patiesība pastāv uz radu radiem.” (Psalms 100:4, 5.)
15 Mūsdienās priekpilni cilvēki no visām tautām ienāk Jehovas svētnīcas pagalmos, lai viņam pateiktos un viņu slavētu. Vienmēr runādami labu par Jehovu, mēs ar prieku svētījam Dieva vārdu, un viņa izcilās īpašības mūs mudina viņu slavēt. Dievs ir labs pilnīgi visā, un uz viņa žēlastību jeb līdzjūtīgo attieksmi pret saviem kalpotājiem vienmēr var paļauties, jo tā būs nemainīga mūžīgi. ”Uz radu radiem” Jehova uzticīgi izrāda savu mīlestību pret tiem, kas pilda viņa gribu. (Romiešiem 8:38, 39.) Tāpēc mums, protams, ir pamatots iemesls kalpot Jehovam ar prieku.
Esiet priecīgi savā cerībā
16. Par kādu cerību un kādām izredzēm kristieši var priecāties?
16 Pāvils rakstīja: ”[Esiet] priecīgi cerībā.” (Romiešiem 12:12.) Garā svaidītie Jēzus Kristus sekotāji priecājas par viņiem doto brīnišķīgo cerību — iespēju saņemt nemirstību un dzīvot debesīs —, ko Dievs ir darījis iespējamu ar sava Dēla palīdzību. (Romiešiem 8:16, 17; Filipiešiem 3:20, 21.) Arī kristiešiem, kas cer dzīvot mūžīgi paradīzē uz Zemes, ir pamats priecāties. (Lūkas 23:43.) Visiem uzticīgajiem Jehovas kalpotājiem ir iemesls priecāties par Ķēniņvalsts cerību, jo viņi būs vai nu šīs debesu valdības sastāvā, vai arī dzīvos tās īpašumos uz Zemes. Cik gan daudz prieka rada šāda svētība! (Mateja 6:9, 10; Romiešiem 8:18—21.)
17., 18. a) Kas tika iepriekš pateikts Jesajas 25:6—8? b) Kā šis Jesajas pravietojums piepildās tagad, un kā piepildīsies nākotnē?
17 Par priekpilnu nākotni, kas gaida paklausīgo cilvēci, pravietoja arī Jesaja. Viņš rakstīja: ”Tas Kungs Cebaots sarīkos uz šā kalna visām tautām lepnu mielastu, — mielastu ar vecu vīnu, ar trekniem ēdieniem, ar ilgi taupītu un labi nogulējušos vīnu. Un Viņš liks izzust šai kalnā tam ārējās čaulas plīvuram, kuŗā tērptas visas tautas, un tai segai, kas pārklāta pār visām tautām. Nāvi Viņš izdeldēs uz mūžīgiem laikiem, un Dievs tas Kungs nožāvēs visas asaras no ļaužu vaigiem un liks izzust savas tautas negodam visā zemes virsū, jo tas Kungs to tā noteicis.” (Jesajas 25:6—8.)
18 Garīgās dzīres, kurās mēs, būdami Jehovas kalpotāji, piedalāmies, ir patiesi priecīgs mielasts. Mēs esam prieka pārpilni; mēs dedzīgi kalpojam Dievam un ar prieku gaidām mielastu tiešā nozīmē, ko viņš ir apsolījis mums dot jaunajā pasaulē. (2. Pētera 3:13.) Pamatodamies uz Jēzus upuri, Jehova iznīcinās ’to segu’, kas pārklāta pār cilvēci Ādama grēka dēļ. Kāds prieks būs redzēt, ka grēks un nāve ir iznīcināti! Cik iepriecinoši būs sagaidīt atpakaļ mums mīļus cilvēkus, kuri tiks celti augšā, redzēt, ka ir izzudušas asaras, un dzīvot uz Zemes, kas būs paradīze un kur Jehovas tauta vairs netiks ienīsta; tā būs devusi Dievam iespēju atbildēt lielajam nievātājam — Sātanam Velnam! (Salamana Pamācības 27:11.)
19. Kā mums būtu jāatsaucas uz to, ko Jehova piedāvā mums — saviem lieciniekiem?
19 Vai zināšanas par to, ko Jehova darīs savu kalpotāju labā, tev neliek būt priecīgam un pateicīgam? Jā, šādas brīnišķīgas izredzes vairo mūsu prieku! Un šīs svētīgās cerības dēļ mēs domājam par mūsu laimīgo, mīlošo, devīgo Dievu ar izjūtām, kas līdzīgas šajos vārdos aprakstītajām: ”Redzi, tas ir mūsu Dievs, mēs paļāvāmies uz Viņu, ka Viņš mūs izglābs! Tas ir tas Kungs, uz Viņu mēs cerējām! Priecāsimies un līksmosimies par Viņa žēlastību!” (Jesajas 25:9.) Nostiprināsim pamatīgi prātā mūsu lielisko cerību un centīsimies darīt visu iespējamo, lai kalpotu Jehovam ar sirds prieku.
Kā tu atbildētu?
◻ Kā mēs varam kalpot Jehovam ar ”sirds prieku”?
◻ Ko mēs varam darīt, ja mūsu kalpošanā nav prieka?
◻ Kāpēc Jehovam paklausīgie cilvēki var būt priecīgi arī vajāšanās?
◻ Kādu iemeslu dēļ mēs varam priecāties par savu cerību?
[Attēli 27. lpp.]
Piedalīšanās visā, kas saistīts ar kristiešu dzīvi, vairos mūsu prieku