Ievērosim Dieva pavēles, tad mēs dzīvosim!

JĀZEPS, patriarha Jēkaba dēls, bija jauns un gudrs, ”skaists augumā un glīts izskatā”. Viņa saimnieka Potifara sieva — baudkāra un pārdroša sieviete — viņu bija iekārojusi un visādi mēģināja pavest. ”Kādu dienu, kad viņš bija ienācis namā, lai padarītu savu darbu, un neviens cilvēks no nama ļaudīm negadījās klāt, viņa sagrāba to pie viņa drēbēm, sacīdama: ”Guli ar mani.” Bet viņš atstāja savas drēbes tās rokās, bēga un izskrēja ārā.”a (1. Mozus 39:1—12.)

Ne visi cilvēki līdzīgās situācijās ir spējīgi pretoties kārdinājumam. To nespēja kāds jauneklis, kuru reiz vēlu vakarā vēroja Salamans — senās Izraēlas ķēniņš. Netiklas sievietes pavedināts, jauneklis tai tūlīt sekoja ”kā vērsis, ko ved uz kaušanu”. (Salamana Pamācības 7:21, 22.)

Kristiešiem ir teikts: ”Bēdziet no netiklības!” (1. Korintiešiem 6:18, JD.) Timotejam, kas bija gados jauns Kristus māceklis, Pāvils rakstīja: ”Bēdz no jaunekļa iekārībām.” (2. Timotejam 2:22.) No situācijām, kas var veicināt netiklu rīcību, mums jābēg tāpat, kā Jāzeps bēga no Potifara sievas. Lai saglabātu stingru apņemšanos izvairīties no šādām situācijām, ir noderīgi ņemt vērā padomus, kas doti Salamana Pamācību grāmatas 7. nodaļā. Šajā nodaļā Salamans ne tikai izsaka pamācības, kas mūs pasarga no netiklu cilvēku viltībām, bet arī uzskatāmi parāda, kādi ir viņu viltīgie paņēmieni. Salamans sīki apraksta, ar kādiem paņēmieniem izlaidīga sieviete pavedina kādu jaunekli.

”Piesien manus likumus pie saviem pirkstiem!”

Ķēniņš vispirms dod tēvišķu padomu: ”Mans dēls, iegaumē manus vārdus un saglabā sevī dzīvus manus baušļus! Ja tu paturēsi savā atmiņā dzīvus manus baušļus un ja tu glabāsi manus likumus kā savu acuraugu, tad tu dzīvosi!” (Salamana Pamācības 7:1, 2.)

Vecākiem, it īpaši tēviem, Dievs ir uzticējis pienākumu mācīt bērniem viņa noteiktās normas, kas palīdz atšķirt, kas ir labs un kas — slikts. Mozus mudināja tēvus, sacīdams: ”Lai šie vārdi, ko es tev šodien pavēlu, tev paliek ierakstīti tavā sirdī. Un atgādini tos saviem bērniem un runā tos sēžot savā namā un pa ceļu ejot, guļoties un ceļoties.” (5. Mozus 6:6, 7.) Savukārt apustulis Pāvils rakstīja: ”Tēvi, nekaitinait savus bērnus, bet audzinait un pamācait tos būt paklausīgiem Tam Kungam.” (Efeziešiem 6:4.) Tātad bērniem jāsaņem no vecākiem un ”jāsaglabā sevī” atgādinājumi, pavēles un likumi, kas lasāmi Dieva vārdos — Bībelē.

Bērnu audzināšanā ir svarīgi arī noteikt ģimenes ”iekšējos likumus”, kas nāk par labu visiem ģimenes locekļiem. Šie likumi nevar būt vienādi visās ģimenēs, jo tie ir atkarīgi no katras ģimenes vajadzībām. Vecāku pienākums ir noteikt tādu kārtību, kāda ir vislabākā viņu ģimenei, un, nosakot šo kārtību, vecāki rīkojas, mīlestības vadīti. Bērniem jāievēro vecāku noteiktie likumi un jāņem vērā pamācības, ko vecāki viņiem dod, pamatojoties uz Svētajiem rakstiem. Vecāku norādījumi bērniem jāpilda ļoti apzinīgi — jāizturas pret tiem kā pret ”savu acuraugu”. Ja bērni tā dara, viņi pasarga sevi no nelaimēm, ko sagādā Jehovas noteikto normu neievērošana, un saglabā savu dzīvību.

”Piesien tos [manus likumus] pie saviem pirkstiem, uzraksti tos uz savas sirds plāksnes!” (Salamana Pamācības 7:3.) Līdzīgi pirkstiem, ko mēs pastāvīgi redzam un izmantojam ikdienā, pamācības, kuras, pamatojoties uz Bībeli, mums dod vecāki vai kuras mēs saņemam, paši studējot Bībeli, mums vienmēr jāpatur prātā un jāizmanto visā, ko mēs darām. Uzzinātie likumi mums jāuzraksta ”uz savas sirds plāksnes”, lai tie dziļi iegultos mūsu sirdī.

Apzinādamies, cik svarīga ir gudrība un sapratne, ķēniņš izsaka pamudinājumu: ”Uzrunā gudrību, sacīdams: ”Tu esi mana māsa!” Un nosauc atziņu [”sapratni”, NW] par savu draudzeni.” (Salamana Pamācības 7:4.) Gudrība ir prasme pareizi izmantot zināšanas, ko mums dod Dievs, un pret gudrību mums jāizturas kā pret mīļotu māsu. Sapratne ir spēja saskatīt jautājuma būtību un tajā iedziļināties, aptverot saistību starp atsevišķām detaļām un izprotot to kopumā. Ar sapratni mums jābūt tuvos draugos.

Kādēļ mums jāņem vērā Bībeles padomi un jābūt draugos ar gudrību un sapratni? Atbilde uz šo jautājumu ir lasāma Salamana vārdos: ”Ka tu sevi pasargi no svešas sievas, no svešinieces ar mīkstiem vārdiem.” b (Salamana Pamācības 7:5, LB-26.) Tātad gudrība un sapratne mūs pasarga no netiklu cilvēku piedāvājumiem un pierunāšanas.

Jauneklis satiek viltīgu sievieti

Izraēlas ķēniņš apraksta kādu notikumu, ko viņš pats reiz vērojis: ”Lūk, es skatījos pa sava nama logu cauri sētas skadriņiem [”caur saviem skadriņiem”, LB-26] un noraudzījos jaunajos nejēgās, un starp jaunajiem zēniem manu uzmanību saistīja kāds neprātīgs jauneklis, kas pagāja garām zināmam ielas stūrim un novirzījās uz ceļu gar viņas māju vakara krēslā, kad jau bija satumsis un gandrīz jau iestājusies nakts.” (Salamana Pamācības 7:6—9.)

Salamans raugās pa logu caur skadriņiem jeb koka režģi, kas droši vien rotāts skaistiem kokgriezumiem. Pilsētas ielās pamazām sabiezē krēsla, un Salamans pamana kādu jaunekli, kas ir sevišķi neaizsargāts. Tas ir ”neprātīgs jauneklis”, kam trūkst spriestspējas un sapratnes. Jauneklis laikam labi zina, kur viņš atrodas un kas viņu sagaida. Jauneklis atrodas uz ceļa, kas ved uz ”viņas māju”. Kas ir ”viņa”? Kas šai sievietei padomā?

Ķēniņš turpina vērot: ”Raugi, viņa priekšā parādās sieva greznā netikles tērpā, viltīga savā sirdī, trakulīga, palaidnīga un nesavaldīga, tā ka viņas kājas nevar viņas namā mieru atrast. Brīžiem viņa ir vienkārši ārā, mājas priekšā, brīžiem klejo pa ielu un glūn gar visiem stūriem.” (Salamana Pamācības 7:10—12.)

Pēc sievietes ārējā izskata tūlīt var pateikt, kas viņa ir. (1. Mozus 38:14, 15.) Viņa ir ģērbusies uzkrītoši un nepiedienīgi, kā parasti ģērbjas prostitūtas. Viņas sirdī mīt viltība, viņa ir trakulīga, nesavaldīga, pļāpīga, stūrgalvīga, skaļa, pašpārliecināta, nekaunīga un izaicinoša. Šai sievietei netīk palikt mājās, viņa labāk staigā pa ielām un meklē izdevīgu gadījumu, lai iegūtu to, pēc kā viņa kāro. Jauneklis, ko vēro Salamans, ir tieši tas, ko viņai vajag.

”Viņa pārliecināja viņu ar saviem daudzajiem vārdiem”

Salamans ir kļuvis par liecinieku tam, kā jauneklis satiek netiklu sievieti, kam prātā viltīgs nodoms. Viņš stāsta, kas notiek tālāk: ”Viņa panāk jaunekli, nekautrīgi noskūpsta jaunekli un saka viņam: ”Es šodien nokārtoju par sevi pateicības ziedojuma nodevu saskaņā ar savu solījumu. Tāpēc es esmu arī izgājusi, lai tevi sastaptu, lai redzētu tavu vaigu, un nu es esmu tevi atradusi.”” (Salamana Pamācības 7:13—15.)

Netiklās sievietes valoda ir ļoti viltīga. Viņa runā nekautrīgi un pārliecinoši. Viss, ko viņa saka, ir rūpīgi pārdomāts, lai pavedinātu jaunekli. Pieminēdama pateicības upuri, ko viņa nesusi saskaņā ar savu solījumu, svešiniece vēlas radīt iespaidu, ka viņa augstu vērtē tikumību un garīgas vērtības. Kad Jeruzalemes templī tika nesti pateicības jeb kopības upuri, cilvēki ziedoja gaļu, miltus, eļļu un vīnu. (3. Mozus 19:5, 6; 22:21; 4. Mozus 15:8—10.) Daļu no kopības upurim ziedotajiem produktiem upurētājs varēja paturēt sev un savas ģimenes locekļiem, tātad sieviete liek jauneklim saprast, ka viņas mājā ir daudz ēdienu un dzērienu. Tas nozīmē, ka jauneklis varēs ļoti patīkami pavadīt laiku kopā ar viņu. Viņa apgalvo, ka esot iznākusi no mājām, lai sastaptu tieši šo jaunekli. Cik aizkustinoši! (Tiesa gan, ne visai ticami.) Kāds Bībeles speciālists par to izteicās šādi: ”Taisnība, viņa bija devusies kādu meklēt, bet vai viņa tiešām meklēja šo jauno cilvēku? Tikai muļķis, tāds kā šis, varēja tam noticēt.”

Lai gan jaunekli jau ir savaldzinājis sievietes izskats, iekārdinājuši viņas glaimi, maigais apskāviens un skūpsts, viņa tomēr turpina jaunekli pavedināt, sacīdama: ”Es esmu izrotājusi jo skaisti savu gultu ar raibām ēģiptiešu segām un grezniem pārklājiem. Es esmu izsmidzinājusi savu guļasvietu ar mirrēm un alvejām un apbirdinājusi to ar kanēļa smelkni.” (Salamana Pamācības 7:16, 17.) Viņa ir uzklājusi gultai krāsainu, Ēģiptē darinātu veļu un iesmaržinājusi to ar izsmalcinātām smaržvielām, kas pagatavotas no mirrēm, alvejas un kanēļa.

”Nāc, lai iegrimstam saldkāres priekos līdz pašam rītam un izbaudām mīlestību līdz pašiem apslēptākiem tās dziļumiem!” aicina sieviete. Tātad tās nebūs tikai patīkamas vakariņas divatā — viņa sola jauneklim juteklisku baudu. Jauneklim šāds piedāvājums šķiet vairāk nekā vilinošs. Lai vēl vairāk iekārdinātu jaunekli, viņa saka: ”Mana vīra nav mājās, viņš ir devies tālā ceļā; viņš ir paņēmis sev līdzi savu naudas maisu, viņš atgriezīsies tikai uz svētkiem.” (Salamana Pamācības 7:18—20.) Viņus neviens netraucēs, apgalvo svešiniece, jo vīrs ir devies kārtot savus darījumus un tik drīz neatgriezīsies. Sieviete neapšaubāmi ir labi apguvusi jaunu cilvēku pavedināšanas mākslu. ”Viņa pārliecināja viņu ar saviem daudzajiem vārdiem un pakļāva viņu sev ar savu mīksto mēli.” (Salamana Pamācības 7:21.) Lai atteiktos no tik kārdinoša piedāvājuma, bija vajadzīga tāda morālā stāja, kāda bija Jāzepam. (1. Mozus 39:9, 12.) Vai jauneklim, ko vēroja Salamans, bija šāda morālā stāja?

”Kā vērsis, ko ved uz kaušanu”

”Viņš seko viņai tūliņ pa pēdām kā vērsis, ko ved uz kaušanu,” raksta Salamans, ”vai arī kā trakais, kas ļaujas uzmest sev valgu, ar kuru to saista un savalda, kamēr kāda bulta pāršķeļ viņa sirdi; līdzīgi putnam viņš steidzas uz ķeramo sprostu un nezina, ka tas maksā viņam dzīvību.” (Salamana Pamācības 7:22, 23.)

Vilinājums ir pārāk liels, lai jauneklis tam pretotos. Viņš nespēj domāt saprātīgi un seko sievietei kā ”vērsis, ko ved uz kaušanu”. Tāpat kā sasaistīts cilvēks nevar izbēgt no soda, tā šis jauneklis neizbēgami tiek ievilināts grēkā. Viņš nesaprot, kādas briesmas viņam draud, kamēr ”bulta pāršķeļ viņa sirdi”, tas ir, kamēr viņš gūst ievainojumu, kas viņam var maksāt dzīvību. Jauneklim var draudēt nāve, ja viņš saslims ar kādu smagu slimību.c Taču tā var būt arī nāve garīgā ziņā. Lielais grēks pret Dievu var ietekmēt jaunekļa personību un visu turpmāko dzīvi. Tāpēc Salamans raksta, ka jauneklis steidzas pretī nāvei kā putns, kas lido uz ķeramo sprostu.

”Neļaujies ievilināt sevi viņas gaitās”

Lai cilvēki mācītos no šī gadījuma, gudrais ķēniņš raksta: ”Esiet uzmanīgi pret mani, mani bērni, un ievērojiet labi manas mutes vārdus! Lai tava sirds nenovirzās uz netikles ceļu, un neļaujies ievilināt sevi viņas gaitās! Jo daudzus viņa ir nāvīgi ievainojusi un gar zemi gāzusi, un daudz vareno viņa ir nogalinājusi. Viņas nams ir sākums ceļam uz pazušanu, un pa to noiet drūmajos nāves mājokļos.” (Salamana Pamācības 7:24—27.)

Salamans stingri iesaka vairīties no netiklu cilvēku ceļiem, lai mēs nezaudētu dzīvību. (Salamana Pamācības 7:2.) Šis padoms noteikti ir aktuāls arī mūsdienās. Mums jāvairās no vietām, kur bieži var sastapt cilvēkus, kas cenšas citus pavedināt. Vai būtu saprātīgi iet uz šādām vietām un pārbaudīt, kādi ir netiklu cilvēku viltīgie paņēmieni? Vai mēs tad nelīdzinātos ”neprātīgajam jauneklim”, kas pats devās pie ”svešas sievas”?

”Svešā sieva”, ko redzēja ķēniņš, pavedināja jaunekli, piedāvādama viņam ”izbaudīt mīlestību”. Daudzi jauni cilvēki — it sevišķi meitenes — ir pavedināti tieši tādā pašā veidā. Bet vai tad, ja cilvēks mēģina kādu pavedināt, viņš to tiešām mīl? Vai drīzāk viņš nedomā tikai par savas egoistiskās iekāres apmierināšanu? Vai vīrietis, kas patiesi mīl sievieti, mudinās viņu pārkāpt kristīgās normas un rīkoties pretrunā ar viņas sirdsapziņu? ”Lai tava sirds nenovirzās” uz šādu rīcību, aicina Salamans.

Pavedēja vārdi parasti ir veikli un labi pārdomāti, bet mēs varam redzēt, kas aiz tiem slēpjas, ja esam draugos ar gudrību un sapratni. Mēs pasargāsim sevi, ja vienmēr paturēsim prātā Jehovas pavēles. Ievērosim Dieva baušļus, tad mēs dzīvosim mūžīgi! (1. Jāņa 2:17.)

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēli 29. lpp.]

Kāda ir tava attieksme pret vecāku prasībām?

[Attēls 31. lpp.]

Ievērot Dieva likumus nozīmē saglabāt savu dzīvību