”Gudrais novēro un pārbauda savus soļus”

GUDRS cilvēks prot atrisināt dažādus jautājumus, viņam ir labi attīstīta domāšana, viņš labi uztver un saprot, un viņš ir prātīgs un apdomīgs. Gudrs cilvēks nerīkojas negodīgi un viltīgi. ”Gudrs visu dara ar prātu,” rakstīts Salamana Pamācību grāmatas 13. nodaļas 16. pantā. Gudrība patiešām ir tāda īpašība, pēc kuras ir vērts tiekties.

Kā rīkoties gudri ikdienas dzīvē? Kā par gudrību var liecināt mūsu lēmumi, izturēšanās pret citiem un rīcība dažādās situācijās? Ko gūst gudri cilvēki? No kādām nelaimēm viņi izvairās? Senās Izraēlas ķēniņš Salamans deva vērtīgas atbildes uz šiem jautājumiem, kā var lasīt Salamana Pamācību grāmatas 14. nodaļā, no 12. līdz 25. pantam.a

Gudri izvēlēties savu ceļu

Lai izdarītu gudru izvēli un sasniegtu vēlamo, noteikti ir vajadzīga spēja atšķirt labu no ļauna. Bībelē ir lasāms brīdinājums: ”Dažam kāds ceļš labi patīk, bet beidzot tas viņu tomēr noved nāvē [”nāves ceļos”, VDP].” (Salamana Pamācības 14:12.) Tātad mums ir jāprot atšķirt labu no tā, kas tikai izskatās labs. Vārdi ”nāves ceļi” norāda, ka šādu viltus ceļu ir daudz. Kādas ir dažas jomas, no kurām mums ir jāuzmanās?

Bagātos un slavenos pasaulē parasti cienī un apbrīno. Viņu slava un finansiālie panākumi kādam varētu likties par pierādījumu tam, ka viņi rīkojas pareizi. Bet ar kādiem līdzekļiem šī bagātība un slava ir iegūta? Vai šie līdzekļi vienmēr ir atzīstami un godīgi? Ir arī tādi cilvēki, kas ļoti dedzīgi aizstāv savus reliģiskos uzskatus. Bet vai dedzība vien pierāda, ka cilvēka uzskati ir pareizi? (Romiešiem 10:2, 3.)

Cilvēkam kāds ceļš var likties labs arī tāpēc, ka viņš pats sevi māna. Vadīties pēc tā, kas mums personiski šķiet labs, nozīmē paļauties uz savu sirdi, kas ir ļaunprātīga padomdevēja. (Jeremijas 17:9.) Nemācīta sirdsapziņa mūs var pievilt, liekot uzskatīt nepareizu ceļu par pareizu. Bet kā izvēlēties pareizu ceļu?

Ja mēs vēlamies iegūt spēju ”izšķirt labu un ļaunu”, mums ir rūpīgi jāstudē Bībeles dziļās patiesības. Turklāt mums šī spēja ir jāattīsta, liekot lietā Bībeles principus. (Ebrejiem 5:14.) Mēs nedrīkstam pieļaut, ka ceļš, kas tikai šķiet pareizs, liktu mums nogriezties no ”šaurā ceļa, kas aizved uz dzīvību”. (Mateja 7:13, 14.)

Kad ”sirds var sērot”

Vai ir iespējams būt priecīgiem, ja mums nav sirdsmiera? Vai smiekli un līksmība remdē dziļas sāpes? Vai ir gudri domāt, ka no nomāktības var atbrīvoties ar alkohola vai narkotiku palīdzību vai ar izlaidīgu dzīvesveidu? Atbilde ir: ”Nē.” ”Arī smiedamās sirds var sērot,” teica gudrais ķēniņš. (Salamana Pamācības 14:13.)

Ar smiekliem var slēpt savas bēdas, taču smiekli tās neremdē. ”Katrai lietai ir savs nolikts laiks,” sacīts Bībelē. Tajā teikts: ”Savs laiks raudāt, un savs laiks smieties, savs laiks sērot, un savs laiks diet.” (Salamans Mācītājs 3:1, 4.) Ja nomāktība ieilgst, ir jārīkojas ”ar apdomu un padomu”, lai atrisinātu šo problēmu.b (Salamana Pamācības 24:6.) Smiekliem un jautrībai ir zināma vērtība, taču diezgan maza. Vēl Salamans brīdināja no morāles normām neatbilstošas un pārmērīgas izklaides, atzīdams: ”Priekiem seko bēdas.” (Salamana Pamācības 14:13.)

Nekrietnais un krietnais ir apmierināts ar saviem darbiem

”Nekrietnais saņems pēc saviem darbiem,” turpināja Izraēlas ķēniņš, ”krietns vīrs — pēc savējiem.” (Salamana Pamācības 14:14, VDP.) Citos Bībeles tulkojumos šajā pantā lasāms, ka gan viens, gan otrs būs apmierināts ar saviem darbiem jeb rīcības veidu. Ko tas nozīmē?

Nekrietnu cilvēku neinteresē, ko par viņu domā Dievs Jehova, un tāpēc viņš neuzskata, ka ir svarīgi darīt to, ko Jehova uzskata par pareizu. (1. Pētera 4:3—5.) Cilvēks, kas netic Dievam, ir apmierināts ar to, ko viņam dod materiālistisks dzīvesveids. (Psalms 144:11—15, NW.) Savukārt krietns cilvēks interesējas par garīgiem jautājumiem un visās lietās ievēro Dieva taisnīgos likumus. Šāds cilvēks ir apmierināts ar to, ko viņš gūst, tāpēc ka viņa Dievs ir Jehova un kalpošana Visaugstākajam sniedz viņam neizsakāmu prieku. (Psalms 144:15, NW.)

Neticēt visam, ko var dzirdēt

Pretstatīdams nesapratīga cilvēka rīcību gudra cilvēka rīcībai, Salamans teica: ”Nesapratīgais visam tic, bet gudrais novēro un pārbauda savus soļus.” (Salamana Pamācības 14:15.) Gudrais nav lētticīgs. Viņš netic visam, ko dzird, un nevēlas, lai citi domātu viņa vietā, — viņš pats pārbauda savus soļus. Viņš uzzina visus pieejamos faktus un rīkojas saskaņā ar uzzināto.

Piemēram, ja ir runa par jautājumu, vai pastāv Dievs, nesapratīgais viegli pārņem sabiedrībā izplatītāko viedokli un slavenu cilvēku uzskatus. Taču gudrais atvēl laiku tam, lai izpētītu faktus. Viņš pārdomā tādus Bībeles pantus kā 1. nodaļas 20. pantu Vēstulē romiešiem un 3. nodaļas 4. pantu Vēstulē ebrejiem. Jautājumos, kas skar ticību, gudrs cilvēks nevis uzreiz notic tam, ko saka reliģiski vadītāji, bet gan pārbauda to, ko saka citi cilvēki, lai redzētu, vai tas saskan ar Dieva viedokli. (1. Jāņa 4:1.)

Neticēt visam, ko var dzirdēt, patiešām ir gudri. Īpaši tas ir jāņem vērā cilvēkiem, kam kristiešu draudzē ir uzticēts pamācīt citus. Tam, kas dod padomus citiem, ir jāiegūst jautājuma kopaina. Viņam rūpīgi jāklausās un jāuzzina fakti no visām iesaistītajām pusēm, lai viņa dotie padomi nebūtu nesaprātīgi vai vienpusīgi. (Salamana Pamācības 18:13; 29:20.)

”Apdomīgs cilvēks” tiek ”ienīdēts”

Norādot uz vēl vienu atšķirību starp gudru un neprātīgu cilvēku, Izraēlas ķēniņš rakstīja: ”Zinīgais baidās un izvairās no ļauna; nepraša turpretī, ne par ko nebēdādams, drāžas tik cauri. Ātrās dusmās neprātīgais rīkojas neprātīgi, bet apdomīgs cilvēks paliek mierīgs [”taps ienīdēts”, LB-1825].” (Salamana Pamācības 14:16, 17.)

Zinīgs un gudrs cilvēks baidās rīkoties nepareizi, jo domā par šādas rīcības sekām, tāpēc viņš ir piesardzīgs un ar prieku uzklausa padomus, kas viņam palīdz izvairīties no ļauna. Taču nepraša nebaidās — viņš ir pašpārliecināts, un viņš augstprātīgi atmet citu dotos padomus. Viņš ātri iekaist dusmās un izdara kaut ko bezprātīgu. Bet kāpēc apdomīgu cilvēku ienīst?

Oriģinālvalodas vārdam, kas tulkots ”apdomīgs”, ir divas nozīmes — pozitīva un negatīva. Pirmkārt, tas nozīmē spriestspēju un apķērīgumu. (Salamana Pamācības 1:4; 2:11.) Otrkārt, tas var nozīmēt ļaunas domas. (Psalms 37:7; Salamana Pamācības 12:2; 24:8.)

Ja citētajā pantā šis vārds ir lietots, lai runātu par cilvēku, kas kaļ ļaunus plānus, tad nav grūti saprast, kāpēc šādu cilvēku ienīst. Bet vai nav arī tā, ka cilvēku, kam ir spriestspēja, ienīst tie, kuriem šī īpašība nepiemīt? Piemēram, pasaule ienīst tos, kas liek lietā savas prāta spējas un izvēlas ”nebūt no pasaules”. (Jāņa 15:19.) Kristīgus jauniešus, kas izmanto spriestspēju un pretojas vienaudžu mudinājumiem rīkoties nepareizi, izsmej. Pasaule, kas atrodas Sātana Velna varā, ienīst patiesā Dieva kalpus. (1. Jāņa 5:19.)

”Ļaunajiem jānoliecas”

Gudrie no nesapratīgiem atšķiras vēl kādā ziņā. ”Nesapratīgie manto muļķību, bet gudro vainagojums ir apdomīga un uzmanīga rīcība [”zināšana”, VDP].” (Salamana Pamācības 14:18.) Tā kā nesapratīgajiem trūkst spriestspējas, viņi rīkojas muļķīgi, un tas kļūst par viņu dzīves ceļu. Savukārt gudros rotā zināšanas, tāpat kā kronis piešķir godu ķēniņam.

”Ļaunajiem jānoliecas labo priekšā,” teica Salamans, ”un bezdievjiem jāpieliec galvas taisno vārtos.” (Salamana Pamācības 14:19.) Citiem vārdiem sakot, labie galu galā ņems virsroku pār ļaunajiem. Dieva tauta jau tagad kļūst aizvien lielāka, un tās dzīves veids ir daudz pārāks par bezdievju dzīves veidu. Redzēdami, kādas svētības saņem Jehovas kalpi, daži pretinieki ”nolieksies” Jehovas simboliskās debesu sievas priekšā, kuru uz zemes pārstāv atlikušie ar garu svaidītie kristieši. Pats vēlākais, Armagedonā šie pretinieki būs spiesti atzīt, ka Dieva organizācijas daļa uz zemes patiešām pārstāv tās debesu daļu. (Jesajas 60:1, 14; Galatiešiem 6:16; Atklāsmes 16:14, 16.)

”Kas iežēlojas par nelaimīgiem”

Salamans izteica arī novērojumu par to, kāda ir cilvēku daba: ”Nabadzīgo ienīst pat viņa draugs, bet tādi, kuŗi bagātos mīl, ir daudz.” (Salamana Pamācības 14:20.) Grēcīgajiem cilvēkiem šāda izturēšanās ir ļoti raksturīga. Tā kā cilvēkiem piemīt tieksme uz savtīgumu, viņi bieži vien bagātajiem izrāda lielāku labvēlību nekā trūcīgajiem. Taču, lai gan bagātniekam ir daudz draugu, tie ir tikpat nepastāvīgi kā viņa bagātība. Ir skaidrs, ka mums nebūtu jāmēģina iegūt draugus ar naudas vai glaimu palīdzību.

Bet ja nu mēs, godīgi pārbaudot sevi, atklājam, ka mēs tiecamies pēc bagāto labvēlības un nicinām trūcīgos? Mums jāsaprot, ka Bībelē šāda izturēšanās ir nosodīta. Tajā teikts: ”Kas savu tuvāko nicina, tas grēko; bet svētīgs ir tas, kas iežēlojas par nelaimīgiem.” (Salamana Pamācības 14:21.)

Mums ir jāpievērš uzmanība tiem, kas atrodas grūtībās. (Jēkaba 1:27.) Kā to var darīt? Mums jāpalīdz ar ”laicīgo mantu” — vai nu ar naudu, pārtiku, pajumti, vai apģērbu — un personiski jāinteresējas par šiem cilvēkiem. (1. Jāņa 3:17.) Tie, kas izrāda labvēlību pret trūcīgajiem, ir laimīgi, jo ”Svētīgāki ir dot nekā ņemt”. (Apustuļu darbi 20:35.)

Kā klājas gudrajam, un kā — negudrajam?

Princips ”ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus” attiecas gan uz gudru, gan uz negudru cilvēku. (Galatiešiem 6:7.) Gudrais dara labu, bet negudrais — lolo viltu. Kas ar viņiem notiks? Senās Izraēlas ķēniņš rakstīja: ”Kas lolo viltu un perina ļaunus nolūkus, tie pievilsies, bet kas labi domā, tie visur piedzīvos pret sevi labvēlību un uzticību.” (Salamana Pamācības 14:22.) Pret tiem, kas dara labu, citi ir noskaņoti labvēlīgi, un šādi cilvēki saņem arī Dieva žēlastību.

Tālāk Salamans norādīja, ka sekmes ir saistītas ar strādīgumu, bet palikšana tukšā — ar garām runām un nekā nedarīšanu. Viņš rakstīja: ”Kur tiešām dara darbu, tur visa kā pietiek, bet kur rīkojas tikai ar vārdiem, tur valda trūkums.” (Salamana Pamācības 14:23.) Šis princips noteikti attiecas arī uz mūsu pūliņiem garīgā jomā. Ja mēs kristīgajā kalpošanā ieguldīsim lielas pūles, mēs plūksim augļus, ko sniedz Bībeles patiesības stāstīšana citiem. Uzticīgi pildīdami visus saņemtos teokrātiskos uzdevumus, mēs gūsim prieku un gandarījumu.

”Zinīgajiem viņu bagātība ir goda pilns vainags, bet neprašu [”nejēgu”, LB-26] negudrība tāda pati negudrība arī paliek.” (Salamana Pamācības 14:24.) Tas var nozīmēt, ka gudrība, pēc kā zinīgie tiecas, ir viņu bagātība, un tā viņiem ir kā skaists vainags. Savukārt nejēgas iegūst tikai negudrību. Kā teikts kādā Bībeles komentārā, šis pants var nozīmēt arī to, ka ”bagātība ir kā rota tiem, kas to lieto pareizi, ..bet muļķiem ir tikai viņu muļķība”. Gan vienā, gan otrā gadījumā var redzēt, ka gudrajam klājas labāk nekā negudrajam.

”Patiess liecinieks ir dzīvības glābējs,” rakstīja Izraēlas ķēniņš, ”bet, kas melus runā, ir nepatiess liecinieks.” (Salamana Pamācības 14:25.) Tā noteikti ir taisnība, ja ir runa par tiesu, bet to var attiecināt arī uz mūsu kalpošanu. Kad mēs sludinām Valstību un gatavojam mācekļus, mēs liecinām par Bībeles patiesību. Šī liecība atbrīvo pareizi noskaņotus cilvēkus no viltus reliģijas un glābj viņu dzīvību. Būdami nomodā par sevi un par mācību, mēs izglābsim gan paši sevi, gan tos, kas mūs klausās. (1. Timotejam 4:16.) Būsim modri arī turpmāk un vienmēr domāsim, kā apliecināt gudrību visās dzīves jomās!

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēls 18. lpp.]

Ja mēs vēlamies atšķirt labu no ļauna, mums rūpīgi jāstudē dziļas patiesības

[Attēls 18. lpp.]

Vai materiālistisks dzīves veids sniedz īstu gandarījumu?