Neskatīsimies atpakaļ

”Neviens, kas ir uzlicis roku uz arkla un skatās atpakaļ, nav derīgs Dieva valstībai.” (LŪK. 9:62.)

KĀ JŪS ATBILDĒTU?

Kāpēc mums jāatceras Lata sieva?

Pie kā mēs savās domās nedrīkstam pārmērīgi kavēties?

Kā mēs varam iet kopsolī ar Jehovas organizāciju?

 1. Kādu brīdinājumu izteica Jēzus, un kāds jautājums rodas?

”ATCERIETIES Lata sievu!” (Lūk. 17:32.) Šis brīdinājums, ko Jēzus Kristus izteica gandrīz pirms diviem tūkstošiem gadu, mūsdienās ir īpaši aktuāls. Bet ko Jēzus gribēja teikt ar šiem vārdiem? Ebreji, kas viņu tajā brīdī klausījās, labi zināja, kas notika ar Lata sievu. Kad viņa kopā ar ģimeni bēga no Sodomas, viņa pretēji Dieva norādījumam atskatījās atpakaļ un pārvērtās par sāls stabu. (Nolasīt 1. Mozus 19:17, 26.)

 2. Kas Lata sievu varēja pamudināt atskatīties, un ko viņai maksāja nepaklausība?

² Kāpēc Lata sieva atskatījās? Varbūt viņa gribēja redzēt, kas notiek ar pilsētu. Varbūt viņai trūka ticības un viņa nebija pārliecināta, ka Sodoma tiešām tiks izpostīta. Bet var arī gadīties, ka Lata sieva ar ilgām atskatījās uz to, ko viņa bija atstājusi Sodomā. (Lūk. 17:31.) Lai kāda iemesla dēļ viņa palūkojās atpakaļ, nepaklausība viņai maksāja dzīvību. Tikai padomājiet! Lata sieva nomira tajā pašā dienā, kad gāja bojā izvirtušie Sodomas un Gomoras iedzīvotāji. Nav brīnums, ka Jēzus piekodināja: ”Atcerieties Lata sievu!”

 3. Kā Jēzus uzsvēra, ka mēs nedrīkstam ”skatīties atpakaļ”?

³ Arī mums ir ļoti svarīgi neskatīties atpakaļ. Jēzus uzsvēra šo domu, atbildēdams kādam vīrietim, kas jautāja, vai viņš vispirms var iet atvadīties no mājiniekiem un tikai tad sekot Jēzum. Jēzus teica: ”Neviens, kas ir uzlicis roku uz arkla un skatās atpakaļ, nav derīgs Dieva valstībai.” (Lūk. 9:62.) Vai viņa atbilde liecina, ka viņš bija skarbs un nesaprātīgs? Nē, tas tā nebija, jo Jēzus zināja, ka šis vīrietis tikai meklē aizbildinājumus, lai nebūtu jākļūst par viņa sekotāju. Kā norādīja Jēzus, šāda vilcināšanās liecina, ka cilvēks ”skatās atpakaļ”. Vienalga, vai arājs tikai uz brīdi atskatās vai pavisam noliek arklu zemē un pagriežas atpakaļ, viņa uzmanība tiek novērsta un tas traucē viņa darbam.

 4. Uz ko mums ir jākoncentrē savs skatiens?

⁴ Mums ir jākoncentrē savs skatiens uz to, kas mūs gaida priekšā, nevis uz to, kas ir palicis pagātnē. Šī doma ir skaidri izteikta Salamana Pamācību grāmatas 4. nodaļas 25. pantā: ”Lai tavas acis raugās taisni un tavs skatiens cieši uz priekšu.” (Vecās Derības poēzijas grāmatas.)

 5. Kāpēc mēs nedrīkstam ”skatīties atpakaļ”?

⁵ Kāpēc ir bīstami ”skatīties atpakaļ”? Mēs dzīvojam ”pēdējās dienās”. (2. Tim. 3:1.) Drīzumā Jehova iznīcinās nevis tikai divas bezdievīgas pilsētas, bet visu pašreizējo pasaules kārtību. Ko mēs varam darīt, lai mūs nepiemeklētu Lata sievas liktenis? Mums jāsaprot, kas mūs var pamudināt ”skatīties atpakaļ”. (2. Kor. 2:11.) Pie kā varētu kavēties mūsu domas, un ko mēs varam darīt, lai nekoncentrētos uz to, kas palicis pagātnē?

VECIE LABIE LAIKI

 6. Kāpēc var teikt, ka atmiņas par pagātni reizēm mūs var pievilt?

⁶ Mums ir jāuzmanās, lai mēs nesāktu ilgoties pēc tā saucamajiem vecajiem labajiem laikiem. Atmiņas par pagātnes notikumiem dažkārt mūs var pievilt. Problēmas, ko agrāk pieredzējām, ar laiku varbūt vairs nešķiet tik lielas, savukārt priecīgie notikumi pēc kāda laika prātā nāk idealizētā gaismā. Ja mēs ļaujamies šādām domām, mēs varam sākt ilgoties pēc vecajiem labajiem laikiem. Taču Bībelē izskan brīdinājums: ”Nejautā, kā tas nāk, ka senie laiki ir bijuši labāki nekā tagadējie; tas nebūtu gudrs jautājums.” (Sal. Māc. 7:10.) Kāpēc šāda kavēšanās atmiņās ir bīstama?

7.—9. a) Ko izraēlieši pieredzēja Ēģiptē? b) Par ko izraēlieši varēja priecāties? c) Par ko izraēlieši sāka žēloties un kurnēt?

⁷ Padomāsim, kas notika ar izraēliešiem Mozus laikā. Lai gan sākumā viņi bija uzaicināti uz Ēģipti kā viesi, pēc Jāzepa nāves ēģiptieši ”iecēla tiem darba uzraugus, lai tos verdzinātu ar klaušu darbiem”. (2. Moz. 1:11.) Vēlāk, redzēdams, ka izraēliešu skaits strauji aug, faraons lika nogalināt visus viņu jaundzimušos zēnus. (2. Moz. 1:15, 16, 21.) Var saprast, kāpēc Jehova sacīja Mozum: ”Vērodams esmu vērojis manas tautas bēdas, kādas tai ir Ēģiptē. Viņas brēkšanu par saviem spaidītājiem Es esmu dzirdējis un zinu viņu ciešanas.” (2. Moz. 3:7.)

⁸ Vai varat iztēloties, cik priecīgi bija izraēlieši, kad viņi kā brīvi ļaudis atstāja zemi, kur bija vergojuši? Viņi bija redzējuši iespaidīgas Jehovas spēka izpausmes, kad viņš pār augstprātīgo faraonu un ēģiptiešiem bija licis nākt desmit mocībām. (Nolasīt 2. Mozus 6:1, 6, 7.) Beigu beigās ēģiptieši bija ne vien atļāvuši izraēliešiem doties projām, bet pat paši bija skubinājuši viņus atstāt Ēģipti un atdevuši viņiem tik daudz zelta un sudraba, ka varēja teikt: ”Viņi aplaupīja ēģiptiešus.” (2. Moz. 12:33—36.) Pēc tam izraēlieši ar gandarījumu redzēja, kā Jehova viņus izglābj, likdams faraonam un tā armijai iet bojā Sarkanajā jūrā. (2. Moz. 14:30, 31.) Šiem notikumiem neapšaubāmi bija jāstiprina izraēliešu ticība.

⁹ Šķiet gandrīz neiedomājami, tomēr pēc brīnumainās glābšanas bija pagājis pavisam neilgs laiks, kad šie paši ļaudis sāka žēloties un kurnēt. Par ko viņi sūdzējās? Viņiem nepatika ēdiens! Viņi bija neapmierināti ar to, ko Jehova viņiem sagādāja, un žēlojās: ”Mēs atceramies tās zivis, ko mēs Ēģiptes zemē par velti ēdām, gurķus, melones, lokus, sīpolus un ķiplokus! Tagad mūsu dvēsele ir pagalam iztvīkusi, jo nav nekā cita kā vien manna mūsu acu priekšā!” (4. Moz. 11:5, 6.) Atmiņas par pagātni viņu prātā radīja sagrozītu ainu — tik ļoti nereālu, ka viņi pat vēlējās atgriezties zemē, kur viņi tika paverdzināti! (4. Moz. 14:2—4.) Izraēlieši ”skatījās atpakaļ” un zaudēja Jehovas labvēlību. (4. Moz. 11:10.)

10. Ko mēs varam mācīties no tā, kas notika ar izraēliešiem?

¹⁰ Ko mēs varam mācīties no šiem notikumiem? Kad saskaramies ar grūtībām, nesāksim koncentrēties uz pagātni, domājot, ka agrāk — varbūt pat pirms tam, kad uzzinājām patiesību, — mūsu dzīve ir bijusi labāka. Protams, nav nekas nepareizs, ja mēs pārdomājam, ko varam mācīties no pagātnē pieredzētā, vai pārcilājam prātā dārgas atmiņas, tomēr mums ir jāsaglabā līdzsvarots, reālistisks viedoklis par pagātni. Pretējā gadījumā mēs kļūsim aizvien neapmierinātāki ar mūsu pašreizējiem apstākļiem, un mums pat var rasties vēlme atgriezties pie vecā dzīvesveida. (Nolasīt 2. Pētera 2:20—22.)

UPURI, KO ESAM NESUŠI

11. Ko daži ir sākuši domāt par upuriem, ko ir nesuši pagātnē?

¹¹ Diemžēl daži, atskatoties pagātnē, ir sākuši domāt, ka to upuru dēļ, kurus viņi ir nesuši, viņi ir palaiduši garām dažādas izdevības. Varbūt viņiem ir bijusi iespēja iegūt augstāko izglītību, izpelnīties ievērību sabiedrībā vai nodrošināt sev materiālu labklājību, taču viņi ir izlēmuši netiekties pēc šādiem mērķiem. Daudziem mūsu brāļiem un māsām iepriekš ir bijis labi apmaksāts darbs. Piemēram, varbūt viņi ir guvuši panākumus uzņēmējdarbībā, mākslā, sportā vai zinātnē, taču viņi ir atteikušies no savas karjeras. Ir pagājis laiks, bet gals joprojām nav pienācis. Varbūt kāds sāk fantazēt, kāda būtu izvērtusies viņa dzīve, ja viņš nebūtu nesis šādus upurus kalpošanā Dievam.

12. Kā Pāvils raudzījās uz to, no kā viņš bija atteicies?

¹² Apustulis Pāvils no daudz kā atteicās, lai kļūtu par kristieti. (Filip. 3:4—6.) Kā viņš raudzījās uz to, ko bija atstājis? Pāvils rakstīja: ”Visu, kas man bija ieguvums, es Kristus dēļ atzinu par zaudējumu.” Kāpēc viņš tā uzskatīja? Tālāk viņš paskaidroja: ”Patiesi, es visu uzskatu par zaudējumu, ņemot vērā, cik daudz pārākas ir zināšanas par manu Kungu Kristu Jēzu. Viņa dēļ es to visu biju ar mieru zaudēt un uzskatu par atkritumiema, lai iegūtu Kristu.” (Filip. 3:7, 8.) Tāpat kā cilvēks, kas izmet atkritumus, vēlāk nesāk to nožēlot, Pāvils nenožēloja, ka bija atteicies no iespējām, ko viņam piedāvāja pasaule. Viņa acīs tām vairs nebija nekādas vērtības.

13., 14. Kā mēs varam sekot Pāvila piemēram?

¹³ Ko darīt, ja pieķeram sevi, ka sākam ar nožēlu domāt par izdevībām, kuras mums bija un no kurām mēs atteicāmies? Rīkosimies tāpat kā Pāvils. Pārdomāsim, cik vērtīgs ir tas, kas mums ir šobrīd. Mēs esam izveidojuši tuvas attiecības ar Jehovu, un viņš mūs pazīst kā savus uzticīgos kalpus. (Ebr. 6:10.) Vai gan jebkas, ko piedāvā šī pasaule, ir pielīdzināms svētībām, ko Jehova mums dāvā tagad un nodrošinās nākotnē? (Nolasīt Marka 10:28—30.)

¹⁴ Domas, ko Pāvils minēja tālāk, mums palīdz turpināt uzticīgi kalpot Jehovam. Apustulis izteicās, ka viņš ”aizmirst to, kas aiz [viņa], un stiepjas pēc tā, kas priekšā”. (Filip. 3:13.) Pievērsiet uzmanību, ka Pāvils uzsver divus būtiskus soļus, kas mums jāsper. Pirmkārt, mums ”jāaizmirst tas, kas aiz” mums. Nebūtu prātīgi veltīgi šķērdēt laiku un spēkus, pārmērīgi raizējoties par pagātnē pieņemtiem lēmumiem. Otrkārt, gluži tāpat kā skrējējam, kas tuvojas finišam, mums ”jāstiepjas pēc tā, kas priekšā”. Mums jākoncentrē uzmanība uz to, kas mūs gaida nākotnē.

15. Ko mums dod pārdomas par uzticīgu Dieva kalpu priekšzīmi?

¹⁵ Kad mēs pārdomājam, kādu priekšzīmi ir rādījuši uzticīgi Dieva kalpi senatnē un mūsdienās, mēs varam smelties spēkus, lai ”stieptos pēc tā, kas priekšā”, nevis kavētos atmiņās pie ”tā, kas aiz” mums. Piemēram, ja Ābrahāms un Sāra būtu turējuši prātā Ūru, ”viņiem būtu bijusi iespēja atgriezties”. (Ebr. 11:13—15.) Taču viņi tur neatgriezās. Kad Mozus pirmajā reizē devās prom no Ēģiptes, viņš atstāja aiz sevis daudz vairāk, nekā vēlāk atstāja citi izraēlieši. Tomēr nekas neliecina, ka Mozus būtu ilgojies pēc tā, no kā viņš bija atteicies. Bībelē ir teikts, ka Mozus ”svaidītā negodu uzskatīja par lielāku bagātību nekā Ēģiptes dārgumus, jo viņš cieši raudzījās uz atalgojumu”. (Ebr. 11:26.)

SĀPĪGA PIEREDZE

16. Kā mūs var ietekmēt sāpīga pieredze?

¹⁶ Ar pagātni var saistīties arī sāpīga pieredze. Piemēram, varbūt kristieti nomoka domas par agrāk izdarītiem grēkiem vai pieļautām kļūdām. (Ps. 51:5.) Var arī gadīties, ka mēs esam saņēmuši stingru padomu un mūsu sirdī smeldz atmiņas par šo notikumu. (Ebr. 12:11.) Varbūt mēs nespējam pārstāt domāt par kādu netaisnību, ko esam pieredzējuši, vienalga, vai tā ir īsta vai tikai iedomāta. (Ps. 55:3.) Ko mēs varam darīt, lai nekoncentrētos uz šādiem sāpīgiem pārdzīvojumiem? Padomāsim par trīs piemēriem.

17. a) Kāpēc Pāvils sevi nosauca par ”vismazāko no visiem svētajiem”? b) Ko Pāvils darīja, lai nepieļautu, ka negatīvas emocijas laupītu viņam spēku?

¹⁷ Pagātnē pieļautās kļūdas. Apustulis Pāvils sevi nosauca par ”vismazāko no visiem svētajiem”. (Efes. 3:8.) Viņš pats paskaidroja, kāpēc tā jutās: ”Tāpēc ka es vajāju Dieva draudzi.” (1. Kor. 15:9.) Vai varat iztēloties, ko Pāvils izjuta, kad vēlāk satika brāļus un māsas, kurus agrāk bija vajājis? Tomēr Pāvils nepieļāva, ka vainas apziņa vai citas negatīvas emocijas viņu pārņemtu savā varā. Viņš domāja par augstsirdīgo labestību, ko Jehova viņam bija parādījis. (1. Tim. 1:12—16.) Šīs pārdomas viņā raisīja dziļu pateicību un rosināja aktīvi darboties kalpošanā. Pagātnē pieļautie pārkāpumi ietilpa tajā, ko Pāvils bija nolēmis atstāt aiz sevis un aizmirst. Ja arī mēs domāsim par žēlastību, ko Jehova mums ir apliecinājis, mēs velti netērēsim spēkus, raizējoties par pagātnes kļūdām, ko nespējam mainīt. Tad mums būs spēks, lai pildītu uzdevumus, ko mums uztic Jehova.

18. a) Kas var notikt, ja mēs ar aizvainojumu atceramies padomu, ko esam saņēmuši? b) Kā mēs varam likt lietā Salamana norādījumu?

¹⁸ Stingrs padoms. Varbūt mēs esam saņēmuši stingru padomu un atceramies šo notikumu ar aizvainojumu. Šāda ”skatīšanās atpakaļ” var būt ļoti sāpīga un atņemt mums spēkus — mēs varam zaudēt drosmi. (Ebr. 12:5.) Ja mēs ”noniecinām” padomu, proti, to noraidām, vai ja mēs zaudējam drosmi tāpēc, ka sākumā cenšamies likt padomu lietā, bet, pieredzējuši neveiksmi, padodamies, iznākums būs viens un tas pats — mēs neļausim, ka padoms mums nāktu par labu. Daudz prātīgāk būtu ņemt vērā Salamana vārdus: ”Turies cieši pie pamācības, neatkāpies no tās; saglabā to, jo tā ir tava dzīvība.” (Sal. Pam. 4:13.) Tāpat kā autovadītājs, kas ņem vērā ceļazīmes un sekmīgi turpina ceļu, uzklausīsim padomus, liksim tos lietā un virzīsimies uz priekšu. (Sal. Pam. 4:26, 27; nolasīt Ebrejiem 12:12, 13.)

19. Kā mēs varam sekot Habakuka un Jeremijas ticības paraugam?

¹⁹ Īstas un iedomātas netaisnības. Varbūt mēs reizēm jūtamies tāpat kā savulaik pravietis Habakuks, kas, nesaprazdams, kāpēc Jehova pieļauj dažādas netaisnības, vērsās pie viņa lūgšanā, kurā izteica savas bažas. (Hab. 1:2, 3.) Ir ārkārtīgi svarīgi, lai mēs apliecinātu tādu pašu ticību, kāda bija šim pravietim, kas teica: ”Es tomēr gribu gavilēt savam Kungam un likt izpausties savam priekam par savu Glābēju, savu Dievu!” (Hab. 3:18.) Ja mēs, līdzīgi kā senatnē Jeremija, pilnībā paļausimies uz Jehovu, taisnīguma Dievu, un cerēsim uz viņu, mēs varam būt droši, ka pieredzēsim, kā īstajā laikā Jehova izlabos visas netaisnības. (Raudu Dz. 3:19—24.)

20. Kā mēs varam apliecināt, ka ”atceramies Lata sievu”?

²⁰ Mēs dzīvojam ļoti interesantā laikā. Šobrīd risinās aizraujoši notikumi, un nākotnē tie būs vēl saviļņojošāki. Apņemsimies iet kopsolī ar Jehovas organizāciju, kas nemitīgi virzās uz priekšu. Rīkosimies saskaņā ar Bībeles padomu — tieksimies pēc tā, kas priekšā, nevis raudzīsimies uz to, kas ir aiz mums. Tā mēs apliecināsim, ka ”atceramies Lata sievu”.

[Zemsvītras piezīme]