Liecinieki pret viltus dieviem
””Jūs esat mani liecinieki,” — tā saka tas Kungs, — ”un jūs esat mans kalps, ko Es esmu izredzējis.”” (JESAJAS 43:10)
1. Kas ir patiesais Dievs, un kādā ziņā viņš ir daudz pārāks par neskaitāmajiem dieviem, kuri mūsu dienās tiek pielūgti?
KAS ir patiesais Dievs? Mūsu dienās visa cilvēce saskaras ar šo ļoti svarīgo jautājumu. Cilvēki pielūdz milzum daudz dievu, taču tikai viens no tiem spēj mums dot dzīvību un laimīgu nākotni. Tikai par vienu Dievu var sacīt: ”Viņā mēs dzīvojam un rosāmies un esam.” (Apustuļu darbi 17:28.) Tiešām, tikai vienam Dievam ir tiesības uz pielūgsmi. Atklāsmes grāmatā ir rakstīts, ka debesu koris saka: ”Tu Kungs [”Jehova”, NW], mūsu Dievs, Tu esi cienīgs saņemt slavu, godu un varu, jo Tu esi radījis visas lietas, ar Tavu gribu visas lietas bija un ir radītas.” (Atklāsmes 4:11.)
2., 3. a) Kā Sātans melīgi apgalvoja, ka Jehovam nav tiesību uz pielūgsmi? b) Kā Ievas grēks ietekmēja viņu pašu un viņas bērnus, un ko ieguva Sātans?
2 Ēdenes dārzā Sātans melīgi apgalvoja, ka Jehovam nav tiesību uz pielūgsmi. Izmantojot čūsku, Sātans teica Ievai, ka tad, ja viņa pārkāptu Jehovas likumu un ēstu no koka, no kura Jehova bija aizliedzis ēst, viņa līdzinātos Dievam. Sātans sacīja: ”Dievs zina, ka tanī dienā, kad jūs no tiem ēdīsit, jūsu acis atvērsies un jūs būsit kā Dievs, zinādami, kas labs un kas ļauns.” (1. Mozus 3:5.) Ieva noticēja čūskai un ēda aizliegto augli.
3 Protams, Sātans bija melojis. (Jāņa 8:44.) Grēkojot Ieva kļuva ”kā Dievs” vienīgi tajā ziņā, ka pati uzņēmās noteikt, kas ir labs un kas — ļauns, kaut gan viņai bija jāļauj to izlemt Jehovam. Visbeidzot, pretēji Sātana melīgajiem vārdiem, Ieva nomira. Tātad vienīgais patiesais ieguvējs no Ievas grēka bija Sātans. Jā, kad Sātans pārliecināja Ievu grēkot, viņa vārdos neizteiktais mērķis bija pašam kļūt par dievu. Ieva sagrēkojot kļuva par Sātana pirmo sekotāju no cilvēkiem, un drīz viņai pievienojās Ādams. Vairākums viņu bērnu ne vien piedzima ”grēkos”, bet arī nonāca Sātana ietekmē, un īsā laikā radās vesela pasaule, kas bija atsvešinājusies no patiesā Dieva. (1. Mozus 6:5; Psalms 51:7.)
4. a) Kas ir šīs pasaules dievs? b) Kāda neatliekama vajadzība pastāv?
4 Toreizējā pasaule gāja bojā plūdos. (2. Pētera 3:6.) Pēc plūdiem izveidojās vēl viena no Jehovas atsvešināta pasaule, un tā joprojām pastāv. Par to Bībelē ir rakstīts: ”Visa pasaule ir grimusi ļaunumā.” (1. Jāņa 5:19.) Šī pasaule, kurā ir pieņemts rīkoties pretēji Jehovas likuma garam un burtam, kalpo Sātana mērķiem. Viņš ir tās dievs. (2. Korintiešiem 4:4.) Taču viņš savā būtībā ir nevarīgs dievs. Viņam nav pa spēkam padarīt cilvēkus laimīgus vai dot tiem dzīvību — to spēj vienīgi Jehova. Tātad cilvēkiem, kas vēlas saturīgu dzīvi un labāku pasauli, vispirms jāuzzina, ka Jehova ir patiesais Dievs, un tad jāmācās pildīt viņa gribu. (Psalms 37:18, 27, 28; Salamans Mācītājs 12:13.) Tāpēc ir nepieciešams, lai uzticīgi vīrieši un sievietes bez vilcināšanās liecinātu par Jehovu — sludinātu patiesību par viņu.
5. Kādu ’liecinieku pulku’ Pāvils minēja? Nosauc dažus no cilvēkiem, par kuriem viņš runāja.
5 Pasaulē jau no laika gala ir bijuši šādi uzticīgi cilvēki. Vēstulē ebrejiem, 11. nodaļā, apustulis Pāvils minēja daudzus un aprakstīja tos ar vārdiem: ”Tik liels pulks liecinieku.” (Ebrējiem 12:1.) Pirmais Pāvila uzskaitījumā ir Ādama un Ievas otrais dēls Ābels. No pirmsplūdu laika ir pieminēti arī Ēnohs un Noa. (Ebrējiem 11:4, 5, 7.) Ievērības cienīgs ir Ābrahāms, jūdu tautas ciltstēvs. ”Dieva draugs” Ābrahāms kļuva par ’uzticīgā un patiesīgā liecinieka’ Jēzus priekšteci. (Jēkaba 2:23; Atklāsmes 3:14.)
Ābrahāms liecina par patiesību
6., 7. Kā Ābrahāma dzīve un rīcība liecināja par to, ka Jehova ir patiesais Dievs?
6 Kādā veidā Ābrahāms liecināja? Viņš to darīja, stipri ticēdams Jehovam un uzticīgi tam paklausīdams. Saņēmis norādījumu atstāt Ūras pilsētu un pavadīt atlikušo dzīves daļu tālā zemē, Ābrahāms paklausīja. (1. Mozus 15:7; Apustuļu darbi 7:2—4.) Klejotāju ciltis bieži mēdza pārtraukt ceļotāju dzīvi un apmesties uz drošāku dzīvi pilsētā. Tātad tas, ka Ābrahāms pameta pilsētu, lai dzīvotu teltīs, pārliecinoši pierādīja viņa paļāvību uz Dievu Jehovu. Ābrahāma paklausība bija liecība tiem, kas vēroja viņa rīcību. Jehova bagātīgi svētīja Ābrahāmu par viņa ticību. Viņš kļuva aizvien turīgāks, lai arī dzīvoja teltīs. Kad Lats un viņa ģimene krita gūstā un tika aizvesti prom, ar Jehovas palīdzību Ābrahāms spēja atbrīvot savus radiniekus. Ābrahāma sieva vecumdienās dzemdēja dēlu — tā tika apstiprināts Jehovas solījums, ka no Ābrahāma nāks dzimums. No tā, kas notika ar Ābrahāmu, cilvēki redzēja, ka Jehova ir dzīvs Dievs, kurš pilda savus solījumus. (1. Mozus 12:1—3; 14:14—16; 21:1—7.)
7 Kad Ābrahāms, atbrīvojis Latu, nāca mājup, viņu laipni sagaidīja Salemas pilsētas (vēlāk to nosauca par Jeruzalemi) ķēniņš Melhisedeks, kas teica: ”Lai svētī Ābrāmu Visaugstais.” Arī Sodomas ķēniņš sagaidīja Ābrahāmu un gribēja viņu apdāvināt. Taču Ābrahāms atteicās no dāvanām. Kāpēc? Viņš nevēlējās radīt nekādas šaubas par To, kas viņu ir svētījis. Ābrahāms sacīja: ”Es paceļu savu roku uz to Kungu, Visaugstāko Dievu, kam pieder debesis un zeme; nevienu pavedienu, nevienu kurpju siksnu es neaiztikšu, nedz ko no tā, kas tev pieder, lai tu neteiktu: Es esmu Ābrāmu darījis bagātu.” (1. Mozus 14:17—24.) Cik brīnišķīgs liecinieks bija Ābrahāms!
Liecinieku tauta
8. Kas pierāda Mozus stipro ticību Jehovam?
8 Starp lieciniekiem Pāvils minēja arī Mozu, Ābrahāma pēcnācēju. Mozus atteicās no Ēģiptes bagātībām un vēlāk, lai atbrīvotu Izraēla bērnus, bezbailīgi tikās aci pret aci ar šīs varenās pasaules lielvalsts valdnieku. Kur viņš smēlās drosmi? Savā ticībā. Pāvils sacīja: ”It kā neredzamo redzēdams, [Mozus] izturēja.” (Ebrējiem 11:27.) Ēģiptes dievi bija redzami, un tos varēja aptaustīt. To statujas cilvēkiem pat mūsdienās šķiet iespaidīgas. Tomēr Jehova, kaut arī viņu nevar redzēt, Mozum bija daudz reālāks par visiem šiem neīstajiem dieviem. Mozus nešaubījās, ka Jehova pastāv un atlīdzina tiem, kas viņu pielūdz. (Ebrējiem 11:6.) Mozus kļuva par izcilu liecinieku.
9. Kādā veidā Izraēla nācijai bija jākalpo Jehovam?
9 Izvedis izraēliešus brīvībā, Mozus tapa par derības starpnieku — šī derība tika noslēgta starp Jehovu un Ābrahāma pēcnācējiem no Jēkaba līnijas. Iznākumā radās Izraēla nācija — Jehovas sevišķs īpašums. (2. Mozus 19:5, 6.) Pirmo reizi bija jāliecina nācijai. Jehovas vārdus, ko aptuveni 800 gadu vēlāk teica Jesaja, varēja attiecināt uz nāciju jau no tās pastāvēšanas sākuma: ””Jūs esat mani liecinieki,” — tā saka tas Kungs, — ”un jūs esat mans kalps, ko Es esmu izredzējis, lai jūs to atzīstat un Man ticat, ka Es tas esmu.”” (Jesajas 43:10.) Kā jaunā nācija varētu liecināt par Jehovu? Ar savu ticību un paklausību, kā arī ar to, ko Jehova darītu tās labā.
10. Kādu liecību sniedza Jehovas varenie darbi Izraēla labā, un kādas bija sekas?
10 Pēc Izraēla nācijas rašanās bija pagājis apmēram 40 gadu, un ļoti drīz izraēliešiem bija jāpārņem savā īpašumā apsolītā zeme. Uz Jērikas pilsētu tika aizsūtīti izlūki, un Jērikas iemītniece Rahāba tos aizsargāja. Kāpēc? Viņa sacīja: ”Mēs esam dzirdējuši, ka tas Kungs ir licis izsīkt Niedŗu jūŗas ūdeņiem jūsu priekšā, kad jūs bijāt iznākuši no Ēģiptes, un ko jūs esat darījuši viņpus Jardānas tiem diviem amoriešu ķēniņiem, Sihonam un Ogam, kuŗus jūs, likdami lāstam nākt pār viņiem, esat iznīcinājuši. Un to dzirdot, mūsu sirds ir kļuvusi bailīga, un neviena vīra drosme vairs nav pacēlusies pret jums, jo tas Kungs, jūsu Dievs, ir Dievs augšā debesīs un pār zemi, kas ir apakšā zem tām.” (Jozuas 2:10, 11.) Ziņas par Jehovas varenajiem darbiem pamudināja Rahābu un viņas ģimeni pamest Jēriku un tās viltus dievus un kalpot Jehovam kopā ar Izraēlu. Jehova neapšaubāmi bija devis varenu liecību ar Izraēla palīdzību. (Jozuas 6:25.)
11. Kāds pienākums bija visiem bērnu vecākiem izraēliešiem?
11 Kad izraēlieši vēl bija Ēģiptē, Jehova sūtīja Mozu pie faraona un teica: ”Ej pie faraona, jo Es esmu apcietinājis viņa sirdi un viņa kalpu sirdis, lai parādītu šīs savas zīmes viņu vidū un lai jūs, jūsu bērniem un bērnu bērniem dzirdot, stāstītu, kādus varenus darbus Es Ēģiptē esmu darījis un kādas zīmes Es tur esmu cēlis viņu vidū, lai viņi zinātu, ka Es esmu tas Kungs.” (2. Mozus 10:1, 2.) Paklausīgie izraēlieši stāstītu par Jehovas diženajiem darbiem saviem bērniem. Tie savukārt stāstītu par šiem darbiem saviem bērniem, un tā tas turpinātos no paaudzes uz paaudzi. Tāpēc Jehovas varenie darbi netiktu aizmirsti. Mūsdienās vecākiem ir līdzīgs pienākums stāstīt par Dievu saviem bērniem. (5. Mozus 6:4—7; Salamana Pamācības 22:6.)
12. Kāda liecība bija svētības, ko Jehova bija dāvājis Salamanam un Izraēlam?
12 Bagātīgās svētības, ar ko Jehova apveltīja Izraēlu, kad tas bija uzticīgs, bija liecība apkārtējām tautām. Uzskaitījis Jehovas apsolītās svētības, Mozus teica: ”Visas zemes tautas redzēs, ka tu esi nosaukts pēc tā Kunga vārda, un bīsies no tevis.” (5. Mozus 28:10.) Salamanam viņa ticības dēļ tika piešķirta gudrība un bagātība. Kamēr viņš bija ķēniņš, tauta dzīvoja pārticīgi un valdīja miers. Par šo laiku mēs lasām: ”Ļaudis nāca no visām tautām klausīties Salamana gudrību. Arī visādu ķēniņu sūtņi nāca no zemju zemēm, kas bija dzirdējuši par viņa gudrību.” (1. Ķēniņu 5:5, 9, 10, 14.) Ievērojama Salamana viešņa bija Sabas ķēniņiene. Viņa savām acīm redzēja, kā Jehova ir svētījis Izraēla tautu un tās ķēniņu, un teica: ”Slavēts lai ir tas Kungs, tavs Dievs, kuŗam ir labpaticies tevi sēdināt uz sava troņa par ķēniņu tam Kungam, tavam Dievam! Tāpēc, ka tavs Dievs Israēlu mīl.” (2. Laiku 9:8.)
13. Kas varbūt bija Izraēla visiedarbīgākā liecība, un kā mēs joprojām gūstam no tās labumu?
13 Apustulis Pāvils minēja, iespējams, visiedarbīgāko veidu, kā Izraēls liecināja. Ar kristiešu draudzi Romā runādams par miesīgajiem izraēliešiem, viņš teica: ”Dieva vārdi tiem ir uzticēti.” (Romiešiem 3:1, 2, LB-26.) Daži uzticīgi izraēlieši, no kuriem pirmais bija Mozus, tika iedvesmoti aprakstīt ar Izraēlu saistītos Jehovas darbus, kā arī pierakstīt Dieva padomus, likumus un pravietojumus. Šo seno manuskriptu sarakstītāji liecināja visām nākamajām paaudzēm — arī mūsu paaudzei —, ka ir tikai viens Dievs un ka viņa vārds ir Jehova. (Daniēla 12:9; 1. Pētera 1:10—12.)
14. Kāpēc daži no tiem, kas liecināja par Jehovu, tika vajāti?
14 Diemžēl bieži Izraēlam pietrūka ticības, un tad Jehovam bija jāsūta liecinieki pie paša tautas. Daudzi no viņiem tika vajāti. Pāvils teica, ka daži ”izcietuši izsmieklu un pātagu sitienus, pat arī važas un cietumu”. (Ebrējiem 11:36.) Tie patiesi bija uzticīgi liecinieki! Cik žēl, ka bieži viņus vajāja cilvēki, kas paši piederēja pie Jehovas izredzētās tautas! (Mateja 23:31, 37.) Jā, tautas grēki bija kļuvuši tik lieli, ka 607. g. p.m.ē. Jehova izmantoja babiloniešus, lai izpostītu Jeruzalemi un tās templi un aizvestu trimdā vairākumu no izraēliešiem, kas palika dzīvi. (Jeremijas 20:4; 21:10.) Vai līdz ar to tauta beidza liecināt par Jehovas vārdu? Nē.
Tiek tiesāti dievi
15. Kāda liecība tika nodota pat trimdas laikā Babilonijā?
15 Pat Babilonijā, būdami trimdā, uzticīgie izraēlieši nevilcinājās liecināt par Jehovas dievišķumu un viņa varu. Piemēram, Daniēls drosmīgi izskaidroja Nebukadnēcara sapņus un uzrakstu uz sienas, ko redzēja Belsacars, kā arī atteicās piekāpties Dārijam jautājumā par lūgšanu. Tāpat trīs ebreji, kas nebija ar mieru nomesties ceļos tēla priekšā, sniedza Nebukadnēcaram brīnišķīgu liecību. (Daniēla 3:13—18; 5:13—29; 6:4—27.)
16. Kā Jehova paredzēja Izraēla atgriešanos savā zemē, un kāds mērķis bija tam, ka tauta atgriezās?
16 Taču Jehovas nodoms bija tāds, lai tauta atkal liecinātu Izraēla zemē. Ecēhiēls, kas izsūtījuma laikā sludināja jūdiem Babilonijā, rakstīja, kāds ir Jehovas lēmums par izpostīto zemi: ”Es vairošu jūsu novados cilvēkus, visu Israēla namu; pilsētas atkal atgūs savus iedzīvotājus, un sagŗautās vietas pacelsies no jauna.” (Ecēhiēla 36:10.) Kādēļ Jehova gribēja tā rīkoties? Galvenokārt tādēļ, lai liecinātu par savu paša vārdu. Ar Ecēhiēla starpniecību viņš teica: ”Ne jūsu dēļ, Israēla nams, Es tā rīkojos, bet sava svētā vārda dēļ, ko jūs esat negodā likuši pagānu tautu starpā.” (Ecēhiēla 36:22; Jeremijas 50:28.)
17. Kāds ir Jesajas 43:10 pierakstīto vārdu konteksts?
17 Tieši pravietojot Izraēla atgriešanos no izsūtījuma uz Babiloniju, Jesaja rakstīja Dieva iedvesmotos vārdus, kas lasāmi Jesajas 43:10, un sauca Izraēlu par Jehovas liecinieku un viņa kalpu. Kā teikts Jesajas grāmatas 43. un 44. nodaļā, Jehova bija Izraēla radītājs, Dievs, Svētais, Glābējs, ķēniņš un veidotājs. (Jesajas 43:3, 14, 15; 44:2.) Par to viņam nācās gods, taču izraēlieši daudzkārt viņu negodināja, un tāpēc tika pieļauts tautas izsūtījums. Tomēr tā palika Jehovas tauta. Viņš bija sacījis Izraēlam: ”Nebīsties, jo Es tevi atpestīju; Es tevi saucu tavā vārdā, tu esi mans!” (Jesajas 43:1.) Izraēla trimdai Babilonijā bija jābeidzas.
18. Kā Izraēla atbrīvošana no Babilonijas pierādīja, ka Jehova ir vienīgais patiesais Dievs?
18 Atbrīvodams izraēliešus no šī izsūtījuma, Jehova tiesāja dievus. Viņš uzaicināja tautu viltus dievus atvest to lieciniekus, bet Izraēlu viņš nosauca par savu liecinieku. (Jesajas 43:9, 12.) Saraujot Izraēla trimdas važas, Jehova pierādīja, ka Babilonijas dievi vispār nav nekādi dievi un ka viņš ir vienīgais patiesais Dievs. (Jesajas 43:14, 15.) Jehova vēlreiz apliecināja savu dievišķumu, kad aptuveni 200 gadu pirms jūdu atbrīvošanas pateica, ka viņš tos atbrīvos ar persieša Kīra starpniecību. (Jesajas 44:28.) Izraēlam bija jākļūst brīvam. Kāpēc? Jehova paskaidroja: ”Lai [Izraēls] pauž manu slavu!” (Jesajas 43:21.) Tas dotu tālāku izdevību liecināt.
19. Par ko liecināja Kīra aicinājums izraēliešiem atgriezties Jeruzalemē un uzticīgo ebreju rīcība pēc atgriešanās?
19 Noteiktā laikā Persijas valdnieks Kīrs iekaroja Babiloniju, gluži kā bija pravietots. Kīrs pats nebija jūds, bet viņš pasludināja, ka Jehova ir Dievs, izdodams aicinājumu jūdiem Babilonijā: ”Ikvienam, kas starp jums ir no Viņa tautas, lai viņa Dievs ir ar viņu, un lai viņš atgriežas uz Jeruzālemi Jūdas zemē un ceļ tā Kunga, Israēla Dieva, namu. Viņš ir tas Dievs [”patiesais Dievs”, NW], kas mīt Jeruzālemē.” (Ezras 1:3.) Daudzi jūdi atsaucās uz šo aicinājumu. Viņi devās atpakaļ uz apsolīto zemi un uzcēla altāri vietā, kur senāk bija atradies templis. Beigu beigās viņi varēja no jauna uzbūvēt templi un pašu Jeruzalemi, kaut gan sastapās ar atrunāšanu un spēcīgu pretestību. Kā Jehova bija teicis, viņiem tas izdevās ”ne ar bruņotu spēku, ne ar varu, bet ar [viņa] Garu”. (Cakarijas 4:6.) Šie notikumi atkal apstiprināja to, ka Jehova ir patiesais Dievs.
20. Ko, par spīti Izraēla vājībām, var teikt par to, kā šī tauta senajā pasaulē liecināja par Jehovas vārdu?
20 Tātad Jehova turpināja izmantot izraēliešus par saviem lieciniekiem, lai gan viņi bija nepilnīgi un reizēm nepakļāvīgi. Pirmskristiešu laikos šī tauta ar tās templi un priesteriem bija patiesās pielūgsmes centrs pasaulē. Cilvēkam, kas Ebreju rakstos lasa par Jehovas darbiem, kuri saistīti ar Izraēlu, nevar būt ne mazāko šaubu: ir viens vienīgs patiesais Dievs, un viņa vārds ir Jehova. (5. Mozus 6:4, NW; Cakarijas 14:9, NW.) Taču Jehovas vārds bija jāpasludina vēl daudz plašāk, kā mēs redzēsim nākamajā rakstā.
Vai tu atceries?
◻ Kā Ābrahāms liecināja par to, ka Jehova ir patiesais Dievs?
◻ Kāda izcila Mozus īpašība viņu padarīja spējīgu būt par uzticīgu liecinieku?
◻ Kā Izraēla tauta liecināja par Jehovu?
◻ Kā Izraēla atbrīvošana no Babilonijas parādīja, ka Jehova ir vienīgais patiesais Dievs?
[Attēls 10. lpp.]
Ar savu ticību un paklausību Ābrahāms izcili apliecināja, ka Jehova ir Dievs