Vai Dievs prasa, lai mēs gavētu?

DIEVA bauslībā, kas bija dota ar Mozus starpniecību, gavēšana bija prasīta tikai vienā gadījumā — gadskārtējā Salīdzināšanas dienā. Bauslībā bija noteikts, ka šajā dienā izraēliešiem bija ’jāpakļauj savas dvēseles šķīstīšanas kārtībai’; tas nozīmē, ka viņi gavēja. (3. Mozus 16:29—31; 23:27; Psalms 35:13.) Taču šis gavēnis nebija vienkārši formalitāte. Salīdzināšanas dienas ievērošana lika izraēliešiem skaidrāk apzināties savu grēcīgumu un vajadzību pēc izpirkuma. Šajā dienā viņi gavēja arī tāpēc, lai paustu Dievam nožēlu par saviem grēkiem.

Kaut gan saskaņā ar Mozus bauslību tas bija vienīgais obligātais gavēnis, izraēlieši mēdza gavēt arī citās reizēs. (2. Mozus 34:28; 1. Samuēla 7:6; 2. Laiku 20:3; Ezras 8:21; Esteres 4:3, 16.) Viņu ievēroto gavēņu vidū bija, piemēram, brīvprātīga gavēšana, ar kuru tika pausta grēku nožēla. Jehova mudināja grēcīgos Jūdejas iedzīvotājus: ”Griezieties atpakaļ pie Manis no visas savas sirds ar gavēšanu, asarām, nožēlām un sērām!” Tai nebija jābūt ārišķīgai izrādei, jo Dievs turpināja: ”Saplosiet savas sirdis un ne savas drēbes.” (Joēla 2:12—15.)

Ar laiku daudziem gavēnis kļuva par formalitāti. Jehova juta riebumu pret šādu liekulīgu gavēšanu un tāpēc jautāja divkosīgajiem izraēliešiem: ”Vai tāda gavēšana lai Man patiktu, vai tā ir tāda diena, kad cilvēks patiesi sagādā savai miesai ciešanas? Kad cilvēks nokaŗ galvu kā niedri, kad apvelk maisu un sēd pelnos, — vai tu to vari saukt par gavēšanu un par tādu dienu, kas tam Kungam patīk?” (Jesajas 58:5.) Šiem stūrgalvīgajiem ļaudīm nebija jāpadara gavēnis par uzkrītošu izrādīšanos; gluži pretēji: viņi tika mudināti uz rīcību, kas atbilstu grēku nožēlai.

Daži jūdu iedibinātie gavēņi jau no paša sākuma izpelnījās Dieva nosodījumu. Piemēram, kādu laiku jūdu tauta ievēroja četrus ikgadējus gavēņus, lai pieminētu briesmīgos notikumus, kas bija saistīti ar Jeruzalemes aplenkumu un izpostīšanu septītajā gadsimtā p.m.ē. (2. Ķēniņu 25:1—4, 8, 9, 22—26; Cakarijas 8:19.) Kad jūdi tika atbrīvoti no Babilonijas gūsta, Jehova ar pravieša Cakarijas starpniecību teica: ”Kad jūs gavējāt.. visus šos septiņdesmit gadus, vai tad jūs Manis dēļ tā gavējāt?” Dievs šos gavēņus nevērtēja atzinīgi, jo jūdi gavēja un sēroja par spriedumiem, kas bija nākuši no paša Jehovas. Viņi gavēja tās nelaimes dēļ, kas viņus bija piemeklējusi, bet nevis savu pārkāpumu dēļ, kuri bija šo nelaimi izraisījuši. Kad viņi bija atvesti atpakaļ dzimtajā zemē, bija pienācis laiks līksmoties, nevis apraudāt pagātni. (Cakarijas 7:5.)

Vai kristiešiem ir jāgavē?

Kaut arī Jēzus Kristus nekad nav pavēlējis saviem mācekļiem gavēt, viņš pats un viņa sekotāji gavēja Salīdzināšanas dienā, tāpēc ka viņi bija pakļauti Mozus bauslībai. Turklāt daži no mācekļiem brīvprātīgi gavēja arī citos gadījumos, jo Jēzus viņiem nebija devis norādījumu pilnīgi atteikties no šī paraduma. (Apustuļu darbi 13:2, 3; 14:23.) Tomēr viņi nekādā ziņā nedrīkstēja ’darīt savus vaigus nejaukus, lai rādītos ļaudīm kā gavētāji’. (Mateja 6:16.) Šādas ārēji izrādītas dievbijības dēļ gavētāji varbūt saņemtu no citiem cilvēkiem apbrīnas pilnus skatienus un atzinīgus galvas mājienus. Taču Dievam nav patīkama tāda uzkrītoša izrādīšanās. (Mateja 6:17, 18.)

Jēzus runāja arī par to, ka viņa sekotāji gavēs pēc viņa nāves. Ar šiem vārdiem viņš tomēr neiedibināja kādu rituālu gavēni. Jēzus tādā veidā norādīja, kā mācekļi reaģēs uz dziļajām bēdām, ko viņi izjutīs. Kad Jēzus bija celts augšā, viņš atkal bija kopā ar mācekļiem un tiem vairs nebija iemesla gavēt Jēzus nāves dēļ. (Lūkas 5:34, 35.)

Mozus bauslība tika atcelta, kad Kristus tika ”vienreiz upurēts daudzu cilvēku grēkus atņemt”. (Ebrejiem 9:24—28.) Līdz ar visu bauslību zaudēja spēku arī pavēle gavēt Salīdzināšanas dienā. Tā tika atcelts vienīgais obligātais gavēnis, kas minēts Bībelē.

Ko var teikt par Lielo gavēni?

Kāds tādā gadījumā ir pamats kristīgās pasaules paradumam ievērot Lielo gavēni? Gan katoļu, gan protestantu baznīcas atzīst šo gavēni, lai gan dažādās baznīcās tas tiek ievērots atšķirīgi. Daži visā 40 dienu ilgajā periodā pirms Lieldienām ēd tikai vienu maltīti dienā. Citi pilnībā gavē vienīgi Pelnu dienā un Lielajā piektdienā. Savukārt citi Lielā gavēņa laikā atturas no gaļas, zivīm, olām un piena produktiem.

Ir pieņemts uzskatīt, ka Lielais gavēnis ir balstīts uz Jēzus 40 dienu ilgo gavēni pēc kristīšanās. Vai Jēzus toreiz iedibināja rituālu, kas jāievēro ik gadus? Nepavisam nē. Tas ir acīm redzams, ja ņem vērā faktu, ka Bībelē nav pierakstīts neviens gadījums, kad agrīnie kristieši būtu ievērojuši šādu tradīciju. Lielais gavēnis pirmo reizi tika ievērots ceturtajā gadsimtā pēc Kristus. Līdzīgi daudzām kristīgās pasaules mācībām, tas tika pārņemts no pagāniskiem avotiem.

Ja ar Lielo gavēni patiešām tiek atdarināts tas, kā Jēzus pēc savas kristīšanās gavēja tuksnesī, tad kāpēc šis gavēnis tiek ievērots nedēļās pirms Lieldienām, kas taču tiek uzskatītas par viņa augšāmcelšanās laiku? Jēzus negavēja pēdējās dienās pirms savas nāves. Evaņģēliju aprakstos norādīts, ka dažas dienas pirms nāves viņš Betānijā kopā ar mācekļiem apciemoja cilvēkus mājās un ieturēja vairākas maltītes. Turklāt savas nāves priekšvakarā viņš ēda Pasā svētku maltīti. (Mateja 26:6, 7; Lūkas 22:15; Jāņa 12:2.)

No tā, ka Jēzus pēc kristīšanās gavēja, var kaut ko mācīties. Toreiz viņš sāka svarīgu kalpošanu. Runa bija par Jehovas suverenitātes attaisnošanu un visas cilvēces nākotni. Tas bija laiks nodoties dziļām pārdomām un lūgšanās griezties pie Jehovas pēc palīdzības un vadības. Jēzus rīkojās pareizi, gavēdams šādā laikā. Tas norāda, ka gavēšana var sniegt labumu, ja tiek gavēts pareizu motīvu dēļ un piemērotā situācijā. (Salīdzināt Kolosiešiem 2:20—23.)

Kādās situācijās varētu būt noderīgi gavēt

Pārdomāsim dažus gadījumus, kuros mūsdienās kāds Dieva kalpotājs varētu gavēt. Piemēram, cilvēks, kas izdarījis grēku, varbūt jūt, ka viņam uz kādu laiku ir zudusi patika ēst. Taču neēšanas iemeslam nav jābūt vēlmei iespaidot citus vai dusmām par saņemto sodu. Un, protams, gavēšana pati par sevi nevar izlīdzināt nodarījumu Dieva acīs. Tomēr cilvēks, kas patiešām nožēlo izdarīto, jutīsies dziļi nomākts par to, ka ir sāpinājis Jehovu un, iespējams, arī savus draugus un tuviniekus. Sāpīgs pārdzīvojums un dedzīgas lūgšanas, kurās tiek lūgta piedošana, var nomākt ēstgribu.

Līdzīgi notika ar Izraēlas ķēniņu Dāvidu. Kad radās briesmas, ka Dāvids var zaudēt savu dēlu, ko viņam bija dzemdējusi Batseba, viņš sakopoja visus savus spēkus, lūgdams Jehovu pažēlot bērnu. Visas Dāvida jūtas un viņa spēks pilnībā koncentrējās lūgšanās, un šajā laikā viņš gavēja. Arī mūsdienās kādos saspringtos apstākļos ēšana var šķist nepiemērota. (2. Samuēla 12:15—17.)

Var būt arī tādas reizes, kad dievbijīgs cilvēks vēlas pievērst īpašu uzmanību kādam nopietnam garīgam jautājumam. Iespējams, viņam nepieciešams pētīt Bībeli un kristīgās publikācijas. Tāpat varbūt vajadzīgs laiks pārdomām. Šādā situācijā cilvēks var nolemt, ka viņš cītīgās studēšanas laikā nenovērsīs savu uzmanību, ieturēdams maltītes. (Salīdzināt Jeremijas 36:8—10.)

Rakstos ir minēti Dieva kalpi, kas gavēja tādos gadījumos, kad bija jāpieņem kāds nopietns lēmums. Nehemijas dienās jūdiem bija jādod Jehovam zvērests, un viņi būtu pakļauti lāstam, ja šo zvērestu lauztu. Viņiem bija jāapsola šķirties no sievām cittautietēm un turēties atsevišķi no apkārtējām tautām. Pirms tika dots zvērests, kā arī tajā laikā, kad notika atzīšanās grēkos, visa draudze gavēja. (Nehemijas 9:1; 10:1, 30, 31.) Kad kristietim ir jāpieņem nozīmīgs lēmums, arī viņš, iespējams, neilgu laiku var iztikt bez ēdiena.

Agrīnās kristiešu draudzes vecākie, pieņemot lēmumus, dažkārt gavēja. Kad mūsdienās draudžu vecākajiem jāpieņem lēmums sarežģītā situācijā — piemēram, saistībā ar kādu tiesisku jautājumu —, viņi var atturēties no ēdiena, apsverot šo situāciju.

Katram pašam jāizlemj, vai viņam kādos noteiktos apstākļos būtu jāgavē vai ne. Šajā ziņā neviens nedrīkst tiesāt kādu citu. Mums nav jāvēlas ’izrādīties ļaužu priekšā kā taisniem’, tāpat mums nav jāpiešķir ēdienam tik liela nozīme, ka mūsu attieksme pret ēšanu traucētu mums pildīt svarīgus pienākumus. (Mateja 23:28; Lūkas 12:22, 23.) Bībelē ir parādīts, ka Dievs nedz pieprasa, lai mēs gavētu, nedz arī aizliedz mums to darīt.

[Attēls 7. lpp.]

Vai tu zini, kāpēc Jēzus pēc kristīšanās 40 dienas gavēja?