7., 8. Kā Jehovas stūrgalvīgā tauta viņu ir izaicinājusi?

⁷ Stūrgalvīgie ebreji daudzkārt ir izaicinājuši Jehovu ar savu apkaunojošo uzvedību. Jehova apraksta viņu nekaunīgo rīcību, runādams par ”tautu, kas Mani vienmēr sāpīgi sarūgtina, nesdama manā priekšā kaujamos upuŗus dārzos un kvēpināmos upuŗus uz ķieģeļu altāŗiem. Šie ļaudis sēd kapenēs, paliek pa nakti noslēpumainās vietās un alās, ēd cūkas gaļu, un viņu traukos atrodas no nešķīstām lietām vārīta vira. Tie saka: ”Paliec tālāk no manis! Nenāc man klāt, jo es esmu Tev par svētu!” Tādi ļaudis ir kā dūmi manā degunā, kā uguns, kas liesmo cauru dienu.” (Jesajas 65:3—5.) Šie šķietami svētbijīgie cilvēki sarūgtina Jehovu, darbodamies tieši viņa ”priekšā” — šādi tiek norādīts uz viņu nekaunīgo un necienīgo izturēšanos. Viņi pat necenšas slēpt savas neģēlības. Vai gan tas nav sevišķi nosodāmi — grēkot Tā priekšā, kuram pienākas cieņa un paklausība?!

⁸ Šie paštaisnie grēcinieki būtībā saka citiem ebrejiem: ”Turies no manis pa gabalu, jo es esmu svētāks nekā tu.” Kāda liekulība! Šie ”svētbijīgie” cilvēki nes upurus un dedzina kvēpināmās zāles viltus dievībām, kaut gan Dieva bauslībā šāda rīcība ir nosodīta. (2. Mozus 20:2—6.) Viņi sēž starp apbedījumu vietām, kas pēc bauslības padara viņus nešķīstus. (4. Mozus 19:14—16.) Viņi ēd cūkas gaļu — nešķīstu ēdienu.a (3. Mozus 11:7.) Tomēr savu reliģisko darbību dēļ viņi jūtas svētāki par citiem ebrejiem un negrib, lai citi viņiem tuvotos. Viņiem šķiet, ka, uzturoties viņu sabiedrībā, citi cilvēki varētu kļūt svēti jeb tīri. Taču ”taisnīgais Dievs” raugās uz šo jautājumu pavisam citādi. (5. Mozus 4:24.)