Jehova bagātīgi dod mieru un patiesību
”Es tos darīšu veselus un došu tiem mieru un laimi bagātīgā pilnībā.” (JEREMIJAS 33:6)
1., 2. a) Kāda ir bijusi tautu pieredze miera nodibināšanā? b) Ko Jehova 607. gadā p.m.ē. iemācīja Izraēlam par mieru?
MIERS. Cik ļoti cilvēki to vēlas! Cik tomēr reti tas ir bijis cilvēces vēsturē! Un 20. gadsimts jau nu noteikti nav bijis miera gadsimts. Tajā ir pieredzēti divi postošākie kari cilvēces vēsturē. Lai saglabātu mieru pasaulē, pēc Pirmā pasaules kara tika izveidota Tautu Savienība. Šī organizācija cieta neveiksmi. Pēc Otrā pasaules kara ar mērķi saglabāt mieru tika nodibināta Apvienoto Nāciju Organizācija. Atliek tikai palasīt ikdienas laikrakstus, lai redzētu, cik neveiksmīgi ir arī šīs organizācijas centieni.
2 Vai mums būtu jābrīnās, ka cilvēku organizācijas nevar nodrošināt mieru? It nemaz. Vairāk nekā pirms 2500 gadiem Dieva izredzētajai tautai, Izraēlam, tika dota mācība šajā ziņā. Septītajā gadsimtā p.m.ē. Izraēlas mieru apdraudēja Babilonija — lielvalsts, kas tad pieņēmās spēkā. Izraēla mēģināja saglabāt mieru ar Ēģiptes palīdzību. Taču Ēģipte cieta neveiksmi. (Jeremijas 37:5—8; Ecēhiēla 17:11—15.) Babilonijas karaspēks 607. gadā p.m.ē. sagrāva Jeruzalemes mūrus un nodedzināja Jehovas templi. Tā izraēlieši izbaudīja uz savas ādas, cik nesaprātīgi ir paļauties uz cilvēku organizācijām. Tauta nevis ieguva mieru, bet ar varu tika aizvesta trimdā uz Babiloniju. (2. Laiku 36:17—21.)
3. Kā piepildījās Jehovas vārdi, ko paziņoja Jeremija, un kādi vēsturiski notikumi deva Izraēlam vēl vienu mācību jautājumā par mieru?
3 Pirms Jeruzalemes krišanas Jehova darīja zināmu, ka patiesu mieru Izraēlai nodibinās viņš, bet nevis Ēģipte. Ar Jeremijas starpniecību viņš apsolīja: ”Es tos darīšu veselus un došu tiem mieru un laimi bagātīgā pilnībā. Es darīšu citādu Jūdas un Israēla likteni un abas zemes atjaunošu kā agrāk.” (Jeremijas 33:6, 7.) Jehovas apsolījums sāka piepildīties 539. gadā p.m.ē., kad Babilonija tika iekarota un izraēliešu trimdinieki ieguva brīvību. (2. Laiku 36:22, 23.) Kad 537. gads p.m.ē. gāja uz beigām, pirmo reizi pēc 70 gadu pārtraukuma daudzi izraēlieši atkal svinēja Lieveņu svētkus Izraēlā. Pēc svētkiem viņi sāka atjaunot Jehovas templi. Kādas bija viņu izjūtas? Mēs lasām: ”Visi ļaudis gavilēja lielās gavilēs, slavēdami to Kungu, tādēļ ka tā Kunga nama pamati bija likti.” (Ezras 3:11.)
4. Kā Jehova iedvesmoja izraēliešus tempļa būvēšanai, un kā viņa apsolījums bija saistīts ar mieru?
4 Lai gan iesākums bija tik labs, pretestības dēļ izraēlieši zaudēja drosmi un pārtrauca būvēt templi. Pagāja vairāki gadi, un Jehova sūtīja praviešus Hagaju un Cakariju, lai mudinātu izraēliešus pabeigt iesākto darbu. Kādu gan saviļņojumu viņi droši vien izjuta, klausoties vārdos, ko Hagajs teica par templi, kas tiks uzbūvēts! ””Šā pēdējā dievnama krāšņumam būs jābūt lielākam, nekā bija pirmā krāšņums un godība,” — tā saka tas Kungs Cebaots, — ”un Es gribu dāvināt mieru šai vietā.”” (Hagaja 2:9.)
Jehova pilda savus solījumus
5. Ar ko ir ievērojama Cakarijas grāmatas astotā nodaļa?
5 Bībeles grāmatā, kas nosaukta Cakarijas vārdā, mēs lasām vairākus Dieva iedvesmotus redzējumus un pravietojumus, kuri stiprināja Dieva tautu toreiz — 6. gadsimtā p.m.ē. Šie paši pravietojumi arī tagad stiprina pārliecību par Jehovas atbalstu. Tie mums dod pamatotu iemeslu uzskatīt, ka Jehova nodrošinās mieru savai tautai arī mūsdienās. Piemēram, Cakarijas grāmatas astotajā nodaļā var lasīt, ka pravietis Cakarija desmit reizes izrunā frāzi: ”Tā saka tas Kungs.” Katru reizi šī frāze ievada kādu Dieva paziņojumu, kas ir saistīts ar viņa tautas mieru. Daži no šiem solījumiem tika izpildīti Cakarijas dzīves laikā. Mūsdienās visi šie solījumi vai nu ir izpildījušies, vai arī izpildās pašreiz.
”Es degšu par Ciānu”
6., 7. Kā izpaudās tas, ka Jehova ’dega par Ciānu ar lielu bardzību’?
6 Tikko minētā frāze pirmo reizi ir lasāma Cakarijas 8:2: ”Karapulku Jehova ir teicis tā: ”Es degšu par Ciānu ar lielu dedzību, un ar lielu bardzību es degšu par viņu.”” (NW.) Jehovas solījums degt jeb būt dedzīgam par savu tautu nozīmēja, ka viņš pievērsīs lielu vērību tam, lai atjaunotu mieru. Izraēliešu atgriešanās dzimtajā zemē un tempļa atjaunošana liecināja par šo dedzību.
7 Kas sagaidīja tos, kas bija pretojušies Jehovas tautai? Jehovas ’lielajai bardzībai’ pret šiem ienaidniekiem bija jākļūst tikpat spēcīgai kā viņa dedzībai par savu tautu. Pielūgdami Dievu atjaunotajā templī, uzticīgie jūdi varēja pārdomāt, kas galu galā bija noticis ar vareno Babiloniju, kura tad jau bija kritusi. Viņiem bija iespēja padomāt arī par to, cik neveiksmīgi bija izrādījušies ienaidnieku pūliņi apturēt tempļa atjaunošanu. (Ezras 4:1—6; 6:3.) Jūdi varēja pateikties Jehovam, ka viņš ir izpildījis savu solījumu. Jehovas dedzība bija sagādājusi viņiem uzvaru!
’Patiesības pilsēta’
8. Kā Cakarijas laikā Jeruzalemei bija jākļūst par patiesības pilsētu, un kā šī situācija atšķīrās no iepriekšējiem laikiem?
8 Cakarija raksta otro reizi: ”Tā saka tas Kungs.” Ko Jehova saka šoreiz? ”Es grie[zī]šos atpakaļ uz Ciānu un dzīvošu Jeruzalemes vidū, un Jeruzalemi sauks par patiesības pilsētu un tā Kunga Cebaota kalnu par svētu kalnu.” (Cakarijas 8:3, LB-26.) Pirms 607. gada p.m.ē. Jeruzaleme noteikti nebija patiesības pilsēta. Tās priesteri un pravieši bija pagrimuši, un tās iedzīvotāji bija neuzticīgi Dievam. (Jeremijas 6:13; 7:29—34; 13:23—27.) Bet Cakarijas laikā Dieva tauta atjaunoja templi, tā apliecinot savu uzticību tīrajai pielūgsmei. Garā Jehova atkal dzīvoja Jeruzalemē. Pilsētā atkal runāja tīrās pielūgsmes patiesību, tāpēc to varēja saukt par ”patiesības pilsētu”. Tās lielisko atrašanās vietu varēja saukt par ’tā Kunga kalnu’.
9. Kādas ievērojamas pārmaiņas pieredzēja ”Dieva Israēls” 1919. gadā?
9 Divi minētie paziņojumi bija nozīmīgi senajam Izraēlam, un tie ir nozīmīgi arī mums 20. gadsimta beigās. Gandrīz pirms 80 gadiem, Pirmā pasaules kara laikā, pāris tūkstošu ar garu svaidīto kristiešu, kas tad pārstāvēja ”Dieva Israēlu”, nokļuva garīgā gūstā, tāpat kā izraēlieši reiz bija aizvesti gūstā uz Babiloniju. (Galatiešiem 6:16.) Pravietiski viņi tika parādīti kā līķi, kas guļ uz ielas. Taču viņiem bija sirsnīga vēlēšanās pielūgt Jehovu ”garā un patiesībā”. (Jāņa 4:24.) Tāpēc 1919. gadā Jehova pārtrauca viņu gūstu, atdzīvinādams viņus no garīgās nāves. (Atklāsmes 11:7—13.) Tā Jehova ar pārliecinošu ”jā” atbildēja uz Jesajas pravietisko jautājumu: ”Vai tad zeme var tapt vienā dienā, vai tauta var piedzimt vienā paņēmienā?” (Jesajas 66:8.) Kopš 1919. gada Jehovas tauta atkal dzīvo kā garīga nācija pati savā ”zemē”, tas ir, garīgajos īpašumos uz zemeslodes.
10. Kādas svētības ir pieredzējuši ar garu svaidītie kristieši savā ”zemē” kopš 1919. gada?
10 Ar garu svaidītie kristieši šajā zemē bija drošībā un kalpoja Jehovas lielajā garīgajā templī. Viņi tika iecelti par ’uzticīgo un gudro kalpu’ un uzņēmās pienākumu rūpēties par Jēzus īpašumiem uz Zemes — tā viņi ieguva privilēģiju, kas viņiem ir joprojām, arī 20. gadsimta beigās. (Mateja 24:45—47.) Viņi ļoti skaidri bija izpratuši, ka Jehova ir ”pats miera Dievs”. (1. Tesaloniķiešiem 5:23.)
11. Kā kristīgās pasaules vadoņi ir parādījuši, ka viņi ir Dieva tautas ienaidnieki?
11 Kas ir sakāms par Dieva Izraēla ienaidniekiem? Jehovas dedzība par savu tautu ir tikpat spēcīga kā bardzība pret tās pretiniekiem. Pirmā pasaules kara laikā kristīgās pasaules reliģiskie vadoņi visiem spēkiem mēģināja likvidēt nelielo kristiešu grupu, kas nebaidījās runāt patiesību, taču viņu centieni bija neveiksmīgi. Otrā pasaules kara laikā mācītāji bija vienoti tikai vienā jautājumā: abās karojošās pusēs viņi mudināja valdības apspiest Jehovas liecinieku darbību. Pat tagad daudzās zemēs reliģiskie vadoņi joprojām mudina valdības ierobežot vai aizliegt Jehovas liecinieku darbību, kas ir saistīta ar kristiešu pienākumu sludināt.
12., 13. Kā kristīgā pasaule izjūt Jehovas bardzību?
12 Jehova to nav atstājis nepamanītu. Kristīgā pasaule kopā ar visu pārējo lielo Bābeli krita pēc Pirmā pasaules kara. (Atklāsmes 14:8.) Kristīgās pasaules krišana tika izziņota publiski, kad, sākot ar 1922. gadu, pār to nāca simboliskās mocības: publiski tika atmaskots tās stāvoklis — garīgā nāve — un tika dots brīdinājums par tās drīzo iznīcināšanu. (Atklāsmes 8:7—9:21.) Apliecinājums tam, ka šīs mocības turpinās, bija runa ”Viltus reliģijas pastāvēšanas beigas ir tuvu”, kas 1995. gada 23. aprīlī izskanēja visā pasaulē un kam sekoja Ķēniņvalsts Vēsts speciālizlaiduma izplatīšana simtos miljonu eksemplāru.
13 Mūsdienās kristīgā pasaule ir nožēlojamā stāvoklī. Visu 20. gadsimtu tās locekļi nogalina viens otru nežēlīgos karos, kam svētību dod priesteri un mācītāji. Daudzās zemēs tai faktiski nav nekādas ietekmes. Tā ir lemta iznīcībai kopā ar pārējo lielo Bābeli. (Atklāsmes 18:21.)
Miers Jehovas tautai
14. Kā tiek pravietiski aprakstīti cilvēki, kas dzīvo mierā?
14 Pavisam citādi šajā, 1996. gadā, jūtas Jehovas tauta, tai ir liels miers atjaunotajā zemē, par ko var lasīt Jehovas trešajā paziņojumā: ”Tā saka tas Kungs Cebaots: ”Atkal sēdēs veci vīri un vecas sievas Jeruzālemes ielās, ikviens ar savu nūju rokā lielā vecuma dēļ, un pilsētas ielām būs būt pilnām ar zēniem un meitenēm, kas tur rotaļājas.”” (Cakarijas 8:4, 5.)
15. Kādā ziņā Jehovas kalpotājiem ir miers, pat arī dzīvojot starp tautām, kas karo?
15 Šie brīnišķīgie vārdi paver mūsu skatienam ainu, kas ir neparasta mūsdienu karu plosītajā pasaulē, — mēs lasām par cilvēkiem, kuri dzīvo mierā. Kopš 1919. gada piepildās Jesajas pravietiskie vārdi: ””Es.. radīšu mieru, — mieru tālajiem un tuvajiem!” — saka tas Kungs, — ”un Es [tautu] dziedināšu.”” Turpretī par bezdievjiem Jesaja paziņoja: ””Bezdievjiem nav miera!” — saka mans Dievs.” (Jesajas 57:19—21.) Kaut arī cilvēki Jehovas tautā nepieder pasaulei, viņi, protams, nevar panākt, lai viņus neskartu jukas, kādas valda pasaules tautās. (Jāņa 17:15, 16.) Vairākās zemēs viņiem jāpārcieš lielas grūtības un daudzi no viņiem pat ir nogalināti. Bet īsteniem kristiešiem tomēr ir miers, un šis miers ir divējāds. Pirmkārt, viņiem ir ”miers ar Dievu caur [viņu] Kungu Jēzu Kristu.” (Romiešiem 5:1.) Otrkārt, viņiem ir miers savā starpā. Viņi attīsta gudrību, ”kas nāk no augšienes” un ”ir vispirms šķīsta, tālāk miermīlīga”. (Jēkaba 3:17; Galatiešiem 5:22—24.) Turklāt viņi gaida laiku, kad miers valdīs visplašākajā nozīmē, — laiku, kad ”lēnprātīgie iemantos zemi un baudīs mieru papilnam”. (Psalms 37:11.)
16., 17. a) Kā Jehovas organizāciju ir stiprinājuši gan ”veci vīri un vecas sievas”, gan arī ’zēni un meitenes’? b) Kas liecina par mieru Jehovas tautā?
16 Jehovas tautā vēl aizvien ir ”veci vīri un vecas sievas” — ar garu svaidītie kristieši, kas atceras Jehovas organizācijas pirmās uzvaras. Viņu uzticība un izturība tiek augsti vērtētas. Jaunākie svaidītie kristieši uzņēmās vadību trauksmainajos 30. gados, Otrā pasaules kara laikā un saviļņojošā pieauguma gados pēc tam. Kopš 1935. gada parādījās ”liels pulks” citu avju. (Atklāsmes 7:9; Jāņa 10:16.) Ar garu svaidītie kristieši noveco, un viņu kļūst arvien mazāk, tāpēc kristieši no citu avju pulka ir pārņēmuši sludināšanu un paplašinājuši to pa visu zemeslodi. Pēdējos gados citas avis straumēm ienāk Dieva tautas zemē. Pagājušajā gadā vien 338 491, apliecinot sevis veltīšanu Jehovam, tika kristīti! Garīgā ziņā jaunpienākušie patiešām ir jauni. Viņu svaigums un entuziasms tiek augsti novērtēti, viņi pievienojas pulkam, kas ar pateicību dzied slavu ”mūsu Dievam, kas sēd goda krēslā, un Jēram”. (Atklāsmes 7:10.)
17 Šodien ’pilsētas ielas ir pilnas ar zēniem un meitenēm’ — Jehovas lieciniekiem ar jauneklīgu degsmi. No 232 zemēm un jūras salām tika saņemti 1995. kalpošanas gada pārskati. Starp svaidītajiem un citām avīm nav ne starptautiskas sāncensības, ne cilšu ienaida, ne skaudības. Visi kopā aug garīgi un ir vienoti mīlestībā. Jehovas liecinieku starptautiskā brālība ir kaut kas patiesi unikāls šajā pasaulē. (Kolosiešiem 3:14; 1. Pētera 2:17.)
Neiespējami Jehovam?
18., 19. Kā no 1919. gada Jehova paveic to, kas no cilvēku viedokļa varētu likties neiespējams?
18 Toreiz, 1918. gadā, kad ar garu svaidītajā atlikumā bija tikai pāris tūkstošu drosmi zaudējušu dvēseļu, kas atradās garīgā gūstā, neviens nebūtu varējis paredzēt turpmāko notikumu gaitu. Taču Jehova to zināja, par ko liecina viņa ceturtais pravietiskais paziņojums: ”Tā saka tas Kungs Cebaots: ”Ja tas arī izliktos neiespējams šīs pāri palikušās tautas acīm tanīs dienās, vai tad tam būtu jābūt par neiespējamu arī manu acu priekšā?” — saka tas Kungs Cebaots.” (Cakarijas 8:6.)
19 Jehovas gars 1919. gadā atdzīvināja viņa tautu, lai tā varētu veikt turpmāko darbu. Taču bija vajadzīga ticība, lai cieši sadarbotos ar nelielo Jehovas kalpotāju organizāciju. Viņu bija tik maz, un daudz kas nebija skaidrs. Bet Jehova viņus maz pamazām stiprināja organizatoriski un apgādāja ar visu nepieciešamo, lai viņi varētu veikt kristiešu darbu: sludināt labo vēsti un gatavot mācekļus. (Jesajas 60:17, 19; Mateja 24:14; 28:19, 20.) Jehova viņiem pakāpeniski palīdzēja izprast tādus svarīgus jēdzienus kā neitralitāte un augstākā vara Visumā. Vai Jehovam nebija iespējams izpildīt savu gribu ar tādas mazas liecinieku grupas palīdzību? Protams, bija iespējams. Par to var pārliecināties šī žurnāla 12.—15. lappusē, kur ir dots pārskats par Jehovas liecinieku darbību 1995. kalpošanas gadā.
”Es būšu viņu Dievs”
20. Cik plaša Dieva tautas sapulcināšana tika pravietota?
20 Piektais paziņojums papildus apliecina, ka tagad Jehovas liecinieku vidū valda laime: ”Tā saka tas Kungs Cebaots: ”Redzi, Es izglābšu savu tautu no zemes, kas ir pret saules lēktu, un arī no tās, kas ir pret saules rietu, un atvedīšu viņus šurp, lai viņi dzīvo Jeruzālemē, un viņiem būs manai tautai būt, un Es būšu viņu Dievs patiesībā un taisnībā.”” (Cakarijas 8:7, 8.)
21. Kā tiek saglabāts un vairots miers Jehovas tautā?
21 Tagad, 1996. gadā, mēs bez šaubīšanās varam teikt, ka labā vēsts ir sludināta visā pasaulē — no ”zemes, kas ir pret saules lēktu,” līdz zemei, ”kas ir pret saules rietu”. Par mācekļiem ir kļuvuši cilvēki no visām tautām, un viņi redz, kā izpildās Jehovas apsolījums: ”Visi tavi dēli būs tā Kunga mācīti un savā labsajūtā bagātīgi svētīti.” (Jesajas 54:13.) Mūsu starpā ir miers, jo mūs izglīto Jehova. Ar šādu mērķi tika izdota literatūra vairāk nekā 300 valodās. Tikai pagājušajā gadā vien klāt nāca 21 valoda. Sargtornis tagad tiek izdots vienlaicīgi 111 valodās un Awake! (Atmostieties!) — 54 valodās. Kopsanāksmes valstu un starptautiskā mērogā publiski apliecina, kāds miers ir Dieva tautā. Iknedēļas sapulces mūs vieno un dod uzmundrinājumu, kas nepieciešams, lai mēs būtu stipri ticībā. (Ebrejiem 10:23—25.) Jehova patiešām izglīto savu tautu ”patiesībā un taisnībā”. Viņš savai tautai dod mieru. Kāda gan tā ir svētība, ka mēs varam izjust šo dziļo mieru!
Vai vari paskaidrot?
◻ Kā Jehova mūsdienās ir ’dedzis ar lielu bardzību’ par savu tautu?
◻ Kādā ziņā Jehovas tautai ir miers pat zemēs, kur plosās kari?
◻ Ko nozīmē tas, ka ’pilsētas ielas ir pilnas ar zēniem un meitenēm’?
◻ Kas tiek darīts, lai Jehovas tauta varētu būt viņa mācīta?
[Tabula 12.—15. lpp.]
JEHOVAS LIECINIEKU 1995. KALPOŠANAS GADA PASAULES PĀRSKATS
(Skatīt sējumā)
[Attēls 8., 9. lpp.]
Uzticīgie jūdi, kas 6. gadsimtā p.m.ē. atjaunoja templi, iemācījās, ka Jehova ir vienīgais drošais miera avots