Divdesmit pirmā nodaļa

Jehovas roka ir pacelta

Jesajas 25:1—27:13

 1. Kāpēc Jesajam ir pateicības jūtas pret Jehovu?

JESAJA no sirds mīl Jehovu un gūst prieku, viņu cildinot. Jesaja izsaucas: ”Ak Kungs, Tu esi mans Dievs, es Tevi cildināšu, es teikšu tavu vārdu.” Kāpēc pravietim ir tādas pateicības jūtas pret savu Radītāju? Galvenokārt tāpēc, ka Jesaja pazīst Jehovu un zina, kādi ir viņa darbi. To var redzēt no Jesajas nākamajiem vārdiem: ”Jo Tu dari brīnumus! Tavi lēmumi kopš seniem laikiem ir patiesi un uzticības cienīgi.” (Jesajas 25:1.) Tāpat kā savā laikā Jozua, Jesaja zina, ka Jehova ir uzticams un ka visi viņa ”lēmumi” — tas, ko viņš ir nodomājis darīt, — īstenojas. (Jozuas 23:14.)

 2. Kādu Jehovas lēmumu Jesaja pasludina, un uz ko šis lēmums attiecas?

² Starp Jehovas lēmumiem ir paziņojumi par to, kāds spriedums gaida izraēliešu ienaidniekus. Jesaja tagad pasludina vienu šādu spriedumu: ”Tu esi padarījis pilsētu par akmeņu kaudzi, stipro pili par drupu kopu, svešinieku pilis par neapdzīvotiem graustiem, tās nekad vairs neuzcels.” (Jesajas 25:2.) Kas ir šī vārdā nenosauktā pilsēta? Varbūt Jesaja runā par Moābas pilsētu Ārua — moābieši jau ilgi ir bijuši naidīgi noskaņoti pret Dieva tautu. Tāpat iespējams, ka Jesajas vārdi attiecas uz citu, spēcīgāku pilsētu — Babilonu. (Jesajas 15:1; Cefanjas 2:8, 9.)

 3. Kā Jehovas ienaidnieki viņu teic?

³ Ko Jehovas ienaidnieki dara, kad lēmums par viņu stipro pilsētu ir piepildījies? ”Tevi teic stipra tauta, Tevi bīstas varmācīgu tautu pilsētas.” (Jesajas 25:3.) Ir saprotams, ka visvarenā Dieva ienaidnieki no viņa bīstas. Bet kā viņi teic Jehovu? Vai viņi pamet savus viltus dievus un pievēršas tīrajai pielūgsmei? Nē, nekā tamlīdzīga. Tāpat kā faraons un Nebukadnecars, šie ienaidnieki teic Jehovu, kad ir spiesti atzīt viņa milzīgo pārspēku. (2. Mozus 10:16, 17; 12:30—33; Daniēla 4:34.)

 4. Kāda ”varmācīgu tautu pilsēta” pastāv mūsdienās, un kā pat tai nākas teikt Jehovu?

⁴ Mūsdienās ”varmācīgu tautu pilsēta” ir ”lielā pilsēta, kam pieder valdība pār visas zemes ķēniņiem”, proti, ”lielā Bābele” — viltus reliģijas pasaules impērija. (Atklāsmes 17:5, 18.) Tās galvenā daļa ir kristīgā pasaule. Kā kristīgās pasaules reliģiskie vadītāji teic Jehovu? Viņi negribīgi atzīst, ka Jehova ir paveicis ”brīnumus” savu liecinieku labā. It īpaši 1919. gadā, kad Jehova palīdzēja saviem kalpiem atsākt aktīvu darbību pēc viņu atbrīvošanas no garīgā gūsta lielajā Bābelē, šos vadītājus ”pārņēma bailes, un tie deva godu Dievam debesīs”. (Atklāsmes 11:13.)b

 5. Kā Jehova aizsargā tos, kam ir nelokāma paļāvība uz viņu?

⁵ Lai gan Jehova iedveš bailes saviem ienaidniekiem, viņš ir patvērums lēnprātīgajiem un pazemīgajiem cilvēkiem, kas vēlas viņam kalpot. Reliģiskie un politiskie varmākas dara visu iespējamo, lai salauztu patieso Dieva kalpu ticību, taču tas neizdodas, jo Jehovas kalpiem ir nelokāma paļāvība uz viņu. Galu galā Jehova bez pūlēm apklusina savus pretiniekus, darīdams to tā, it kā aizklātu kvēlojošu tuksneša sauli ar mākoni vai apslāpētu negaisa spēku, pielikdams priekšā sienu. (Izlasiet Jesajas 25:4, 5.)

”Mielasts” ”visām tautām”

6., 7. a) Kādu mielastu sarīko Jehova, un kam tas tiek rīkots? b) Uz ko tiek norādīts ar mielastu, par ko pravietoja Jesaja?

⁶ Jehova kā mīlošs tēvs ne tikai sargā savus bērnus, bet arī gādā par viņu uzturu, sevišķi garīgā ziņā. Pēc tam, kad Jehova 1919. gadā bija atbrīvojis savu tautu, viņš tai sarīkoja uzvaras mielastu, bagātīgi sagādādams garīgo barību: ”Tas Kungs Cebaots sarīkos uz šā kalna visām tautām lepnu mielastu, — mielastu ar vecu vīnu, ar trekniem ēdieniem, ar ilgi taupītu un labi nogulējušos vīnu.” (Jesajas 25:6.)

⁷ Mielasts ir sarīkots uz Jehovas ”kalna”. Kas tas ir par kalnu? Tas ir ”tā Kunga nama kalns”, pie kura ”laiku beigu posmā” saplūst visas tautas. Tas ir Jehovas ”svētais kalns”, kurā viņa uzticamie kalpi vairs nedara nekā ļauna un negrēko. (Jesajas 2:2; 11:9.) Šajā augstienē, kas domāta pielūgsmei, Jehova ir sarīkojis uzticīgajiem cilvēkiem bagātīgu mielastu. Pašreizējā garīgā pārpilnība ir norāde uz visu, kas tiks dots fiziskā ziņā, kad Dieva Valstība būs kļuvusi par cilvēces vienīgo valdību. Nevienam tad vairs nebūs jācieš bads. ”Zeme būs labības pilna līdz kalnu galiem.” (Psalms 72:8, 16.)

8., 9. a) Kādi divi nesamierināmi cilvēces ienaidnieki tiks iznīcināti? Paskaidrojiet. b) Kā Jehova likvidēs savas tautas negodu?

⁸ Tiem, kas tagad piedalās Dieva sarīkotajā garīgajā mielastā, ir lieliskas nākotnes izredzes. Pievērsīsim uzmanību Jesajas nākamajiem vārdiem. Salīdzinādams grēku un nāvi ar smacējošu ”plīvuru” vai ”segu”, viņš raksta: ”Viņš [Jehova] liks izzust šai kalnā tam ārējās čaulas plīvuram, kuŗā tērptas visas tautas, un tai segai, kas pārklāta pār visām tautām. Nāvi Viņš izdeldēs uz mūžīgiem laikiem, un Dievs tas Kungs nožāvēs visas asaras no ļaužu vaigiem.” (Jesajas 25:7, 8a.)

⁹ Grēka un nāves vairs nebūs! (Atklāsmes 21:3, 4.) Tiks darīts gals arī Jehovas kalpu negodam, kas tiem apmelojumu dēļ ir bijis jāpacieš tūkstošiem gadu. Jehova ”liks izzust savas tautas negodam visā zemes virsū, jo tas Kungs to tā noteicis”. (Jesajas 25:8b.) Kā tas notiks? Jehova padarīs nekaitīgus apmelojumu vaininiekus — Sātanu un viņa dzimumu. (Atklāsmes 20:1—3.) Ir viegli saprast, kāpēc Dieva kalpi izsauksies: ”Redzi, tas ir mūsu Dievs, mēs paļāvāmies uz Viņu, ka Viņš mūs izglābs! Tas ir tas Kungs, uz Viņu mēs cerējām! Priecāsimies un līksmosimies par Viņa žēlastību!” (Jesajas 25:9.)

Augstprātīgie tiek pazemoti

10., 11. Kādu bargu sodu Jehova ir paredzējis Moābai?

¹⁰ Jehova glābj pazemīgos cilvēkus savā tautā. Taču izraēliešiem kaimiņos dzīvojošie moābieši ir lepni, un Jehova ienīst lepnību. (Salamana Pamācības 16:18.) Tāpēc Moābai būs jāpieredz pazemojums. ”Tā Kunga roka dusēs uz šā kalna. Bet Moābu viņa zemē samīs zem kājām, kā salmus samin mēslos. Un kad viņš tur izplētīs savas rokas, kā peldētājs to dara, lai peldētu, tad tas Kungs piespiedīs pie zemes viņa lepno izsliešanos uz augšu, neraugoties uz viņa roku veiklumu. Un Viņš sagāzīs tavus stipros augstos mūŗus, tos notrieks pie zemes pīšļos.” (Jesajas 25:10—12.)

¹¹ Jehovas roka ”dusēs” uz viņa svētā kalna un to pasargās. Turpretī augstprātīgo Moābu nosviedīs zemē un samīdīs kā ”mēslos”. Jesajas laikā salmus mēdz iemīt mēslu kaudzēs, lai iegūtu mēslojumu, tātad Jesaja paredz, ka Moāba tiks pazemota, kaut arī tās pilsētām ir augsti, šķietami droši mūri.

12. Kāpēc tiek pasludināts Jehovas spriedums par Moābu?

¹² Kāpēc Jehova ir pieņēmis tik bargu lēmumu par Moābu? Moābieši ir cēlušies no Lata — Ābrahāma brāļadēla, kas pielūdza Jehovu. Tātad viņi ne tikai dzīvo kaimiņos tautai, ar ko Dievs ir slēdzis derību, bet ir saistīti ar to arī radniecības saitēm. Tomēr moābieši pielūdz viltus dievus un nepārtraukti pauž savu naidu pret izraēliešiem. Viņi ir pelnījuši to, kas ar viņiem notiks. Šajā ziņā Moāba līdzinās Jehovas kalpu ienaidniekiem mūsdienās, it īpaši kristīgajai pasaulei, kas apgalvo, ka tās saknes esot meklējamas pirmā gadsimta kristiešu draudzē, bet kas patiesībā ir galvenā lielās Bābeles daļa, kā to jau noskaidrojām iepriekš.

Dziesma par glābšanu

13., 14. Kāda ”stipra pilsēta” Dieva tautai ir mūsdienās, un kas drīkst tajā ieiet?

¹³ Bet kas notiek ar Dieva tautu? Cilvēki, kas pie tās pieder, ir sajūsmināti par Jehovas labvēlību un viņa piešķirto aizsardzību, tāpēc viņi uzsāk dziesmu. ”Tanī dienā dziedās šo dziesmu Jūdas zemē: ”Mums ir stipra pilsēta; aizsardzībai tai Dieva izveidots ir tās mūris un ārējais valnis. Atveriet vārtus, lai ieiet taisna tauta, kas tur ticību!”” (Jesajas 26:1, 2.) Nav šaubu, ka šie vārdi piepildījās senatnē, un tāpat ir skaidri redzams, ka tie piepildās mūsdienās. Jehovas ”taisnajai tautai”, garīgajam Izraēlam, ir stipra, pilsētai līdzīga organizācija, un tas ir iemesls priecāties un dziedāt.

¹⁴ Kādi cilvēki ienāk šajā ”pilsētā”? Dziesmā izskan atbilde: ”Kam stipra ticība, tam Tu [Dievs] dodi mieru, tiešām — mieru, jo viņš paļaujas uz Tevi! Paļaujieties uz to Kungu vienmēr, jo Dievs tas Kungs jums ir mūžīga klints!” (Jesajas 26:3, 4.) Ticība ir saistīta ar vēlēšanos ievērot Jehovas taisnīgos principus un paļauties uz viņu, nevis uz pasaules nedrošajām sistēmām — komerciālo, politisko un reliģisko. ”Dievs tas Kungs” ir vienīgā drošā klints, uz ko var paļauties. Jehova sargā tos, kas pilnībā uzticas viņam, un piešķir tiem ”mieru, tiešām — mieru”. (Salamana Pamācības 3:5, 6; Filipiešiem 4:6, 7.)

15. Kā mūsdienās ir pazemota ”lepnā pilsēta”, un kā to samin ”nabagu ļaužu kājas”?

¹⁵ Ar Dieva tautas ienaidniekiem notiek kaut kas pavisam pretējs. ”Viņš pazemojis tos, kas lepnībā dzīvoja, lepno pilsētu, to Viņš nogāzis pie zemes pīšļos. To samin ar saviem soļiem vienkāršu nabagu ļaužu kājas.” (Jesajas 26:5, 6.) Arī šeit Jesaja, iespējams, runā par kādu ”lepnu pilsētu” Moābā, bet varbūt šie vārdi attiecas uz kādu citu pilsētu, piemēram, Babilonu, kas visādā ziņā ir lepna un augstprātīga. Lai būtu kā būdams, Jehova ir guvis virsroku pār ”lepno pilsētu”, un to mīda kājām ”vienkārši nabaga ļaudis”. Mūsdienās šis pravietojums precīzi raksturo to, kas ir noticis ar lielo Bābeli, it sevišķi — ar kristīgo pasauli. 1919. gadā šī ”lepnā pilsēta” piedzīvoja pazemojošu sakāvi, kad bija spiesta atbrīvot Jehovas tautu, un atbrīvotie pēc tam sāka mīdīt kājām to, kuras gūstā kādreiz atradās. (Atklāsmes 14:8.) Viņi to dara, publiski pasludinot, ka lielo Bābeli drīzumā gaida Jehovas atriebība. (Atklāsmes 8:7—12; 9:14—19.)

Tiekšanās pēc taisnīguma un Jehovas ”piemiņa”

16. Kā Jesaja rāda teicamu dievbijības piemēru?

¹⁶ Pēc šīs triumfālās dziesmas Jesaja atklāj pats savu dziļo dievbijību un runā par to, kādu ieguvumu dod kalpošana taisnīguma Dievam. (Izlasiet Jesajas 26:7—9.) Pravietis rāda teicamu priekšzīmi, gaidīdams uz Jehovu un no sirds ilgodamies pēc Jehovas ”vārda” un ”piemiņas”, kā lasām 8. pantā latviešu valodas Bībeles 1926. gada izdevumā. Kas ir Jehovas piemiņa? 2. Mozus grāmatas 3. nodaļas 15. pantā (LB-26) ir teikts: ”Tas Kungs [”Jehova”, NW].. ir mans vārds mūžīgi, un šī ir mana piemiņa uz bērnu bērniem.” Jesajam ir dārgs Jehovas vārds un viss, kas ar to saistīts, arī Jehovas taisnīgās prasības un ceļi. Tie, kas attīsta tādu pašu mīlestību pret Jehovu, noteikti saņems viņa svētības. (Psalms 5:9; 25:4, 5; 135:13, LB-26; Hozejas 12:6, NW.)

17. Kādas iespējas netiks dotas bezdievjiem?

¹⁷ Taču ne visi mīl Jehovu un ne visiem ir dārgi viņa cildenie principi. (Izlasiet Jesajas 26:10.) Bezdievji nemācās taisnīgi un godīgi dzīvot pat tad, kad tiek aicināti, un viņi nevar ieiet ”zemē, kur valda goda prāts,” — zemē, kur mīt morālā un garīgā ziņā godprātīgie Jehovas kalpi. Tāpēc bezdievji ”neredz tā Kunga godību”. Tajā laikā, kad Jehovas vārds būs svētīts un kad cilvēce saņems bagātīgas svētības, viņu vairs nebūs. Pat jaunajā pasaulē, kad visa zemeslode būs ”zeme, kur valda goda prāts”, daži, iespējams, nenovērtēs Jehovas žēlastību. Šādu cilvēku vārdi netiks ierakstīti dzīvības grāmatā. (Jesajas 65:20; Atklāsmes 20:12, 15.)

18. Kādā ziņā Jesajas laikā daļa cilvēku ir izvēlējušies būt akli, un kad viņi būs spiesti atzīt Jehovas spēku?

¹⁸ ”Tava roka, Kungs, ir pacelta, bet viņi to neredz; parādi, tos apkaunodams, ka Tu rūpējies par savu tautu! Tavs pret ienaidniekiem vērstais dusmu uguns karstums lai tos aprij!” (Jesajas 26:11.) Jesajas laikā kļūst redzams, ka Jehovas roka ir pacelta, kad Jehova aizsargā savu tautu, vērsdamies pret tās ienaidniekiem. Tomēr lielākā daļa no viņiem to nav sapratuši. Šie cilvēki, kas paši ir izvēlējušies būt garīgi akli, būs spiesti atzīt Jehovas spēku, kad viņus aprīs Jehovas niknuma uguns. (Cefanjas 1:18.) Vēlāk Dievs saka Ecēhiēlam: ”Lai tās [tautas] atzīst, ka Es esmu tas Kungs.” (Ecēhiēla 38:23.)

”Ko tas Kungs mīl, to viņš pārmāca”

19., 20. Kāpēc Jehova pārmāca savu tautu, un kā viņš to dara? Kam šī pārmācība ir nākusi par labu?

¹⁹ Jesaja zina, ka viņa tautieši var dzīvot mierā un labklājībā tikai tad, ja Jehova viņus svētī. ”Kungs, Tu mums dosi mieru, jo Tu mums esi visus mūsu darbus pašķīris.” (Jesajas 26:12.) Par spīti šim faktam, kā arī tam, ka Jehova ir devis savai tautai perspektīvu kļūt par ”priesteŗu un ķēniņu valsti un par svētu tautu”, Jūdejas vēsture ir bijusi raibu raibā. (2. Mozus 19:6.) Ne vienu reizi vien tauta ir sākusi pielūgt viltus dievus, tāpēc laiku pa laikam tā ir saņēmusi pārmācību. Bet šāda pārmācība tikai apliecina Jehovas mīlestību, jo Bībelē teikts: ”Ko tas Kungs mīl, to viņš pārmāca.” (Ebrejiem 12:6.)

²⁰ Bieži Jehova pārmāca savu tautu, ļaujot, lai pār to valda citas tautas — ”citi kungi”. (Izlasiet Jesajas 26:13.) 607. gadā p.m.ē. viņš ļauj babiloniešiem aizvest savu tautu gūstā. Vai no tā ir kāds labums? Ciešanas pašas par sevi nevienam nenāk par labu. Taču, ja cietējs mācās no tā, kas ir noticis, nožēlo grēkus un sāk kalpot Jehovam ar nedalītu padevību, tad viņš gūst labumu. (5. Mozus 4:25—31.) Vai ebreju starpā ir tādi, kas pauž Dievam tīkamu grēku nožēlu? Jā, ir! Jesaja pravietiski saka: ”Mēs slavējam Tevi, tavu vārdu.” Pēc atgriešanās no trimdas — tas notiek 537. gadā p.m.ē. — ebreji bieži ir jāpārmāca par citiem grēkiem, bet vairs nekad viņi nesāk pielūgt no akmens veidotus dievus.

21. Kas notiks ar tiem, kuri ir apspieduši Dieva tautu?

²¹ Bet kas notiek ar tiem, kuri turēja Jūdejas iedzīvotājus gūstā? ”Mirušie vairs necelsies, tādēļ jau Tu viņus arī piemeklēji, iznīcināji un izdeldēji viņu piemiņu.” (Jesajas 26:14.) Babilonai būs jācieš, jo tā ir nežēlīgi izturējusies pret Jehovas izredzēto tautu. Jehova sūtīs mēdiešus un persiešus, kas iekaros lepno Babilonu un atbrīvos trimdā aizvesto Dieva tautu. Lielā pilsēta Babilona būs tikpat kā mirusi, un ar laiku tā vispār aizies bojā.

22. Kā Dievs ir svētījis savu tautu mūsdienās?

²² Pravietojumam ir piepildījums arī mūsdienās: pārmācītā garīgā Izraēla atlikums 1919. gadā tika atbrīvots no lielās Bābeles un atsāka kalpot Jehovam. Ieguvuši jaunus spēkus, svaidītie kristieši dedzīgi pievērsās sludināšanai. (Mateja 24:14.) Savukārt Jehova viņus ir svētījis, vairodams viņu skaitu un likdams parādīties lielam pulkam ”citu avju”, kas kalpo kopā ar viņiem. (Jāņa 10:16.) ”Tu arī vairoji, Kungs, tautu, Tu tai liki pieaugt; Tu parādīji savu godību, Tu paplašināji zemes robežas. Bēdās viņi Tevi, Kungs, meklēja; kad Tu viņus piemeklēji, viņi skaitīja steidzīgi lūgšanas.” (Jesajas 26:15, 16.)

”Tie celsies augšā!”

23. a) Kāda iespaidīga Jehovas spēka izpausme ir vērojama 537. gadā p.m.ē.? b) Kāda līdzīga spēka izpausme bija vērojama 1919. gadā?

²³ Jesaja atgriežas pie situācijas, kādā Jūdejas iedzīvotāji atrodas, vēl būdami babiloniešu gūstā. Viņš salīdzina tautu ar sievieti, kurai tūlīt jādzemdē, bet kura bez citu palīdzības nespēj to izdarīt. (Izlasiet Jesajas 26:17, 18.) Palīdzība tiek saņemta 537. gadā p.m.ē., un Jehovas tauta atgriežas dzimtenē ar lielu vēlēšanos no jauna uzbūvēt templi un atjaunot patieso pielūgsmi. Tauta ir it kā piecelta no mirušajiem. ”Vai tavi mirušie dzīvos, arī manējo mirušās miesas? Jā, tie celsies augšā! Mostieties un gavilējiet jūs, kas dusat pīšļos! Jo tava rasa ir kā zaļojoša lauka rasa; zeme mirušos atkal atdos dienas gaismai.” (Jesajas 26:19.) Cik iespaidīga Jehovas spēka izpausme! Vēl viena izcila viņa spēka izpausme bija vērojama 1919. gadā, kad šie vārdi piepildījās garīgā ziņā. (Atklāsmes 11:7—11.) Mēs ļoti gaidām to laiku, kad Jesajas teiktais tiešā nozīmē piepildīsies jaunajā pasaulē un kad mirušie ”dzirdēs [Jēzus] balsi, un nāks ārā” no kapiem. (Jāņa 5:28, 29.)

24., 25. a) Kā ebreji 539. gadā p.m.ē., iespējams, paklausīja Jehovas pavēlei paslēpties? b) Uz ko ar ”mītnēm” tiek norādīts mūsdienās, un kādai jābūt mūsu attieksmei pret tām?

²⁴ Tomēr, lai dievbijīgie cilvēki varētu saņemt garīgās svētības, kas apsolītas ar Jesajas starpniecību, viņiem jāklausa Jehovas pavēlēm: ”Ej, mana tauta, savās mītnēs un aizslēdz savas durvis aiz sevis, — paslēpies mazu brīdi, kamēr pāries dusmas! Jo tas Kungs drīzi izies no sava mājokļa, lai sodītu zemes iedzīvotājus viņu grēku dēļ. Tad būs redzamas zemē izlietās asinis, un tā vairs neaizsegs tos nokautos, kas tajā aprakti.” (Jesajas 26:20, 21; salīdzināt Cefanjas 1:14.) Pirmo reizi šie vārdi, iespējams, piepildās 539. gadā p.m.ē., kad mēdieši un persieši ar valdnieku Kīru priekšgalā iekaro Babilonu. Kā raksta sengrieķu vēsturnieks Ksenofonts, kad Kīrs ieiet Babilonā, viņš pavēl visiem tās iedzīvotājiem palikt mājās, jo kavalēristiem ir ”dots rīkojums nogalināt ikvienu, kas tiks atrasts ārpus mājas”. Mūsdienās pravietojumā minētās ”mītnes” ir cieši saistītas ar daudziem tūkstošiem Jehovas tautas draudžu, kas atrodas visā pasaulē. Draudzēm arī turpmāk būs svarīga nozīme mūsu dzīvē, un tā tas būs arī ”lielo bēdu” laikā. (Atklāsmes 7:14.) Cik svarīgi ir saglabāt pozitīvu attieksmi pret draudzi un regulāri būt kopā ar tās locekļiem! (Ebrejiem 10:24, 25.)

²⁵ Drīz pienāks Sātana pasaules gals. Pagaidām mēs vēl nezinām, kā Jehova šajā briesmīgajā laikā aizsargās savu tautu. (Cefanjas 2:3.) Taču mēs zinām, ka izdzīvošana būs atkarīga no ticības Jehovam, no uzticības un paklausības viņam.

26. Kas ir ”Leviatāns” Jesajas laikā un mūsdienās, un kas notiek ar šo ”lielo jūŗas pūķi”?

²⁶ Par šo laiku Jesaja pravieto: ”Tanī dienā tas Kungs piemeklēs ar savu gaŗo, lielo un stipro zobenu Leviatānu, žiglo un veiklo čūsku, otru Leviatānu, lunkano čūsku, un nokaus lielo jūŗas pūķi.” (Jesajas 27:1.) Sākotnējā piepildījumā ar ”Leviatānu” ir apzīmētas zemes, kurās ir izkaisīti izraēlieši, piemēram, Babilonija, Ēģipte un Asīrija. Šīs zemes nespēs aizkavēt Jehovas tautas atgriešanos dzimtenē, kad tai būs pienācis laiks atgriezties. Bet kas ir mūsdienu Leviatāns? Tas acīmredzot ir Sātans — ”vecā čūska” — un viņa ļaunā sistēma, kas pastāv uz zemes un ko viņš izmanto, lai karotu pret garīgo Izraēlu. (Atklāsmes 12:9, 10; 13:14, 16, 17; 18:24.) 1919. gadā ”Leviatāns” zaudēja varu pār Dieva tautu, un drīz tas pazudīs pavisam, kad Jehova ”nokaus lielo jūŗas pūķi”. Bet arī līdz tam laikam nekas no tā, ko Leviatāns mēģina pasākt pret Jehovas tautu, īsti neizdosies. (Jesajas 54:17.)

”Jauks vīna dārzs”

27., 28. a) Ar ko Jehovas vīna dārzs ir piepildījis visu zemi? b) Kā Jehova aizsargā savu vīna dārzu?

²⁷ Vēl vienā dziesmā Jesaja ar brīnišķīgu salīdzinājumu paskaidro, cik labus augļus nes Jehovas atbrīvotā tauta: ”Tanī dienā sacīs: ”Jauks vīna dārzs! Dziediet par to! Es, tas Kungs, esmu tā sargs, Es slacinu to vienmēr. Lai neviens to neaiz[s]kartu, Es to sargāju dienu un nakti.”” (Jesajas 27:2, 3.) Garīgo izraēliešu atlikums un viņu čaklie līdzgaitnieki tik tiešām ir piepildījuši visu zemi ar garīgu ražu, un tas ir iemesls līksmoties un dziedāt. Viss gods pienākas Jehovam, kas ar mīlestību kopj savu vīna dārzu. (Salīdzināt Jāņa 15:1—8.)

²⁸ Jehovas dusmas ir rimušas, un tās ir nomainījis prieks. ”Dusmu man vairs nav. Ja rastos tur ērkšķi un dadži, Es cīnītos pret tiem un tos visus sadedzinātu! Citādi vajadzētu būt tā, ka (Israēla tautas ienaidnieki) pie Manis meklētu aizsardzību un slēgtu ar Mani mieru, — jā, tiešām slēgtu ar Mani mieru!” (Jesajas 27:4, 5.) Lai nebūtu jāšaubās, ka viņa vīna koki arī turpmāk nesīs bagātīgu ražu, Jehova iznīcina un it kā ar uguni sadedzina jebkādu nezālei līdzīgu ietekmi, kas varētu kaitēt viņa vīna dārzam. Lai neviens nemēģina apdraudēt kristiešu draudzes labklājību! Visiem būtu ”jāmeklē aizsardzība” pie Jehovas un jācenšas iegūt viņa labvēlību. Šādi rīkojoties, cilvēki var slēgt mieru ar Dievu, un tas ir tik svarīgi, ka Jesaja to piemin divreiz. Ko šāda rīcība dod? ”Nākošā laikā Jēkabs laidīs saknes, un Israēls zaļos un ziedēs, un tie pildīs zemes virsu ar augļiem un labklājību.” (Jesajas 27:6.)c Cik brīnišķīgā veidā šī panta piepildījums apliecina Jehovas spēku! Kopš 1919. gada svaidītie kristieši pilda zemi ar ”augļiem” — augstvērtīgu garīgo barību. Iznākumā viņiem ir pievienojies miljoniem ”citu avju”, kas kopā ar viņiem uzticami ”kalpo [Dievam] dienām un naktīm”. (Atklāsmes 7:15.) Visiem šiem cilvēkiem ir prieks dzīvot pēc Dieva augstajiem principiem, kaut arī pasaulē valda morāls pagrimums, tāpēc Jehova turpina viņus svētīt un viņu skaits joprojām aug. Nekad neaizmirsīsim, cik liela privilēģija ir iespēja mieloties ar ”augļiem” un dalīties tajos ar citiem, cildinot Jehovu!

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls 285. lpp.]

”Lielā bazūne” vēstī par brīvību

607. gadā p.m.ē. Jūdejas sāpes palielinās, kad Jehova pārmāca savu nepakļāvīgo tautu, ”sizdams” to ar izsūtījumu. (Izlasiet Jesajas 27:7—11.) Tautas pārkāpumi ir pārāk smagi, lai tos varētu izlīdzināt ar dzīvnieku upuriem, tāpēc Jehova liek aizvest izraēliešus no viņu dzimtenes, it kā uzsūtīdams viņiem ”vētru”, kas aizpūš projām lapas. Pēc tam pat vājas tautas, ko simbolizē sievietes, var izmantot to, kas atlicis zemē.

Tomēr pienāk laiks, kad Jehova atsvabina savu tautu no gūsta. Viņš to atbrīvo tā, kā zemkopis ”atbrīvo” olīvas, kas, tēlaini runājot, atrodas ”gūstā” koku zaros. ”Notiks tanī dienā, ka tas Kungs novāks druvu augļus un vētīs tos no dižupes (Eifratas) krastiem līdz Ēģiptes upei. Un jūs, Israēla bērnus, Viņš visus pa vienam salasīs kopā. Tad notiks tanī dienā: atskanēs lielā bazūne, un nāks atpakaļ visi Asirijā pazudušie un Ēģiptē izkaisītie un pielūgs to Kungu uz svētā kalna Jeruzālemē.” (Jesajas 27:12, 13.) Pēc uzvaras, ko 539. gadā p.m.ē. izcīna Kīrs, viņš izdod rīkojumu atbrīvot visus ebrejus, kas dzīvo viņa valstī, arī tos, kuri ir Asīrijā un Ēģiptē. (Ezras 1:1—4.) Ir tā, it kā būtu sākusi skanēt ”liela bazūne”, svinīgi vēstījot brīvību Dieva tautai.

[Attēli 275. lpp.]

”Lepns mielasts”

[Attēls 277. lpp.]

Babilonu mīda kājām tās bijušie gūstekņi

[Attēls 278. lpp.]

”Ej.. savās mītnēs”