”Tagad esat Dieva tauta”

1., 2. Kādas izmaiņas notika mūsu ēras 33. gada Vasarsvētkos, un kas kļuva par Jehovas jauno tautu? (Sk. attēlu raksta sākumā.)

MŪSU ĒRAS 33. gada Vasarsvētki bija ļoti zīmīgi Jehovas tautas vēsturē uz zemes. Tajā dienā notika būtiskas izmaiņas. Jehova ar savu garu izveidoja jaunu tautu — garīgo Izraēlu, ”Dieva Izraēlu”. (Gal. 6:16.) Pirmo reizi kopš Ābrahāma laikiem Dieva tautas pazīšanas zīme vairs nebija vīriešu miesīgā apgraizīšana. Pāvils par jaunās tautas piederīgajiem rakstīja, ka viņiem ”apgraizīšana ir sirdī, veikta pēc gara”. (Rom. 2:29.)

² Pirmie, kas tika iekļauti Dieva jaunajā tautā, bija apustuļi un vairāk nekā simt citu Kristus mācekļu, kas bija sanākuši kādā augšistabā Jeruzālemē. (Ap. d. 1:12—15.) Pār viņiem tika izliets svētais gars, kas viņus padarīja par Dieva dēliem, kuri dzimuši no gara. (Rom. 8:15, 16; 2. Kor. 1:21.) Tas bija pierādījums, ka ir stājies spēkā jaunais līgums, kura starpnieks ir Kristus un kurš ir apstiprināts ar viņa asinīm. (Lūk. 22:20; nolasīt Ebrejiem 9:15.) Šie mācekļi līdz ar to kļuva par Jehovas jauno tautu. Svētais gars viņiem deva spējas sludināt dažādās valodās, kurās runāja ebreji un prozelīti, kas no visām Romas impērijas malām bija ieradušies Jeruzālemē svinēt jūdu Nedēļu svētkus jeb Vasarsvētkus. Šie cilvēki paši savā valodā dzirdēja un saprata to, ko no gara dzimušie kristieši sludināja par ”Dieva izcilajiem darbiem”. (Ap. d. 2:1—11.)

3.—5. a) Ko Pēteris jūdiem teica Vasarsvētku dienā? b) Kādi tālāki notikumi sekmēja Jehovas jaunās tautas pieaugumu tās pastāvēšanas pirmajos gados?

³ Jehova uzticēja apustulim Pēterim aicināt jūdus un prozelītus kļūt par daļu no jaunizveidotās tautas — kristiešu draudzes. Vasarsvētku dienā Pēteris drosmīgi pavēstīja jūdiem, ka viņiem jātic Jēzum, ko viņi bija ”piesituši pie staba”, jo ”Dievs viņu ir iecēlis par Kungu un Kristu”. Kad ļaudis vaicāja, ko lai viņi dara, Pēteris atbildēja: ”Nožēlojiet grēkus, un lai ikviens no jums kristījas Jēzus Kristus vārdā, tad jūsu grēki tiks piedoti un jūs saņemsiet dāvanu — svēto garu.” (Ap. d. 2:22, 23, 36—38.) Tajā dienā jaunajai garīgā Izraēla tautai pievienojās ap 3000 cilvēku. (Ap. d. 2:41.) Turpmāk apustuļu dedzīgā sludināšana nesa vēl vairāk augļu. (Ap. d. 6:7.) Jaunā tauta skaitliski auga.

⁴ Vēlāk ar labām sekmēm tika sludināts arī samariešiem. Daudzus no viņiem kristīja evaņģēlists Filips, taču viņi tūlīt pat nesaņēma svēto garu. Vadošā padome, kas atradās Jeruzālemē, sūtīja pie samariešiem, kas bija kļuvuši ticīgi, apustuļus Pēteri un Jāni, un ”viņi tiem uzlika rokas, un tie saņēma svēto garu”. (Ap. d. 8:5, 6, 14—17.) Tā šie samarieši arī kļuva par garīgajiem izraēliešiem, kas svaidīti ar garu.

⁵ Mūsu ēras 36. gadā Pēteris atkal bija tas, kurš uzaicināja citus pievienoties jaunajai garīgā Izraēla tautai. Tas notika, kad viņš sludināja romiešu centurionam Kornēlijam un tā radiem un draugiem. (Ap. d. 10:22, 24, 34, 35.) Bībelē stāstīts: ”Kamēr Pēteris vēl runāja, pār visiem [nejūdiem], kas klausījās vārdu, nāca svētais gars. Ticīgie apgraizītie, kas bija atnākuši ar Pēteri, brīnījās, ka svētā gara dāvana tiek izlieta arī pār cittautiešiem.” (Ap. d. 10:44, 45.) Līdz ar to arī neapgraizīti cittautieši, kas bija kļuvuši ticīgi, tika uzņemti jaunajā garīgā Izraēla tautā.

6., 7. Kas jaunajai tautai bija jādara, lai tā būtu ”tauta [Jehovas] vārdam”, un cik plaši tā izvērsa savu darbību?

⁶ Pirmā gadsimta kristiešu vadošās padomes sapulcē, kas risinājās 49. gadā, māceklis Jēkabs sacīja: ”Simeons [Pēteris] pastāstīja, kā Dievs pirmo reizi ir pievērsis uzmanību tautām, lai no tām sapulcētu tautu savam vārdam.” (Ap. d. 15:14.) Jaunajā tautā, kas bija nosaukta Jehovas vārdā, tika iekļauti gan ebreji, gan cittautieši. (Rom. 11:25, 26.) Vēlāk Pēteris rakstīja: ”Jūs, kas reiz nebijāt tauta, tagad esat Dieva tauta.” Viņš arī norādīja, kāds ir šīs tautas uzdevums: ”Jūs esat ”izredzēta cilts, ķēnišķīgu priesteru saime, svēta tauta, ļaudis, kas ir kļuvuši par Dieva īpašumu, lai jūs visur sludinātu, cik izcilas īpašības” piemīt tam, kas jūs ir aicinājis no tumsas savā brīnišķīgajā gaismā.” (1. Pēt. 2:9, 10.) Visiem, kas piederēja pie šīs tautas, bija jācildina Dievs, ko viņi pārstāvēja, un citu priekšā jāslavē viņa vārds. Viņiem bija drosmīgi jāliecina par Jehovu — Visuma Augstāko valdnieku.

⁷ Uz garīgajiem izraēliešiem attiecās vārdi, ko Jehova agrāk bija teicis par miesīgo Izraēlu: ”Šī tauta, ko Es esmu sev izredzējis, lai pauž manu slavu!” (Jes. 43:21.) Atmaskojot visus viltus dievus, kas tolaik tika pielūgti, agrīnie kristieši bezbailīgi vēstīja, ka Jehova ir vienīgais patiesais Dievs. (1. Tes. 1:9.) Viņi liecināja par Jehovu un Jēzu ”Jeruzālemē, visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašai zemes malai”. (Ap. d. 1:8; Kol. 1:23.)

 8. Kādu brīdinājumu apustulis Pāvils pirmajā gadsimtā izteica Dieva tautai?

⁸ Bezbailīgs cilvēks, kas pirmajā gadsimtā piederēja pie ”tautas [Jehovas] vārdam”, bija apustulis Pāvils. Sarunā ar pagānu filozofiem viņš drosmīgi aizstāvēja varu, kas pieder Jehovam — ”Dievam, kurš radījis pasauli un visu, kas tajā, būdams debesu un zemes Kungs”. (Ap. d. 17:18, 23—25.) Kad tuvojās beigām Pāvila trešais misijas ceļojums, viņš brīdināja Dieva vārdā nosaukto tautu: ”Es zinu, ka pēc manas aiziešanas jūsu vidū ienāks nikni vilki, kas nesaudzēs ganāmpulku, un jūsu pašu vidū parādīsies vīri, kas runās aplamības, lai aizrautu mācekļus sev līdzi.” (Ap. d. 20:29, 30.) Pirmā gadsimta beigās jau bija skaidri redzams, ka paredzētā atkrišana ir sākusies. (1. Jāņa 2:18, 19.)

 9. Kas pēc apustuļu nāves notika ar ”tautu [Jehovas] vārdam”?

⁹ Pēc apustuļu nāves atkrišana vērsās plašumā, un tās iznākums bija kristīgo baznīcu rašanās. Par atkritušajiem kristiešiem it nemaz nevar teikt, ka viņi ir ”tauta [Jehovas] vārdam”, — viņi pat ir izņēmuši Dieva vārdu no daudziem Bībeles tulkojumiem. Baznīcas ir pārņēmušas pagāniskus rituālus un sagādājušas negodu Dievam ar savām mācībām, kas nav balstītas uz Bībeli, saviem ”svētajiem kariem” un netikumīgo rīcību. Tāpēc gadsimtiem ilgi Jehovam uz zemes bija tikai nedaudzi uzticīgi kalpi, bet organizēta tauta viņa vārdam nepastāvēja.

10., 11. a) Ko Jēzus paredzēja savā līdzībā par kviešiem un nezālēm? b) Kādi notikumi, piepildoties Jēzus līdzībai, risinājās pēc 1914. gada?

¹⁰ Savā līdzībā par kviešiem un nezālēm Jēzus paredzēja, ka atkrišanas dēļ iestāsies garīga nakts. Viņa vārdiem runājot, ”kamēr visi gulēja”, Sātans iesēja nezāles tīrumā, kur Cilvēka dēls bija iesējis kviešus. Gan kviešiem, gan nezālēm bija jāaug kopā līdz ”laikmeta nobeigumam”. Jēzus paskaidroja, ka ”labā sēkla” attēlo ”valstības dēlus”, bet ”nezāles” ir ”ļaunā dēli”. Bija paredzēts, ka beigu laikā Cilvēka dēls sūtīs savus ”pļāvējus” jeb eņģeļus nošķirt simboliskos kviešus no nezālēm. Tad tiks savākti valstības dēli. (Mat. 13:24—30, 36—43.) Kā tas viss notika, un kā tas ir saistīts ar jautājumu, vai Jehovam ir sava tauta uz zemes?

¹¹ ”Laikmeta nobeigums” sākās 1914. gadā. Tajā gadā izcēlās karš, kura laikā daži tūkstoši svaidīto kristiešu, ”valstības dēlu”, garīgā ziņā atradās lielās Babilonas gūstā. 1919. gadā Jehova viņus atbrīvoja, padarot skaidri redzamu atšķirību starp viņiem un ”nezālēm” jeb neīstajiem kristiešiem. ”Valstības dēlus” Jehova sapulcēja organizētā tautā, un līdz ar to piepildījās Jesajas pravietojums: ”Vai tad zeme var tapt vienā dienā, vai tauta var piedzimt vienā paņēmienā? Un tomēr Ciānai uznāca dzemdību sāpes, un tai piedzima tad pat vienā reizē viņas bērni.” (Jes. 66:8.) Cionai — Jehovas organizācijai, ko veido garīgas būtnes, — piedzima ar garu svaidīti dēli, kas kļuva par organizētu tautu.

12. Kā svaidītie ir apliecinājuši, ka viņi mūsdienās ir ”tauta [Jehovas] vārdam”?

¹² Tāpat kā agrīnajiem kristiešiem, arī svaidītajiem ”valstības dēliem” bija jābūt Jehovas lieciniekiem. (Nolasīt Jesajas 43:1, 10, 11.) Viņi atšķiras no citiem ar savu kristīgo uzvedību un ar to, ka viņi sludina ”labo vēsti par valstību.. par liecību visām tautām”. (Mat. 24:14; Filip. 2:15.) Tā viņi daudziem — miljoniem cilvēku — ir palīdzējuši iegūt taisnīgu stāvokli Jehovas priekšā. (Nolasīt Daniēla 12:3.)

13., 14. Kas tiem, kuri nav garīgie izraēlieši, jādara, lai pareizi pielūgtu Jehovu un viņam kalpotu, un kā par to bija pravietots Bībelē?

¹³ Iepriekšējā rakstā bija paskaidrots, ka senajā Izraēlā svešzemnieki varēja pieņemamā veidā pielūgt Jehovu, taču viņiem tas bija jādara kopā ar tautu, ar ko Jehova bija slēdzis līgumu. (1. Ķēn. 8:41—43.) Arī mūsdienās tiem, kas nav garīgie izraēlieši, ir jāturas kopā ar Jehovas tautu — ”valstības dēliem”, svaidītajiem Jehovas lieciniekiem.

¹⁴ To, ka daudzi cilvēki šajā beigu laikā sāks pielūgt Jehovu kopā ar viņa tautu, paredzēja divi seno laiku pravieši. Jesaja pravietoja: ”Nāks arī vispārīgi daudzas tautas un sacīs: ”Iesim, kāpsim tā Kunga kalnā, Jēkaba Dieva namā, lai Viņš mums māca savus ceļus un mēs lai staigājam Viņa tekas!” Jo no Ciānas izies pamācība un tā Kunga vārds no Jeruzālemes.” (Jes. 2:2, 3.) Arī pravietis Cakarija paredzēja, ka ”nāks lieliem pulkiem daudzas tautas, to starpā arī pagāni, lai uzmeklētu Jeruzālemē to Kungu Cebaotu, lai lūgtos Viņa priekšā, nestu Viņam upurus un noskaņotu Viņu sev labvēlīgi”. Cakarija šos cilvēkus aprakstīja kā ”desmit vīrus no dažādām tautām un valodām”, kuri, tēlaini runājot, satvers garīgos izraēliešus aiz ”svārku stērbeles” un teiks: ”Mēs iesim ar jums kopā, jo mēs dzirdējām, ka Dievs ir ar jums.” (Cak. 8:20—23.)

15. Kādā darbā ”citas avis” ”iet.. kopā” ar garīgajiem izraēliešiem?

¹⁵ ”Citas avis” ”iet.. kopā” ar garīgajiem izraēliešiem, sludinot labo vēsti par valstību. (Marka 13:10.) Tās pievienojas Dieva tautai un kopā ar svaidītajiem veido ”vienu ganāmpulku”, ko vada ”labais gans” — Jēzus Kristus. (Nolasīt Jāņa 10:14—16.)

16. Kā Jehova vadīs notikumus ”lielā posta” beigu daļā?

¹⁶ Pēc lielās Babilonas iznīcināšanas sāksies vispārējs uzbrukums Jehovas tautai, un tad mums būs vajadzīga aizsardzība, ko Jehova sniegs saviem kalpiem. Tā kā šis uzbrukums ievadīs ”lielā posta” beigu daļu, Jehova būs tas, kurš vadīs notikumus un noteiks, kad tie risināsies. (Mat. 24:21; Ecēh. 38:2—4.) Tajā laikā Gogs uzbruks ”tautai, kas sapulcināta, izvācot to no pagānu tautu vidus,” — Jehovas tautai. (Ecēh. 38:10—12.) Šim uzbrukumam tūlīt pat sekos Jehovas spriedumu izpilde Gogam un viņa karapūļiem. Jehova parādīs savu varenību un svētīs savu vārdu, jo viņš paziņo: ”Es parādīšos.. daudzu tautu priekšā, lai tās atzīst, ka Es esmu tas Kungs.” (Ecēh. 38:18—23.)

17., 18. a) Kādus norādījumus Jehovas tauta saņems, kad tai uzbruks Gogs? b) Kas mums jādara, ja vēlamies, lai Jehova mūs pasargā?

¹⁷ Kad Gogs dosies uzbrukumā, Jehova sacīs saviem kalpiem: ”Ej, mana tauta, savās mītnēs un aizslēdz savas durvis aiz sevis, — paslēpies mazu brīdi, kamēr pāries dusmas!” (Jes. 26:20.) Tajā izšķirīgajā laikā Jehova dos norādījumus, no kuriem būs atkarīga mūsu dzīvība, un ”mītnes”, ļoti iespējams, ir saistītas ar mūsu draudzēm.

¹⁸ Tāpēc, ja vēlamies lielā posta laikā saņemt Jehovas aizsardzību, mums jāatzīst, ka Jehovam uz zemes ir sava tauta, kas ir organizēta draudzēs. Mums jāpaliek kopā ar Jehovas tautu un cieši jāsadarbojas ar draudzi. Ar visu sirdi pievienosimies psalmu sacerētājam, kas dziedāja: ”No tā Kunga nāk palīdzība, Tava svētība lai plūst pār Tavu tautu!” (Ps. 3:9.)