Ierādīt Jehovas pielūgsmei pienācīgu vietu savā dzīvē
”Ik dienas es Tevi teikšu un slavēšu Tavu vārdu mūžīgi mūžam!” (PSALMS 145:2)
1. Ko Jehova pieprasa attiecībā uz pielūgsmi?
”ES, JEHOVA, tavs Dievs, esmu Dievs, kas pieprasa nedalītu pakļaušanos.” (2. Mozus 20:5, NW.) Mozus dzirdēja šo paziņojumu no Jehovas, un vēlāk viņš to atkārtoja, kad uzrunāja Israēla tautu. (5. Mozus 5:9.) Dievs Jehova vēlējās, lai viņa kalpi viņu pielūgtu ar nedalītu sirdi, un par to Mozus nešaubījās ne brīdi.
2., 3. a) Kas pārliecināja israēliešus par to, ka pie Sinaja kalna notikušais bija kaut kas neparasts? b) Kādus ar israēliešu un mūsdienu Dieva tautas kalpošanu saistītus jautājumus mēs apskatīsim?
2 Nometnē pie Sinaja kalna israēlieši un ”pūlis svešu” cilvēku, kas kopā ar viņiem bija izgājuši no Ēģiptes, kļuva par lieciniekiem kaut kam neparastam. (2. Mozus 12:38.) Redzētais pilnīgi atšķīrās no tā, kā tika pielūgti Ēģiptes dievi, kas tad jau bija pazemoti ar desmit sitieniem jeb mocībām. Jehova apliecināja Mozum savu klātbūtni, un tajā brīdī notika kaut kas tāds, kas iedvesa bijību: dārdēja pērkons, šķīda zibeņi un varēja dzirdēt ļoti stipru taures skaņu, kas visiem nometnē lika izbīties. Tad nāca uguns un dūmi, un viss kalns trīcēja. (2. Mozus 19:16—20; Ebrējiem 12:18—21.) Ja kādam israēlietim bija vajadzīgs vēl papildu pierādījums, lai pārliecinātos, ka notiekošais ir kaut kas neparasts, drīz varēja iegūt arī to. Pēc neilga laika no kalna lejā nokāpa Mozus, kas bija saņēmis jaunas plāksnes ar Dieva likumiem. Inspirētajā vēstījumā teikts, ka Mozus ”sejas āda spīdēja; un [cilvēki] bijās viņam tuvoties”. Patiesi neaizmirstams, cilvēkam neaptverams notikums! (2. Mozus 34:30.)
3 Toreizējai Dieva tautai nebija šaubu par to, kāda vieta dzīvē jāierāda Jehovas pielūgsmei. Viņš bija tās atbrīvotājs. Viņš bija glābis israēliešu dzīvību. Viņš tiem bija arī likumdevējs. Bet vai viņi arī turpmāk uzskatīja Jehovas pielūgsmi par vissvarīgāko savā dzīvē? Un kā ir ar Dieva kalpiem mūsdienās? Kādu vietu viņi savā dzīvē ierāda Jehovas pielūgsmei? (Romiešiem 15:4.)
Israēls un Jehovas pielūgsme
4. Kāds bija Israēla nometnes izkārtojums, kad viņi klejoja pa tuksnesi, un kas atradās nometnes vidū?
4 Ko tu būtu ieraudzījis, ja no putna lidojuma varētu vērot Israēla nometni? Teltis, kas atrodas plašā teritorijā, bet tomēr izvietotas noteiktā kārtībā. Tajās dzīvoja varbūt vairāk nekā trīs miljoni cilvēku, un tās bija izvietotas uz ziemeļiem, dienvidiem, austrumiem un rietumiem — pa trīs ciltīm uz katru debess pusi. Ieskatījies ciešāk, tu pamanītu vēl vienu telšu sakopojumu, tuvāk nometnes vidum. Šajās teltīs, kas bija izvietotas četros mazākos puduros, dzīvoja Levija cilts ģimenes. Pašā nometnes vidū bija ar auduma sienu norobežots laukums, kur atradās neparasta celtne. Tā bija ”saiešanas telts” jeb ”mājoklis”, ko saskaņā ar Jehovas doto plānu bija uzcēluši israēlieši, ’kam bija spējas’. (4. Mozus 1:52, 53; 2:3, 10, 17, 18, 25; 2. Mozus 35:10.)
5. Kādam nolūkam Israēlā bija vajadzīga saiešanas telts?
5 Katrā apmešanās vietā — un tādu tuksneša pārceļojuma laikā bija ap 40 — Israēls uzcēla saiešanas telti, un tā kļuva par visas nometnes dzīves centru. (4. Mozus, 33. nodaļa.) Tāpēc Bībelē rakstīts, ka Jehova dzīvoja starp saviem cilvēkiem pašā nometnes vidū. Viņa godība piepildīja mājokli. (2. Mozus 29:43—46; 40:34; 4. Mozus 5:3; 11:20; 16:3.) Grāmatā Our Living Bible tiek skaidrots: ”Šai pārnēsājamai svētnīcai bija milzīga nozīme, jo ap to izveidojās reliģisks sapulcēšanās centrs visām ciltīm. Tā vienoja ciltis garajos klejojumu gados tuksnesī un deva iespēju rīkoties saskaņoti.” Bet bija kaut kas vēl svarīgāks: mājoklis pastāvīgi atgādināja israēliešiem, ka galvenais viņu dzīvē ir Radītāja pielūgsme.
6., 7. Kāda pielūgsmei paredzēta celtne nomainīja saiešanas telti, un kā Israēla tauta to izmantoja?
6 Kad israēlieši bija ieradušies apsolītajā zemē, mājoklis joprojām bija pielūgsmes centrs visam Israēlam. (Jozuas 18:1; 1. Samuēla 1:3.) Ar laiku ķēniņš Dāvids iecerēja pastāvīgas celtnes būvniecību. Šī celtne bija templis, ko vēlāk uzcēla viņa dēls Salamans. (2. Samuēla 7:1—10.) Tempļa iesvētīšanas laikā no debesīm nolaidās mākonis, kas parādīja, ka Jehova ir apmierināts ar šo celtni. ”Es Tev esmu uzcēlis dzīvojamo namu,” lūgšanā teica Salamans, ”Tev mājokli, kuŗā mist mūžīgi.” (1. Ķēniņu 8:12, 13; 2. Laiku 6:2.) No tā brīža jaunceltais templis kļuva par pielūgsmes centru visai tautai.
7 Trīsreiz gadā visi Israēla vīrieši devās kalnup uz Jeruzālemi un apmeklēja līksmas svinības, kas norisinājās templī un tika rīkotas, lai paustu atzinību par Dieva dotajām svētībām. Šīm sanāksmēm bija dots atbilstošs apzīmējums: ”tā Kunga noliktie svētki”, un galvenais tajās bija Dieva pielūgšana. (3. Mozus 23:2, 4.) Svētkus apmeklēja arī dievbijīgas sievietes un pārējie ģimenes locekļi. (1. Samuēla 1:3—7; Lūkas 2:41—44.)
8. Kā Psalms 84:2—13 liecina par Jehovas pielūgsmes svarīgumu?
8 Inspirētie psalmu dziesminieki krāšņos vārdos apliecināja to, cik nozīmīgu vietu viņu dzīvē ieņem pielūgsme. ”Cik mīlīgas ir Tavas māju vietas, ak Kungs Cebaot!” dziedāja Koraha dēli. Viņi, protams, neslavēja pašu ēku. Viņu balsis skanēja par slavu Dievam Jehovam: ”Mana sirds un mana miesa skaļi gavilē pretī dzīvajam Dievam.” Levītiem kalpošana nesa lielu laimi. ”Svētīgi ir tie, kas dzīvo Tavā namā,” viņi atzina. ”Tie Tevi slavē vienumēr!” Jā, visi Israēla tautā varēja dziedāt: ”Svētīgi ir tie cilvēki, kas Tevī atrod sev spēku, kam sirdīs stāv Tavi ceļi.. Viņi iet no spēka uz spēku, līdz kamēr viņi parādās Dieva priekšā Ciānā.” Lai arī ceļojums uz Jeruzālemi varbūt bija garš un nogurdinošs, israēlieša spēks atjaunojās, kad viņš tuvojās galvaspilsētai. Viņa sirdī ielija prieks, viņš līksmoja par savu privilēģiju — iespēju pielūgt Jehovu. ”Tiešām, viena diena Tavos pagalmos ir labāka nekā tūkstošas citas! Stāvēt pie dievnama sliekšņa ir labāki nekā mājot bezdievības mājokļos! [..] Kungs Cebaot, svētīgs ir tas cilvēks, kas uz Tevi paļaujas!” Šie vārdi liecina, ka israēlieši, kas tos teica, uzskatīja Jehovas pielūgsmi par svarīgāko savā dzīvē. (Psalms 84:2—13.)
9. Kas notika ar Israēla tautu, kad tā vairs neuzskatīja Jehovas pielūgsmi par vissvarīgāko dzīvē?
9 Diemžēl ar laiku izrādījās, ka israēlieši patieso pielūgsmi vairs neuzskata par visnozīmīgāko savā dzīvē. Viņi bija pieļāvuši, ka pieķeršanās viltus dieviem sagrauj dedzību kalpošanā Jehovam. Tāpēc Jehova viņus pameta ienaidnieku varā un pieļāva, ka viņi tiek aizvesti trimdā uz Babiloniju. Kad pēc 70 gadiem Israēls atgriezās dzimtenē, Jehova vērsās pie tautas ar iedvesmojošiem aicinājumiem, ko izteica viņam uzticīgie pravieši Hagajs, Cakarija un Maleahijs. Priesteris Ezra un zemes pārvaldnieks Nehemija modināja Dieva tautā vēlēšanos atkal uzcelt templi un no jauna tajā ieviest patieso pielūgsmi. Taču gadsimtu gaitā tauta atkal kļuva nevērīga pret patiesās pielūgsmes nozīmīgumu.
Dedzība par patieso pielūgsmi pirmajā gadsimtā
10., 11. Kādu vietu Jehovas pielūgsmei ierādīja uzticīgie cilvēki laikā, kad Jēzus dzīvoja uz Zemes?
10 Jehovas noliktajā laikā parādījās Mesija. Uzticīgie cilvēki cerēja, ka no Jehovas nāks glābšana. (Lūkas 2:25; 3:15.) Lūkas evaņģēlijā īpaši norādīts uz Annu, kas ”bija atraitne ap astoņdesmit četriem gadiem; tā nešķīrās no Dieva nama, bet kalpoja Dievam dienām un naktīm ar gavēšanu un lūgšanu”. (Lūkas 2:37.)
11 ”Mans ēdiens,” teica Jēzus, ”ir darīt tā gribu, kas mani sūtījis, un pabeigt viņa darbu.” (Jāņa 4:34.) Vai tu atceries, kā Jēzus rīkojās, kad ieraudzīja templī naudas mijējus? Jēzus apgāza viņu galdus un baložu pārdevēju solus. Marks stāsta: ”[Jēzus] neļāva nevienu lietu nest caur Dieva namu. Un viņš mācīja un tiem sacīja: ”Vai nav rakstīts: Mans nams taps nosaukts lūgšanas nams visām tautām? Bet jūs to esat padarījuši par slepkavu bedri.”” (Marka 11:15—17.) Jā, Jēzus pat neļāva iet caur tempļa pagalmu nevienam, kas gribēja kaut ko aiznest uz citu pilsētas daļu pa īsāko ceļu. Jēzus rīcība vēl vairāk izcēla viņa iepriekš doto padomu: ”Dzenieties papriekšu pēc Dieva valstības un pēc viņa taisnības.” (Mateja 6:33.) Jēzus ir rādījis mums brīnišķīgu paraugu ar to, kā viņš apliecināja savu nedalīto pakļaušanos Jehovam. Viņš patiešām rīkojās saskaņā ar to, ko pats sludināja. (1. Pētera 2:21.)
12. Kā Jēzus mācekļi pierādīja, ka Jehovas pielūgsme ir vissvarīgākais viņu dzīvē?
12 Vēl Jēzus rādīja priekšzīmi, kam viņa mācekļiem jāseko, ar to, kā viņš izpildīja savu uzdevumu atbrīvot nomāktos, bet uzticīgos jūdus no viltus reliģijas paražu nastas. (Lūkas 4:18.) Paklausīdami Jēzus pavēlei apmācīt un kristīt cilvēkus, agrīnie kristieši drosmīgi pasludināja Jehovas gribu, kas bija saistīta ar viņu augšā celto Kungu. Jehova bija ļoti apmierināts ar šo cilvēku centieniem visu veltīt viņa pielūgsmei. Tāpēc Dieva eņģelis brīnumainā kārtā atbrīvoja apustuļus Pēteri un Jāni no ieslodzījuma un viņiem teica: ”Ejiet, nostājieties svētnīcā un runājiet ļaudīm visus šīs dzīvības vārdus!” Viņi bija saņēmuši spēcinājumu un paklausīja. Gan Jeruzālemes templī, gan no mājas uz māju viņi ”nemitējās.. ikdienas mācīt un sludināt Kristu Jēzu”. (Apustuļu darbi 1:8; 4:29, 30; 5:20, 42; Mateja 28:19, 20.)
13., 14. a) Ko Sātans cenšas izdarīt ar Dieva kalpiem jau no agrīno kristiešu laikiem? b) Ko vienmēr ir darījuši uzticīgie Dieva kalpi?
13 Tā kā pretestība sludināšanai auga, Dievs pavēlēja saviem uzticamajiem kalpiem pierakstīt padomu, kas bija tieši laikā. ”Visu savu zūdīšanos metiet uz viņu [Jehovu], jo viņš gādā par jums,” īsi pēc 60. gada m.ē. rakstīja Pēteris. ”Esiet skaidrā prātā, esiet modrīgi! Jūsu pretinieks — velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt. Tam turieties pretī stipri ticībā, zinādami, ka tās pašas ciešanas ir uzliktas jūsu brāļiem pasaulē.” Šie vārdi neapšaubāmi stiprināja agrīno kristiešu pārliecību. Viņi zināja, ka pēc īsām ciešanām Dievs pats viņus būs sagatavojis. (1. Pētera 5:7—10.) Jūdu lietu sistēmas pēdējās dienās patiesie kristieši parādīja, ka mīlestības pilna Jehovas pielūgsme ir ieņēmusi jaunu, vēl nozīmīgāku vietu viņu dzīvē. (Kolosiešiem 1:23.)
14 Kā jau bija pateicis apustulis Pāvils, parādījās atkrišana — novēršanās no patiesās pielūgsmes. (Apustuļu darbi 20:29, 30; 2. Tesaloniķiešiem 2:3.) Pirmā gadsimta pēdējos gadu desmitos kļuva redzami daudzi pierādījumi, kas to apstiprināja. (1. Jāņa 2:18, 19.) Sātanam bija izdevies starp Kristus sekotājiem ”iesēt” viltus kristiešus, tā ka bija grūti atšķirt šo ”nezāli” no ”kviešiem” jeb patiesajiem kristiešiem. Tomēr gadsimtu gaitā bija cilvēki, kas ierādīja Dieva pielūgsmei visnozīmīgāko vietu savā dzīvē pat tad, ja tas bija saistīts ar nāves briesmām. Taču tikai ’tautu laiku’ beidzamajos gadu desmitos Dievs atkal sāka sapulcināt savus kalpus, lai atjaunotu patieso pielūgsmi. (Mateja 13:24—30, 36—43; Lūkas 21:24.)
Jehovas pielūgsmes augstais stāvoklis mūsdienās
15. Kā kopš 1919. gada piepildās pravietojumi no Jesajas 2:2—4 un Mihas 4:1—4?
15 Jehova 1919. gadā pilnvaroja garā svaidīto kristiešu atlikumu uzsākt drosmīgu sludināšanas darbu visā pasaulē, un tas ir atjaunojis patiesā Dieva pielūgsmes augsto stāvokli. Sākot ar 1935. gadu, nāk klāt simboliskās ”citas avis” un nepārtraukti aug to cilvēku skaits, kas garīgā nozīmē kāpj ’tā Kunga nama kalnā’. Jehovas liecinieki viņu slavē, aicinādami citus pievienoties atjaunotajai pielūgsmei; 1993. kalpošanas gadā viņu skaits bija 4 709 889. Kāds pretstats garīgā pagrimuma stāvoklim, kas raksturīgs sektantiskajiem ”pakalniem” pasaules viltus reliģijas impērijā, it īpaši kristīgajā pasaulē! (Jāņa 10:16; Jesajas 2:2—4; Mihas 4:1—4.)
16. Kas ir jādara visiem Dieva kalpiem, ņemot vērā to, kas pateikts Jesajas 2:10—22?
16 Viltus reliģijas piekritēji uzskata savas baznīcas un katedrāles, un pat garīdzniecības pārstāvjus par kaut ko ”augstu”, piešķirot tiem pārspīlēti cildinošus nosaukumus un izrādot ārkārtīgu cieņu. Bet pievērs uzmanību tam, ko teica Jesaja: ”Cilvēku lepnās acis tiks apkaunotas, un vīru iedomība pazemota, vienīgi tas Kungs augsti stāvēs tanī dienā!” Kad tas notiks? Ātri tuvojošos lielo bēdu laikā, kad ”elka dieviem būs beigas”. Tā kā šis bijību iedvesošais laiks ir tik tuvu, katram, kas kalpo Dievam, ir nopietni jāpārbauda, kādu vietu savā dzīvē viņš ierāda Jehovas pielūgsmei. (Jesajas 2:10—22.)
17. Kā mūsdienās Jehovas kalpi parāda, ka par vissvarīgāko viņi uzskata Jehovas pielūgsmi?
17 Jehovas liecinieki ir plaši pazīstami kā starptautiska brālība, kas dedzīgi sludina Ķēniņvalsti. Viņiem pielūgsme nav mehāniska reliģioza darbība, kam tiek atlicināta kāda stunda nedēļā. Pielūgsme pašos pamatos ietekmē viņu dzīves veidu. (Psalms 145:2.) To apstiprina fakts, ka pagājušajā gadā vairāk nekā 620 000 liecinieku bija iekārtojuši savu dzīvi tā, lai varētu piedalīties kristiešu pilnas slodzes kalpošanā. Arī pārējie nekādā ziņā neizturas nevērīgi pret Jehovas pielūgsmi. Tā daudz tiek pieminēta viņu ikdienas sarunās un publiskajā sludināšanā arī tad, ja ģimenes pienākumu dēļ viņiem smagi jāstrādā pasaulīgā darbā.
18., 19. Mini liecinieku dzīvesstāstus, kas tev ir devuši uzmundrinājumu.
18 Žurnālā Sargtornis publicētie liecinieku dzīvesstāsti dod iespēju iepazīties ar to, kā dažādi brāļi un māsas ir ierādījuši Jehovas pielūgsmei vissvarīgāko vietu savā dzīvē. Kāda jauna māsa, kas veltīja savu dzīvi Jehovam sešu gadu vecumā, izvirzīja mērķi kļūt par misionāri. Jaunie brāļi un māsas! Kādu mērķi varat nospraust jūs, lai ierādītu Jehovas pielūgsmei vissvarīgāko vietu savā dzīvē? (Skatīt rakstu ”Viņa centās sasniegt sešu gadu vecumā izvirzīto mērķi” žurnāla Sargtornis 1992. gada 1. marta numurā, 26.—30. lappusē.)
19 Vēl vienu brīnišķīgu piemēru, kā ierādīt Jehovas pielūgsmei pienācīgo vietu dzīvē, mēs redzam stāstījumā par kādu gados vecāku māsu, kas bija kļuvusi par atraitni. Lielu uzmundrinājumu un stiprinājumu viņa smēlās no tiem, kam bija palīdzējusi uzzināt patiesību. Šie cilvēki bija viņas ”ģimene”. (Marka 3:31—35.) Vai tu pieņemtu jaunāko draudzes locekļu atbalstu un palīdzību, ja tev nāktos nokļūt līdzīgā situācijā? (Lūdzu, pievērs uzmanību tam, ko par sevi stāsta māsa Vinifreda Remī rakstā ”Es atsaucos ražas novākšanas laikā”, kas lasāms žurnāla Sargtornis 1992. gada 1. jūlija numurā, 21.—23. lappusē.) Pilnas slodzes kalpotāji, pierādiet, ka Jehovas pielūgsme patiešām ir galvenais jūsu dzīvē: kalpojiet pazemīgi tur, kur esat norīkoti un ar gatavību pakļaujieties teokrātiskajai vadībai. (Pievērs, lūdzu, uzmanību brāļa Roja Rajana piemēram, par ko stāstīts rakstā ”Turēties cieši kopā ar Dieva organizāciju”, žurnāla Sargtornis 1991. gada 1. decembra numurā, 24.—27. lappusē.) Atceries, ka tad, ja ierādām Jehovas pielūgsmei galveno vietu dzīvē, mums tiek dota garantija, ka viņš gādās par mums. Dieva kalpiem nav jāraizējas par to, kur radīsies dzīvībai nepieciešamais. To uzskatāmi parāda māsu Olivas un Sonjas Springeitu piedzīvotais. (Skatīt rakstu ”Mēs vispirms meklējām Ķēniņvalsti” žurnāla Sargtornis 1994. gada 1. februāra numurā, 20.—25. lappusē.)
20. Kādus jautājumus tagad būtu vietā sev uzdot?
20 Vai ikvienam no mums tāpēc nevajadzētu ar īpašu vērību uzdot sev dažus jautājumus? Kādu vietu savā dzīvē es ierādu Jehovas pielūgsmei? Vai es dzīvoju atbilstoši savam lēmumam pildīt Dieva gribu, cik vien labi es to spēju? Kas manā dzīvē vēl ir uzlabojams? Rūpīgi studējot nākamo rakstu, mēs gūsim iespēju pārdomāt, kā mēs izlietojam savas iespējas un līdzekļus, lai dzīvotu saskaņā ar to, ko esam izvēlējušies par galveno savā dzīvē, — suverēnā Kunga Jehovas, mūsu mīlošā Tēva, pielūgsmi. (Salamans Mācītājs 12:13; 2. Korintiešiem 13:5.)
Atkārtošanai
◻ Kādu pielūgsmi Jehova vēlas saņemt?
◻ Par ko atgādināja saiešanas telts?
◻ Kas un kā izrādīja izcilu dedzību par patieso pielūgsmi mūsu ēras pirmajā gadsimtā?
◻ Kā tiek atjaunots Jehovas pielūgsmes augstais stāvoklis kopš 1919. gada?