5., 6. a) Kāpēc savienības noslēgšana ar Ēģipti ir liktenīga kļūda? b) Kāds ceļojums, ko Dieva tauta ir veikusi agrāk, izceļ to, cik nesaprātīgs ir šis ceļojums uz Ēģipti?

⁵ It kā atbildēdams uz iespējamo iebildumu, ka Ēģiptes apmeklējums ir parasta ciemošanās, Jesaja to raksturo sīkāk. ”Vārds par dienvidzemes Behemotu [”zvēru”, LB-65r]: bēdu un moku zemē — kur dzīvo lauvas un indīgas spārnainas čūskas, viņi nes savu mantu ar ēzeļiem un savu bagātību uz kamieļu mugurām.” (Jesajas 30:6a.) Nav šaubu, ka ceļojums ir rūpīgi izplānots. Sūtņi izveido kamieļu un ēzeļu karavānu, apkrauj dzīvniekus ar dārgām precēm un ved tos uz Ēģipti pa kailu tuksnesi, kas pilns ar rūcošiem lauvām un indīgām čūskām. Beidzot sūtņi sasniedz sava ceļojuma galamērķi un nodod bagātības ēģiptiešiem. Viņi ir nopirkuši sev aizsardzību — vismaz tā viņi domā. Taču Jehova paziņo, ka dāvanas ir iedotas ”tautai, kas viņiem neko nevar palīdzēt. Ēģipte nav nekas un nevar nekā palīdzēt; tādēļ Es nosaucu šo tautu par lielmuti [”Rakabu”, LB-1825], kas tomēr sēd klusi.” (Jesajas 30:6b, 7.) Ar ”Rahabu” jeb ”jūŗas pūķi” simboliski tika apzīmēta Ēģipte. (Jesajas 51:9, 10.) Tā daudz sola, bet neko nedara. Noslēdzot savienību ar šo valsti, Jūdeja ir pieļāvusi liktenīgu kļūdu.

⁶ Kad Jesaja stāsta par sūtņu ceļojumu, viņa klausītājiem varbūt nāk prātā līdzīgs ceļojums, kas notika Mozus laikā. Toreiz viņu senči gāja cauri šim pašam ”briesmīgajam tuksnesim”. (5. Mozus 8:14—16.) Bet Mozus laikā izraēlieši devās projām no Ēģiptes, projām no spaidiem. Šoreiz sūtņi dodas uz Ēģipti, līdz ar to faktiski paši pēc savas gribas nonākdami atkarībā. Cik neprātīgi viņi rīkojas! Nekad nepieņemsim tik aplamus lēmumus un nemainīsim savu garīgo brīvību pret kalpību! (Salīdzināt Galatiešiem 5:1.)

[Attēli 305. lpp.]

Mozus laikā izraēlieši izgāja no Ēģiptes. Jesajas laikā Jūdejas iedzīvotāji dodas uz Ēģipti pēc palīdzības