Ceturtā nodaļa
”Jūs esat mani liecinieki”
1. Kāpēc Jehova pravieto, un kā viņa tautai jāatsaucas uz pravietojumu piepildīšanos?
SPĒJA paredzēt nākotni ir viena pazīme, kas ļauj atšķirt patieso Dievu no visiem viltus dieviem. Bet Jehova pravieto ne tikai tāpēc, lai pierādītu, ka viņš ir Dievs. Kā redzams Jesajas grāmatas 43. nodaļā, ar pravietojumu palīdzību Jehova pierāda gan savu dievišķību, gan savu mīlestību pret tautu, ar ko viņš ir slēdzis derību. Savukārt cilvēki, kas pieder pie viņa tautas un redz pravietojumu piepildīšanos, nedrīkst klusēt — viņiem jāliecina par redzēto. Viņiem jābūt Jehovas lieciniekiem.
2. a) Kāds Jesajas laikā ir izraēliešu garīgais stāvoklis? b) Kā Jehova atdara acis cilvēkiem no savas tautas?
2 Diemžēl Jesajas laikā izraēlieši ir tik bēdīgā stāvoklī, ka Jehova uzskata šo tautu par garīgā ziņā nepilnvērtīgu. ”Lai ierodas un sanāk kopā tauta, kas ir akla, kaut gan tai ir acis; un kas ir kurli, kaut gan tiem ir ausis!” (Jesajas 43:8.) Kā gan cilvēki, kas garīgā ziņā ir akli un kurli, varētu liecināt par Jehovu? Ir tikai viena iespēja: viņu acīm un ausīm brīnumainā veidā jāatdarās. Un tieši tam Jehova liek notikt! Vispirms Jehova bargi soda savu tautu: 740. gadā p.m.ē. trimdā tiek aizvesti ziemeļu valsts Izraēlas iedzīvotāji, bet 607. gadā p.m.ē. — Jūdejas iedzīvotāji. Pēc tam Jehova parāda spēku savas tautas labā, to atbrīvodams un 537. gadā p.m.ē. atvezdams atpakaļ dzimtenē garīgā ziņā atspirgušus cilvēkus, kas ir nožēlojuši grēkus. Jehova ir pilnīgi pārliecināts, ka viņa nodoma īstenošanu nekas nevar traucēt, un jau kādus 200 gadus pirms izraēliešu atbrīvošanas viņš par to runā tā, it kā atbrīvošana jau būtu notikusi.
3. Kā Jehova uzmundrina nākamos trimdiniekus?
3 ”Saka tas Kungs, kas tevi radījis, Jēkab, un tevi veidojis, Israēl: ”Nebīsties, jo Es tevi atpestīju; Es tevi saucu tavā vārdā, tu esi mans! Kad tu iesi caur ūdeņiem, Es būšu pie tevis, un caur straumēm, tās tevi nepārplūdinās; kad tu iesi caur uguni, tu nesadegsi, uguns liesmas tev nekaitēs! Jo Es tas Kungs tavs Dievs, Israēla Svētais, esmu tavs glābējs.”” (Jesajas 43:1—3a.)
4. Kādā ziņā Jehova ir radījis izraēliešu tautu, un ko viņš savai tautai apsola, runājot par atgriešanos dzimtenē?
4 Jehova sevišķi interesējas par izraēliešiem, jo šī tauta viņam pieder. Viņš pats to ir izveidojis, pildot ar Ābrahāmu slēgto derību. (1. Mozus 12:1—3.) Tāpēc 100. psalma 3. pantā ir teikts: ”Atzīstiet, ka tas Kungs ir Dievs, Viņš mūs ir darījis, un ne mēs paši, par savu tautu un par savas ganības avīm.” Jehova, kas ir radījis un glābis Izraēlu, atvedīs savu tautu neskartu dzimtenē. Tādi šķēršļi kā ūdeņi, pārplūdušas upes un svelmaini tuksneši neaizkavēs izraēliešus un nenodarīs viņiem nekā ļauna, tāpat kā tūkstoš gadus agrāk līdzīgi apstākļi neapstādināja viņu senčus ceļā uz Apsolīto zemi.
5. a) Kāpēc Jehovas vārdi sniedz mierinājumu garīgajiem izraēliešiem? b) Kas ir garīgo izraēliešu līdzgaitnieki, un kas tos attēloja?
5 Jehovas vārdi arī mūsdienās sniedz mierinājumu atlikušajiem garīgajiem izraēliešiem, kuri ir ”jauns radījums”, kas piedzimis no gara. (2. Korintiešiem 5:17.) Viņi ir drosmīgi devušies cilvēces ”ūdeņos”, un Dievs viņus ar mīlestību ir sargājis simbolisku plūdu laikā. ”Uguns”, kas ir nākusi no ienaidniekiem, viņiem ir nevis kaitējusi, bet palīdzējusi attīrīties. (Cakarijas 13:9; Atklāsmes 12:15—17.) Jehova rūpējas arī par ”citu avju” ”lielo pulku”, kas ir pievienojies Dieva garīgajai tautai. (Atklāsmes 7:9; Jāņa 10:16.) Šos cilvēkus attēloja ”pūlis svešu”, kas kopā ar izraēliešiem izgāja no Ēģiptes, kā arī neebreji, kas kopā ar atbrīvotajiem trimdiniekiem atgriezās no Babilonas. (2. Mozus 12:38; Ezras 2:1, 43, 55, 58.)
6. Kā Jehova apliecina, ka ir taisnīgs Dievs, kad tiek izpirkts a) miesīgais Izraēls, b) garīgais Izraēls?
6 Jehova apsola atbrīvot savu tautu no Babilonas, izmantojot Mēdijas un Persijas karaspēku. (Jesajas 13:17—19; 21:2, 9; 44:28; Daniēla 5:28.) Tā kā Jehova ir taisnīgs Dievs, viņš samaksās mēdiešiem un persiešiem, kas darbojas viņa uzdevumā, pienācīgu atpirkšanas maksu par Izraēlu. ”Es atdodu Ēģipti par tavu atpirkšanas maksu, tāpat arī Aitiopiju un Sabu Es dodu par tevi. Tādēļ, ka tu esi dārgs un vērtīgs manās acīs [”un cienīgs, un es tevi mīļoju”, LB-26], Es dodu zemes par tavu izpirkšanu un tautas atlīdzībai par tavu dvēseli.” (Jesajas 43:3b, 4.) Vēsture apstiprina, ka Persija tiešām iekaroja Ēģipti, Etiopiju un netālo Sabu, gluži kā Dievs bija paredzējis. (Salamana Pamācības 21:18.) 1919. gadā Jehova, izmantodams Jēzu Kristu, atbrīvoja no gūsta garīgā Izraēla atlikumu. Taču par šo darbu Jēzum nebija vajadzīga atlīdzība. Viņš nebija pagānu valdnieks, un tie, ko viņš atbrīvoja, bija viņa garīgie brāļi. Turklāt 1914. gadā Jehova viņam jau bija devis ”tautas par īpašumu un pasaules galus par mantību”. (Psalms 2:8.)
7. Kāda bija Jehovas attieksme pret savu tautu senatnē, un kāda tā ir mūsdienās?
7 Pievērsiet uzmanību, cik atklāti Jehova pauž savas maigās jūtas pret izglābtajiem trimdiniekiem. Viņš tos sauc par ”dārgiem” un ”cienīgiem” un apliecina tiem savu mīlestību. (Jeremijas 31:3.) Tāda pati — un pat vēl sirsnīgāka — ir Jehovas attieksme pret viņa uzticīgajiem kalpiem mūsdienās. Svaidītajiem kristiešiem ir izveidojušās tuvas attiecības ar Dievu, un tas ir noticis nevis viņu izcelsmes, bet Dieva svētā gara darbības dēļ pēc tam, kad viņi personīgi ir veltījuši sevi Radītājam. Jehova velk šos cilvēkus pie sava Dēla un pie sevis un raksta savus likumus un principus viņu atsaucīgajās sirdīs. (Jeremijas 31:31—34; Jāņa 6:44.)
8. Kā Jehova uzmundrina trimdiniekus, un ko viņi domās par savu atbrīvošanu?
8 Jehova uzmundrina trimdiniekus vēl vairāk, teikdams: ”Nebīsties, jo Es esmu ar tevi! No rīta puses Es atvedīšu atpakaļ tavus tautas brāļus un no vakariem sapulcināšu tavus piederīgos. Es sacīšu ziemeļiem: Atsvabiniet tos! — Un dienvidiem Es teikšu: Neaizturiet tos! Atvediet manus dēlus no tālienes un manas meitas no zemes galiem, visus, kas nosaukti manā vārdā un ko Es esmu radījis sev par godu, visus, ko Es esmu veidojis un uzturējis!” (Jesajas 43:5—7.) Pat vistālākās vietas uz zemes Jehovam nebūs neaizsniedzamas, kad būs pienācis laiks atbrīvot viņa dēlus un meitas un atvest tos atpakaļ mīļotajā dzimtenē. (Jeremijas 30:10, 11.) Pārnācēju acīs šī atbrīvošana noteikti aizēnos tautas agrāko izglābšanu no Ēģiptes. (Jeremijas 16:14, 15.)
9. Kādos divos veidos Jehova saista glābšanu ar savu vārdu?
9 Atgādinādams savai tautai, ka tā ir nosaukta viņa vārdā, Jehova apstiprina savu solījumu glābt Izraēlu. (Jesajas 54:5, 6.) Vēl vairāk — Jehova saista savu vārdu ar solījumiem par atbrīvošanu. Tā viņš parūpējas par to, lai tieši viņš saņemtu godu, kad pravietiskie vārdi būs piepildījušies. Pat Babilonas iekarotājs nebūs pelnījis godu, kas pienākas vienīgajam dzīvajam Dievam.
Dieviem jāierodas tiesā
10. Ar kādu izaicinājumu Jehova vēršas pie pasaules tautām un to dieviem?
10 Jehova padara savu solījumu atbrīvot izraēliešus par pamatu vispārējai tiesas prāvai, kurā tiek tiesāti tautu dievi. Stāstījums turpinās: ”Visi pagāni un visas tautas ir sapulcējušās. Kas [no viņu dieviem] viņu starpā var to pasludināt vai likt uzklausīt agrākos pavēstījumus? Lai viņi [viņu dievi] atved savus lieciniekus, kas to pastiprina, ka tie to dzird, un lai viņi saka: ”Tas ir taisnība!”” (Jesajas 43:9.) Jehova vēršas pie pasaules tautām ar nopietnu izaicinājumu. Būtībā viņš saka: ”Lai jūsu dievi pierāda, ka viņi ir dievi, precīzi paredzēdami nākotni.” Tā kā nekļūdīgi pravietot spēj vienīgi patiesais Dievs, ar šī pārbaudījuma palīdzību tiks atmaskoti visi viltvārži. (Jesajas 48:5.) Bet Visvarenais izvirza vēl vienu nosacījumu: visiem, kas uzdodas par patiesajiem dieviem, jāatved liecinieki, kas var apstiprināt viņu paredzējumus un to piepildīšanos. Arī sevi Jehova neatbrīvo no šīs prasības izpildes.
11. Kādu uzdevumu Jehova dod savam kalpam, un ko viņš paziņo par savu dievišķību?
11 Viltus dievi ir nespēcīgi un nevar sameklēt lieciniekus, tāpēc veidojas neveikla situācija — liecinieka vieta paliek tukša. Bet tad Jehovam ir pienācis laiks apstiprināt savu dievišķību. Vērsdamies pie savas tautas, viņš saka: ”Jūs esat mani liecinieki.., un jūs esat mans kalps, ko Es esmu izredzējis, lai jūs to atzīstat un Man ticat, ka Es tas esmu. Priekš Manis neviena cita Dieva nav bijis, un pēc Manis neviena cita nebūs, vienīgi Es esmu tas Kungs, bez Manis nav cita Glābēja. To Es jums pasludināju un arī jums palīdzēju; to Es jums teicu, kad jums sveša dieva vēl nebija. Jūs esat mani liecinieki.., un vienīgi Es esmu Dievs. Arī turpmāk Es palieku tas pats, un nav neviena, kas varētu izglābt no manas rokas. Kad Es gribu ko darīt, kas to var traucēt?” (Jesajas 43:10—13.)
12., 13. a) Kādus pierādījumus Jehovas tauta var minēt lielā daudzumā? b) Kā Jehovas vārdam mūsdienās ir tikusi piešķirta arvien lielāka nozīme?
12 Kad ir izskanējuši šie Jehovas vārdi, liecinieka vietā drīz vien sapulcējas neskaitāmi līksmi liecinieki. Viņu liecība ir skaidra un neapstrīdama. Tāpat kā Jozua, viņi liecina, ka viss, ko Jehova ir teicis, ir piepildījies. Neviens pats vārds nav palicis nepiepildījies. (Jozuas 23:14.) Jehovas tauta labi atceras, ko ir teikuši Jesaja, Jeremija, Ecēhiēls un citi pravieši, kuri visi kā viens paredzēja Jūdejas iedzīvotāju izsūtījumu un viņu brīnumaino atbrīvošanu no tā. (Jeremijas 25:11, 12.) Pat trimdinieku atbrīvotājs Kīrs bija nosaukts vārdā jau labu laiku pirms viņa dzimšanas. (Jesajas 44:26—45:1.)
13 Pierādījumu ir ārkārtīgi daudz — kurš gan varētu noliegt, ka Jehova ir vienīgais patiesais Dievs? Atšķirībā no pagānu dieviem Jehovu neviens nav radījis, tikai viņš ir patiesais Dievs.a Tātad tautai, kas nosaukta Jehovas vārdā, ir neparasta un saviļņojoša priekšrocība — stāstīt par viņa brīnumainajiem darbiem nākamajām paaudzēm, kā arī citiem, kas interesējas par viņu. (Psalms 78:5—7.) Mūsdienās Jehovas liecinieki sludina Jehovas vārdu visā pasaulē. 20. gadsimta 20. gados Bībeles pētnieki sāka arvien skaidrāk apzināties, cik dziļa nozīme ir Dieva vārdam — Jehova. 1931. gada 26. jūlijā kongresā Kolumbusā (Ohaio štats, ASV) biedrības prezidents Džozefs Raterfords nolasīja rezolūciju ”Jauns nosaukums”. Tajā bija teikts: ”Mēs gribam būt pazīstami ar konkrētu nosaukumu un vēlamies, lai citi mūs sauktu par Jehovas lieciniekiem.” Šie vārdi saviļņoja kongresa delegātus, kas pauda savu atbalstu rezolūcijai ar skanīgu ”Jā!”. Kopš tā laika Jehovas vārds ir darīts zināms visā pasaulē. (Psalms 83:19.)
14. Ko Jehova atgādina izraēliešiem, un kāpēc šis atgādinājums ir aktuāls?
14 Jehova rūpējas par tiem, kas nosaukti viņa vārdā un godā šo vārdu, un izturas pret tiem kā pret savu ”acu raugu”. Viņš atgādina to izraēliešiem, pieminēdams, kā viņš tos izglāba no Ēģiptes un neskartus izveda cauri tuksnesim. (5. Mozus 32:10, 12.) Tolaik izraēliešiem nebija sveša dieva, jo viņi paši savām acīm bija redzējuši, cik smagi tika pazemoti visi Ēģiptes dievi. Viss ēģiptiešu dievu panteons nespēja ne aizsargāt Ēģipti, ne aizkavēt izraēliešu aiziešanu. (2. Mozus 12:12.) Arī varenā Babilona, kurā slejas vismaz 50 tempļi viltus dieviem, nespēs apturēt Visvarenā roku, kad viņš atbrīvos savu tautu. Tik tiešām — bez Jehovas ”nav cita Glābēja”.
Kara zirgi krīt, atveras cietumu durvis
15. Ko Jehova pravieto par Babilonu?
15 ”Tā sacīja tas Kungs, jūsu Glābējs, Israēla Svētais: ”Jūsu dēļ Es sūtīju uz Bābeli un gribu visus tās iedzīvotājus aizvest kā bēgļus [”likšu cietumu aizšaujamiem krist”, NW], arī kaldējus ar viņu laivām, ar ko viņi tā lepojas [”ar tām laivām savas kliegšanas”, LB-1825], Es esmu tas Kungs, jūsu Svētais, Israēla radītājs, jūsu ķēniņš!” Tā saka tas Kungs, kas paveŗ ceļu pāri jūŗai un taku pāri lieliem ūdeņiem, kas izsūta kaŗā ratus un zirgus, kaŗapulkus un kaŗaspēkus, bet tā, ka tie visi tur tagad guļ un necelsies vairs, tie izplēnējuši un izdzisuši kā izlietoti degļi.” (Jesajas 43:14—17.)
16. Kas notiks ar Babilonu, ar haldiešu tirgotājiem un ar katru, kas gribēs aizstāvēt Babilonu?
16 Trimdiniekiem Babilona ir kā cietums, jo viņiem ir liegts atgriezties Jeruzalemē. Taču Babilonas nocietinājumi nav nekāds šķērslis Visvarenajam, kas jau agrāk ir pavēris ”ceļu pāri [Sarkanajai] jūŗai un taku pāri lieliem ūdeņiem” — acīmredzot Jordānas ūdeņiem. (2. Mozus 14:16; Jozuas 3:13.) Kaut kas līdzīgs notiks, kad Kīrs, ko izmantos Jehova, liks atkāpties lielās Eifratas ūdeņiem, tā ka viņa karavīri varēs ieiet pilsētā. Haldiešu tirgotāji, kas braukā pa Babilonas kanāliem — šos ūdensceļus izmanto tūkstošiem tirdzniecības kuģu un liellaivu, kas pārvadā babiloniešu dievus —, vaimanājot kliegs, kad viņu varenā galvaspilsēta būs kritusi. Tāpat kā faraona kara rati Sarkanajā jūrā, Babilonas straujie rati nespēs palīdzēt, tie neglābs savu pilsētu. Tikpat viegli kā izdzēš eļļas lampiņas degli, iebrucēji nogalinās katru, kas gribēs aizstāvēties.
Jehova savu tautu neskartu atved mājās
17., 18. a) Ko ”jaunu” Jehova pravieto? b) Ko nozīmē norādījums nedomāt par seniem notikumiem, un kāpēc šāds norādījums tiek dots?
17 Jehova salīdzina to, kā viņš agrāk ir glābis savu tautu, ar to, ko viņš vēl grasās darīt, un saka: ”Nedomājiet vairs par seniem notikumiem un neievērojiet to, kas jau sen bijis! Redziet, Es veikšu ko jaunu, tas jau parādās, vai jūs to neredzat? Es likšu rasties ceļam tuksnesī un upēm vientuļās kailatnēs. Meža zvēri būs Man pateicīgi [”mani godās”, LB-26], šakaļi un strausi, ka Es ūdeni esmu devis tuksnesī un upes sausās vietās, lai dzirdinātu savu tautu, savu izredzēto tautu; šī tauta, ko Es esmu sev izredzējis, lai pauž manu slavu!” (Jesajas 43:18—21.)
18 Sacīdams: ”Nedomājiet vairs par seniem notikumiem,” — Jehova negrib teikt, ka viņa kalpiem jāizdzēš no atmiņas tas, kā viņš tos kādreiz ir glābis. Daudzi no šiem notikumiem ir iekļauti Dieva iedvesmotajos izraēliešu vēstures aprakstos, un Jehova ir pavēlējis ik gadus Pasā svētku laikā pieminēt viņu bēgšanu no Ēģiptes. (3. Mozus 23:5; 5. Mozus 16:1—4.) Taču tagad Jehova vēlas, lai viņa tauta godātu viņu par ”ko jaunu” — par kaut ko tādu, ko cilvēki pieredzēs paši. Tā ir ne tikai viņu atbrīvošana no Babilonas, bet arī brīnumainais mājupceļš — iespējams, viņi ies pa tuksneša ceļu, kas ir vistaisnākais. Šajā neauglīgajā zemē Jehova liks rasties ”ceļam” un veiks varenus darbus, kas atgādinās, kā viņš palīdzēja izraēliešiem Mozus laikā, — viņš tuksnesī sagādās pārnācējiem ēdienu un veldzēs viņu slāpes ar ūdeņiem, kas plūdīs kā upes. Jehova būs parūpējies par visu, pat meža zvēri godās Dievu un neuzbruks cilvēkiem.
19. Kā garīgo izraēliešu atlikums un viņu līdzgaitnieki var staigāt pa ”svēto ceļu”?
19 Līdzīgā veidā 1919. gadā garīgo izraēliešu atlikums tika atbrīvots no Bābeles gūsta un uzsāka ceļu, ko Jehova viņiem bija sagatavojis, — ”svēto ceļu”. (Jesajas 35:8.) Atšķirībā no izraēliešiem viņiem nebija jāšķērso svelmains tuksnesis un tiešā nozīmē jāiet no vienas vietas uz otru, tāpat viņu ceļojums nebeidzās pēc dažiem mēnešiem līdz ar ierašanos Jeruzalemē. Tomēr pa ”svēto ceļu” svaidīto kristiešu atlikums nonāca garīgā paradīzē. Šie kristieši joprojām ir uz ”svētā ceļa”, jo viņi vēl nav pabeiguši savu ceļojumu pašreizējā pasaules sistēmā. Kamēr viņi paliek uz šī ceļa, tas ir, kamēr viņi dzīvo pēc Dieva noteiktajiem tīras uzvedības un svētuma principiem, viņi atrodas garīgajā paradīzē. Viņi ir ārkārtīgi priecīgi par to, ka viņiem ir pievienojies liels pulks ”neizraēliešu”. Krasā pretstatā tiem, kas paļaujas uz Sātana sistēmu, atlikums un tā līdzgaitnieki bauda bagātīgu garīgu mielastu, ko ir sagādājis Jehova. (Jesajas 25:6; 65:13, 14.) Redzot, kā Jehova svētī savu tautu, daudzi cilvēki, kas agrāk pēc savām īpašībām līdzinājās zvēriem, tagad ir izmainījušies un godā patieso Dievu. (Jesajas 11:6—9.)
Jehova jūtas sāpināts
20. Ar kādu rīcību izraēlieši Jesajas laikā ir apbēdinājuši Jehovu?
20 Seno izraēliešu atlikums, kas atgriežas dzimtenē, ļoti atšķiras no ļaunās paaudzes, kas dzīvo Jesajas laikā. Par šo paaudzi Jehova saka: ”Tu, Jēkab, tomēr neesi Mani piesaucis, un tu, Israēl, neesi Manis dēļ pūlējies; tu neatnesi Man savas avis dedzināmam upurim nedz Mani godāji ar saviem kaujamiem upuŗiem. Es tevi nenokalpināju ar ēdamiem upuŗiem un neapgrūtināju ar Man piešķiŗamām kvēpināmām balvām. Tu nepirki Man par naudu smaržīgas kalmes un nemieloji Mani ar savu kaujamo upuŗu taukiem. Bet tu Mani gan apkaitināji [”esi kalpinājis”, LB-26] ar saviem grēkiem un Mani apgrūtināji ar saviem noziegumiem.” (Jesajas 43:22—24.)
21., 22. a) Kāpēc var teikt, ka Jehovas prasības nav apgrūtinošas? b) Kādā ziņā cilvēki kalpina Jehovu?
21 Ar vārdiem ”Es tevi nenokalpināju ar ēdamiem upuŗiem un neapgrūtināju ar Man piešķiŗamām kvēpināmām balvām” Jehova nevēlas teikt, ka upurēšana un kvēpināšana nav vajadzīga. Saskaņā ar Mozus bauslību patiesā pielūgsme bez tām nav iedomājama. To pašu var teikt par smaržīgo kalmi — saldi smaržojošu augu, kas jāizmanto svētās svaidāmās eļļas pagatavošanā. Izraēlieši, kalpojot templī, ir atstājuši to visu novārtā. Bet vai šīs prasības var nosaukt par apgrūtinošām? Nekādā ziņā! Jehovas prasības ir viegli izpildāmas salīdzinājumā ar to, kas jādara viltus dievu pielūdzējiem. Piemēram, viltus dievs Molohs pieprasīja upurēt bērnus — kaut ko tādu Jehova nekad nav darījis. (5. Mozus 30:11; Mihas 6:3, 4, 8.)
22 Ja izraēliešiem būtu garīgs skatījums uz notiekošo, viņi labprāt ”pūlētos” Jehovas dēļ. Lasot bauslību, viņi saskatītu Jehovas lielo mīlestību un ar prieku ziedotu viņam ”taukus” — vislabākos upurus. Taču izraēlieši alkatīgi patur taukus sev. (3. Mozus 3:9—11, 16.) Šī bezdievīgā tauta liek Jehovam nest tās grēkus, būtībā kalpinādama viņu. (Nehemijas 9:28—30.)
Pārmācība nes augļus
23. a) Kāpēc pārmācība, ko īsteno Jehova, ir pilnīgi pelnīta? b) Kā Dievs sodīs izraēliešus?
23 Lai gan Jehovas īstenotā pārmācība ir barga, tā ir pelnīta, un tā nes vēlamos augļus, dodot iespēju parādīt žēlastību. ”Es, Es tas esmu, kas izdzēšu tavus noziegumus Manis paša dēļ un nepieminu tavus grēkus. Atgādini Man notikušo, tiesāsimies; saki, kā tu domā taisnoties? Jau tavs pirmais tēvs grēkoja, un tavi aizstāvji [”mācītāji”, LB-1825] ir no Manis atkrituši. Tādēļ Es atņēmu svētnīcas augstajiem vadītājiem savu svētību, nodevu Jēkabu lāstam un Israēlu kaunam.” (Jesajas 43:25—28.) Tāpat kā visas pasaules tautas, izraēlieši ir cēlušies no Ādama — no ”pirmā”. Tāpēc neviens izraēlietis pats nespēj ”taisnoties”. Pat izraēliešu ”mācītāji” jeb skolotāji, kas skaidro bauslību, ir grēkojuši pret Jehovu un mācījuši cilvēkiem nepatiesību. Savukārt Jehova nodos visu savu tautu ”lāstam” un ”kaunam” un atņems svētību tiem, kas kalpo viņa ”svētnīcā”.
24. Kas ir galvenais iemesls, kāpēc Jehova piedeva savai tautai senatnē un dara to arī tagad, bet kāda tomēr ir Jehovas attieksme pret savu tautu?
24 Pievērsiet uzmanību, ka Dievs neparādīs žēlastību vienkārši tāpēc, ka izraēlieši nožēlos grēkus. Jehova to darīs pats sevis dēļ, jo jautājums ir saistīts ar viņa vārdu. Ja viņš atstātu izraēliešus trimdā uz visiem laikiem, citi varētu nievāt viņa vārdu. (Psalms 79:9; Ecēhiēla 20:8—10.) Arī mūsdienās cilvēku glābšana ir mazāk svarīga par Jehovas vārda svētīšanu un viņa augstākās varas attaisnošanu. Tomēr Jehova mīl katru, kas bez ierunām pieņem viņa pārmācību un pielūdz viņu garā un patiesībā. Viņš apliecina savu mīlestību pret šiem cilvēkiem, gan svaidītajiem, gan ”citām avīm”, izdzēsdams viņu pārkāpumus uz Jēzus Kristus upura pamata. (Jāņa 3:16; 4:23, 24.)
25. Ko iespaidīgu Jehova paveiks tuvā nākotnē, un kā mēs jau tagad varam parādīt viņam savu pateicību?
25 Turklāt drīzumā Jehova izpaudīs mīlestību pret lielu pulku savu uzticamo kalpu, izdarīdams viņu labā kaut ko jaunu — izglābdams viņus ”lielajās bēdās” un ievezdams attīrītā ”jaunā zemē”. (Atklāsmes 7:14; 2. Pētera 3:13.) Viņi būs liecinieki visiespaidīgākajai Jehovas spēka izpausmei, kādu cilvēki jebkad ir pieredzējuši. Šī drošā perspektīva liek svaidīto atlikumam un visiem, kas pieder pie lielā pulka, priecāties un katru dienu dzīvot atbilstoši savam cildenajam uzdevumam: ”Jūs esat mani liecinieki.” (Jesajas 43:10.)
[Zemsvītras piezīme]
a Tautu mitoloģijās daudzi dievi ”piedzimst” un paši dzemdē ”bērnus”.
[Attēls 48., 49. lpp.]
Jehova palīdzēs ebrejiem, kas dosies mājup uz Jeruzalemi
[Attēli 52. lpp.]
Jehova aicina tautas atvest lieciniekus saviem dieviem
1. Baala bronzas tēls. 2. Astartes māla statuetes. 3. Ēģiptiešu triāde — Hors, Ozīriss un Izīda. 4. Grieķu dievietes Atēna (pa kreisi) un Afrodīte
[Attēli 58. lpp.]
”Jūs esat mani liecinieki.” (Jesajas 43:10.)