Grāmata, kurai var uzticēties. 3. daļa

SENĀ Babilona (Bābele), kas atradās auglīgā līdzenumā aptuveni 80 kilometru uz dienvidiem no mūsdienu Bagdādes, bija skaista un dižena. Masīvu, divkāršu mūru un aizsarggrāvja ieskauta, tā šķita neieņemama. Pilsēta bija izdaudzināta ar saviem staltajiem tempļiem, gaisa dārziem un zikurātiem. Tā bija viena no senās pasaules ievērojamākajām pilsētām, kas kādā nesen izdotā grāmatā ir dēvēta par brīnumu pilsētu.

Bībelē Babilona ir nosaukta par ”ķēniņval[st]u valdnieci”. (Jesajas 47:5.) Tā bija trešās Bībelē aprakstītās lielvalsts, Babilonijas, galvaspilsēta. Tāpat kā pirms tam Ēģiptei un Asīrijai, Babilonijai bija liela loma Bībelē atainotajos vēsturiskajos notikumos, tāpēc rodas plašas iespējas salīdzināt Bībelē sniegtās ziņas par šo seno valsti ar laicīgajos avotos atrodamo informāciju.

Daniēla grāmatā ir stāstīts, ka Babilonā ir valdījis valdnieks, vārdā Belsacars. (Daniēla 5:1.) Taču daži vēsturnieki savulaik apgalvoja, ka Belsacars, lai arī ieņēmis ietekmīgu stāvokli, nekad nav bijis valdnieks. Vai Bībelē ir kļūda? Mezopotāmijā (Divupē) Ūras drupās arheologi ir atraduši lielu skaitu māla cilindru. Viņi atklāja, ka ķīļraksta uzrakstā uz viena no cilindriem ir iekļauta Babilonijas valdnieka Nabonīda lūgšana par ”Bel-sar-usuru, manu vecāko dēlu”. Kā var lasīt izdevumā New Bible Dictionary (Jaunā Bībeles vārdnīca), vēlāki atradumi apstiprināja, ka Bel-sar-usurs, kas pazīstams arī kā Belsacars, ”vairāk nekā pusi sava tēva valdīšanas laika bija reģents un šajā laikā faktiski bija valdnieks”.

Vēsture arī liecina, ka Babilonā ārkārtīgi liela nozīme bija reliģijai un pilsētā plauka astroloģija un zīlniecība. Ecēhiēla grāmatas 21. nodaļas 26. pantā ir pieminēts, ka babiloniešu valdnieks ķērās pie zīlēšanas, lai izdibinātu, vai viņam būtu jādodas uzbrukumā Jeruzālemei. ”Bābeles ķēniņš.. zīlē pēc upura dzīvnieka aknām,” teikts Bībelē. Paraža zīlēt nākotni pēc šī orgāna izskata babiloniešu vidū bija ļoti izplatīta. Grāmatā Mesopotamian Astrology (Mezopotāmijas astroloģija) ir stāstīts, ka vienā pašā izrakumu vietā senās Babilonas teritorijā arheologi atrada ”32 [māla] aknu modeļus, ko klāja uzraksti” zīmju lasīšanai.

Pazīstamais arheologs Nelsons Gliks reiz izteicās: ”Jau trīsdesmit gadu es esmu veicis izrakumus ar Bībeli vienā rokā un lāpstu — otrā, un no vēsturiskā aspekta es Bībelē neesmu atradis nevienu kļūdu.”

Ko jūs teiktu, ja kāds apgalvotu, ka liela galvaspilsēta, piemēram, Maskava, Pekina vai Vašingtona, kļūs par neapdzīvotām drupām? Visdrīzāk šāds paziņojums raisītu pamatotu skepsi. Tomēr tieši tā notika ar seno Babilonu. Aptuveni divus gadsimtus pirms gaidāmajiem notikumiem, ap 732. gadu p.m.ē., Dievs Jehova iedvesmoja senebreju pravieti Jesaju uzrakstīt pravietojumu par varenās Babilonas krišanu. Jesaja rakstīja: ”Bābelei, kas ir ķēniņu valstu glītums.., klāsies tāpat kā Sodomai un Gomorai, ko Dievs izpostīja līdz pamatiem. Tur ne mūžam neviens vairs nedzīvos, tā paliks tukša uz radu radiem.” (Jesajas 13:19, 20.)

Bet kāpēc Dievs Babilonai paredzēja iznīcību? 607. gadā p.m.ē. babiloniešu karaspēks izpostīja Jeruzālemi un pilsētas iedzīvotājus, kas bija palikuši starp dzīvajiem, aizveda gūstā uz Babilonu, kur pret tiem izturējās cietsirdīgi. (Psalms 137:8, 9.) Dievs pravietiski paziņoja, ka viņa tautai savu ļauno darbu dēļ 70 gadus nāksies paciest šo jūgu. Pēc tam Dievs grasījās tos atbrīvot un ļaut tiem atgriezties dzimtenē. (Jeremijas 25:11; 29:10.)

Piepildoties Dieva pravietiskajiem vārdiem, 539. gadā p.m.ē., kad jūdu 70 gūsta gadi tuvojās beigām, mēdieši un persieši ieņēma šķietami neuzveicamo Babilonu. Vēlāk pilsēta pārvērtās gruvešos, tieši kā bija pravietots. Neviens cilvēks nebūtu varējis paredzēt notikumu gaitu ar tik pārsteidzošu precizitāti. Spēja pravietot — jau iepriekš pateikt, kā risināsies notikumi, — atšķir Bībeles autoru, patieso Dievu Jehovu, no visiem citiem dieviem. (Jesajas 46:9, 10.)

Vēl kāds iespaidīgs pravietojums piepildās mūsu dienās. Babilonijas valdniekam Nebukadnecaram tika sūtīts pravietisks sapnis, kurā viņš redzēja milzīgu tēlu. Tēla piecas daļas — galva, krūtis un rokas, vēders un gurni, stilbi, kā arī kāju pēdas — bija veidotas katra no sava materiāla. (Daniēla 2:31—33.) Šīs daļas attēloja varas, kas nomaina cita citu, sākot ar Babiloniju un beidzot ar angļu un amerikāņu lielvaru, septīto lielvaru Bībeles vēsturē. (Daniēla 2:36—41.)

Pravietis Daniēls, atstāstot sapni, norādīja, ka materiāls, no kura bija veidotas tēla pēdas un kāju pirksti, bija zīmīgs: atšķirībā no pārējām tēla daļām, tas bija nevis viendabīgs metāls, bet gan dzelzs un māla maisījums. Paskaidrodams Nebukadnecaram, ko tas nozīmē, Daniēls teica: ”Ka tu redzēji, ka dzelzs bija maisīta ar mālu, tas ir aizrādījums, ka abu daļu cilvēki sadzīvē un laulības noslēdzot gan saskaras cits ar citu [”tie gan caur cilvēcīgu dzimumu sajauksies”, Bībeles 1825. gada izdevums], bet neviena daļa nesaraujami nesavienojas ar otru, tieši tā, kā dzelzs nesavienojas ar mālu.” (Daniēla 2:43.) Ja dzelzi sajauc ar mālu, maisījums tiecas sadrupt, jo šīs vielas ”nesaraujami nesavienojas” kopā. Cik precīzi tas raksturo politisko nestabilitāti, kas pastāv mūsdienās!

Daniēls atklāja vēl kādu būtisku notikumu pavērsienu, kas bija gaidāms nākotnē. Nebukadnecars sapnī redzēja, kā no kalna atdalījās akmens, kas ”ķēra tēla dzelzs un māla kājas un sašķaidīja tās”. (Daniēla 2:34.) Ko tas nozīmēja? Daniēls pats deva atbildi uz šo jautājumu: ”Šo ķēniņu [pēdējās pasaules lielvaras] laikā debesu Dievs cels valsti, kura pastāvēs nesagrauta mūžīgi, un kuras vara nepāries ne uz vienu citu tautu. Tā satrieks un iznīcinās citas valstis, bet pati pastāvēs mūžīgi.” (Daniēla 2:44.) Šis pravietojums norādīja uz valstību, kas nelīdzinās nevienai no cilvēkiem pazīstamajām valstīm. Tās Ķēniņš ir Mesija Jēzus Kristus. Kā minēts šīs sērijas iepriekšējos rakstos, Jēzus iznīcinās Sātanu un visus viņa sekotājus, gan cilvēkus, gan garīgās būtnes, un nodibinās vispārēju mieru un saskaņu. (1. Korintiešiem 15:25.)