Lasītāju jautājumi

Kādā ziņā Ecēhiēls bija ”mēms” Jeruzalemes aplenkuma un izpostīšanas laikā?

Ecēhiēls bija ”mēms” tajā nozīmē, ka viņam nebija, ar ko papildināt pravietisko vēstījumu, ko viņam bija uzticējis Jehova un ko viņš jau bija paziņojis.

”Ķēniņa Jojahina piektajā gūstniecības gadā”, proti, 613. gadā pirms mūsu ēras, Ecēhiēlam tika uzticēts pildīt pravieša pienākumus uz Babiloniju aizvesto izraēliešu vidū. (Ecēhiēla 1:2, 3.) Dažus gadus vēlāk, 609. gada desmitā mēneša desmitajā dienā, Dievs Ecēhiēlam pavēstīja, ka babilonieši ir aplenkuši Jeruzalemi. (Ecēhiēla 24:1, 2.) Kā beigsies šis aplenkums? Vai Jeruzaleme tiks nosargāta? Vai Dievam neuzticīgie Jeruzalemes iedzīvotāji izglābsies no uzbrucējiem? Pildīdams Dieva uzticēto pienākumu, Ecēhiēls jau bija paziņojis, ka pilsēta ir nolemta izpostīšanai, un nebija nekādas vajadzības papildināt šo nosodījuma vēsti, lai to padarītu pārliecinošāku. Tāpēc Ecēhiēls kļuva ”mēms”, tas ir, viņš vairs neko nepavēstīja saistībā ar Jeruzalemes aplenkumu. (Ecēhiēla 24:25—27.)

607. gadā Jeruzaleme tika izpostīta, un apmēram pusgadu pēc pilsētas izpostīšanas pie Ecēhiēla Babilonijā ieradās kāds bēglis, kas viņam to pavēstīja. Ecēhiēls par šo notikumu rakstīja: ”Tā Kunga roka bija nākusi pār mani jau dienu priekš bēgļa atnākšanas un atdarījusi man muti. ..Es pēc tam nekad nebiju vairs mēms.” (Ecēhiēla 33:22.)

Vai Ecēhiēls pirms tam nebija spējīgs runāt? Acīmredzot tas tā nebija, jo pēc tam, kad viņš bija kļuvis ”mēms”, viņš tomēr paziņoja pravietiskas vēstis, kas attiecās uz tām zemēm, kuru iedzīvotāji priecājās par Jeruzalemes krišanu. (Ecēhiēla 25.—32. nodaļa.) Iepriekš Jehova bija teicis Ecēhiēlam: ”Es likšu tavai mēlei pielipt pie tava žokļa, ka tu paliec mēms un nebūsi tiem vairs par pamācītāju, jo tie ir pretestības pilna un nepaklausīga cilts. Bet kad Es runāšu ar tevi, Es atdarīšu tavu muti.” (Ecēhiēla 3:26, 27.) Ja Jehova nevēlējās izraēliešiem neko paziņot, Ecēhiēlam bija jāpaliek ”mēmam” attiecībā uz tautu. Ecēhiēlam bija jāsaka tas, ko Jehova gribēja pavēstīt, un jārunā tad, kad Jehova to vēlējās. Ecēhiēls bija ”mēms” tajā ziņā, ka viņš neizteica pravietiskas vēstis, kas attiektos uz izraēliešiem.

Ar garu svaidītie Jehovas kalpi, ko viņš mūsdienās izmanto kā savu pārstāvi, jau labu laiku runā par to, kas nākotnē sagaida kristīgo pasauli, kuras priekštēls bija neuzticīgā Jeruzaleme. Kad sāksies ”lielās bēdas” un tiks iznīcināta ”lielā Bābele” — viltus reliģijas pasaules impērija —, ar garu svaidīto kristiešu grupai vairs nekas nebūs jāpaziņo attiecībā uz kristīgās pasaules, ievērojamas šīs impērijas daļas, galu. (Mateja 24:21; Atklāsmes 17:1, 2, 5.)

Tas nozīmē, ka pienāks brīdis, kad ar garu svaidītie kristieši un viņu biedri kļūs ”mēmi”, tas ir, viņiem nebūs, ko pavēstīt kristīgajai pasaulei. Šis brīdis būs pienācis tad, kad ”desmit ragi” un ”zvērs” izpostīs lielo Bābeli un ”izģērbs” to. (Atklāsmes 17:16.) Tas, protams, nenozīmē, ka kristieši zaudēs runas spējas. Viņi turpinās slavēt Jehovu un runāt par viņu mūžīgi. (Psalms 45:18; 145:2.)