Devītā nodaļa

Kas valdīs pār pasauli?

1.—3. Pastāstiet, ko Daniēls redzēja sapnī un parādībās pirmajā Belsacara valdīšanas gadā.

AR NEATSLĀBSTOŠU uzmanību sekojot Daniēla pravietojumiem, mēs atgriežamies mazliet tālākā pagātnē — Babilonijas valdnieka Belsacara pirmajā valdīšanas gadā. Daniēls jau ilgi bija dzīvojis izsūtījumā Babilonā, un visu šo laiku viņš bija saglabājis nelokāmu uzticību Jehovam. Būdams vairāk nekā 70 gadus vecs, uzticīgais pravietis ”redzēja sapni, un, guļot gultā, viņam acu priekšā atplaiksnījās dažādas parādības”. Kā gan šīs parādības viņu izbiedēja! (Daniēla 7:1, 15.)

² ”Es redzēju garā,” rakstīja Daniēls, ”ka četri debess vēji drāzās cits citam pretī pa plašo pasaules jūŗu, sakuldami augstus viļņus. No jūŗas tad izkāpa četri milzīgi zvēri, kas visi bija dažādi pēc sava izskata.” Tie bija ļoti īpatnēji zvēri. Pirmais bija spārnots lauva, un otrais līdzinājās lācim. Tad nāca pantera ar četriem spārniem un četrām galvām. Neparasti spēcīgajam ceturtajam zvēram bija lieli dzelzs zobi un desmit ragi. Starp šiem desmit ragiem parādījās vēl viens ”mazs” rags, kam bija ”acis kā cilvēka acis” un ”mute, kas runāja lielas un pārgalvīgas lietas”. (Daniēla 7:2—8.)

³ Pēc tam Daniēls redzēja parādību par to, kas notiek debesīs. Slavas apvīts, tronī sēdēja cienīgs sirmgalvis — Tiesnesis debesu tiesā. ”Tūkstošu tūkstoši kalpoja viņam, un desmit tūkstoš reizes desmit tūkstoši stāvēja pakalpot gatavi viņa priekšā.” Tiesneša spriedums bija zvēriem nelabvēlīgs, viņš atņēma tiem varu un iznīcināja ceturto zvēru. Paliekošu varu pār ’tautām, tautībām un valodu vienībām’ saņēma ”kāds kā Cilvēka Dēls”. (Daniēla 7:9—14.)

 4. a) Pie kā Daniēls griezās pēc precīzas informācijas? b) Kāpēc mums ir svarīgi zināt, ko Daniēls tonakt redzēja un dzirdēja?

⁴ ”Es, Daniēls, redzētā dēļ jutos savā garā stipri uztraukts esam un skatītās parādības iedvesa man bailes,” rakstīja pravietis. Tāpēc viņš prasīja kādam eņģelim ”izskaidrojumu visam tam”. Eņģelis tiešām sniedza ”izskaidrojumus par.. redzētām norisēm” (LB-65r). (Daniēla 7:15—28.) Tonakt Daniēls redzēja un dzirdēja kaut ko tādu, kas var ļoti interesēt arī mūs, jo parādībās bija attēloti notikumi pasaulē, kuri risinās līdz pat mūsu laikiem, kad ”kāds kā Cilvēka Dēls” saņem varu pār visām ’tautām, tautībām un valodu vienībām’. Ar Dieva vārdu un viņa gara palīdzību arī mēs varam saprast šo pravietisko redzējumu nozīmi.a

NO JŪRAS IZKĀPJ ČETRI ZVĒRI

 5. Ko simbolizē bangojošā jūra?

⁵ ”No jūŗas tad izkāpa četri milzīgi zvēri,” rakstīja Daniēls. (Daniēla 7:3.) Ko simbolizēja bangojošā jūra? Daudzus gadus vēlāk apustulis Jānis redzēja zvēru ar septiņām galvām izkāpjam no ”jūŗas”. Jāņa redzējumā jūra bija ”tautas un ļaužu pulki, ciltis un valodas” — milzīgais daudzums cilvēku, kas nepazīst Dievu. Tātad jūra ir piemērots simbols, kas apzīmē no Dieva atsvešinātās ļaužu masas. (Atklāsmes 13:1, 2; 17:15; Jesajas 57:20.)

 6. Kas ir attēlots ar četriem zvēriem?

⁶ ”Četri lielie zvēri ir četri ķēniņi, kas celsies virs zemes,” sacīja Dieva eņģelis. (Daniēla 7:17.) Saskaņā ar eņģeļa vārdiem, četri Daniēla redzētie zvēri bija ”četri ķēniņi”. Tātad zvēri simbolizēja lielvalstis. Bet kuras lielvalstis?

 7. a) Kāds ir dažu Bībeles komentētāju viedoklis par Daniēla sapni — parādību par četriem zvēriem — un par valdnieka Nebukadnecara sapni, kurā bija redzams milzīgs tēls? b) Ko simbolizēja tēla četras metāla daļas?

⁷ Bībeles komentētāji parasti saista Daniēla sapni — parādību par četriem zvēriem — ar Nebukadnecara sapni, kurā bija redzams milzīgs tēls. Piemēram, darbā The Expositor’s Bible Commentary teikts: ”[Daniēla grāmatas] 7. nodaļa ir paralēla 2. nodaļai.” The Wycliffe Bible Commentary norādīts: ”Pēc vispārēja uzskata, četru pagānisko varu nomaiņa.. šeit [Daniēla grāmatas 7. nodaļā] ir tā pati, kas aprakstīta [Daniēla grāmatas] 2. nodaļā.” Četras lielvalstis, ko simbolizēja četri metāli Nebukadnecara sapnī, bija Babilonija (zelta galva), Mēdija un Persija (sudraba krūtis un rokas), Grieķija (vara vēders un gurni) un Romas impērija (dzelzs kājas).b (Daniēla 2:32, 33.) Tagad noskaidrosim, kā šīs valstis atbilst četriem milzīgajiem zvēriem, ko redzēja Daniēls.

MEŽONĪGS KĀ LAUVA, STRAUJŠ KĀ ĒRGLIS

 8. a) Kā Daniēls aprakstīja pirmo zvēru? b) Kādu impēriju simbolizēja pirmais zvērs, un kādā ziņā tā izturējās kā lauva?

⁸ Cik iespaidīgus zvērus ieraudzīja Daniēls! Vienu no tiem viņš aprakstīja šādi: ”Pirmais izskatījās kā lauva, bet tam bija ērgļa spārni. Es aplūkoju to, tiekāms tam izrāva spārnus un tas piecēlās no zemes, nostājās kā cilvēks uz savām kājām un tam deva cilvēka sirdi.” (Daniēla 7:4.) Šis zvērs simbolizēja to pašu valsti, ko attēloja milzīgā tēla zelta galva, — Babilonijas lielvalsti (607.—539. g. p.m.ē.). Gluži kā plēsonīgs ”lauva” Babilonija bez žēlastības ”aprija” tautas, arī Dieva tautu. (Jeremijas 4:5—7; 50:17.) It kā ērgļa spārniem šis ”lauva” traucās iekarot citas zemes. (Raudu Dziesmas 4:19; Habakuka 1:6—8.)

 9. Kādas pārmaiņas notika ar lauvam līdzīgo zvēru, un kā šīs pārmaiņas to ietekmēja?

⁹ Taču pēc kāda laika neparastajam spārnotajam lauvam ”izrāva” tā spārnus. Belsacara valdīšanas beigās Babilonija zaudēja straujumu, ar kādu tā bija iekarojusi zemes, kā arī savu pārākumu pār citām valstīm, kurš to bija darījis līdzīgu lauvai. Tā vairs nebija ātrāka par cilvēku, kas pārvietojas kājām. Dabūjusi ”cilvēka sirdi”, valsts kļuva vāja. Babilonijai vairs nebija ’sirds kā lauvam’, un tā vairs nevarēja uzvesties kā karalis ”starp meža zvēriem”. (Salīdzināt 2. Samuēla 17:10; Mihas 5:7.) Cits milzīgs zvērs to pieveica.

RIJĪGS KĀ LĀCIS

10. Kādus valdniekus simbolizēja ”lācis”?

¹⁰ Daniēls turpināja stāstījumu: ”Tad parādījās vēl kāds otrs zvērs, tas izskatījās kā lācis; viņš bija piecēlies tikai ar vienu savu pusi, tam bija zobos trīs ribas. Tam kāds sacīja: ”Celies, ēd daudz gaļas!”” (Daniēla 7:5.) ”Lācis” simbolizēja to pašu ’ķēniņu’, ko attēloja lielā tēla sudraba krūtis un rokas, — mēdiešu un persiešu valdniekus (539.—331. g. p.m.ē.), sākot ar mēdieti Dāriju un Kīru Lielo un beidzot ar Dāriju III.

11. Ko nozīmēja tas, ka simboliskais lācis bija piecēlies ar vienu savu pusi un ka tam mutē bija trīs ribas?

¹¹ Simboliskais lācis bija ”piecēlies.. ar vienu savu pusi” — iespējams, tas gatavojās uzbrukt citām valstīm, pakļaut tās sev un saglabāt varu pasaulē. Bet varbūt šāda poza norādīja, ka persiešu tautības valdnieki gūs pārsvaru pār vienīgo valdnieku mēdieti — Dāriju. Trīs ribas lāča zobos, iespējams, simbolizēja trīs virzienus, kuros tas veica savus iekarojumus. 539. gadā pirms mūsu ēras ”lācis”, kas bija Mēdija un Persija, devās uz ziemeļiem un iekaroja Babilonu. Pēc tam tas devās uz rietumiem, šķērsoja Mazāziju un nokļuva līdz Trāķijai. Visbeidzot ”lācis” devās uz dienvidiem un iekaroja Ēģipti. Tā kā skaitlis trīs reizēm apzīmē intensitāti, ar trīs ribām varbūt tika uzsvērta arī simboliskā lāča nerimtīgā kāre pēc iekarojumiem.

12. Kas notika, kad simboliskais lācis paklausīja pavēlei ”Celies, ēd daudz gaļas!”?

¹² ”Lācis” uzbruka tautām pēc tam, kad viņam tika pateikts: ”Celies, ēd daudz gaļas!” Saskaņā ar Dieva gribu ”aprijusi” Babiloniju, Mēdija un Persija ieguva iespēju izdarīt vērtīgu pakalpojumu Jehovas tautai. Un tā izmantoja šo iespēju! (Skat. ”Iecietīgs valdnieks” 149. lpp.) Valdot Kīram Lielajam, Dārijam I (Dārijam Lielajam) un Artakserksam I, Mēdija un Persija atbrīvoja ebreju trimdiniekus, kā arī palīdzēja tiem atjaunot Jehovas templi un salabot Jeruzalemes mūrus. Ar laiku Mēdijas un Persijas pakļautībā nonāca 127 zemes, un ķēniņienes Esteres vīrs Ahasvers (Kserkss I) bija ”ķēniņš no Indijas līdz [E]tiopijai”. (Esteres 1:1.) Tomēr jau drīzā nākotnē parādījās cits zvērs.

ĀTRS KĀ SPĀRNOTA PANTERA

13. a) Ko simbolizēja trešais zvērs? b) Cik ātrs bija trešais zvērs, un cik liela teritorija tam piederēja?

¹³ Trešais zvērs ”izskatījās pēc panteŗa, bet tam bija četri putna spārni uz muguras. Šim zvēram bija arī četras galvas, tam tika piešķirta valdnieka vara.” (Daniēla 7:6.) Tāpat kā Nebukadnecara nosapņotā tēla vara vēders un gurni, pantera ar četriem spārniem un četrām galvām simbolizēja maķedoniešu un grieķu valdniekus, no kuriem pirmais bija Maķedonijas Aleksandrs. Ar panteras izveicību un ātrumu Aleksandrs pārstaigāja Mazāziju, tad devās dienvidu virzienā uz Ēģipti un pēc tam tālāk līdz pat Indijas rietumu robežai. (Salīdzināt Habakuka 1:8, NW.) Viņa valsts teritorija bija plašāka par to, kas piederēja ”lācim”, — tajā ietilpa Maķedonija, Grieķija un Persijas impērija. (Skat. ”Jauns valdnieks iekaro pasauli” 153. lpp.)

14. Kā ”pantera” kļuva četrgalvaina?

¹⁴ ”Pantera” kļuva četrgalvaina pēc Aleksandra nāves 323. gadā pirms mūsu ēras. Ar laiku četri Aleksandra karavadoņi pārņēma varu un sāka valdīt dažādās viņa valsts daļās. Mezopotāmija un Sīrija bija pakļauta Seleikam. Ēģiptē un Palestīnā valdīja Ptolemajs. Mazāzija un Trāķija atradās Līsimaha pakļautībā, savukārt Maķedonijā un Grieķijā valdīja Kasandrs. (Skat. ”Liela valsts tiek sadalīta” 162. lpp.) Bet tad parādījās vēl viens draudīga izskata zvērs.

BRIESMĪGS ZVĒRS, KAS ATŠĶĪRĀS NO CITIEM

15. a) Aprakstiet ceturto zvēru. b) Ko ceturtais zvērs simbolizēja, un kā tas iznīcināja un aprija visu savā ceļā?

¹⁵ Daniēls rakstīja, ka ceturtais zvērs bija ”briesmīgs un bīstams un ārkārtīgi stiprs; tam bija lieli un vareni dzelzs zobi, kā arī nagi no vaŗa, tas aprija un iznīcināja visu, un kas atlika, to tas samina ar kājām; tas bija pavisam citāds nekā visi pārējie zvēri, tam bija arī desmit ragi”. (Daniēla 7:7.) Sākotnēji šis briesmīgais zvērs bija politiskā un militārā ziņā spēcīgā Romas valsts. Pakāpeniski tā pārņēma savā varā Grieķijas impērijas četras hellēnistiskās daļas, un 30. gadā pirms mūsu ēras Roma bija kļuvusi par nākamo Bībeles pravietojumos minēto lielvalsti. Ar militāru spēku pakļaujot visu, kas stājās tai ceļā, Romas impērija auga plašumā, līdz kamēr tās teritorija aptvēra daļu no Britu salām, lielāko daļu Eiropas, zemes visapkārt Vidusjūrai un vēl tālāk par Babilonu — līdz pat Persijas līcim.

16. Ko eņģelis pastāstīja par ceturto zvēru?

¹⁶ Gribēdams tikt skaidrībā par šo zvēru, kas bija ”sevišķi briesmīgs”, Daniēls uzmanīgi noklausījās eņģeļa sniegto paskaidrojumu: ”Desmit ragi nozīmē desmit ķēniņus, kas celsies no šīs valsts, un pēc tiem izvirzīsies viens, kas ir citāds nekā agrākie un nogāzīs trīs ķēniņus.” (Daniēla 7:19, 20, 24.) Kas bija šie ”desmit ragi” jeb ’desmit ķēniņi’?

17. Ko simbolizē ceturtā zvēra ”desmit ragi”?

¹⁷ Romai kļūstot arvien bagātākai, bet vienlaikus arī arvien vairāk pagrimstot tās valdošo aprindu izlaidīgā dzīvesveida dēļ, valsts militārā varenība samazinājās. Ar laiku kļuva skaidri redzams, ka Romas militārais potenciāls vairs nav tāds kā agrāk. Beigu beigās varenā impērija saira, un tās vietā izveidojās daudzas valstis. Tā kā Bībelē ar skaitli desmit bieži tiek apzīmēta pabeigtība, var secināt, ka ceturtā zvēra ”desmit ragi” simbolizē visas valstis, kas radās pēc Romas sabrukuma. (Salīdzināt 5. Mozus 4:13; Lūkas 15:8; 19:13, 16, 17.)

18. Kā Romai izdevās saglabāt kundzību Eiropā gadsimtiem ilgi pēc tās pēdējā imperatora gāšanas?

¹⁸ Taču Romas lielvalsts nebeidza pastāvēt mūsu ēras 476. gadā, kad tika gāzts pēdējais imperators, kas bija valdījis no Romas. Politisku un it sevišķi reliģisku kundzību Eiropā vēl daudzus gadsimtus saglabāja katoliskā Roma. Tas tika panākts ar feodālās iekārtas palīdzību. Šajā iekārtā lielākā daļa Eiropas iedzīvotāju bija pakļauti feodālajiem senjoriem, augstāki par tiem bija karaļi, savukārt visi karaļi atzina pāvesta varu. Līdz ar to ilgajā vēstures posmā, ko sauc par viduslaikiem, ietekmīgākais spēks pasaulē bija Svētā Romas impērija, kuras centrs bija pāvesta mītne Romā.

19. Kādus secinājumus, pēc kāda vēsturnieka vārdiem, var izdarīt, salīdzinot Romu ar iepriekšējām impērijām?

¹⁹ Kurš gan noliegs, ka valsts, ko simbolizēja ceturtais zvērs, bija ”citāda nekā visas citas valstis”? (Daniēla 7:7, 19, 23.) Vēsturnieks H. Velss rakstīja: ”Jaunā Romas valsts.., no vairākiem viedokļiem raugoties, atšķīrās no visām lielajām impērijām, kurām līdz tam bija noteikšana civilizētajā pasaulē. [..] [Šajā valstī] dzīvoja gandrīz visi pasaules grieķi, turpretī hamītu un semītu īpatsvars tās iedzīvotāju vidū bija mazāks nekā jebkurā no iepriekšējām impērijām. [..] Nekā tāda vēsturē vēl nebija bijis.. [..] Romas impērija vērsās plašumā, tā auga neplānotā un nepieredzētā veidā, un tās tauta negaidīti izrādījās iesaistīta vērienīgā administratīvā eksperimentā.” Taču ceturtajam zvēram bija jāaug vēl vairāk.

VIRSROKU GŪST MAZS RAGS

20. Ko eņģelis teica par mazo ragu, kas izauga uz ceturtā zvēra galvas?

²⁰ ”Es aplūkoju visai uzmanīgi šos ragus,” rakstīja Daniēls, ”un redzēju, ka to starpā parādījās vēl viens mazs rags un trīs no tā agrākiem ragiem tika izlauzti.” (Daniēla 7:8.) Par šo izaugumu eņģelis Daniēlam teica: ”Pēc tiem [desmit ķēniņiem] izvirzīsies viens, kas ir citāds nekā agrākie un nogāzīs trīs ķēniņus.” (Daniēla 7:24.) Kas bija šis ķēniņš? Kad tas izvirzījās, un kādus trīs ķēniņus tas nogāza?

21. Kā Anglija kļuva par ceturtā zvēra simbolisko mazo ragu?

²¹ Pievērsiet uzmanību tālāk aprakstītajiem notikumiem. 55. gadā pirms mūsu ēras romiešu karavadonis Jūlijs Cēzars iebruka Britānijā, bet viņam neizdevās tur nostiprināties. Mūsu ēras 43. gadā imperators Klaudijs uzsāka pamatīgāku Britānijas dienviddaļas iekarošanu. Vēlāk, mūsu ēras 122. gadā, imperators Adriāns sāka celt mūri, kas stiepās no Tainas upes līdz Solvejas līcim un iezīmēja Romas impērijas ziemeļu robežu. Piektā gadsimta sākumā Romas leģioni atstāja salu. ”Sešpadsmitajā gadsimtā Anglija bija otršķirīga valsts,” rakstīja kāds vēsturnieks. ”Tās bagātība bija niecīga salīdzinājumā ar Nīderlandes bagātību. Iedzīvotāju skaita ziņā tā krietni atpalika no Francijas. Tās bruņotie spēki (arī flote) bija vājāki nekā Spānijas armija.” Anglija toreiz bija nenozīmīga valsts, ko attēloja ceturtā zvēra simboliskais mazais rags. Taču drīz vien situācija izmainījās.

22. a) Kurus trīs ceturtā zvēra ragus pārspēja ’mazais’ rags? b) Par ko bija kļuvusi Lielbritānija?

²² 1588. gadā Spānijas karalis Filips II cīņā pret Angliju sūtīja spāņu ”Neuzvaramo armādu”. Šī flote, ko veidoja 130 kuģi ar vairāk nekā 24 000 vīru tajos, devās ceļā pa Lamanšu, bet sadursmē ar britu floti cieta sakāvi un krita par upuri nelabvēlīgajiem vējiem un niknajām Atlantijas okeāna vētrām. Pēc kāda vēsturnieka vārdiem, līdz ar to ”Anglija nodrošināja sev neapstrīdamu pārākumu uz jūras, apsteidzot Spāniju”. 17. gadsimtā Nīderlande izveidoja pasaulē lielāko tirdzniecības floti. Taču Anglija, kas nemitīgi paplašināja savu aizjūras koloniju teritorijas, pārspēja varenībā arī šo valsti. 18. gadsimtā Lielbritānija karoja ar Franciju Ziemeļamerikā un Indijā, un 1763. gadā tika noslēgts Parīzes miera līgums. Kā rakstīja Viljams Vilkokss, ar šo līgumu ”tika atzīts Lielbritānijas jaunais stāvoklis pasaulē: ārpus Eiropas to uzskatīja par ietekmīgāko Eiropas valsti”. Lielbritānijas pārākumu apstiprināja pārliecinošā uzvara pār franču karavadoni Napoleonu 1815. gadā. Tātad ’trīs ķēniņi’, ko Lielbritānija ’nogāza’, bija Spānija, Nīderlande un Francija. (Daniēla 7:24.) Lielbritānija bija kļuvusi par varenāko koloniālo un komerciālo valsti pasaulē. ’Mazais’ rags bija izaudzis par pasaules mēroga lielvalsti!

23. Kādā ziņā simboliskais mazais rags ’aprija visu zemi’?

²³ Eņģelis teica Daniēlam, ka ceturtais zvērs jeb ceturtā valsts ”aprīs visu zemi”. (Daniēla 7:23.) Šie vārdi precīzi raksturoja kādreizējo Romas provinci, kas bija pazīstama ar nosaukumu Britānija. Laika gaitā tā kļuva par Britu impēriju un ’aprija visu zemi’. Bija laiks, kad šī impērija aptvēra ceturto daļu zemeslodes sauszemes virsmas un tajā dzīvoja ceturtā daļa pasaules iedzīvotāju.

24. Ko par Britu impērijas īpatnībām rakstīja kāds vēsturnieks?

²⁴ Tāpat kā Romas impērija, kas atšķīrās no iepriekšējām pasaules mēroga lielvalstīm, arī ’ķēniņš’, ko simbolizēja ’mazais’ rags, bija ”citāds nekā agrākie”. (Daniēla 7:24.) Vēsturnieks H. Velss par Britu impēriju rakstīja: ”Nekas tamlīdzīgs agrāk nebija pastāvējis. Pats pirmais un galvenais visā sistēmā bija Apvienoto Britu Karalistu ”kronētā republika”.. [..] ..neviens resors un neviens cilvēks nekad nebija iztēlojies Britu impēriju kā vienotu veselumu. Tas bija dažādu procesu gaitā izveidojies sajaukums, pilnīgi atšķirīgs no visa, kas jebkad agrāk bija dēvēts par impēriju.”

25. a) Par ko, notikumiem attīstoties, ir kļuvis simboliskais mazais rags? b) Ko nozīmē tas, ka ’mazajam’ ragam ir ”acis kā cilvēka acis” un ”mute, kas runāja lielas un pārgalvīgas lietas”?

²⁵ Bet ’mazā’ raga pravietiskā nozīme neaprobežojās ar Britu impēriju. 1783. gadā Lielbritānija atzina savu 13 Amerikas koloniju neatkarību. Ar laiku Amerikas Savienotās Valstis kļuva par Lielbritānijas sabiedroto, un, beidzoties Otrajam pasaules karam, ASV jau bija ietekmīgākā valsts pasaulē. Tai vēl joprojām ir ciešas saites ar Lielbritāniju. Līdz ar to ir izveidojusies divdaļīgā angļu un amerikāņu lielvalsts — ’rags, kam ir acis’. Šī lielvalsts patiešām ir vērīga un viltīga. Tā ’runā lielas un pārgalvīgas lietas’ — nosaka ievērojamas pasaules daļas politiku un pasludina sevi par tās pārstāvi, kas Bībelē saukts par ”viltus pravieti”. (Daniēla 7:8, 11, 20; Atklāsmes 16:13; 19:20.)

MAZAIS RAGS PRETOJAS DIEVAM UN VIŅA SVĒTAJIEM

26. Ko eņģelis paredzēja par simboliskā raga izteikumiem un par tā izturēšanos pret Jehovu un viņa kalpiem?

²⁶ Daniēls turpināja aprakstīt parādību: ”Es arī redzēju, kā šis rags kaŗoja ar svētajiem un tos arī uzveica.” (Daniēla 7:21.) Par minēto ’ragu’ jeb ķēniņu Dieva eņģelis izteica šādu paredzējumu: ”Tas uzstāsies ar skaļām runām pret Visuaugsto un apvainos [”postīs”, LB-26] Visuaugstā svētos, tas centīsies grozīt svētku laikus [”laikus”, LB-1825] un bauslību; viņi būs nodoti viņa varā vienu gadu un divi gadus un vēl vienu pusgadu [”laiku, un kādus laikus, un pus laiku”, LB-1825].” (Daniēla 7:25.) Kā piepildījās šī pravietojuma daļa, un kad tas notika?

27. a) Kas ir ’svētie’, ko ’mazais’ rags vajāja? b) Kā simboliskais rags centās ”grozīt laikus un bauslību”?

²⁷ ’Svētie’, ko vajāja ’mazais’ rags — angļu un amerikāņu lielvalsts —, ir ar garu svaidītie Jēzus sekotāji uz zemes. (Romiešiem 1:7; 1. Pētera 2:9.) Gadiem ilgi pirms Pirmā pasaules kara svaidīto atlikums publiski izteica brīdinājumus, ka 1914. gadā beigsies ’tautu laiki’. (Lūkas 21:24.) Kad tajā gadā izcēlās karš, kļuva skaidrs, ka ’mazais’ rags nav ņēmis vērā brīdinājumu, jo tas nemitējās ’postīt’ svaidītos ”svētos”. Angļu un amerikāņu lielvalsts pat pretojās svaidīto centieniem pildīt Jehovas prasību (jeb ”bauslību”), lai viņa liecinieki visā pasaulē sludinātu labo vēsti par Valstību. (Mateja 24:14.) Tā ’mazais’ rags centās ”grozīt laikus un bauslību”.

28. Cik ilgs laikposms ir ’laiks un kāds laiks, un pus laiks’?

²⁸ Jehovas eņģelis minēja pravietisku laikposmu — ”laiku, un kādus laikus, un pus laiku”. Cik ilgs laiks tas bija? Lielākā daļa Bībeles komentētāju ir vienisprātis, ka šis izteiciens apzīmē trīsarpus laikus, ko iegūst, saskaitot vienu laiku, divus laikus un puslaiku. Tā kā Nebukadnecara ārprāta ”septiņi laiki” līdzinājās septiņiem gadiemc, tad trīsarpus laiki ir trīsarpus gadi. (Daniēla 4:13, 22.) Latviešu valodas Bībeles 1965. gada izdevumā ir teikts: ”Viņi būs nodoti viņa varā vienu gadu un divi gadus un vēl vienu pusgadu.” Par to pašu laikposmu ir runāts Atklāsmes 11:2—7, kur teikts, ka Dieva liecinieki, tērpti maisos, pravietos 42 mēnešus jeb 1260 dienas un pēc tam tiks nogalināti. Kad šis laikposms sākās, un kad tas beidzās?

29. Kad sākās pravietiskie trīsarpus gadi, un kā tas notika?

²⁹ Svaidītajiem kristiešiem Pirmais pasaules karš bija pārbaudījumu laiks. Tuvojoties 1914. gada beigām, viņi gatavojās vajāšanām. Par 1915. gada pantu bija izraudzīts Jēzus jautājums viņa mācekļiem: ”Vai jūs varat dzert to kausu, ko es dzeršu?” Šie vārdi bija ņemti no Mateja evaņģēlija 20. nodaļas 22. panta. Tātad var teikt, ka no 1914. gada decembra nelielais liecinieku pulciņš sludināja ”maisos”.

30. Kā angļu un amerikāņu lielvalsts Pirmā pasaules kara laikā ’postīja’ svaidītos kristiešus?

³⁰ Pieņemoties spēkā kara neprātam, svaidītie kristieši pieredzēja arvien lielāku pretestību. Daži no viņiem tika ieslodzīti cietumā. Vairākus kristiešus, piemēram, Frenku Platu Anglijā un Robertu Klegu Kanādā, varas iestāžu pārstāvji sadistiski spīdzināja. 1918. gada 12. februārī Lielbritānijas domīnijā Kanādā tika aizliegts nesen izdotais Studies in the Scriptures (Rakstu studiju) septītais sējums The Finished Mystery (Pabeigtais noslēpums), kā arī bukleti The Bible Students Monthly. Nākamajā mēnesī ASV Tieslietu departaments pasludināja Studies in the Scriptures septītā sējuma izplatīšanu par pretlikumīgu. Pēc šī rīkojuma izdošanas tika izdarītas kratīšanas dzīvokļos, konfiscēta literatūra un veikti Jehovas kalpu aresti.

31. Kad beidzās ’laiks un kādi laiki, un pus laiks’, un kā tas notika?

³¹ Dieva svaidīto ’postīšana’ sasniedza kulmināciju 1918. gada 21. jūnijā, kad Sargtorņa Bībeles un bukletu biedrības prezidentam Dž. Raterfordam un citiem ievērojamiem biedrības locekļiem uz nepatiesu apsūdzību pamata tika piespriesti ilgstoši cietumsodi. Cenšoties ”grozīt laikus un bauslību”, ’mazais’ rags būtībā bija ’nokāvis’ organizēto sludināšanu. (Atklāsmes 11:7.) Tātad pravietiskais laikposms, kas ilga ”laiku, un kādus laikus, un pus laiku”, beidzās 1918. gada jūnijā.

32. Kāpēc var teikt, ka ’mazais’ rags neiznīcināja ”svētos”?

³² Tomēr ’svētie’ netika iznīcināti, kaut arī ’mazais’ rags tos ’postīja’. Kā bija pravietots Atklāsmes grāmatā, pēc īsa bezdarbības posma svaidītie kristieši atkal kļuva dzīvi un atsāka darboties. (Atklāsmes 11:11—13.) 1919. gada 26. martā Sargtorņa Bībeles un bukletu biedrības prezidents un viņa līdzgaitnieki tika atbrīvoti no cietuma, un vēlāk viņi tika reabilitēti, atsaucot pret viņiem izvirzītās nepatiesās apsūdzības. Tūlīt pēc tam svaidīto atlikums sāka pārkārtot savu darbību. Bet kas gaidīja ’mazo’ ragu?

CIENĪGAIS SIRMGALVIS SPRIEŽ TIESU

33. a) Kas ir cienīgais sirmgalvis? b) Kas bija grāmatas, kuras tika atvērtas debesu tiesā?

³³ Kad Daniēlam bija parādījušies četri zvēri, viņa skatiens no ceturtā zvēra pievērsās ainai debesīs. Viņš ieraudzīja cienīgu sirmgalvi — Tiesnesi — apsēžamies diženā tronī. Cienīgais sirmgalvis bija pats Dievs Jehova. (Psalms 90:2.) Debesu tiesas locekļi ieņēma savas vietas, un Daniēls redzēja, ka tika ’atvērtas grāmatas’. (Daniēla 7:9, 10.) Tā kā Jehova ir pastāvējis mūžīgi, viņš zina visu cilvēces vēsturi, it kā tā būtu uzrakstīta grāmatā. Viņš ir redzējis visus četrus simboliskos zvērus un var spriest tiem tiesu atbilstoši faktiem, ko pats labi zina.

34., 35. Kas notiks ar ’mazo’ ragu un citām zvēriem līdzīgajām valstīm?

³⁴ Daniēls rakstīja: ”Es raudzījos uz visu izbrīnējies to skaļo runu dēļ, ar kādām uzstājās rags; es skatījos tālāk, kamēr zvēru nogalināja, viņa miesu sadalīja gabalos un to iemeta ugunī. Arī pārējiem zvēriem atņēma varu, un viņu dzīves ilgumu noteica [”viņu dzīve tika paildzināta”, NW] sīki uz gadu un stundu.” (Daniēla 7:11, 12.) Eņģelis sacīja Daniēlam: ”Tad notiks tiesa, un tam atņems varu, lai tai darītu galu un to iznīcinātu.” (Daniēla 7:26.)

³⁵ Saskaņā ar Izcilā Tiesneša Dieva Jehovas lēmumu, rags, kas zaimoja Dievu un ’postīja’ viņa ”svētos”, pieredzēs to pašu, ko pieredzēja Romas impērija, kura vajāja pirmos kristiešus. Šī raga vara nepastāvēs. Savu varu nesaglabās arī mazāk ietekmīgie, ragiem līdzīgie ”ķēniņi”, kas radās no Romas impērijas. Bet ko var teikt par varām, kas ir izveidojušās no iepriekšējām zvēriem līdzīgajām lielvalstīm? Kā jau paredzēts, šo lielvalstu pastāvēšana tika paildzināta ”uz gadu un stundu”. To teritorijas mūsdienās vēl aizvien ir apdzīvotas. Piemēram, senās Babilonijas teritorijā atrodas Irāka. Persija (Irāna) un Grieķija joprojām pastāv. Valstis, kas ir radušās seno lielvalstu vietā, pieder pie Apvienoto Nāciju Organizācijas. Šīs valstis ies bojā, kad tiks iznīcināta pēdējā pasaules mēroga lielvalsts. Visām cilvēku valdībām pienāks gals ’cīņā Dieva visuvaldītāja lielajā dienā’. (Atklāsmes 16:14, 16.) Bet kas tad valdīs pār pasauli?

PAVISAM DRĪZ BŪS VALDĪBA, KURAS VARA NEBEIGSIES

36., 37. a) Uz ko attiecas vārdi ”kāds kā Cilvēka Dēls”? Kad viņš ieradās debesu tiesā, un kāpēc viņš tur ieradās? b) Kas tika nodibināts mūsu ēras 1914. gadā?

³⁶ Daniēls turpināja savu stāstījumu: ”Kamēr es biju nogrimis nakts parādību apskatē, es redzēju, kā debess padebešos nāca kāds kā Cilvēka Dēls savā izskatā; tas pienāca pie cienījamā sirmgalvja, un to nostatīja sirmgalvja priekšā.” (Daniēla 7:13.) Kad Jēzus Kristus bija uz zemes, viņš sevi sauca par ”Cilvēka Dēlu”, norādīdams uz savu radniecību ar cilvēkiem. (Mateja 16:13; 25:31.) Sinedrijā — jūdu augstākajā tiesā — Jēzus teica: ”Jūs redzēsit Cilvēka Dēlu sēžam pie Visuspēcīgā labās rokas un nākam uz debess padebešiem.” (Mateja 26:64.) Tātad Daniēla redzējumā tas, kurš, neredzams cilvēku acīm, nāca un nostājās Dieva Jehovas priekšā, bija augšā celtais, pagodinātais Jēzus Kristus. Kad tas notika?

³⁷ Dievs ir noslēdzis ar Jēzu Kristu derību par Valstību, tāpat kā viņš bija noslēdzis šādu derību ar ķēniņu Dāvidu. (2. Samuēla 7:11—16; Lūkas 22:28—30.) Kad mūsu ēras 1914. gadā beidzās ’tautu laiki’, Jēzum Kristum, Dāvida ķēnišķīgajam mantiniekam, bija tiesības saņemt Valstības varu. Daniēla pravietiskajā vēstījumā teikts: ”Viņam tad tika piešķirta vara, godība un valdīšana, tā ka viņam pakļāvās visas tautas, tautības un valodu vienības; viņa vara ir mūžīga, viņa ķēniņa valsti neviens nekad nevar iznīcināt.” (Daniēla 7:14.) Tā 1914. gadā debesīs tika nodibināta mesiāniskā Valstība. Taču vara tika piešķirta ne tikai Jēzum Kristum.

38., 39. Kas uz mūžīgiem laikiem pārņems valdīšanu pār pasauli?

³⁸ ”Visuaugstā svētie pārņems valdīšanu,” teica eņģelis. (Daniēla 7:18, 22, 27.) Jēzus Kristus ir ievērojamākais svētais. (Apustuļu darbi 3:14; 4:27, 30.) Pārējie ”svētie”, kas valdīs, ir 144 000 uzticīgo, ar garu svaidīto kristiešu, kas kopā ar Kristu ir Valstības mantinieki. (Romiešiem 1:7; 8:17; 2. Tesaloniķiešiem 1:5; 1. Pētera 2:9.) Viņi tiek piecelti no nāves un padarīti par nemirstīgām garīgām būtnēm, lai kopā ar Kristu valdītu uz debesu Ciānas kalna. (Atklāsmes 2:10; 14:1; 20:6.) Tātad Jēzus Kristus un augšāmceltie svaidītie kristieši valdīs pār cilvēci.

³⁹ Par Cilvēka Dēla un citu augšāmcelto ’svēto’ valdīšanu Dieva eņģelis teica: ”Tad nodos ķēniņa valstību, varu un virskundzību pār visām valstīm apakš debesīm Visuaugstā svēto tautai. Tās valstība ir mūžīga, un visas varas tai kalpos un būs padotas.” (Daniēla 7:27.) Cik brīnišķīgas svētības saņems paklausīgie cilvēki, kad valdīs šī Valstība!

40. Kādu labumu mēs varam gūt, pievēršot uzmanību sapnim un parādībām, ko redzēja Daniēls?

⁴⁰ Daniēls nezināja, kādā apbrīnojamā veidā piepildīsies parādības, ko viņam bija devis Dievs. Viņš sacīja: ”Tās ir apraksta beigas. Manas pārdomas par redzēto sapni mani, Daniēlu, garā ļoti satrauca, tā ka pārveidojās mana sejas krāsa, mans vaigs palika bāls, bet savus pārdzīvojumus un sapnī dzirdētās runas es paturēju savā sirdī.” (Daniēla 7:28.) Turpretī mēs dzīvojam laikā, kad ir saprotams, kā piepildās Daniēla redzētais. Pievēršot uzmanību šim pravietojumam, mēs varam nostiprināt savu ticību un vairot pārliecību, ka Jehovas mesiāniskais Ķēniņš tiešām valdīs pār pasauli.

[Zemsvītras piezīmes]

VAI JŪS PIEVĒRSĀT UZMANĪBU?

• Ko simbolizē katrs no ’četriem milzīgajiem zvēriem, kuri izkāpa no jūras’?

• Kas ir ’mazais’ rags?

• Kā simboliskais ’mazais’ rags Pirmā pasaules kara laikā ’postīja’ ”svētos”?

• Kas notiks ar simbolisko mazo ragu un citām zvēriem līdzīgajām valstīm?

• Kādu labumu jūs guvāt, pievēršot uzmanību Daniēla sapnim un parādībām, kurās bija redzami ”četri milzīgi zvēri”?

[Papildmateriāls/Attēli 149.—152. lpp.]

IECIETĪGS VALDNIEKS

KĀDS grieķu autors, kas dzīvoja piektajā gadsimtā pirms mūsu ēras, viņu atcerējās kā iecietīgu, ideālu valdnieku. Bībelē viņš ir saukts par Dieva ”svaidīto” un par ”ērgli”, kas atlido ”no rītiem”. (Jesajas 45:1; 46:11.) Šie vārdi ir teikti par Persijas valdnieku Kīru Lielo.

Kīra ceļš pēc slavas iesākās ap 560./559. gadu p.m.ē., kad viņš, mantojis troni no sava tēva Kambīza I, sāka valdīt Anšanā — senās Persijas pilsētā vai apgabalā. Anšana tolaik bija pakļauta mēdiešu valdniekam Astiagam. Kīrs sacēlās pret mēdiešu varu un guva ātru uzvaru, jo Astiaga karaspēks pārgāja Kīra pusē. Kīram izdevās iemantot mēdiešu lojalitāti. Turpmāk mēdieši un persieši karoja kopīgiem spēkiem Kīra vadībā. Tā izveidojās mēdiešu un persiešu valsts, kuras teritorija pēc kāda laika sniedzās no Egejas jūras līdz Indas upei. (Skat. karti.)

Apvienotais mēdiešu un persiešu karaspēks ar Kīru priekšgalā vispirms devās ieviest kārtību nemierīgā rajonā Mēdijas rietumos, kur Līdijas valdnieks Krēzs mēģināja pievienot savai valstij daļu no Mēdijas teritorijas. Kīrs aizgāja līdz Līdijas valsts austrumu robežai Mazāzijā, sakāva Krēzu un ieņēma galvaspilsētu Sardas. Pēc tam Kīrs pakļāva joniešu pilsētas, un visa Mazāzija nonāca Mēdijas un Persijas impērijas sastāvā. Līdz ar to Kīrs kļuva par galveno Babilonijas un tās valdnieka Nabonīda sāncensi.

Tad Kīrs sāka gatavoties sadursmei ar vareno Babiloniju. No šī brīža viņa vārds ir saistīts ar Bībeles pravietojumu piepildīšanos. Gandrīz divsimt gadus iepriekš Jehova ar pravieša Jesajas starpniecību bija nosaucis Kīru par valdnieku, kas iekaros Babilonu un atbrīvos ebrejus no gūsta. Tieši tāpēc, ka Kīrs bija izraudzīts šim nolūkam, Rakstos viņš ir saukts par Jehovas ”svaidīto”. (Jesajas 44:26—28.)

Kad Kīrs 539. gadā p.m.ē. sāka uzbrukumu Babilonai, viņa priekšā bija neiedomājami sarežģīts uzdevums. Pilsētu apjoza vareni mūri, kā arī dziļš un plats aizsarggrāvis, ko pildīja Eifratas ūdeņi, tāpēc tā šķita neieņemama. Vietā, kur Eifrata tecēja cauri Babilonai, gar upes krastiem stiepās ļoti augsts mūris ar milzīgiem vara vārtiem. Kā gan Kīrs cerēja ieņemt Babilonu?

Vairāk nekā simt gadus iepriekš Jehova bija teicis: ”Sausums lai nāk pār tās ūdeņiem, ka tie izsīkst!” (Jeremijas 50:38.) Piepildoties šim pravietojumam, Kīrs novirzīja Eifratas ūdeņus sānis vairākus kilometrus uz ziemeļiem no Babilonas. Pēc tam viņa karaspēks sāka brist lejup pa upes gultni, uzkāpa pa slīpumu līdz mūrim un bez grūtībām iegāja pilsētā, jo vara vārti bija atstāti vaļā. Kā ’ērglis’, kas acumirklī sagrābj savu upuri, valdnieks ”no rītiem” — tas ir, no austrumiem — vienā naktī iekaroja Babilonu.

Ebrejiem, kas atradās Babilonā, Kīra uzvara nozīmēja sengaidīto atbrīvošanu no gūsta, kā arī to, ka ir beigušies viņu dzimtās zemes 70 posta gadi. Kāds prieks viņus pārņēma, kad Kīrs izdeva paziņojumu, ar kuru atļāva viņiem atgriezties Jeruzalemē un atjaunot templi! Turklāt Kīrs atdeva ebrejiem vērtīgos tempļa piederumus, ko Nebukadnecars bija aizvedis uz Babilonu, atļāva ievest koksni no Libāna kalniem un lietot valdnieka līdzekļus celtniecības izdevumu segšanai. (Ezras 1:1—11; 6:3—5.)

Kīrs parasti izturējās humāni un iecietīgi pret cilvēkiem, kas dzīvoja viņa iekarotajās zemēs. Iespējams, šāda attieksme bija saistīta ar viņa reliģiju. Kīrs acīmredzot bija persiešu pravieša Zaratustras (Zoroastra) mācību piekritējs un pielūdza Ahuramazdu — dievu, kas tika uzskatīts par visa labā radītāju. Farhangs Mers raksta: ”Zaratustra attēloja Dievu morālā ziņā pilnīgu. Viņš cilvēkiem mācīja, ka Ahuramazda ir nevis atriebīgs, bet taisnīgs un ka tāpēc pret to jāizturas nevis ar bailēm, bet ar mīlestību.” (The Zoroastrian Tradition.) Ticība dievam, kas aizstāv morāles principus un ir taisnīgs, droši vien ietekmēja Kīra priekšstatus par ētiku un mudināja viņu būt augstsirdīgam un godīgam.

Taču valdniekam bija grūti panest Babilonas klimatu. Turienes svelmainās vasaras viņam bija par smagu. Tāpēc, kaut arī Babilona palika impērijas valdnieka mītne, kā arī reliģijas un kultūras centrs, tā parasti tika izmantota tikai par ziemas galvaspilsētu. Pēc Babilonas iekarošanas Kīrs drīzumā atgriezās valsts vasaras galvaspilsētā Ekbatanā, kas atradās apmēram 1900 metrus virs jūras līmeņa Alvanda kalna piekājē. Aukstas ziemas tur mijās ar patīkami siltām vasarām, un šāds laiks viņam bija vairāk pa prātam. Kīrs uzbūvēja arī elegantu pili agrākajā galvaspilsētā Pasargadās (netālu no Persepoles), kas bija 650 kilometrus uz dienvidaustrumiem no Ekbatanas. Turp viņš mēdza doties, kad vēlējās pabūt viens.

Mūsdienās Kīru atceras kā drosmīgu iekarotāju un iecietīgu monarhu. Šī valdnieka 30 gadus ilgā valdīšana beidzās ar viņa nāvi karagājiena laikā 530. gadā p.m.ē. Pēc Kīra Persijas tronī kāpa viņa dēls Kambīzs II.

VAI JŪS PIEVĒRSĀT UZMANĪBU?

• Kāpēc persietis Kīrs ir saukts par Jehovas ”svaidīto”?

• Kādu vērtīgu pakalpojumu Kīrs izdarīja Jehovas tautai?

• Kā Kīrs izturējās pret iekaroto zemju iedzīvotājiem?

[Karte]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

MĒDIJAS UN PERSIJAS IMPĒRIJA

MAĶEDONIJA

Memfisa

ĒĢIPTE

ETIOPIJA

Jeruzaleme

Babilona

Ekbatana

Sūzas

Persepole

INDIJA

[Attēls]

Kīra kapavieta Pasargadās

[Attēls]

Bareljefs ar Kīra attēlu Pasargadās

[Papildmateriāls/Attēli 153.—161. lpp.]

JAUNS VALDNIEKS IEKARO PASAULI

APMĒRAM pirms 2300 gadiem gaišmatains, nepilnus 25 gadus vecs karavadonis stāvēja Vidusjūras krastā. Viņa skatiens bija pievērsts pilsētai uz salas, kas atradās gandrīz kilometra attālumā no krasta. Karavadonis bija saniknots par to, ka viņu negribēja ielaist pilsētā, un bija apņēmies to ieņemt. Kā viņš plānoja uzbrukt? Viņš bija nodomājis uzbūvēt dambi līdz salai un ar savu karaspēku doties uzbrukumā pilsētai. Dambja celtniecība jau bija sākusies.

Bet tad jaunais karavadonis saņēma vēsti no dižā Persijas impērijas valdnieka. Vēlēdamies noslēgt mieru, Persijas valdnieks izteica vilinošu piedāvājumu: viņš piesolīja karavadonim 10 000 talentu zelta (vairāk nekā divus miljardus dolāru mūsdienu naudā), savas meitas roku un varu pār visu Persijas impērijas rietumu daļu. Tas viss tika piedāvāts apmaiņai pret valdnieka ģimeni, ko karavadonis bija saņēmis gūstā.

Pavēlnieks, kam bija jāizlemj, kā atbildēt uz šo piedāvājumu, bija Maķedonijas valdnieks Aleksandrs III. Vai viņš pieņems piedāvājumu? ”Senajai pasaulei tas bija liktenīgs brīdis,” raksta vēsturnieks Ulrihs Vilkens. ”Viņa lēmuma sekas bija jūtamas viduslaikos un ir jūtamas vēl joprojām — gan Austrumos, gan Rietumos.” Iekams uzzinām, kā Aleksandrs atbildēja, noskaidrosim, kādi notikumi risinājās pirms šī svarīgā brīža.

IEKAROTĀJA PERSONĪBAS VEIDOŠANĀS

Aleksandrs piedzima Pellā (Maķedonija) 356. gadā pirms mūsu ēras. Viņa tēvs bija valdnieks Filips II, bet māte — Olimpija. Māte Aleksandram mācīja, ka Maķedonijas valdnieki ir cēlušies no Hērakla — grieķu dieva Zeva dēla. Olimpija stāstīja, ka Aleksandra priekštecis esot bijis Ahillejs — Homēra poēmas Iliāda varonis. Ar šādu audzināšanu vecāki panāca, ka jaunā Aleksandra domas galvenokārt saistījās ar iekarojumiem un valdnieka godu, un viņš tikpat kā neinteresējās ne par ko citu. Kad Aleksandram jautāja, vai viņš būtu ar mieru piedalīties skriešanās sacīkstēs Olimpiskajās spēlēs, viņš atbildēja, ka piedalītos gan, ja būtu jāskrienas ar valdniekiem. Godkārīgais Aleksandrs sapņoja paveikt lielākus darbus, nekā bija paveicis viņa tēvs, un vēlējās iemantot slavu ar saviem sasniegumiem.

Kad Aleksandram bija 13 gadi, par viņa privātskolotāju kļuva grieķu filozofs Aristotelis, kas viņam palīdzēja attīstīt interesi par filozofiju, medicīnu un zinātni. Nav īsti skaidrs, cik lielā mērā Aristoteļa filozofiskās mācības ietekmēja Aleksandra pasaules uzskatu. ”Diezgan droši var apgalvot, ka nebija daudz tādu jautājumu, kuros viņi abi būtu bijuši pilnīgi vienisprātis,” rakstīja 20. gadsimta filozofs Bērtrands Rasels. ”Aristoteļa politiskie uzskati lielākoties bija saistīti ar grieķu polisu sistēmu, kas tolaik jau piedzīvoja norietu.” Priekšstats par nelielu polisas tipa valdību nevarēja patikt godkārīgajam valdnieka dēlam, kura mērķis bija izveidot lielu centralizētu impēriju. Tāpat Aleksandrs droši vien skeptiski izturējās pret Aristoteļa uzskatu, ka ar negrieķiem jāapietas kā ar vergiem, jo viņa sapnis bija impērija, kurā uzvarētāji un sakautie cieši sadarbotos.

Tomēr nav pamata šaubīties, ka Aristotelis pamodināja Aleksandrā interesi par lasīšanu un izglītību. Visu savu mūžu Aleksandrs labprāt lasīja, un it īpaši viņam patika Homēra darbi. Stāsta, ka viņš esot iemācījies no galvas Iliādu — visas 15 693 dzejas rindas.

Mācības pie Aristoteļa aprāvās 340. gadā p.m.ē., kad sešpadsmitgadīgais valdnieka dēls atgriezās Pellā, lai tēva prombūtnē valdītu Maķedonijā. Kroņprincis nezaudēja laiku un drīz vien izcēlās ar savu karotāja mākslu. Sagādājot prieku Filipam, viņš ātri apspieda dumpīgās medu cilts sacelšanos Trāķijā, triecienuzbrukumā ieņēma šīs cilts galveno pilsētu un nosauca to savā vārdā par Aleksandroupoli.

IEKAROJUMI TURPINĀS

Kad 336. gadā p.m.ē. Filips tika noslepkavots, 20 gadus vecais Aleksandrs mantoja Maķedonijas troni. 334. gada pavasarī p.m.ē. šķērsojis Hellespontu (tagad Dardaneļu jūras šaurums), Aleksandrs ieradās Āzijā un uzsāka iekarošanas karagājienu. Viņa rīcībā bija neliels, bet labi apmācīts karaspēks, kurā bija 30 000 kājnieku un 5000 jātnieku. Karaspēku pavadīja inženieri, topogrāfi, arhitekti, zinātnieki un vēsturnieki.

Pie Grānikas upes Mazāzijas ziemeļrietumos (tagadējā Turcijā) Aleksandrs guva uzvaru savā pirmajā kaujā ar persiešiem. Ziemā viņš iekaroja Mazāzijas rietumdaļu. Nākamajā rudenī pie Isas Mazāzijas dienvidaustrumos notika otrā izšķirīgā kauja ar persiešiem. Dižais Persijas valdnieks Dārijs III, kura karaspēkā bija apmēram pusmiljons vīru, bija ieradies sagaidīt Aleksandru. Pašpārliecinātais Dārijs bija atvedis līdzi savu māti, sievu un citus ģimenes locekļus, lai tie varētu noskatīties plānoto iespaidīgo uzvaru. Taču persieši nebija gatavi maķedoniešu uzbrukuma pēkšņumam un spēkam. Aleksandra karavīri smagi sakāva persiešu armiju, un Dārijs bēga, pamezdams savu ģimeni Aleksandra rokās.

Aleksandrs nevis vajāja bēgošos persiešus, bet devās uz dienvidiem gar Vidusjūras krastu, ieņemdams spēcīgās persiešu flotes bāzes. Taču Tira — pilsēta uz salas — pretojās iebrukumam. Būdams apņēmības pilns to iekarot, Aleksandrs sāka ielenkumu, kas ilga septiņus mēnešus. Aplenkuma laikā Dārijs izteica miera piedāvājumu, par ko bija runa iepriekš. Piekāpšanās noteikumi bija tik vilinoši, ka Aleksandra uzticamais padomdevējs Parmenions esot teicis: ”Ja es būtu Aleksandrs, es pieņemtu šos priekšlikumus.” Jaunais karavadonis viņam esot atbildējis: ”Ja es būtu Parmenions, es arī pieņemtu tos.” Aleksandrs atteicās no sarunām, turpināja aplenkumu un 332. gada jūlijā p.m.ē. nopostīja lepno jūras valdnieci.

Atstājis neskartu Jeruzalemi, kas viņam padevās, Aleksandrs virzījās uz dienvidiem un iekaroja Gazu. Ēģiptieši, kurus neapmierināja persiešu valdīšana, sagaidīja viņu kā atbrīvotāju. Memfisā Aleksandrs upurēja vērsim Apisam, izpelnīdamies ēģiptiešu priesteru labvēlību. Viņš nodibināja Aleksandrijas pilsētu, kas vēlāk kļuva par izglītības centru, kurš varēja sacensties ar Atēnām; šī pilsēta joprojām saucas viņa vārdā.

Pēc tam Aleksandrs devās ziemeļaustrumu virzienā — cauri Palestīnai uz Tigras upes pusi. 331. gadā p.m.ē. viņš trešo reizi tikās lielā kaujā ar persiešiem. Šoreiz kauja notika pie Gaugamēlām, netālu no Nīnives drupām. Šajā kaujā Aleksandra 47 000 vīru izrādījās pārāki par reorganizēto persiešu karaspēku, kurā bija vismaz 250 000 karavīru! Dārijs glābās bēgot, bet vēlāk paša ļaudis viņu nogalināja.

Uzvaras spārnots, Aleksandrs devās uz dienvidiem un ieņēma Persijas ziemas galvaspilsētu Babilonu. Viņš iekaroja arī citas galvaspilsētas — Sūzas un Persepoli —, sagrāba Persijas pasakaino dārgumu krātuvi un nodedzināja lielo Kserksa pili. Visbeidzot viņa varā nonāca vēl viena galvaspilsēta — Ekbatana. Pēc tam neapturamais iekarotājs pakļāva atlikušo Persijas valsts daļu, aiziedams austrumos līdz pat Indas upei, kas atrodas mūsdienu Pakistānas teritorijā.

Šķērsojis Indu, Aleksandrs nonāca apvidū, kas robežojās ar Persijas provinci Taksilu, un tur viņš sastapās ar spēcīgu pretinieku — indiešu valdnieku Poru. Pret šo valdnieku 326. gada jūnijā p.m.ē. Aleksandrs izcīnīja savu ceturto un pēdējo lielo kauju. Pora karaspēkā bija 35 000 karavīru, kā arī 200 ziloņu, kas iedvesa šausmas maķedoniešu zirgiem. Kauja bija nežēlīga un asiņaina, tomēr Aleksandra spēki guva virsroku. Pors atzina savu sakāvi un kļuva par Aleksandra sabiedroto.

Bija pagājuši vairāk nekā astoņi gadi, kopš maķedoniešu karaspēks bija ieradies Āzijā, karavīri bija noguruši un noilgojušies pēc mājām. Viņu spēki pēc niknās kaujas ar Poru bija izsīkuši, un viņi vēlējās atgriezties dzimtenē. Sākumā Aleksandram šī doma nepatika, tomēr beigu beigās viņš piekāpās. Grieķija bija kļuvusi par īstu lielvalsti. Iekarotajās zemēs bija nodibinātas grieķu kolonijas, un grieķu valoda un kultūra izplatījās visā valsts teritorijā.

KAS VIŅŠ BIJA PAR CILVĒKU?

Spēks, kas uzturēja maķedoniešu karaspēka vienotību visus iekarojumu gadus, bija Aleksandra personība. Pēc kaujām Aleksandrs mēdza apciemot ievainotos, apskatīja viņu ievainojumus, cildināja karavīrus par viņu varoņdarbiem un dāvināja naudas summas atbilstoši viņu sasniegumiem. Kaujā kritušajiem Aleksandrs organizēja greznas bēres. Kritušo vecāki un bērni tika atbrīvoti no visām nodevām un visiem dienesta veidiem. Pēc kaujām Aleksandrs rīkoja izklaides pasākumus — spēles un sacīkstes. Reiz viņš pat piešķīra atvaļinājumu nesen precētiem vīriešiem, lai tie varētu pavadīt ziemu Maķedonijā kopā ar savām sievām. Ar šādiem pasākumiem Aleksandrs izpelnījās karavīru mīlestību un apbrīnu.

Par Aleksandra laulībām ar baktriešu princesi Roksani grieķu biogrāfs Plūtarhs rakstīja: ”Tās patiešām bija laulības mīlestības dēļ, bet tai pašā laikā tās atbilda viņa mērķim. Iekarotajai tautai bija glaimojoši redzēt, ka viņš izvēlas sievu no viņu pašu vidus, un viņi izjuta dziļas simpātijas pret [Aleksandru], kad redzēja, ka, arī saskāries ar vienīgo kaislību, kas bija pievārējusi viņu, vissavaldīgāko no cilvēkiem, viņš tomēr atturējās tik ilgi, kamēr varēja iegūt [Roksani] likumīgā un godājamā ceļā.”

Aleksandrs cienīja arī citu cilvēku laulību. Kaut gan valdnieka Dārija sieva bija viņa gūstekne, Aleksandrs rūpējās, lai pret šo sievieti izturētos ar cieņu. Uzzinājis, ka divi maķedoniešu karavīri ir uzmākušies kādu svešinieku sievām, viņš pavēlēja sodīt šos karavīrus ar nāvi, ja tie izrādītos vainīgi.

Tāpat kā viņa māte Olimpija, Aleksandrs bija ļoti reliģiozs cilvēks. Viņš mēdza upurēt pirms kaujām un pēc tām, kā arī izvaicāt zīlniekus par dažādu zīmju nozīmi. Aleksandrs griezās arī pie Amona orākula Lībijā. Babilonā viņš sekoja haldiešu norādījumiem par upurēšanas kārtību, piemēram, par to, kā jāupurē babiloniešu dievam Belam (Mardukam).

Aleksandrs ievēroja mērenību ēšanā, taču ar laiku viņš zaudēja mēra izjūtu dzeršanā. Pirms katra vīna kausa viņš ilgi runāja un lielījās ar saviem sasniegumiem. Viens no briesmīgākajiem Aleksandra nodarījumiem bija tas, ka reiz dzērumā viņš dusmu lēkmē nonāvēja savu draugu Klītu. Bet Aleksandrs tik ļoti šaustīja sevi par izdarīto, ka trīs dienas nogulēja gultā, neko neēda un nedzēra. Beidzot draugi pierunāja viņu kaut ko ieēst.

Laikam ejot, Aleksandra alkas pēc slavas viņā pamodināja citas nevēlamas īpašības. Viņš sāka pārsteidzīgi ticēt nepatiesām apsūdzībām un piespriest ārkārtīgi bargus sodus. Piemēram, kad Aleksandru pārliecināja, ka Filots ir iesaistīts sazvērestībā ar mērķi viņu nogalināt, viņš pavēlēja sodīt ar nāvi gan pašu Filotu, gan tā tēvu Parmenionu — padomdevēju, kam Aleksandrs kādreiz bija uzticējies.

ALEKSANDRS CIEŠ SAKĀVI

Neilgi pēc atgriešanās Babilonā Aleksandrs saslima ar malāriju un tā arī neizveseļojās. 323. gada 13. jūnijā p.m.ē., kad Aleksandrs bija tikai 32 gadus un 8 mēnešus vecs, viņu pieveica visbriesmīgākais ienaidnieks — nāve.

Notika tieši tā, kā bija teikuši vairāki indiešu gudrie: ”Ak, valdniek Aleksandr, katram cilvēkam pieder tikai tik daudz zemes kā šī, uz kuras mēs stāvam; un tu esi tieši tāds pats cilvēks kā citi, ja neņem vērā to, ka tu esi dzīvības pilns un nerimtīgs, pārstaigā zemi tālumā no savām mājām un sagādā raizes sev un citiem. Bet nepaies ilgs laiks, un tu nomirsi, un tad tev piederēs tikai tik daudz zemes, cik būs vajadzīgs tavai apbedīšanai.”

VAI JŪS PIEVĒRSĀT UZMANĪBU?

• Kā veidojās Maķedonijas Aleksandra personība?

• Kādu karagājienu Aleksandrs uzsāka neilgi pēc tam, kad bija mantojis Maķedonijas troni?

• Pastāstiet par dažiem Aleksandra iekarojumiem.

• Kāds cilvēks bija Aleksandrs?

[Karte]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

ALEKSANDRA IEKAROJUMI

MAĶEDONIJA

ĒĢIPTE

Babilona

Inda

[Attēls]

Aleksandrs

[Attēls]

Aristotelis un viņa skolnieks Aleksandrs

[Attēls pa visu lapu]

[Attēls]

Uz šīs medaļas esot attēlots Maķedonijas Aleksandrs

[Papildmateriāls/Attēli 162., 163. lpp.]

LIELA VALSTS TIEK SADALĪTA

BĪBELĒ bija paredzēts, ka Maķedonijas Aleksandra valsts sabruks un tiks sadalīta, bet ”nenāks.. viņa pēcnācēju rokās”. (Daniēla 11:3, 4.) Saskaņā ar šo paredzējumu, 14 gadu laikā pēc Aleksandra pēkšņās nāves (viņš nomira 323. gadā pirms mūsu ēras) viņa likumīgais dēls Aleksandrs IV un ārlaulībā dzimušais dēls Hērakls abi tika nogalināti.

301. gadā p.m.ē. četri Aleksandra karavadoņi bija ieguvuši varu sava bijušā pavēlnieka izveidotajā plašajā impērijā. Maķedonijā un Grieķijā valdīja karavadonis Kasandrs. Mazāzijā un Trāķijā noteicējs bija karavadonis Līsimahs. Mezopotāmijā un Sīrijā vara piederēja Seleikam I Nīkatoram. Ēģiptē un Palestīnā valdīja Ptolemajs I jeb Ptolemajs Sotērs. Līdz ar to no vienas lielas valsts, ko bija izveidojis Aleksandrs, bija radušās četras hellēņu jeb grieķu valstis.

No četrām hellēnistiskajām valstīm visīsāko laiku pastāvēja tā, kurā valdīja Kasandrs. Dažus gadus pēc Kasandra nākšanas pie varas viņam vairs nebija palicis neviena vīriešu kārtas pēcnācēja, un 285. gadā p.m.ē. Līsimahs ieguva grieķu impērijas Eiropas daļu. Četrus gadus vēlāk Līsimahs krita kaujā ar Seleiku I Nīkatoru, kura varā līdz ar to nonāca lielākā daļa teritoriju, kas grieķiem piederēja Āzijā. Seleiks kļuva par pirmo Seleikīdu dinastijas valdnieku Sīrijā. Viņš uzbūvēja Sīrijā Antiohiju, kas turpmāk bija viņa valsts galvaspilsēta. 281. gadā p.m.ē. Seleiks tika nogalināts, taču viņa nodibinātā dinastija saglabāja varu līdz 64. gadam p.m.ē., kad romiešu karavadonis Pompejs padarīja Sīriju par Romas provinci.

Visilgāk no četrām bijušās Aleksandra impērijas daļām pastāvēja Ptolemaju valsts. 305. gadā p.m.ē. Ptolemajs piešķīra sev valdnieka titulu un kļuva par pirmo Ēģiptes valdnieku jeb faraonu, kas nāca no Maķedonijas. Viņš padarīja par galvaspilsētu Aleksandriju un nekavējoties sāka īstenot pilsētas attīstības programmu. Viens no viņa ievērojamākajiem projektiem bija slavenās Aleksandrijas bibliotēkas celtniecība. Šī vērienīgā projekta pārraudzīšanai Ptolemajs no Grieķijas uzaicināja pazīstamo Atēnu zinātnieku Dēmetriju no Falēras. Cik zināms, mūsu ēras pirmajā gadsimtā šajā bibliotēkā glabājās miljons rakstu tīstokļu. Ptolemaju dinastija turpināja valdīt Ēģiptē līdz 30. gadam p.m.ē., kad šo zemi iekaroja romieši. Tad Roma varenībā pārspēja Grieķiju un kļuva par spēcīgāko lielvalsti pasaulē.

VAI JŪS PIEVĒRSĀT UZMANĪBU?

• Kā tika sadalīta Aleksandra lielā impērija?

• Cik ilgi Seleikīdu dinastija valdīja Sīrijā?

• Kad pienāca gals Ptolemaju valstij Ēģiptē?

[Karte]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

ALEKSANDRA IMPĒRIJAS SAŠĶELŠANĀS

Kasandrs

Līsimahs

Ptolemajs I

Seleiks I

[Attēli]

Ptolemajs I

Seleiks I

[Shēma/Attēls 139. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

LIELVALSTIS DANIĒLA PRAVIETOJUMĀ

Milzu tēls (Daniēla 2:31—45)

Četri zvēri, kas izkāpj no jūras (Daniēla 7:3—8, 17, 25)

BABILONIJA no 607. g. p.m.ē.

MĒDIJA UN PERSIJA no 539. g. p.m.ē.

GRIEĶIJA no 331. g. p.m.ē.

ROMA no 30. g. p.m.ē.

ANGĻU UN AMERIKĀŅU LIELVALSTS no 1763. g. m.ē.

POLITISKĀ ZIŅĀ SADRUMSTALOTĀ PASAULE beigu laikā

[Attēls pa visu lapu 128. lpp.]

[Attēls pa visu lapu 147. lpp.]