Vienpadsmitā nodaļa

Tiek atklāts Mesijas ierašanās laiks

 1. Par ko mēs varam būt pārliecināti, zinot, ka Jehova ir Izcilais Laika Noteicējs?

JEHOVA ir Izcilais Laika Noteicējs. Viņa ziņā ir visi laiki un brīži, kas saistīti ar viņa darbu. (Apustuļu darbi 1:7.) Itin viss, kam pēc Jehovas nodoma jānotiek šajos laikos un brīžos, katrā ziņā notiks. Tas nepaliks neīstenojies.

2., 3. Kādam pravietojumam Daniēls pievērsa uzmanību, un kādā impērijā tolaik ietilpa Babilonija?

² Pravietis Daniēls rūpīgi pētīja Rakstus un bija stingri pārliecināts, ka Jehova spēj paredzēt notikumiem konkrētu norises laiku un tad likt tiem īstenoties. Īpaši Daniēlu interesēja pravietojumi par Jeruzalemes bēdīgo stāvokli. Jeremija bija pierakstījis Dieva atklāsmi par to, cik ilgi svētā pilsēta būs nopostīta, un Daniēls uzmanīgi iedziļinājās šajā pravietojumā. Viņš rakstīja: ”Dārija, Ahasvera dēla, kas bija mēdiešu cilmes un bija ieguvis virskundzību kaldēju valstī, pirmajā viņa valdīšanas gadā es, Daniēls, piegriezu savu uzmanību svēto rakstu vārdiem par gadu skaitu, ko tas Kungs kādreiz savā vārdā bija atklājis pravietim Jeremijam, proti — ka Jeruzālemei jāpaliekot izpostītai un noplicinātai un tukšai septiņdesmit gadus.” (Daniēla 9:1, 2; Jeremijas 25:11.)

³ ”Kaldēju valstī” tolaik valdīja mēdietis Dārijs. Paredzējums, ko Daniēls bija izteicis agrāk, skaidrojot uzrakstu uz sienas, tūlīt pat bija piepildījies. Babilonijas lielvalsts vairs nebija. 539. gadā pirms mūsu ēras tā bija ”atdota mēdiešiem un persiešiem”. (Daniēla 5:24—28, 30.)

DANIĒLS PAZEMĪGI LŪDZ JEHOVU

 4. a) Kas izraēliešiem bija vajadzīgs, lai Dievs viņus atbrīvotu? b) Kā Daniēls tuvojās Jehovam?

⁴ Daniēls saprata, ka Jeruzalemes 70 posta gadi drīz būs beigušies. Kā viņš rīkojās? Viņš pats stāsta par to: ”Es griezos tad pie Dieva tā Kunga, vērsu pret Viņu savu seju, Viņu lūgdams un nemitīgi piesaukdams, gavēdams un tērpies sēru drānās un sēdēdams pelnos. Es pielūdzu to Kungu, savu Dievu, tam izsūdzēdams savus grēkus.” (Daniēla 9:3, 4.) Lai izjustu Dieva žēlastību un pieredzētu atbrīvošanu, bija nepieciešams pareizs sirds stāvoklis. (3. Mozus 26:31—46; 1. Ķēniņu 8:46—53.) Izraēliešiem bija vajadzīga ticība un pazemība un bija pilnībā jānožēlo grēki, kuru dēļ viņi bija nonākuši izsūtījumā un verdzībā. Tāpēc Daniēls savas grēcīgās tautas vārdā tuvojās Dievam. Kā viņš to darīja? Viņš gavēja, sēroja un ietērpās maisa drānās, kas bija grēku nožēlas un sirds skaidrības simbols.

 5. Kāpēc Daniēls bija pārliecināts, ka ebreji varēs atgriezties dzimtenē?

⁵ Jeremijas pravietojums Daniēlam bija devis cerību, jo no tā bija redzams, ka ebreji drīz varēs atgriezties savā dzimtenē Jūdejā. (Jeremijas 25:12; 29:10.) Daniēls bija pārliecināts, ka kalpībā nonākušie ebreji saņems palīdzību, jo cilvēks, ko sauca par Kīru, jau bija kļuvis par Persijas valdnieku. Vai gan Jesaja nebija pravietojis, ka ar Kīra starpniecību ebreji tiks atbrīvoti un varēs atjaunot Jeruzalemi un templi? (Jesajas 44:28—45:3.) Taču Daniēlam nebija ne jausmas, kā tas notiks. Tāpēc viņš turpināja lūgt Jehovu.

 6. Ko Daniēls atzina lūgšanā?

⁶ Daniēls pievērsa uzmanību Dieva žēlastībai un mīlestības pilnajai laipnībai. Viņš pazemīgi atzina, ka ebreji ir grēkojuši — ka tie ir sacēlušies, atkāpušies no Jehovas baušļiem un nav klausījuši viņa praviešiem. Dievs tos taisnīgi bija ”izklīdinājis viņu neuzticības dēļ”. Daniēls lūdza: ”Ak Kungs! Mums jānosarkst aiz kauna, — mūsu ķēniņiem, valdniekiem un mūsu tēviem, ka mēs pret Tevi esam apgrēkojušies. Bet tā Kunga, mūsu Dieva, rokā ir žēlastība un piedošana, kaut gan mēs esam bijuši Viņam nepaklausīgi, un neklausījām tā Kunga, sava Dieva, balsi un nepildījām savās dzīves gaitās Viņa baušļus, ko Viņš mums devis ar savu kalpu, praviešu, starpniecību. Jā, visa Israēla tauta ir pārkāpusi tavus likumus, bijusi Tev nepaklausīga un nav sekojusi taviem norādījumiem. Tādēļ ir nākušas pār mums lāsta un zvēresta sekas, par ko rakstīts Dieva kalpa Mozus bauslībā, tāpēc ka mēs esam grēkojuši pret Dievu.” (Daniēla 9:5—11; 2. Mozus 19:5—8; 24:3, 7, 8.)

 7. Kāpēc var teikt, ka Jehova bija rīkojies taisnīgi, ļaudams ebrejiem nonākt gūstā?

⁷ Dievs bija brīdinājis izraēliešus, kādas būs sekas, ja tie viņam neklausīs un neievēros derību, ko viņš ar tiem bija noslēdzis. (3. Mozus 26:31—33; 5. Mozus 28:15; 31:17.) Daniēls atzina Dieva rīcības taisnīgumu, teikdams: ”Viņš ir izpildījis mūsu vidū savus draudus, ko Viņš vērsis pret mums un mūsu valdniekiem, kas pār mums valdīja, ka Viņš mums sūtīs lielu ļaunumu, tādu nelaimi, kāda vēl nekur apakš debess nav notikusi kā Jeruzālemē. Jā, kā tas rakstīts Mozus bauslībā, tā arī visa šī nelaime pār mums nākusi, bet mēs ar to Kungu, mūsu Dievu, neesam centušies izlīdzināties vismaz tā, ka mēs būtu atsacījušies no saviem grēkiem un būtu piegriezuši uzmanību tavai patiesībai un mūsu uzticībai Tev. Tādēļ tas Kungs bija nodomājis mums šo nelaimi un to mums arī uzsūtījis, jo tas Kungs ir taisns visos savos darbos, tikai mēs neklausījām Viņa balsi.” (Daniēla 9:12—14.)

 8. Ar ko galvenokārt bija saistīts Daniēla lūgums Jehovam?

⁸ Daniēls necentās attaisnot savu tautiešu rīcību. Izsūtījums bija pilnīgi pelnīts, un viņš to labprāt atzina: ”Mēs grēkojām un bijām bezdievīgi.” (Daniēla 9:15.) Daniēlam rūpēja ne tikai tas, lai pienāktu gals ciešanām. Viņa lūgums galvenokārt bija saistīts ar Jehovas godu un slavu. Ja Dievs piedotu ebrejiem un ļautu tiem atgriezties dzimtenē, viņš izpildītu ar Jeremijas starpniecību doto solījumu un svētītu savu vārdu. Daniēls lūdza: ”Ak Kungs, pēc savas žēlastības nogriez savas dusmas un savu bardzību no Jeruzālemes, no sava svētā kalna! Jo mūsu grēku un mūsu tēvu noziegumu dēļ ir Jeruzāleme un tava tauta kļuvusi par apsmieklu visiem, kas mums visapkārt dzīvo.” (Daniēla 9:16.)

 9. a) Kādus lūgumus Daniēls izteica savas lūgšanas nobeigumā? b) Kas uztrauca Daniēlu, un kā viņš parādīja cieņu pret Dieva vārdu?

⁹ Daniēls turpināja savu kvēlo lūgšanu šādi: ”Tagad uzklausi, mūsu Dievs, sava kalpa lūgšanu un piesaukšanu un apgaismo savu vaigu pār savu svēto vietu, kas ir izpostīta un tuksnesim līdzīga kļuvusi, un dari to Tevis paša dēļ, ak Kungs! Piegriez, mans Dievs, man savu ausi un klausies! Atver savas acis un uzlūko mūsu drupas un to pilsētu, kas nosaukta pēc tava vārda! Jo mēs zemojamies tava vaiga priekšā ar savām lūgšanām, balstīdamies ne uz savu taisnību, bet cerēdami un paļaudamies uz tavu lielo žēlastību. Ak Kungs, paklausi! Ak Kungs, piedodi! Ak Kungs, ņem vērā, dari to un nekavējies sevis paša dēļ, mans Dievs! Jo tava pilsēta un tava tauta — abas, ir nosauktas pēc tava vārda.” (Daniēla 9:17—19.) Ja Dievs nebūtu ar mieru piedot, atstātu savu tautu trimdā un ļautu svētajai pilsētai Jeruzalemei palikt par postažu uz visiem laikiem, vai citas tautas viņu uzskatītu par Visuma Pavēlnieku? Vai tās nesāktu domāt, ka Babilonijas dievi ir varenāki par Jehovu un ka viņš tiem neko nevar padarīt? Tādā gadījumā tiktu apkaunots Jehovas vārds, un tas uztrauca Daniēlu. Daniēla grāmatas oriģināltekstā Dieva vārds, Jehova, ir lietots 19 reizes, un 18 no tām — saistībā ar šo lūgšanu.

NEKAVĒJOTIES IERODAS GABRIĒLS

10. a) Kas tika sūtīts pie Daniēla, un kāpēc viņš tika sūtīts? b) Kāpēc Daniēls sauca Gabriēlu par ’vīru’?

¹⁰ Daniēls vēl nebija pabeidzis savu lūgšanu, kad parādījās eņģelis Gabriēls. Eņģelis sacīja: ”Daniēl, es esmu jau ieradies, lai palīdzētu tev nākt pie īstās lietu izpratnes. Kad tu iesāki Dievu lūgt, man atklājās Dieva vārds, un es ierados, lai tev dotu izziņu, jo tu esi it īpaši iemīļots vīrs. Tad nu ņem vērā šo vārdu, lai tev šī atklāsme būtu pilnīgi saprotama!” Bet kāpēc Daniēls nosauca eņģeli par ’vīru Gabriēlu’ (NW)? (Daniēla 9:20—23.) Agrāk, kad Daniēls bija centies saprast redzējumu par āzi un aunu, viņa priekšā bija nostājies kāds, ”kuŗam bija vīra izskats”. Tas bija eņģelis Gabriēls, kas bija atsūtīts sniegt Daniēlam paskaidrojumu. (Daniēla 8:15—17.) Arī pēc tikko aprakstītās Daniēla lūgšanas šis eņģelis ieradās cilvēka izskatā un runāja ar Daniēlu tā, kā viens cilvēks sarunājas ar otru.

11., 12. a) Kā dievbijīgi ebreji pauda cieņu pret upuriem, kas bija prasīti bauslībā, kaut arī Babilonā nebija ne Jehovas tempļa, ne altāra? b) Kāpēc par Daniēlu tika teikti vārdi ”it īpaši iemīļots vīrs”?

¹¹ Gabriēls ieradās ”ap vakara upuŗa laiku”. Jehovas altāris bija nopostīts kopā ar Jeruzalemes templi, un ebreji atradās pagānu — babiloniešu — gūstā. Tāpēc ebreji Babilonā neupurēja Dievam. Tomēr dievbijīgie ebreji Babilonā rīkojās pareizi, Mozus bauslībā noteiktajos upurēšanas laikos cildinot un lūdzot Jehovu. Tā kā Daniēls bija Dievam ļoti uzticīgs cilvēks, par viņu tika teikti vārdi ”it īpaši iemīļots vīrs”. Jehovam, kas ’uzklausa lūgšanas’, bija prieks par viņu, un Gabriēls nekavējoties tika nosūtīts atbildēt uz ticībā teikto Daniēla lūgšanu. (Psalms 65:3.)

¹² Pat tad, kad lūgt Jehovu bija bīstami dzīvībai, Daniēls bija turpinājis griezties pie Dieva lūgšanās trīs reizes dienā. (Daniēla 6:10, 11.) Nav nekāds brīnums, ka Jehova viņu bija tā iemīļojis! Daniēls ne tikai lūdza Dievu, bet arī pārdomāja Dieva vārdus, un pārdomas viņam palīdzēja saprast, kāda ir Jehovas griba. Daniēls lūdza neatlaidīgi un mācēja tuvoties Jehovam pareizā veidā — tā, lai saņemtu atbildes uz savām lūgšanām. Lūdzot viņš pievērsa lielu uzmanību Dieva taisnīgumam. (Daniēla 9:7, 14, 16.) Un, kaut arī Daniēla ienaidnieki viņā nevarēja atrast nekādu vainu, viņš pats zināja, ka Dieva acīs ir grēcinieks, un labprāt atzina savus grēkus. (Daniēla 6:4; Romiešiem 3:23.)

”SEPTIŅDESMIT NEDĒĻAS”, KURĀS TIEK IZBEIGTI GRĒKI

13., 14. a) Kādu svarīgu informāciju Gabriēls pastāstīja Daniēlam? b) Cik ilgs laikposms ir ”septiņdesmit nedēļas”, un kā to var zināt?

¹³ Daniēls saņēma pārsteidzošu atbildi uz savu lūgšanu. Jehova ne tikai apliecināja, ka ebreji varēs atgriezties dzimtenē, bet arī sniedza informāciju par kaut ko daudz nozīmīgāku — par pravietojumos minētā Mesijas ierašanos. (1. Mozus 22:17, 18; Jesajas 9:5, 6.) Gabriēls sacīja Daniēlam: ”Ir nolemts par tavu tautu un tavu svēto pilsētu dot tām septiņdesmit nedēļas laika, lai bezdievība un apgrēcība izbeigtos, grēku mērs taptu pilns, lai izpirktu un salīdzinātu pārkāpumus un panāktu mūžīgo taisnību, lai piepildītos praviešu skatījumi un pasludinājumi par nākotni un lai iesvaidītu visusvētāko. Tādēļ zini un saproti: no tā laika, kad atskanēja vārds par Jeruzālemes jaunnodibināšanu, atjaunošanu un jaunizveidošanu, līdz svaidītam valdniekam jāpaiet septiņām gadu nedēļām, un pēc tam sešdesmit divu gadu nedēļu laikā to atkal uzcels un atjaunos [”līdz vienam svaidītam (Kristum), valdniekam, ir septiņas nedēļas, un sešdesmit un divas nedēļas, tad atkal uzcels un uztaisīs”, LB-26] ar tirgus laukumiem, ar ielām un grāvjiem, kaut arī spaidu pilnā laikā.” (Daniēla 9:24, 25.)

¹⁴ Tā patiešām bija laba vēsts! Bija gaidāms ne tikai tas, ka atkal tiks uzcelta Jeruzaleme un būs iespējams pielūgt Dievu jaunā templī, bet arī tas, ka noteiktā laikā jāparādās ”svaidītam valdniekam” — Mesijam. Tam bija jānotiek ’septiņdesmit nedēļu’ laikā. Tā kā Gabriēls neko neteica par dienām, runa nav par septiņas dienas garām nedēļām, kas ilgtu 490 dienas — tikai vienu veselu gadu un vēl trešdaļu gada. Paredzētā Jeruzalemes atjaunošana ”ar tirgus laukumiem, ar ielām un grāvjiem” prasīja daudz ilgāku laiku. Nedēļas, par kurām runāts pravietojumā, ir gadu nedēļas. To, ka ikviena nedēļa ir septiņus gadus gara, parāda vairāki mūsdienīgi Bībeles tulkojumi. Arī latviešu valodas Bībeles 1965. gada izdevumā 9. nodaļas 25. pantā ir minētas gadu nedēļas.

15. Kādās trīs daļās iedalās ”septiņdesmit nedēļas”, un kad šim laikposmam bija jāsākas?

¹⁵ No eņģeļa vārdiem izriet, ka ”septiņdesmit nedēļas” iedalās trīs daļās: 1) ’septiņās gadu nedēļās’, 2) ’sešdesmit divās gadu nedēļās’ un 3) vienā gadu nedēļā. Šo laikposmu veido 49 gadi, 434 gadi un 7 gadi — kopā 490 gadi. Interesanti, ka Bībeles angļu valodas izdevumā The Revised English Bible ir teikts: ”Septiņdesmit reiz septiņi gadi ir nolikti tavai tautai un tavai svētajai pilsētai.” Pēc Babilonā pavadītajiem 70 izsūtījuma un ciešanu gadiem ebrejus gaidīja 490 (7 reizes 70) gadi, kuru laikā viņi varētu izjust īpašu Dieva labvēlību. Skaitīt bija jāsāk ar brīdi, kad ”atskanēja vārds par Jeruzālemes jaunnodibināšanu, atjaunošanu un jaunizveidošanu”. Kad tas notika?

”SEPTIŅDESMIT NEDĒĻAS” SĀKAS

16. Ar kādu mērķi Kīrs ļāva ebrejiem atgriezties dzimtenē, kā tas redzams no viņa izdotā rīkojuma?

¹⁶ Lai noteiktu, kad sākās ”septiņdesmit nedēļas”, jāpievērš uzmanība trīs zīmīgiem notikumiem. Pirmais no tiem risinājās 537. gadā pirms mūsu ēras, kad Kīrs izdeva rīkojumu par ebreju atgriešanos dzimtenē. Rīkojumā bija teikts: ”Tā saka Persijas ķēniņš Kīrs: Tas Kungs, debesu Dievs, man ir devis visas zemes valstis, un Viņš man ir pavēlējis celt namu Viņam Jeruzālemē Jūdas zemē. Ikvienam, kas starp jums ir no Viņa tautas, lai viņa Dievs ir ar viņu, un lai viņš atgriežas uz Jeruzālemi Jūdas zemē un ceļ tā Kunga, Israēla Dieva, namu. Viņš ir tas Dievs, kas mīt Jeruzālemē, un ikvienu, kas palicis dzīvajos, lai viņa dzīves vietā turienes ļaudis pabalsta ar sudrabu un zeltu, ar mantām un lopiem līdz ar labprātīgiem ziedojumiem Dieva namam Jeruzālemē.” (Ezras 1:2—4.) Ir skaidrs, ka šī rīkojuma mērķis bija panākt, lai templis — ’tā Kunga nams’ — atkal tiktu uzcelts tā agrākajā vietā.

17. Kas Ezram līdzi iedotajā vēstulē bija teikts par to, kādēļ viņš dodas uz Jeruzalemi?

¹⁷ Otrais notikums risinājās Persijas valdnieka Artakserksa (Artakserksa Garroča, Kserksa I dēla) valdīšanas septītajā gadā. Tad rakstu mācītājs Ezra veica četrus mēnešus ilgu ceļojumu no Babilonas uz Jeruzalemi. Viņam līdzi bija īpaša valdnieka vēstule, bet tajā netika dota atļauja atjaunot Jeruzalemi. Ezras uzdevums bija tikai ’izdaiļot tā Kunga namu’. Tāpēc vēstulē bija minēts zelts un sudrabs, svētie trauki un kviešu, vīna, eļļas un sāls ziedojumi, kas bija paredzēti pielūgsmes atbalstīšanai templī, kā arī bija norādīts atbrīvot no nodokļiem cilvēkus, kas kalpoja templī. (Ezras 7:6—27.)

18. Kāda vēsts uztrauca Nehemiju, un kā to uzzināja valdnieks Artakserkss?

¹⁸ Trešais notikums risinājās 13 gadus vēlāk, Persijas valdnieka Artakserksa divdesmitajā valdīšanas gadā. Par viņa dzērienu devēju ”Sūsu pilī” tajā laikā kalpoja Nehemija. Atlikušie ebreji, kas bija atgriezušies no Babilonas, kaut kādā mērā bija atjaunojuši Jeruzalemi. Tomēr stāvoklis nebija pārāk labs. Nehemija uzzināja, ka ”Jeruzālemes mūŗi ir noplēsti, tās vārti ir sadedzināti ugunī”. Tas viņu ļoti uztrauca, un viņš sirdī noskuma. Kad Nehemijam tika uzdots jautājums par viņa skumju iemeslu, viņš atbildēja: ”Lai dzīvo ķēniņš mūžīgi! Kā gan lai mans vaigs nebūtu noskumis, kad pilsēta, manu tēvu kapu vieta, ir izpostīta un tās vārti sadedzināti ugunī?” (Nehemijas 1:1—3; 2:1—3.)

19. a) Ko Nehemija nekavējoties darīja, kad valdnieks Artakserkss sāka viņu iztaujāt? b) Ko Nehemija lūdza, un kā viņš atzina, ka notikumus vada Dievs?

¹⁹ Nehemijas stāstījums turpinās: ”Tad ķēniņš sacīja man: ”Ko tad tu lūdz?” Bet es pielūdzu debesu Dievu un sacīju ķēniņam: ”Ja tas ķēniņam labi šķiet un tavs kalps ir patīkams tavā priekšā, tad es lūdzu, ka tu sūti mani uz Jūdu, uz manu tēvu kapu pilsētu, lai es to atkal uzceļu.”” Šis ierosinājums Artakserksam patika, un viņš izpildīja arī Nehemijas nākamo lūgumu: ”Ja tas ķēniņam labpatīk, lai viņš dod man līdzi vēstules Aiz-Eifratas novada pārvaldniekiem, ka viņi mani laiž cauri līdz Jūdai, bez tam vēl kādu vēstuli ķēniņa mežu kungam Asafam, lai viņš dotu man kokus baļķiem tempļa cietokšņa vārtiem un pilsētas mūŗiem un mājai, kur es pats dzīvošu.” Nehemija atzina, ka notikumus vadīja Jehova, teikdams: ”Un ķēniņš mani uzklausīja, tādēļ ka mana Dieva žēlīgā roka bija pār mani.” (Nehemijas 2:4—8.)

20. a) Kad stājās spēkā vārds ”par Jeruzālemes jaunnodibināšanu, atjaunošanu un jaunizveidošanu”? b) Kad sākās un kad beidzās ”septiņdesmit nedēļas”? c) Kādi pierādījumi liecina, ka ’septiņdesmit nedēļu’ sākums un beigas ir noteikti precīzi?

²⁰ Lai gan atļauja tika dota Artakserksa valdīšanas divdesmitā gada sākumā, nīsana mēnesī, faktiski laiks, kad ”atskanēja vārds par Jeruzālemes jaunnodibināšanu, atjaunošanu un jaunizveidošanu”, pienāca vairākus mēnešus vēlāk. Tas notika tad, kad Nehemija ieradās Jeruzalemē un uzsāka atjaunošanas darbus. Ezras ceļojums bija ildzis četrus mēnešus, bet Sūzas atradās vairāk nekā 300 kilometrus uz austrumiem no Babilonas, tātad vēl tālāk no Jeruzalemes. Visticamāk, Nehemija ieradās Jeruzalemē Artakserksa valdīšanas divdesmitā gada beigās — 455. gadā pirms mūsu ēras. Tieši tad sākās pravietojumā minētās ”septiņdesmit nedēļas” jeb 490 gadi. Tām bija jābeidzas mūsu ēras 36. gada beigu daļā. (Skat. ”Kad sāka valdīt Artakserkss?” 197. lpp.)

PARĀDĀS ’SVAIDĪTS VALDNIEKS’

21. a) Kam bija jānotiek pirmo ’septiņu gadu nedēļu’ laikā, un kādos apstākļos tas notika? b) Kurā gadā bija jāparādās Mesijam, un kas, saskaņā ar Lūkas evaņģēliju, tajā laikā notika?

²¹ Cik gadi pagāja, kamēr Jeruzaleme tika uzbūvēta no jauna? Pilsētas atjaunošana bija jāveic ”spaidu pilnā laikā”, jo pastāvēja nesaskaņas pašu ebreju starpā, turklāt šķēršļus viņiem lika samarieši un citi. Acīmredzot nepieciešamie darbi tika pabeigti aptuveni līdz 406. gadam pirms mūsu ēras — ’septiņu gadu nedēļu’ jeb 49 gadu laikā. (Daniēla 9:25.) Pēc tam nāca 62 gadu nedēļas jeb 434 gadus garš laikposms. Tam beidzoties, bija jāparādās pirms ilgiem laikiem apsolītajam Mesijam. Ja skaitām 483 (49 plus 434) gadus no 455. gada pirms mūsu ēras, tad iegūstam mūsu ēras 29. gadu. Kas notika šajā gadā? Evaņģēlists Lūka stāsta: ”Ķeizara Tiberija piecpadsmitajā valdības gadā, kad Poncijs Pilāts bij zemes valdītājs Jūdejā un Hērods valdnieks Galilejā.., Dieva vārds nāca pār Jāni, Caharijas dēlu, tuksnesī. Un viņš sāka staigāt pa visu Jardānas apgabalu, sludinādams grēku nožēlošanas kristību uz grēku piedošanu.” Ap to laiku ”ļaudis [bija] gaidās” — viņi gaidīja, kad parādīsies Mesija. (Lūkas 3:1—3, 15.)

22. Kad un kādā veidā Jēzus kļuva par pravietojumos minēto Mesiju?

²² Jānis nebija apsolītais Mesija. Bet par to, ko Jānis redzēja, kad mūsu ēras 29. gada rudenī kristījās Jēzus no Nācaretes, viņš teica: ”Es redzēju Garu nonākam kā balodi no debesīm un paliekam uz viņa. Es viņu nepazinu, bet tas, kas mani sūtījis kristīt ar ūdeni, man sacīja: Uz ko tu redzēsi Garu nonākam kā balodi no debesīm un paliekam, tas ir tas, kas kristīs ar Svēto Garu. Un es esmu redzējis un liecinājis, ka šis ir Dieva Dēls.” (Jāņa 1:32—34.) Kristīšanās laikā Jēzus kļuva par Svaidīto — par Mesiju jeb Kristu. Mazliet vēlāk Jāņa māceklis Andrejs sastapa svaidīto Jēzu un pēc tam teica Sīmanim Pēterim: ”Mēs esam atraduši Mesiju.” (Jāņa 1:41.) Tātad ’svaidītais valdnieks’ bija parādījies tieši laikā — 69 nedēļu beigās!

PĒDĒJĀS NEDĒĻAS NOTIKUMI

23. Kāpēc ”svaidītam valdniekam” bija jāmirst, un kad tam bija jānotiek?

²³ Kam bija jānotiek septiņdesmitās nedēļas laikā? Gabriēls bija teicis, ka ”septiņdesmit nedēļas” bija nolemts dot, ”lai bezdievība un apgrēcība izbeigtos, grēku mērs taptu pilns, lai izpirktu un salīdzinātu pārkāpumus un panāktu mūžīgo taisnību, lai piepildītos praviešu skatījumi un pasludinājumi par nākotni un lai iesvaidītu visusvētāko”. Lai tas būtu iespējams, ”svaidītam valdniekam” bija jāmirst. Kad tam bija jānotiek? Gabriēls teica: ”Pēc tām sešdesmit divām gadu nedēļām tas svaidītais tiks nogalināts, gan ne viņa vainas dēļ.. Ar lielo tautas daudzumu un ar daudziem vispārīgi viņš slēgs ciešu derību uz vienu gadu nedēļu [”viņš ar daudziem derību apstiprinās vienu nedēļu”, LB-26]; veselu gadu nedēļas pusi būs atcelts [”nedēļas vidū tiks atcelts”, LB-65r] kaujamais un ēdamais upuris.” (Daniēla 9:26a, 27a.) Izšķirīgais laiks bija ”nedēļas vidū”, tas ir, tad, kad pēdējā gadu nedēļa bija pusē.

24., 25. a) Kad, kā jau bija pravietots, Kristus nomira, un kam viņa nāve un augšāmcelšana darīja galu? b) Ko Jēzus nāve padarīja iespējamu?

²⁴ Jēzus Kristus publiskā kalpošana sākās mūsu ēras 29. gada otrajā pusē un ilga trīsarpus gadus. Kā bija pravietots, 33. gada pirmajā pusē Kristus tika nogalināts — viņš nomira pie moku staba, atdodams savu cilvēka dzīvību par atpirkšanas maksu cilvēces labā. (Jesajas 53:8; Mateja 20:28.) Kopš brīža, kad augšā celtais Jēzus nodeva savas upurētās cilvēka dzīvības vērtību Dievam debesīs, vairs nebija nepieciešami — ’tika atcelti’ — bauslībā noteiktie dzīvnieku upuri un ziedojumi. Kaut gan ebreju priesteri turpināja upurēt līdz pat Jeruzalemes tempļa izpostīšanai 70. gadā, šie upuri Dievam vairs nebija pieņemami. Tie bija aizstāti ar labāku upuri — ar tādu, kas nekad nav jāatkārto. Apustulis Pāvils rakstīja: ”[Kristus] vienu upuri par grēkiem upurējis.. Jo ar vienu upuri viņš uz visiem laikiem ir padarījis pilnīgus tos, kas tiek darīti svēti.” (Ebrejiem 10:12, 14.)

²⁵ Lai arī cilvēki joprojām bija grēcīgi un mirstīgi, ar Jēzus nāvi un augšāmcelšanu debesu dzīvei piepildījās pravietojums. Līdz ar to ’bezdievība un apgrēcība izbeidzās, grēku mērs tapa pilns, tika izpirkti un salīdzināti pārkāpumi un panākta taisnība’. Dievs bija atcēlis bauslības derību, kas ebrejiem lika apzināties grēkus un viņus nosodīja. (Romiešiem 5:12, 19, 20; Galatiešiem 3:13, 19; Efeziešiem 2:15; Kolosiešiem 2:13, 14.) Turpmāk bija iespējams izdzēst to cilvēku grēkus, kuri nožēloja savu rīcību, un atcelt par grēkiem paredzēto sodu. Ar Mesijas nestā upura palīdzību ticīgajiem cilvēkiem pavērās iespēja atjaunot mierīgas attiecības ar Dievu. Viņi varēja gaidīt laiku, kad saņems Dieva dāvanu, kas ir ”mūžīga dzīve Kristū Jēzū”. (Romiešiem 3:21—26; 6:22, 23; 1. Jāņa 2:1, 2.)

26. a) Kāda derība tika ’apstiprināta vienu nedēļu’, kaut arī bauslības derība bija atcelta? b) Kas notika septiņdesmitās nedēļas beigās?

²⁶ Tātad Jehova atcēla bauslības derību — to padarīja iespējamu Kristus nāve mūsu ēras 33. gadā. Bet kā tādā gadījumā varēja teikt, ka Mesija ”ar daudziem derību apstiprinās vienu nedēļu”? Tā varēja teikt tāpēc, ka Mesija ’apstiprināja’ jeb uzturēja spēkā Ābrahāma derību. Līdz septiņdesmitās nedēļas beigām Dievs ar šīs derības starpniecību ļāva saņemt svētības Ābrahāma pēcnācējiem ebrejiem. Bet septiņdesmit gadu nedēļu beigās, mūsu ēras 36. gadā, apustulis Pēteris sludināja dievbijīgajam itālim Kornēlijam, viņa ģimenes locekļiem un citiem neebrejiem. Kopš tā laika sākās labās vēsts sludināšana daudzu tautību cilvēkiem. (Apustuļu darbi 3:25, 26; 10:1—48; Galatiešiem 3:8, 9, 14.)

27. Kādu ”visusvētāko” iesvaidīja, un kā tas notika?

²⁷ Pravietojumā bija arī teikts, ka iesvaidīs ”visusvētāko”. Runa nav par vissvētāko vietu jeb iekšējo nodalījumu Jeruzalemes templī. Vārds ”visusvētāko” šajā pantā norāda uz Dieva debesu svētnīcu. Tur Jēzus nodeva Tēvam savas cilvēka dzīvības upura vērtību. Ar Jēzus kristīšanos 29. gadā bija iesvaidīta garīgā debesu realitāte, ko uz zemes simbolizēja vissvētākā vieta saiešanas teltī un vēlāk templī. (Ebrejiem 9:11, 12.)

DIEVS APSTIPRINA PRAVIETOJUMU

28. Ko nozīmēja ’parādīšanas un praviešu vārdu aizzieģelēšana’?

²⁸ Mesiāniskajā pravietojumā, ko izteica eņģelis Gabriēls, bija runa arī par to, ka ’piepildīsies praviešu skatījumi un pasludinājumi par nākotni’, jeb par ’parādīšanas un praviešu vārdu aizzieģelēšanu’ (LB-26). Šie vārdi nozīmēja, ka visi paredzējumi par Mesiju — viss, ko viņš panāca ar savu upuri, augšāmcelšanos un parādīšanos debesīs, kā arī citi notikumi septiņdesmitās nedēļas laikā — ir it kā apzīmogoti ar Dieva atbalstu, tie visi piepildīsies un tiem visiem var uzticēties. Redzējums bija ’aizzieģelēts’ jeb apzīmogots — tas attiecās tikai uz Mesiju. Redzējuma piepildījums ietvēra Mesijas dzīvi un to darbu, ko Dievs veica ar viņa starpniecību. Tikai tad, ja saistām redzējumu ar pravietoto Mesiju, mēs varam atrast pareizu tā izskaidrojumu. Citādi redzējumu nav iespējams saprast.

29. Kas gaidīja atjaunoto Jeruzalemi, un kāpēc tam bija jānotiek?

²⁹ Gabriēls bija pravietojis, ka Jeruzaleme tiks uzcelta no jauna. Pēc tam viņš izteica paredzējumu par atjaunotās pilsētas un tempļa iznīcināšanu: ”Pilsētu un svētnīcu izpostīs kāda valdnieka kaŗaspēks. Ieradīsies arī pats šis valdnieks, bet tam gals būs plūdos [”kāda lielkunga ļaudis, kas atnāks, samaitās to pils[ē]tu un to svētu vietu, ka tam gals būs it kā caur plūdiem”, LB-1825]; līdz pašam galam būs kaŗš, un norisināsies iepriekš stingri nolemtā postīšana un zemes noplicināšana. ..izvirzīsies kā pirmās izpostīšanas negantības, un proti — tik ilgi, kamēr iepriekš nolemtā iznīcināšana pārvelsies pāri arī pašai izpostīšanai un izpostītājiem.” (Daniēla 9:26b, 27b.) Minētā izpostīšana bija gaidāma pēc ’septiņdesmit nedēļu’ beigām, taču tās tiešais cēlonis bija notikumi pēdējās ’nedēļas’ laikā, kad ebreji atraidīja Kristu un panāca viņa nogalināšanu. (Mateja 23:37, 38.)

30. Kādi vēsturiski notikumi liecina par to, ka Izcilā Laika Noteicēja lēmums piepildījās?

³⁰ No vēstures ir zināms, ka mūsu ēras 66. gadā Romas leģioni Sīrijas pārvaldnieka Cestija Galla vadībā aplenca Jeruzalemi. Kaut arī ebreji pretojās, romiešu karavīri, kas nesa savus elku karogus jeb standartus, iekļuva pilsētā un mēģināja parakties zem tempļa ziemeļu sienas. Romiešu karaspēka atrašanās šajā vietā ļāva to nosaukt par ”negantību”, kas varēja izraisīt pilnīgu izpostīšanu. (Mateja 24:15, 16.) 70. gadā karavadoņa Tita vadībā romieši ieradās kā ’plūdi’ un izpostīja pilsētu un templi. Nekas viņus nevarēja apturēt, jo šos notikumus Dievs jau ’iepriekš bija stingri nolēmis’. Izcilais Laika Noteicējs Jehova kārtējo reizi bija turējis vārdu.

VAI JŪS PIEVĒRSĀT UZMANĪBU?

• Ko Daniēls lūdza Jehovam, kad 70 Jeruzalemes posta gadi tuvojās beigām?

• Cik garas bija ”septiņdesmit nedēļas”, kad tās sākās un kad beidzās?

• Kad parādījās ’svaidīts valdnieks’, un kad viņš tika nogalināts?

• Kāda derība tika ’apstiprināta ar daudziem vienu nedēļu’?

• Kas notika pēc ’septiņdesmit nedēļu’ beigām?

[Papildmateriāls/Attēls 197. lpp.]

Kad sāka valdīt Artakserkss?

VĒSTURNIEKU starpā nav vienprātības jautājumā par to, kad sākās Persijas valdnieka Artakserksa valdīšana. Daļa uzskata, ka Artakserkss nāca pie varas 465. gadā pirms mūsu ēras, jo viņa tēvs Kserkss sāka valdīt 486. gadā p.m.ē. un nomira savas valdīšanas divdesmit pirmajā gadā. Tomēr pastāv pierādījumi, ka Artakserkss kāpa tronī 475. gadā p.m.ē. un pirmais pilnais viņa valdīšanas gads sākās 474. gadā p.m.ē.

Senās persiešu galvaspilsētas Persepoles teritorijā veiktajos izrakumos atrastie uzraksti un skulptūras liecina par to, ka Kserkss un viņa tēvs Dārijs I kādu laiku valdīja kopīgi. Ja viņu kopīgā valdīšana ilga 10 gadus un Kserkss pēc Dārija nāves 486. gadā p.m.ē. 11 gadus valdīja viens pats, tad Artakserksa valdīšanas pirmais gads bija 474. gads p.m.ē.

Cita pierādījumu grupa ir saistīta ar Atēnu karavadoni Temistoklu, kas sakāva Kserksa karaspēku 480. gadā p.m.ē. Vēlāk Grieķijā Temistokls krita nežēlastībā un tika apsūdzēts nodevībā. Temistokls bēga un lūdza patvērumu Persijas galmā, kur viņu uzņēma labi. Kā raksta grieķu vēsturnieks Tukidīds, tas notika laikā, kad Artakserkss tikai ”nesen bija kāpis tronī”. Grieķu vēsturnieks Sicīlijas Diodors par Temistokla nāves gadu min 471. gadu p.m.ē. Tā kā Temistokls bija lūdzis atļauju pirms tikšanās ar valdnieku Artakserksu vienu gadu mācīties persiešu valodu, var secināt, ka viņš ieradās Mazāzijā ne vēlāk kā 473. gadā p.m.ē. Šo hronoloģiju apstiprina Hieronims savā darbā Eisebija hronika. Tā kā Artakserkss ”nesen bija kāpis tronī”, kad Temistokls 473. gadā p.m.ē. ieradās Āzijā, vācu zinātnieks Ernsts Hengstenbergs savā darbā Christology of the Old Testament ir norādījis, ka Artakserkss sāka valdīt 474. gadā p.m.ē., un tas pats ir teikts arī citos avotos. E. Hengstenbergs raksta: ”Divdesmitais Artakserksa valdīšanas gads ir 455. gads pirms Kristus.”

[Attēls]

Temistokla krūšutēls

[Shēma/Attēli 188., 189. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

”SEPTIŅDESMIT NEDĒĻAS”

7 nedēļas 62 nedēļas 1 nedēļa

49 gadi 434 gadi 7 gadi

[Attēls pa visu lapu 180. lpp.]

[Attēls pa visu lapu 193. lpp.]