Lasītāju jautājumi

Kāpēc 2002. gada 1. aprīļa Sargtornī, 11. lappusē, 7. rindkopā, bija teikts, ka ebreji, kas bija kļuvuši ticīgi, 33. gada Piecdesmitās dienas svētkos kristījās, apliecinot ”personisku sevis veltīšanu Dievam ar Kristus starpniecību”, lai gan agrāk tika uzskatīts, ka no 33. līdz 36. gadam ebrejiem pirms kristīšanās nebija jāveltī sevi Dievam?

1513. gadā p.m.ē. Dievs Jehova deva izraēliešiem iespēju kļūt viņam par svētu tautu ar nosacījumu, ka izraēlieši ”uzklausīs [viņa] balsi un turēs [viņa] derību”. Izraēlieši atbildēja: ”Visu, ko tas Kungs ir runājis, to mēs pildīsim.” (2. Mozus 19:3—8; 24:1—8.)

Piekrizdami ievērot Mozus bauslības derību, izraēlieši veltīja sevi Dievam, un nākamo paaudžu ebreji jau kopš dzimšanas piederēja pie Dievam veltītas tautas. Taču, kad kristījās ebreji, kas kļuva par Jēzus Kristus sekotājiem 33. gada Piecdesmitās dienas svētkos vai vēlāk, viņi nevērsās pie Dieva kā tam jau veltītas tautas locekļi. Kristīšanās simbolizēja, ka viņi paši ir veltījuši sevi Dievam Jehovam un izveidojuši ar viņu jaunas attiecības, kas ir kļuvušas iespējamas ar Jēzus Kristus starpniecību. Kāpēc var izdarīt šādu secinājumu?

Pēc tam, kad svētais gars bija nācis pār 120 mācekļiem, kas 33. gada Piecdesmitās dienas svētkos bija sapulcējušies kāda nama augšistabā Jeruzalemē, apustulis Pēteris nostājās un sāka sludināt daudzajiem ebrejiem un prozelītiem, kas bija sanākuši, lai redzētu, kas ir noticis. Devis plašu liecību, Pēteris sirdsapziņas pārmetumu māktajiem ebrejiem teica: ”Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu.” Daudzi atsaucās uz šo un vēl citiem Pētera izteiktajiem aicinājumiem, un, ”kas viņa vārdus uzņēma, tos kristīja, un tanī dienā tiem pievienojās ap trīs tūkstoši dvēseļu”. (Apustuļu darbi 2:1—41.)

Vai ebreji, kas kristījās, paklausot Pētera vārdiem, jau nepiederēja pie Dievam veltītas tautas? Vai viņiem jau nebija īpašu attiecību ar Dievu, kādas ir tikai Dievam veltītiem cilvēkiem? Nē, nebija. Apustulis Pāvils rakstīja, ka Dievs bauslību ir ”iznīcinājis, pienaglodams pie krusta”. (Kolosiešiem 2:14.) 33. gadā, kad nomira Kristus, Dievs Jehova atcēla bauslības derību, kas bija pamats izraēliešu īpašajām attiecībām ar viņu. Tā Dievs atraidīja tautu, kas bija atraidījusi viņa Dēlu. ”Pēc miesas Israēls” vairs nevarēja apgalvot, ka ir Dievam veltīta tauta. (1. Korintiešiem 10:18; Mateja 21:43.)

Bauslības derība tika atcelta 33. gadā, bet laiks, kad Dievs ar īpašu labvēlību un uzmanību izturējās pret ebrejiem, vēl nebija beidzies.a Šis laiks turpinājās līdz 36. gadam, kad Pēteris sludināja dievbijīgajam itālim Kornēlijam un viņa saimei, kā arī citiem neebrejiem. (Apustuļu darbi 10:1—48.) Kāpēc Dievs šādi paildzināja savu labvēlību pret ebrejiem?

Mesija ”ar daudziem derību apstiprinās vienu nedēļu”, teikts Daniēla grāmatas 9. nodaļas 27. pantā (LB-26). Derība, kas tika ”apstiprināta” jeb uzturēta spēkā septiņus gadus jeb ”vienu nedēļu”, skaitot no Jēzus kristīšanas un Mesijas publiskās kalpošanas sākuma 29. gadā, bija Ābrahāma derība. Šī derība attiecās uz visiem ebrejiem — Ābrahāma pēcnācējiem. Tā bija vienpusēja derība, kas neprasīja, lai cilvēks būtu veltījis sevi Jehovam. Tātad, kaut arī ebrejiem, kas bija kļuvuši ticīgi un kristījās 33. gada Piecdesmitās dienas svētkos, joprojām bija īpašs stāvoklis Dieva priekšā, tomēr pēc bauslības atcelšanas vairs nevarēja teikt, ka viņi jau ir veltīti Dievam. Viņiem pašiem personīgi bija jāveltī sevi Dievam.

Tas, ka ebreji un prozelīti, kas kristījās 33. gada Piecdesmitās dienas svētkos, personīgi veltīja sevi Dievam, bija svarīgi vēl kāda iemesla dēļ. Apustulis Pēteris aicināja savus klausītājus atgriezties no grēkiem un kristīties Jēzus vārdā. Tas nozīmēja, ka cilvēkiem jāatsakās no pasaulīgas rīcības un jāatzīst Jēzus par Kungu un Mesiju, par augsto priesteri un par to, kurš debesīs sēž pie Dieva labās rokas. Viņiem bija jāpiesauc Dieva Jehovas vārds ar Jēzus Kristus starpniecību, lai iegūtu glābšanu, un tas prasīja ticēt Kristum un atzīt viņu par savu vadoni. Attiecībām ar Dievu un grēku piedošanai tagad bija pavisam cits pamats. Katram ticīgajam ebrejam pašam bija jāpieņem šis jaunais iekārtojums, un to varēja izdarīt, ja cilvēks veltīja sevi Dievam un apliecināja to citu priekšā, Jēzus Kristus vārdā kristīdamies ūdenī. Kristīšanās simbolizēja, ka cilvēks ir veltījis sevi Dievam, un tā viņam ļāva izveidot ar Dievu jaunas attiecības, kas bija kļuvušas iespējamas ar Jēzus Kristus starpniecību. (Apustuļu darbi 2:21, 33—36; 3:19—23.)

[Zemsvītras piezīme]