Palikt dzīviem Jehovas dienā

”Liela ir tā Kunga [”Jehovas”, NW] diena un visai briesmīga. Kas var gan tajā pastāvēt?” (JOĒLA 2:11)

 1. Kāpēc ’Jehovas briesmīgajai dienai’ būtu jābūt prieka iemeslam?

”BRIESMĪGA”! Tā Dieva pravietis Joēls apraksta Jehovas lielo dienu. Tomēr mums, kas esam iemīlējuši Jehovu un uz Jēzus izpirkuma upura pamata veltījuši sevi viņam, nav jādreb šausmās tāpēc, ka tuvojas Jehovas diena. Tā patiešām būs baismīga diena, bet reizē arī izcilas glābšanas diena — diena, kad cilvēce tiks atbrīvota no ļaunās lietu sistēmas, kas to ir turējusi savos žņaugos gadu tūkstošiem. Domājot par šo dienu, Joēls aicina Dieva tautu: ”Priecājies un esi līksma! Jo tas Kungs tiešām ir spējīgs veikt lielus darbus.” Pēc tam Joēls apliecina: ”Tad notiks, ka izglābs sevi ikviens, kas piesauks tā Kunga [”Jehovas”, NW] vārdu.” Tajā laikā Dieva Ķēniņvalsts iekārtojumā ”būs glābiņš, kā to tas Kungs apsolījis, ar visiem pārējiem, ko tas Kungs būs aicinājis”. (Joēla 2:11, 21, 22; 3:5.)

 2. Kas, piepildoties Dieva nodomiem, notiek a) ”Kunga dienā”; b) ’Jehovas dienā’?

² Jehovas briesmīgā diena nebūtu jājauc ar ’Kunga dienu’, kas minēta Atklāsmes 1:10. ”Kunga dienā” piepildās 16 redzējumi, kas aprakstīti Atklāsmes grāmatā, no 1. līdz 22. nodaļai. Šīs dienas laikā risinās visi notikumi, ko paredzēja Jēzus, atbildot uz savu mācekļu jautājumu: ”Kad šīs lietas notiks, un kāda būs tavas atnākšanas un pastara laika zīme?” Jēzus debesu klātbūtnes laikā uz zemes ir vērojami drausmīgi kari, bads, naids, sērgas un netaisnība. Šīs nelaimes vēršas plašumā, taču Jēzus ir parūpējies par mierinājumu dievbijīgiem cilvēkiem mūsdienās, sūtīdams savus mācekļus sludināt ’valstības evaņģēliju visā pasaulē par liecību visām tautām’. Kad tas būs paveikts, Kunga diena sasniegs savu kulmināciju un pienāks pašreizējās sistēmas ”gals” — Jehovas briesmīgā diena. (Mateja 24:3—14; Lūkas 21:11.) Šajā dienā Jehova ātri izpildīs spriedumu Sātana pagrimušajai pasaulei. ”Trīcēs zeme un debess. Bet tas Kungs būs patvērums savai tautai.” (Joēla 4:16.)

Jehova rīkojas Noas dienās

 3. Kādā ziņā pašreizējie apstākļi atgādina tos, kas pastāvēja Noas dienās?

³ Apstākļi mūsdienu pasaulē atgādina tos, kas pastāvēja ”Noas dienās” vairāk nekā pirms 4000 gadiem. (Lūkas 17:26, 27.) 1. Mozus 6:5 mēs lasām: ”Dievs redzēja, ka cilvēku ļaunums augtin auga zemes virsū un ka viņu sirdsprāts un tieksmes ikdienas vērsās uz ļaunu.” Cik līdzīga situācija pasaulē ir vērojama tagad! Visapkārt valda ļaunums, alkatība, trūkst mīlestības. Reizēm mums varbūt liekas, ka morālā ziņā cilvēkiem tālāk vairs nav, kur grimt. Tomēr apustuļa Pāvila pravietojums par ’pastarajām dienām’ vēl joprojām turpina piepildīties: ”Ļauni cilvēki un krāpnieki iestigs arvien lielākā ļaunumā, maldinādami un maldīdamies.” (2. Timotejam 3:1, 13.)

 4. Kāda bija viltus pielūgsmes ietekme senatnē?

⁴ Bet varbūt atvieglojumu cilvēcei Noas laikā spēja sagādāt reliģija? Nē, gluži otrādi — toreizējā viltus reliģija droši vien ievērojami pasliktināja jau tā bēdīgos apstākļus. Pirmie cilvēki, mūsu senči, bija sekojuši aplamajai mācībai, kuras avots bija ”vecā čūska, [ko] sauc par velnu un sātānu”. Otrajā paaudzē pēc Ādama cilvēki ”sāka piesaukt Dieva vārdu”, acīmredzot to zaimodami. (Atklāsmes 12:9; 1. Mozus 3:3—6; 4:26.) Vēlāk dumpīgie eņģeļi, atteikušies no nedalītas padevības Dievam, materializējās cilvēku ķermeņos, lai stātos neatļautās dzimumattiecībās ar skaistajām cilvēku meitām. Šīm sievietēm dzima hibrīdi milži, kas apspieda un terorizēja cilvēkus. Dēmoniskās ietekmes dēļ ’visa radība samaitāja savu dzīves ceļu zemes virsū’. (1. Mozus 6:1—12.)

 5. Kādu brīdinošu pamudinājumu, kas saistīts ar notikumiem Noas dienās, izteica Jēzus?

⁵ Tomēr viena ģimene palika uzticīga Jehovam. Tāpēc Dievs, ”sūtīdams plūdus bezdievīgajai pasaulei, izglāba.. taisnības sludinātāju Nou līdz ar septiņiem citiem”. (2. Pētera 2:5.) Šie plūdi pravietiski attēloja briesmīgo Jehovas dienu, kurā pienāks gals pašreizējai lietu sistēmai un par kuru Jēzus pravietoja: ”Dienu un stundu neviens nezina, ne debesu eņģeļi, ne Dēls, kā vien Tēvs. Jo, kā bija Noas dienās, tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšana. Jo tā kā tais dienās priekš ūdens plūdiem tie rija un plītēja, precējās un devās laulībā līdz tai dienai, kad Noa iegāja šķirstā, un tie nenāca pie saprašanas, tiekāms plūdi nāca un aizrāva visus, tāpat būs arī Cilvēka Dēla atnākšana.” (Mateja 24:36—39.) Mēs esam līdzīgā situācijā, tāpēc Jēzus mūs aicina ’sargāties un palikt nomodā visu laiku, Dievu lūdzot, lai mēs spētu izglābties no visām šīm briesmām, kurām ir jānāk’. (Lūkas 21:34—36.)

Jehova soda Sodomu un Gomoru

6., 7. a) Uz ko pravietiski norādīja notikumi Lata laikā? b) Kāpēc var teikt, ka šie notikumi ir nepārprotams brīdinājums mums?

⁶ Vairākus gadsimtus pēc plūdiem, kad uz zemes jau bija krietni daudz Noas pēcnācēju, dievbijīgais Ābrahāms un viņa brāļadēls Lats kļuva par citas briesmīgas Jehovas dienas aculieciniekiem. Lats ar savu ģimeni dzīvoja Sodomas pilsētā. Šo pilsētu, tāpat kā kaimiņpilsētu Gomoru, bija pārņēmusi neiedomājama seksuāla amoralitāte. Piedevām turienieši bija noskaņoti ļoti materiālistiski, un šāda prāta ievirze beigu beigās ietekmēja pat Lata sievu. Jehova bija teicis Ābrahāmam: ”Sūdzības par Sodomu un Gomoru ir nākušas, ka viņu apgrēcība ir liela un ļoti smaga.” (1. Mozus 18:20.) Ābrahāms lūdza, lai Jehova saudzētu šīs pilsētas tajās mītošo taisnīgo cilvēku dēļ, bet Jehova paziņoja, ka viņš tur nevar atrast pat desmit taisnīgus vīrus. Dieva sūtīti eņģeļi palīdzēja Latam un viņa divām meitām aizbēgt uz netālo Coāras pilsētu.

⁷ Kas notika pēc tam? Lūkas 17:28—30 tagadējās pēdējās dienas ir salīdzinātas ar tām, kas bija Lata laikā: ”Kā tas bija Lata dienās: ēda, dzēra, pirka, pārdeva, dēstīja un būvēja; bet tai dienā, kad Lats izgāja no Sodomas, uguns un sērs lija no debesīm un visus iznīcināja. Tāpat būs tai dienā, kad parādīsies Cilvēka Dēls.” Liktenis, kāds iespaidīgajā Jehovas dienā savulaik piemeklēja Sodomas un Gomoras pilsētas, ir nepārprotams brīdinājums mums, kas dzīvojam Jēzus klātbūtnes laikā. Cilvēces pašreizējā paaudze arī ir ’padevusies netiklībai un nomaldījusies pretdabīgās miesas kārībās’. (Jūdas 7.) Jēzus paredzēja, ka mūsu laikos plosīsies ”sērgas”, un daudzas no tām ir izraisījusi tieši mūsdienu vaļīgā seksuālā morāle. (Lūkas 21:11, NW.)

Izraēlieši pļauj ”vētru”

 8. Cik lielā mērā izraēlieši turēja derību ar Jehovu?

⁸ Pienāca laiks, kad Jehova izraudzījās izraēliešus par savu ”īpašumu visu tautu vidū.. ..par priesteŗu un ķēniņu valsti un par svētu tautu!” Taču šāda iespēja izraēliešiem tika dota ar nosacījumu, ka viņiem ’jāuzklausa Dieva balss un jātur viņa derība’. (2. Mozus 19:5, 6.) Vai izraēlieši izturējās pret viņiem piešķirto izcilo privilēģiju ar pienācīgu cieņu? Nē! Tiesa, tautā bija uzticami cilvēki, kas lojāli kalpoja Dievam, — Mozus, Samuēls, Dāvids, Jošafats, Hiskija, Josija, arī dievbijīgie pravieši un pravietes. Taču visā visumā tauta nebija uzticīga Dievam. Ar laiku ķēniņvalsts sašķēlās divās valstīs — Izraēlā un Jūdejā. Kopumā var teikt, ka abas valstis ieslīga pagāniskā pielūgsmē un citos Dievu apkaunojošos paradumos, kas bija raksturīgi apkārtējām zemēm. (Ecēhiēla 23:49.)

 9. Kā Jehova tiesāja dumpīgo desmit cilšu ķēniņvalsti?

⁹ Kā rīkojās Jehova? Viņš, kā vienmēr, izteica brīdinājumu saskaņā ar Amosa formulēto principu: ”Dievs tas Kungs neko nedara, neatklājis savu noslēpumu praviešiem, saviem kalpiem.” Amoss pats pasludināja bēdas ziemeļu ķēniņvalstij, Izraēlai: ”Ko tā [Jehovas diena] jums dos? Jo tā Kunga diena ir tumsa un ne gaisma!” (Amosa 3:7; 5:18.) Cits tā laika pravietis, Hozeja, paziņoja: ”Viņi sēj vēju un pļaus vētru.” (Hozejas 8:7.) 740. gadā p.m.ē. Jehova, izmantojot asīriešu karaspēku, uz visiem laikiem iznīcināja ziemeļu ķēniņvalsti Izraēlu.

Jehova norēķinās ar atkritušo Jūdeju

10., 11. a) Kāpēc Jehova negribēja piedot Jūdejas iedzīvotājiem? b) Kādas negantības bija starp šīs valsts iedzīvotāju ļaundarībām?

¹⁰ Jehova sūtīja savus praviešus arī pie dienvidu ķēniņvalsts, Jūdejas, iedzīvotājiem. Tomēr Jūdejas ķēniņi, piemēram, Manase un viņa pēctecis Amons, joprojām darīja to, kas bija ļauns Jehovas acīs, izliedami ’daudz nevainīgu asiņu, kalpodami elku dieviem un mezdamies ar savu vaigu pie zemes to priekšā’. Amona dēls Josija gan darīja to, kas bija pareizs Jehovas acīs, taču nākamie ķēniņi un tauta atkal dziļi iestiga ļaunumā, tāpēc ”tas Kungs negribēja [tiem] piedot”. (2. Ķēniņu 21:16—21; 24:3, 4.)

¹¹ Ar sava pravieša Jeremijas starpniecību Jehova paziņoja: ”Briesmīgas un negantas lietas notiek šai zemē: pravieši sludina melus, un priesteŗi iet ar tiem roku rokā, un manai tautai tas patīk! Bet ko tad jūs darīsit, kad viss ies uz beigām?” Jūdejas valsts bija kļuvusi visaugstākajā mērā vainīga asinsizliešanā; starp tās iedzīvotāju ļaundarībām bija zādzības, slepkavības, laulības pārkāpšana, nepatiesu zvērestu došana, kalpošana svešiem dieviem un citas negantības. Dieva templis bija kļuvis par ”slepkavu bedri”. (Jeremijas 2:34; 5:30, 31; 7:8—12.)

12. Kā Jehova sodīja atkritušo Jeruzalemi?

¹² Jehova paziņoja: ”Es sūtu nelaimi no ziemeļiem [no Haldejas] līdz ar briesmīgu visas zemes izpostīšanu.” (Jeremijas 4:6.) Un viņš sūtīja Babilonijas lielvalsti, kura tolaik bija ”veseris, kas postīja visu pasauli”, lai satriektu atkritušo Jeruzalemi un tās templi. (Jeremijas 50:23.) 607. gadā p.m.ē. pēc intensīva aplenkuma Nebukadnecara varenais karaspēks pilsētu ieņēma. ”Bābeles ķēniņš lika Cedekijas dēlus nokaut Riblā viņa acu priekšā, tāpat arī visus Jūdas dižciltīgos. Cedekijam viņš lika izdurt acis, to saistīt ar vaŗa saitēm un vest uz Bābeli. Kaldēji nodedzināja ķēniņa pili un iedzīvotāju namus un noārdīja Jeruzālemes mūŗus. Bet vēl pilsētā palikušos un tos, kas bija pārbēguši pie viņiem, un visus, cik vēl bija pāri palikuši tautā, miesas sardzes virsnieks Nebusaradans aizveda uz Bābeli.” (Jeremijas 39:6—9.)

13. Kādi cilvēki tika izglābti Jehovas dienā 607. gadā p.m.ē., un kāpēc viņi tika izglābti?

¹³ Tā patiesi bija briesmīga diena! Tomēr nedaudzie cilvēki, kas paklausīja Jehovam, bija starp tiem, kas izglābās šī bargā soda izpildes laikā. Viņu vidū bija rehabieši — neizraēlieši, kas atšķirībā no jūdiem bija pazemīgi un paklausīgi. Pasargāts tika arī dievbijīgais ķēniņa kalps Ebedmelehs, kas bija glābis Jeremiju no nāves dubļainā ūdens tvertnē, kā arī Jeremijas uzticamais sekretārs Baruhs. (Jeremijas 35:18, 19; 38:7—13; 39:15—18; 45:1—5.) Šādiem cilvēkiem Jehova paziņoja: ”Es zinu, kādas Man domas par jums.. miera un glābšanas domas un ne ļaunuma un ciešanu domas, ka Es jums beigās došu to, ko jūs cerat.” Šis solījums nelielā mērogā piepildījās 539. gadā p.m.ē., kad Babilonijas iekarotājs valdnieks Kīrs atbrīvoja dievbijīgos jūdus un tie atgriezās dzimtenē, lai no jauna uzceltu Jeruzalemi un tās templi. Arī mūsdienās cilvēki, kas atstāj babilonisko reliģiju un pievēršas Jehovas tīrajai pielūgsmei, var gaidīt brīnišķīgu nākotni un mūžīgu mieru Jehovas atjaunotajā paradīzē. (Jeremijas 29:11; Psalms 37:34; Atklāsmes 18:2, 4.)

”Lielas bēdas” pirmajā gadsimtā

14. Kāpēc Jehova uz visiem laikiem atraidīja Izraēlu?

¹⁴ Tagad pārcelsimies uz mūsu ēras pirmo gadsimtu. Tajā laikā atbrīvotie jūdi atkal bija kļuvuši par atkritējiem. Jehova sūtīja uz zemi savu vienpiedzimušo Dēlu, kam bija jākļūst par viņa Svaidīto jeb Mesiju. No 29. līdz 33. gadam m.ē. Jēzus sludināja visā Izraēlas zemē, sacīdams: ”Atgriezieties no grēkiem, jo debesu valstība tuvu klāt pienākusi.” (Mateja 4:17.) Turklāt Jēzus pulcināja mācekļus un mācīja tos sludināt labo vēsti par Ķēniņvalsti kopā ar viņu. Kāda bija jūdu vadītāju reakcija? Viņi nozākāja Jēzu un galu galā izdarīja nelietīgu noziegumu, panākdami, ka Jēzus mirst šausmīgā nāvē pie moku staba. Tad Jehova atmeta jūdus kā savu tautu. Šoreiz viņš atteicās no šīs tautas uz visiem laikiem.

15. Kāda iespēja pavērās jūdiem, kas bija nožēlojuši savus grēkus?

¹⁵ Mūsu ēras 33. gada Piecdesmitās dienas svētkos augšā celtais Jēzus izlēja svēto garu, kas deva viņa mācekļiem spēju runāt mēlēs ar jūdiem un prozelītiem, kas ātri bija sapulcējušies. Vērsdamies pie pūļa, apustulis Pēteris teica: ”Šo Jēzu Dievs ir uzmodinājis, tam mēs visi esam liecinieki. [..] Tad lai viss Israēla nams zina un nešaubās, ka Dievs viņu ir darījis par Kungu un Kristu, šo pašu Jēzu, ko jūs esat situši krustā.” Kā godprātīgie jūdi reaģēja uz šiem vārdiem? Dzirdētais ”sāpīgi ķēra viņu sirdis”, viņi nožēloja savus grēkus un tika kristīti. (Apustuļu darbi 2:32—41.) Ķēniņvalsts sludināšana vērsās plašumā, un 30 gadu laikā šī vēsts bija darīta zināma ”visai radībai apakš debesīm”. (Kolosiešiem 1:23.)

16. Kā Jehova virzīja notikumus, pirms viņš izpildīja spriedumu miesīgajiem izraēliešiem?

¹⁶ Bija pienācis Jehovas noteiktais laiks izpildīt spriedumu tautai, ko viņš bija atmetis, — miesīgajiem izraēliešiem. Daudzi tūkstoši cilvēku no visas tolaik zināmās pasaules tautām bija piepulcējušies kristiešu draudzei un bija svaidīti par garīgo ”Dieva Israēlu”. (Galatiešiem 6:16.) Turpretī tā laika jūdi kopumā bija ieslīguši naidpilnā, šķeltnieciski vardarbīgā rīcībā. Pretēji tam, ko Pāvils bija rakstījis par ’paklausību varām, kas valda’, viņi atklāti sacēlās pret Romas varu, kurai bija pakļauti. (Romiešiem 13:1.) Tālākos notikumus, pēc visa spriežot, virzīja Jehova. Mūsu ēras 66. gadā romiešu leģioni ģenerāļa Galla vadībā pietuvojās Jeruzalemei un to aplenca. Uzbrūkot romieši ielauzās pilsētā un pat parakās zem tempļa sienas. Josefa Flāvija hronikās aprakstīts, kādas bēdas bija jāpiedzīvo pilsētai un tās iedzīvotājiem.a Bet uzbrūkošie karavīri pēkšņi metās bēgt. Jēzus mācekļiem pavērās iespēja ’bēgt kalnos’, kā bija ieteikts Jēzus pravietojumā, kas pierakstīts Mateja 24:15, 16.

17., 18. a) Kādu bēdu laikā Jehova izpildīja taisnīgu spriedumu jūdiem? b) Kādi cilvēki ’izglāba sevi’, un uz ko šie notikumi norādīja?

¹⁷ Taču pilnīga Jehovas sprieduma izpilde, kuras laikā bēdas sasniedza kulmināciju, vēl bija priekšā. Mūsu ēras 70. gadā romiešu leģioni, ko tad komandēja ģenerālis Tits, atgriezās, lai dotos uzbrukumā. Šoreiz cīņa bija izšķirīga. Jūdi, kas bija karojuši savā starpā, nebija līdzvērtīgi pretinieki romiešiem. Pilsēta un tās templis tika nolīdzināti līdz ar zemi. Vairāk nekā miljons izmocītu jūdu cieta un mira; pa pilsētas vārtiem tika izsviesti aptuveni 600 000 līķu. Kad pilsēta bija kritusi, 97 000 jūdu tika aizvesti gūstā, un daudzi no viņiem vēlāk gāja bojā gladiatoru cīņās. Vienīgie cilvēki, kas tika izglābti šajos bēdu gados, bija paklausīgie kristieši, kas bija aizbēguši kalnos pāri Jordānai. (Mateja 24:21, 22; Lūkas 21:20—22.)

¹⁸ Tā pirmo reizi piepildījās Jēzus izcilais pravietojums par ’lietu sistēmas nobeigumu’ (NW), un šī piepildījuma kulminācija bija Jehovas diena 66.—70. gadā m.ē., kad tika izpildīts taisnīgs spriedums dumpīgajai jūdu tautai. (Mateja 24:3—22.) Tomēr šie notikumi bija tikai norāde uz to, kā ”nāks tā Kunga [”Jehovas”, NW] lielā un briesmīgā diena” — beidzamās bēdas, kas drīzumā sāksies visā pasaulē. (Joēla 3:4.) Kā tu vari ’izglābt sevi’? Par to būs runa nākamajā rakstā.

[Zemsvītras piezīmes]

Atkārtojuma jautājumi

◻ Kā ’Kunga diena’ ir saistīta ar ’Jehovas dienu’?

◻ Kāds brīdinājums mums jāņem vērā, domājot par Noas dienām?

◻ Kādu iespaidīgu pamācību mēs varam gūt no tā, kas notika ar Sodomu un Gomoru?

◻ Kas izglābās pirmā gadsimta ’lielajās bēdās’?

[Attēli 15. lpp.]

Jehova deva iespēju izglābties Noas un Lata ģimenēm, kā arī daļai cilvēku, kas dzīvoja 607. g. p.m.ē. un 70. g. m.ē.