⁹ Habakuks uzmanīgi klausās, ko vēl teiks Dievs; šie vārdi ir lasāmi Habakuka 1:6—11. Tā ir Jehovas vēsts, kuras piepildīšanos nevar kavēt neviens viltus dievs un nedzīvs elks. ”Redzi, Es atmodināšu kaldējus, skaudru, nežēlīgu un kustīgu tautu, kas ar mieru pat kājām doties līdz pašam zemes galam, lai iegūtu sev jaunas dzīves vietas, kas viņiem nepieder. Tā ir briesmīga un nežēlīga tauta; savu taisnību un pārgalvību tā uzliek visiem par likumu. Viņu straujie zirgi zviedz, [leopardu] izbiedēti, viņi ir tramīgi tiem uzglūnošo tuksnešu vilku dēļ. [”Viņas zirgi ir čaklāki ne kā pardeļi un žiglāki ne kā vilki vakarā”, LB-26.] Viņu jātnieki atauļo no lielas tālienes, viņi atlido kā ērgļi, kas steidz gūt savu ēsmu. Viss viņu pulks nāk, lai darītu varas darbus; kurp tie vērš savu skatu, tur tie izlaužas cauri kā rīta vējš; viņu savākto gūstekņu skaits ir kā tuksneša smiltis. Viņi ļauni zobojas par ķēniņiem un apsmej novadu valdniekus; par cietokšņiem tie smejas, jo tie uzbeŗ smilšu valni un ieņem cietoksni. Tā viņi aizdrāžas tālāk kā vējš, turpinādami apgrēcību, un uzskata savu spēku par savu dievu.”

12. Ko babilonieši domā par tiem, kam viņi uzbrūk, un kādu ”apgrēcību” viņi uzņemas?

¹² Haldiešu karapulki zobojas par ķēniņiem un apsmej tautu vadoņus, kas nav spējīgi stāties pretī to neatlaidīgajiem uzbrukumiem. Haldieši ’smejas par cietokšņiem’, jo tad, kad viņi ”uzbeŗ smilšu valni” un no tā uzbrūk cietoksnim, neviens nespēj viņiem pretoties. Jehovas noliktajā laikā iespaidīgais uzbrucēju pulks drāzīsies uz priekšu ”kā vējš”. Uzbrukdami Jūdejai un Jeruzalemei, haldieši uzņemsies ”apgrēcību”, jo nodarīs ļaunumu Dieva tautai. Pēc zibenīgās uzvaras haldiešu karapulku vadonis dižosies, ka viņu varenību ir nodrošinājis viņu dievs. Cik gan maz viņš tomēr saprot!