Sekosim viņu ticībai

Kā Pēteris mācījās, ko nozīmē piedot

PĒTERIS droši vien nekad neaizmirsa to mirkli, kad viņš ievēroja, ka Jēzus viņu uzlūko. Mēs nezinām, vai Pēteris saskatīja Jēzus acīs vilšanos vai pārmetumu. Dieva iedvesmotajos Rakstos tas nav teikts; tur ir tikai sacīts, ka ”Kungs pagriezās un uzlūkoja Pēteri”. (Lūkas 22:61.) Taču ir skaidrs, ka Pēteris tajā brīdī saprata, cik smagu kļūdu ir pieļāvis. Viņš aptvēra, ka ir izdarījis tieši to, ko Jēzus bija paredzējis, rīkojies tieši tā, kā bija zvērējis nekad nedarīt, — Pēteris bija noliedzis, ka pazīst savu Kungu. Tas bija briesmīgs brīdis Pētera dzīvē, iespējams, ļaunākais brīdis ļaunākajā viņa mūža dienā.

Tomēr viss nebija zaudēts. Tā kā Pēterim bija stipra ticība, viņam bija iespēja labot savu kļūdu un iemācīties no Jēzus kaut ko ļoti svarīgu. Pēteris mācījās, ko nozīmē piedot. Mēs visi šajā ziņā daudz ko varam mācīties, tāpēc pievērsīsim uzmanību tam, kas bija jāpieredz Pēterim.

Pēterim bija daudz jāmācās

Aptuveni pusgadu pirms tam, kad Pēteris pieļāva sava mūža lielāko kļūdu, viņš Kapernaumā Jēzum vaicāja: ”Kungs, cikkārt man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko? Vai ir diezgan septiņas reizes?” Pēteris, iespējams, domāja, ka ir ļoti žēlsirdīgs, jo tā laika reliģiskie vadītāji mācīja, ka ir jāpiedod tikai trīs reizes. Bet Jēzus Pēterim atbildēja: ”Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas.” (Mateja 18:21, 22.)

Vai Jēzus Pēterim ieteica uzskaitīt, cik reižu kāds viņam ir nodarījis pārestību? Protams, nē. Jēzus gribēja norādīt, ka piedošanai nav konkrētas robežas. Jēzus Pēterim lika saprast, ka viņu ir ietekmējis tālaika sabiedrībā valdošais līdzcietības trūkums un cietsirdība, kas mudināja sīki uzskaitīt pāridarījumus. Turpretī Dievs māca piedot augstsirdīgi un neraizēties, vai tikai neesam kādam piedevuši par daudz.

Pēteris nestrīdējās pretī, tomēr, šķiet, viņš nebija līdz sirds dziļumiem sapratis, ko Jēzus centās paskaidrot. Dažreiz visvairāk par piedošanu mēs iemācāmies tajos brīžos, kad aptveram, cik ļoti tā ir vajadzīga mums pašiem. Tā notika arī ar Pēteri. Atgriezīsimies pie notikumiem, kas risinājās neilgi pirms tam, kad Jēzus tika sodīts ar nāvi. Tajās saspringtajās stundās Pēteris pieļāva daudz nopietnu kļūdu, un piedošana viņam bija vajadzīga tik ļoti kā vēl nekad agrāk.

Piedošana vajadzīga atkal un atkal

Bija pienācis izšķirīgs brīdis — pēdējā Jēzus dzīves nakts uz zemes. Viņš vēl daudz ko gribēja paskaidrot saviem mācekļiem, piemēram, par tādu īpašību kā pazemība. Jēzus rādīja mācekļiem priekšzīmi, pazemīgi mazgādams viņiem kājas, — tas bija darbs, ko parasti veica vienkāršs kalps. Pēteris vispirms bija neizpratnē par Jēzus rīcību. Pēc tam viņš teica, ka nevēlas, lai Jēzus viņam mazgātu kājas. Visbeidzot apustulis prasīja, lai Jēzus viņam mazgā ne tikai kājas, bet arī rokas un galvu. Jēzus nezaudēja pacietību, bet mierīgi paskaidroja savas rīcības iemeslus un nozīmi. (Jāņa 13:1—17.)

Pēc neilga brīža apustuļi tomēr sāka strīdēties, kurš no viņiem ir lielākais, un Pēteris šajā ķildā, kas apustuļiem nedarīja godu, noteikti nepalika malā. Taču arī šoreiz Jēzus nevis norāja, bet laipni pamācīja savus mācekļus un pat uzslavēja viņus par to, ka viņi ir bijuši tam uzticīgi. Tomēr Jēzus arī paredzēja, ka visi apustuļi viņu pametīs. Pēteris iebilda, ka viņš gan neatstās Jēzu, pat ja viņam būtu jāmirst. Savukārt Jēzus pravietoja, ka notiks pilnīgi pretējais: tajā pašā naktī, pirms gailis būs divreiz dziedājis, Pēteris trīs reizes noliegs savu Kungu. Pēteris nepiekrita Jēzum un piedevām vēl lielījās, ka pārspēs uzticībā pārējos apustuļus. (Mateja 26:31—35; Marka 14:27—31; Lūkas 22:24—28.)

Bet Jēzus tik un tā nezaudēja pacietību. Pat šajās smagajās dzīves stundās Jēzus saskatīja savos nepilnīgajos mācekļos labo. Viņš zināja, ka Pēteris liks viņam vilties, tomēr sacīja: ”Es esmu lūdzis par tevi, lai tava ticība nemitētos. Un kad tu atgriezīsies, tad stiprini savus brāļus!” (Lūkas 22:32.) Kā redzams, Jēzus bija pārliecināts, ka Pēteris vēlāk nožēlos izdarīto un atsāks uzticīgu kalpošanu. Cik gan liela bija Jēzus žēlsirdība un gatavība piedot!

Vēlāk Ģetzemanes dārzā Pēteris atkal vairākas reizes sagādāja Jēzum vilšanos. Jēzus lūdza, lai Pēteris, Jēkabs un Jānis paliek nomodā, kamēr viņš lūgs Dievu. Jēzus izjuta milzīgu emocionālu sasprindzinājumu, un viņam bija vajadzīgs atbalsts, bet, kamēr Jēzus lūdza Dievu, Pēteris un abi pārējie apustuļi aizmiga, turklāt tas atkārtojās vairākkārt. To redzot, Jēzus nevis sadusmojās, bet līdzjūtīgi sacīja: ”Gars gan ir labprātīgs, bet miesa ir vāja.” (Marka 14:32—38.)

Nepagāja ne ilgs laiks, kad Ģetzemanes dārzā ieradās ar zobeniem un nūjām bruņots ļaužu pūlis. Šajā situācijā bija svarīgi rīkoties ļoti piesardzīgi un apdomīgi, taču Pēteris uzreiz satvēra zobenu un nocirta ausi augstā priestera kalpam Malham. Jēzus mierīgi aizrādīja Pēterim, izdziedināja Malha ievainojumu, kā arī paskaidroja, ka viņa sekotāji nedrīkst rīkoties vardarbīgi, un šis princips attiecas uz viņa sekotājiem arī šodien. (Mateja 26:47—55; Lūkas 22:47—51; Jāņa 18:10, 11.) Pēteris jau bija paspējis daudzkārt kļūdīties. Tas mums atgādina, ka ”mēs visi daudzējādi klūpam”. (Jēkaba 3:2.) Kuram gan no mums nav vajadzīga Dieva piedošana par kļūdām, ko mēs pieļaujam katru dienu? Taču Pēterim tonakt vissliktākais vēl bija priekšā.

Pētera smagākā kļūda

Jēzus sacīja ļaudīm, kas bija ieradušies viņu arestēt, ka tad, ja tie ir nākuši pēc viņa, lai tie ļauj apustuļiem iet. Pēteris bezspēcīgi noraudzījās, kā Jēzus tiek sasiets, un pēc tam viņš, tāpat kā pārējie apustuļi, metās bēgt.

Pēc kāda laika Pēteris un Jānis acīmredzot pārtrauca bēgšanu. Viņi nonāca pie bijušā augstā priestera Annas nama, kur Jēzus sākumā bija aizvests uz nopratināšanu. Kad Jēzu no turienes veda prom, Pēteris un Jānis ”no tālienes” sekoja. (Mateja 26:58; Jāņa 18:12, 13.) Pēteris nebija gļēvulis. Viņam noteikti bija vajadzīga drosme, lai sekotu bruņotajiem ļaudīm, no kuriem vienu viņš bija ievainojis. Tomēr Pēteris nerīkojās saskaņā ar saviem vārdiem — viņš nebija gatavs mirt par savu Kungu, ja vien tas būtu vajadzīgs, kā pats bija apgalvojis. (Marka 14:31.)

Tāpat kā Pēteris, daudzi mūsdienās mēģina sekot Kristum ”no tālienes” — tā, lai citi to nemanītu. Taču, kā vēlāk rakstīja pats Pēteris, pa īstam sekot Kristum var vienīgi tad, ja mēs visā cenšamies cieši turēties pie Kristus parauga, lai arī ko tas no mums prasītu. (1. Pētera 2:21.)

Beidzot Pēteris nonāca pie viena no iespaidīgākajiem Jeruzalemes namiem, kur dzīvoja bagātais un varenais augstais priesteris Kajafa. Šādiem namiem parasti bija liels pagalms, ko iejoza mūris. Kad Pēteris piegāja pie vārtiem, viņam neatļāva iet iekšā. Bet apustulis Jānis jau bija pagalmā, viņš pienāca pie vārtiem un pierunāja sardzi ielaist Pēteri. Pēc visa spriežot, Pēteris neturējās kopā ar Jāni, un viņš arī necentās iekļūt mājā, lai būtu blakus savam Kungam. Pēteris palika pagalmā pie kalpiem, kas dzestrajā naktī sildījās pie uguns, un vēroja, kā viltus liecinieki staigāja iekšā un ārā, kamēr namā tiesāja Jēzu. (Marka 14:54—57; Jāņa 18:15, 16, 18.)

Kalpone, kas bija piekritusi ielaist Pēteri pagalmā, uguns gaismā viņu saskatīja labāk. Sieviete viņu pazina un sacīja: ”Tu arīdzan biji ar Jēzu Galilieti.” Kalpones vārdi Pēteri pārsteidza nesagatavotu, un viņš noliedza, ka būtu pazinis Jēzu, un apgalvoja, ka vispār nesaprot, par ko kalpone runā. Cenzdamies pēc iespējas mazāk piesaistīt sev uzmanību, Pēteris aizgāja tuvāk vārtiem, bet arī tur kāda kalpone viņu ievēroja un teica: ”Šis arīdzan bija ar Jēzu Nacarieti.” Pēteris zvērēja: ”Es to cilvēku nepazīstu.” (Mateja 26:69—72.) Iespējams, pēc šīs otrās reizes, kad Pēteris noliedza Jēzu, viņš izdzirdēja iedziedamies gaili, bet viņam neienāca prātā pravietiskie vārdi, kurus Jēzus bija izteicis pirms pāris stundām.

Pēteris joprojām centās palikt neuzkrītošs, bet tad pie viņa pienāca vairāki cilvēki, kas bija stāvējuši turpat netālu. Viens no tiem bija radinieks Malham, ko Pēteris bija ievainojis. Viņš Pēterim teica: ”Vai es tevi neredzēju pie viņa dārzā?” Gribēdams šos ļaudis pārliecināt, ka viņi kļūdās, Pēteris zvērēja, ka nepazīst Jēzu. Acīmredzot Pēteris sacīja, lai pār viņu nāk lāsts, ja viņš melo. Tiklīdz Pēteris bija izteicis šos vārdus, iedziedājās gailis — tā bija jau otrā reize, kad Pēteris šajā naktī dzirdēja gaili dziedam. (Jāņa 18:26, 27; Marka 14:71, 72.)

Tajā pašā mirklī Jēzus, kas laikam bija izvests uz terases, no kuras labi varēja pārredzēt pagalmu, paskatījās uz Pēteri. Ievērojis, ka Jēzus skatās uz viņu, Pēteris pēkšņi saprata, cik smagi ir pievīlis savu Kungu. Vainas apziņas satriekts, Pēteris atstāja pagalmu un izgāja naksnīgajās Jeruzalemes ielās. Viņa ceļu apgaismoja pilnmēness, kas pamazām tuvojās rietam. Viņš vairs nespēja valdīt asaras un sāka gauži raudāt. (Marka 14:72; Lūkas 22:61, 62.)

Kad cilvēks izdara tik nopietnu pārkāpumu, viņš var nospriest, ka grēks ir pārāk smags, lai to varētu piedot. Arī Pēterim varēja nākt prātā šādas domas. Vai viņš tiešām bija izdarījis nepiedodamu grēku?

Vai Pēteris nebija pelnījis piedošanu?

Grūti iedomāties, cik izmisis Pēteris jutās, kad nākamajā dienā traģiskie notikumi risinājās tālāk. Viņš noteikti vainoja sevi, kad tajā pēcpusdienā Jēzus pēc vairāku stundu ilgām mocībām nomira pie staba. Pēteri droši vien nepanesami sāpināja apziņa, ka viņš ir padarījis vēl smagāku jau tā grūto sava Kunga pēdējo zemes dzīves dienu. Bet, lai kā Pēteris pārdzīvoja notikušo, viņš neļāvās bezcerībai. Kā var lasīt Bībelē, drīz vien viņš atkal bija kopā ar ticības biedriem. (Lūkas 24:33.) Nav šaubu, ka visi apustuļi nožēloja, kā bija rīkojušies šajā briesmīgajā naktī, un satikušies viņi varēja mierināt cits citu.

Pēteris pieņēma ļoti gudru lēmumu, kad nosprieda doties pie pārējiem apustuļiem. Ja Dieva kalps ir rīkojies nepareizi, būtiskākais ir nevis pārkāpuma smagums, bet gan tas, vai viņam pietiks apņēmības darīt visu iespējamo, lai labotu savu kļūdu. (Salamana Pamācības 24:16.) Par spīti nomāktībai, Pēteris apliecināja ticību, turoties kopā ar citiem Kristus sekotājiem. Ja cilvēku nomāc skumjas vai vainas apziņa, rodas kārdinājums norobežoties no citiem, taču tas ir bīstami. (Salamana Pamācības 18:1.) Gudrāk ir uzturēties ticības biedru sabiedrībā, lai atgūtu garīgus spēkus. (Ebrejiem 10:24, 25.)

Tā kā Pēteris bija kopā ar ticības biedriem, viņš uzzināja pārsteidzošo vēsti, ka Jēzus mirstīgās atliekas ir pazudušas no kapa. Pēteris un Jānis metās skriet uz vietu, kur bija apbedīts Jēzus. Jānis, kas laikam bija jaunāks par Pēteri, atskrēja pie kapa pirmais un ieraudzīja, ka ieeja, kas iepriekš bija noslēgta, tagad ir vaļā. Tomēr Jānis palika kapa priekšā, turpretī Pēteris atskrējis nesvārstoties gāja iekšā. Kaps bija tukšs! (Jāņa 20:3—9.)

Sākumā Pēterim bija grūti ticēt, ka Jēzus ir cēlies augšā no mirušajiem, kaut gan sievietes bija stāstījušas, ka eņģeļi viņām ir pavēstījuši par Jēzus augšāmcelšanos. (Lūkas 23:55—24:11.) Bet dienas beigās visas Pētera skumjas un šaubas bija izgaisušas. Pēteris bija pārliecinājies, ka Jēzus ir dzīvs un ka viņš tagad ir varena garīga būtne. Augšāmceltais Jēzus parādījās visiem apustuļiem, taču vispirms viņš parādījās tieši Pēterim. Tajā dienā apustuļi sacīja: ”Tas Kungs patiesi augšāmcēlies un Sīmanim parādījies.” (Lūkas 24:34.) Arī apustulis Pāvils vēlāk rakstīja par šo svarīgo dienu, kad Jēzus ”ir parādījies Kēfam, pēc tam tiem divpadsmitiem”. (1. Korintiešiem 15:5.) Kēfa un Sīmanis bija citi vārdi, kuros tika saukts Pēteris. Pēc visa spriežot, Jēzus todien parādījās Pēterim brīdī, kad līdzās nebija neviena cita.

Bībelē šīs tikšanās detaļas nav minētas. Mēs varam tikai iztēloties, cik aizkustināts jutās Pēteris, atkal redzot savu Kungu dzīvu, un cik priecīgs viņš bija par iespēju izteikt savu nožēlu. Vairāk par visu Pēteris vēlējās saņemt Jēzus piedošanu. Jēzus, protams, piedeva Pēterim, turklāt darīja to labprāt. Visiem kristiešiem, kas ir nopietni grēkojuši, ir svarīgi atcerēties gadījumu ar Pēteri. Nekad neuzskatīsim, ka mums nav cerību sagaidīt no Dieva piedošanu. Jēzus, kas tik augstsirdīgi bija gatavs piedot pārkāpumus, pilnībā atspoguļoja savu Tēvu, kas ir ”bagāts žēlastībā”. (Jesajas 55:7.)

Apstiprinājums, ka Pēterim ir piedots

Jēzus apustuļiem bija teicis, ka viņš ies uz Galileju, kur tie viņu satiks. Kad viņi tur ieradās, Pēteris izlēma doties Galilejas jūrā zvejot, un daži mācekļi viņam pievienojās. Agrāk Pēteris bieži bija zvejojis šajos ūdeņos. Laivas čīkstoņa, viļņu šļaksti un raupjie tīkli rokās — tas viss bija pierasts un pazīstams. Jēzus kalpošana uz zemes bija beigusies, un Pēteris tonakt varbūt domāja par to, ko viņam darīt tālāk. Vai viņu vilināja vienkāršā zvejnieka dzīve? Lai arī kādās pārdomās Pēteris būtu gremdējies, pa visu garo nakti viņi nenoķēra nevienu zivi. (Mateja 26:32; Jāņa 21:1—3.)

Rītam austot, kāds cilvēks no krasta sauca, lai viņi iemet tīklus laivas otrā pusē. Zvejnieki paklausīja un izvilka lielu lomu — 153 zivis! Pēteris saprata, ka šis cilvēks ir Jēzus. Viņš izlēca no laivas un peldēja malā. Krastā Jēzus uz oglēm bija izcepis zivis un aicināja mācekļus ieturēt azaidu.

Tad Jēzus Pēterim jautāja, vai viņš mīl savu Kungu ”vairāk nekā šīs” (NW), acīmredzot norādīdams uz daudzajām zivīm, ko viņi bija izzvejojuši. Ko Pēteris mīlēja vairāk — savu zvejnieka darbu vai Jēzu? Pēteris trīs reizes bija noliedzis Jēzu, bet tagad Jēzus viņam deva iespēju trīs reizes pārējo mācekļu priekšā apliecināt, ka viņš mīl savu Kungu. Kad Pēteris to izdarīja, Jēzus viņam paskaidroja, kā viņš var pierādīt savu mīlestību: svētajai kalpošanai ir jābūt pirmajā vietā viņa dzīvē, un viņam ir jārūpējas par Kristus ganāmpulku jeb uzticīgajiem Kristus sekotājiem. (Jāņa 21:4—17.)

Tā Jēzus apliecināja, ka viņš un viņa Tēvs joprojām ļoti augstu vērtē Pēteri. Pēterim kristiešu draudzē tika uzticēts atbildīgs uzdevums, kas viņam bija jāveic Kristus vadībā. Tas bija pārliecinošs apstiprinājums, ka Jēzus ir piedevis Pēterim. Jēzus žēlsirdība noteikti spēcīgi saviļņoja Pēteri, un viņš to nekad neaizmirsa.

Daudzu gadu garumā Pēteris dedzīgi pildīja uzticēto uzdevumu. Viņš stiprināja savus brāļus, kā to savas nāves priekšvakarā bija licis darīt Jēzus. Ganot Kristus ganāmpulku un gādājot par ticības biedru garīgajām vajadzībām, Pēteris bija ļoti pacietīgs un žēlsirdīgs. Par Pēteri, kas nozīmē ”akmens”, viņu bija nosaucis Jēzus, un Pēteris dzīvoja saskaņā ar sava vārda nozīmi — viņš kļuva par drošu un stipru atbalstu draudzei. Apliecinājumu tam var atrast divās sirsnīgajās Pētera vēstulēs, kuras ir iekļautas Bībelē. No šīm vēstulēm arī ir redzams, ka Pēteris vienmēr paturēja prātā, ko viņš no Jēzus bija mācījies par piedošanu. (1. Pētera 3:8, 9; 4:8.)

Centīsimies arī mēs mācīties no šī piemēra. Vai mēs ik dienas lūdzam Dievam piedošanu par savām kļūdām? Vai mēs ticam, ka Dievs mums tiešām piedod un vairs nepiemin nodarīto? Vai mēs esam gatavi piedot citiem? Ja mēs tā darām, mēs sekojam Pētera ticībai un atspoguļojam viņa Kunga žēlsirdību.

[Izcelts teksts 22. lpp.]

Tāpat kā Pēterim, kam Kungs piedeva nopietnus pārkāpumus, arī mums ir vajadzīga piedošana par kļūdām, ko pieļaujam katru dienu

[Attēls 23. lpp.]

”Tas Kungs pagriezās un uzlūkoja Pēteri”

[Attēls 24. lpp.]

”Tas Kungs.. Sīmanim parādījies”