Pēc tam Jēzus vēl piebilst: ”Bet daudz, kas pirmie, būs pēdējie, un pēdējie būs pirmie.” Ko viņš ar to vēlas pateikt?

Viņš vēlas norādīt, ka Valstībā neieies daudzi cilvēki, kas, tāpat kā šis jaunais priekšnieks, ir ”pirmie” reliģisko privilēģiju ziņā. Viņi būs ”pēdējie”. Bet daudzi tādi cilvēki, uz kuriem, tāpat kā uz pazemīgajiem Jēzus mācekļiem, paštaisnie farizeji skatās no augšas un kurus viņi sauc par zemes cilvēkiem jeb amhārec, būs ”pirmie”. Vārds ”pirmie” nozīmē, ka viņiem tiks dota privilēģija kļūt par Kristus līdzvaldniekiem Valstībā. Marka 10:17—31; Mateja 19:16—30; Lūkas 18:18—30.

”DAUDZI, kas bija pirmie, būs pēdējie,” teica Jēzus, ”un kas bija pēdējie, būs pirmie.” Tagad viņš tikko teikto apgalvojumu paskaidro ar kādu līdzību. ”Debesu valstība,” viņš saka, ”ir līdzīga nama tēvam, kas rīta agrumā izgāja strādniekus derēt savā vīna kalnā.”

Pilnas darba dienas strādnieki — tie, kas strādā 12 stundas, — ir jūdu tautas vadītāji, jo viņi pastāvīgi ir bijuši aizņemti reliģiskā kalpošanā. Turpretī Jēzus mācekļi lielāko savas dzīves daļu ir nodarbojušies ar zvejniecību vai strādājuši kādu citu laicīgu darbu. Tikai 29. gada rudenī ”nama tēvs” sūta Jēzu Kristu, lai viņš sapulcinātu šos cilvēkus, kam jākļūst par viņa mācekļiem. Tā šie cilvēki kļūst par ”pēdējiem” — par tiem, kas vīna kalnā sāk strādāt vienpadsmitajā stundā.

Denārijs tiek izmaksāts nevis Jēzus nāves brīdī, bet gan 33. gada Piecdesmitās dienas svētkos, kad ”uzraugs” Kristus izlej pār saviem mācekļiem svēto garu. Šie Jēzus mācekļi ir ”pēdējie” jeb vienpadsmitās stundas strādnieki. Ar denāriju netiek apzīmēta svētā gara dāvana. Denārijs ir kaut kas tāds, kas mācekļiem jālieto šeit, uz zemes. Ar to tiek apzīmēts tas, kas ir nepieciešams viņu dzīvei — viņu mūžīgajai dzīvībai. Denārijs nozīmē privilēģiju būt garīgajam izraēlietim, svaidītam, lai sludinātu Dieva Valstību.

Vai pirmā gadsimta notikumi ir vienīgais Jēzus līdzības piepildījums? Nē, nav vis. Kristīgās pasaules garīdznieki 20. gadsimtā sava stāvokļa un savu pienākumu dēļ ir bijuši ”pirmie”, kam būtu bijis jāstrādā simboliskajā Dieva vīna kalnā. Viņi Dievam veltījušos sludinātājus, kas bija saistīti ar Sargtorņa Bībeles un bukletu biedrību, uzskatīja par ”pēdējiem”, kam varētu būt kāds vērā ņemams uzdevums kalpošanā Dievam. Bet tieši šie garīdznieku nicinātie cilvēki saņēma denāriju — godu būt ar garu svaidītiem Dieva debesu Valstības vēstnešiem. Mateja 19:30—20:16.