”Es esmu.. sirdī pazemīgs”

1.—3. Kā Jēzus ierodas Jeruzālemē, un kāpēc daļa cilvēku, kas to vēro, varētu būt pārsteigti?

JERUZĀLEMI ir pārņēmis satraukums. Tai tuvojas īpašs cilvēks! Ārpus pilsētas gar ceļa malām pulcējas ļaudis. Viņi ir gatavi svinīgi sagaidīt šo cilvēku, jo daži apgalvo, ka viņš esot ķēniņa Dāvida mantinieks, pilntiesīgais Izraēla valdnieks. Ir tādi, kas ir atnesuši palmu zarus, lai, viņu sveicot, mātu ar tiem; citi izklāj uz ceļa drēbes un koku zarus, lai izlīdzinātu ceļu viņa priekšā. (Mateja 21:7, 8; Jāņa 12:12, 13.) Daudzi droši vien mēģina iztēloties, kāda būs viņa ierašanās.

² Iespējams, ļaudis gaida kaut ko sevišķu un neaizmirstamu. Viņi, bez šaubām, zina, ka ievērojamu cilvēku ierašanās mēdz būt visai iespaidīga. Kad Dāvida dēls Absaloms pasludināja sevi par ķēniņu, viņš lika 50 vīriem skriet pa priekšu saviem ratiem. (2. Samuēla 15:1, 10.) Romas imperatora Jūlija Cēzara prasības bija vēl augstākas. Reiz viņš sarīkoja triumfa gājienu uz Romas Kapitoliju, kurā piedalījās 40 ziloņi, kas nesa gaismekļus. Bet tagad Jeruzālemes iedzīvotāji sagaida vēl daudz dižāku cilvēku. Vai nu pūlis to apzinās vai ne, tas ir Mesija — izcilākais cilvēks, kāds jebkad ir dzīvojis. Tomēr, kad ļaudis ierauga nākamo ķēniņu, daļa no viņiem varbūt ir pārsteigti.

³ Nekur nemana ne ratus, ne skrējējus, ne zirgus, par ziloņiem nemaz nerunājot. Jēzus jāj uz parasta nastu nesēja dzīvnieka — uz ēzeļa.a Viņš nav tērpies smalkās drānās, un arī ēzelis nav grezni apseglots. Dārgu seglu vietā tam pār muguru Jēzus sekotāji ir pārmetuši drēbes. Kāpēc Jēzus ierašanās Jeruzālemē ir tik ikdienišķa, ja pat cilvēki ar daudz zemāku statusu ir pieprasījuši sev nesalīdzināmi krāšņākas ceremonijas?

 4. Kas Bībelē bija pravietots par to, kā mesiāniskais ķēniņš ieradīsies Jeruzālemē?

⁴ Jēzus piepilda pravietojumu: ”Priecājies no sirds..! Gavilē, Jeruzālemes meita! Redzi, tavs ķēniņš nāk pie tevis; taisnīgs un tavs palīgs, Viņš ir miermīlīgs [”pazemīgs”, LB-26], Viņš jāj uz ēzeļa, uz ēzeļa mātes kumeļa.” (Cakarijas 9:9.) Šajā pravietojumā bija norādīts, ka pienāks laiks, kad Dieva svaidītais, Mesija, darīs zināmu Jeruzālemes ļaudīm, ka viņš ir Dieva iecelts ķēniņš. Turklāt tam, kādā veidā viņš to paveiks, piemēram, tam, uz kāda dzīvnieka viņš jās, bija jāatklāj kāda brīnišķīga īpašība — viņa patiesā pazemība.

 5. Kāpēc ir saviļņojoši domāt par Jēzus pazemību, un kāpēc ir svarīgi šajā ziņā mācīties no Jēzus?

⁵ Jēzus pazemība ir viena no viņa pievilcīgākajām īpašībām, un pārdomas par to mūs var ietekmēt līdz pašiem sirds dziļumiem. Kā tika paskaidrots iepriekšējā nodaļā, vienīgi Jēzus ir ”ceļš, patiesība un dzīvība”. (Jāņa 14:6.) Nevienam no miljardiem cilvēku, kas ir dzīvojuši uz zemes, ne tuvu nav bijusi tik liela nozīme kā Dieva Dēlam. Tomēr Jēzum ne mazākajā mērā nepiemita lepnums, augstprātība vai sava pārākuma apziņa, ko tik bieži var vērot nepilnīgos cilvēkos. Ikvienam, kas vēlas būt Kristus sekotājs, ir jācīnās ar noslieci uz lepnumu. (Jēkaba 4:6.) Mums jāņem vērā, ka Jehova ienīst augstprātību. Tāpēc ir svarīgi mācīties no Jēzus, kā būt pazemīgiem.

 6. Kas ir pazemība, un kā Jehova zināja, ka Mesija būs pazemīgs?

⁶ Pazemība ir augstprātības un lepnuma pretstats. Tā nāk no sirds un izpaužas runā, rīcībā un attieksmē pret citiem. Kā Jehova zināja, ka Mesija būs pazemīgs? Viņš zināja, ka viņa Dēls atspoguļo viņa paša nevainojamo pazemības piemēru. (Jāņa 10:15.) Turklāt viņš bija redzējis sava Dēla pazemību izpaužamies darbos. Kā tas bija noticis?

7.—9. a) Kā Mihaēla pazemība izpaudās viņa strīdā ar Sātanu? b) Kā kristieši var līdzināties Mihaēlam pazemībā?

⁷ Jūdas vēstulē ir aprakstīts kāds ļoti interesants gadījums: ”Virseņģelis Mihaēls, kad viņam Mozus miesas dēļ bija strīds ar Velnu, neiedrošinājās to nievājošiem vārdiem apsūdzēt, tikai teica: ”Lai Jehova tevi nosoda!”” (Jūdas 9.) Mihaēls ir vārds, kādā pirms savas dzīves uz zemes un arī pēc tam tika saukts Jēzus, kas ir virseņģelis — Jehovas debesu eņģeļu pulka vadonis.b (1. Tesalonikiešiem 4:16.) Ir vērts pievērst uzmanību, kā Jēzus rīkojās, kad viņam bija strīds ar Sātanu.

⁸ Jūda nav minējis, ko īsti Sātans gribēja iesākt ar Mozus miesu, bet mēs varam nešaubīties, ka viņam bija padomā kaut kas nekrietns. Iespējams, viņš plānoja panākt, ka šī dievbijīgā cilvēka mirstīgās atliekas tiktu izmantotas viltus pielūgsmē. Mihaēls iebilda pret Sātana neģēlīgo nodomu, bet vienlaikus parādīja ārkārtīgu savaldību. Sātans, bez šaubām, bija pelnījis nosodījumu, taču Mihaēls, kuram tajā laikā, kad notika strīds ar Sātanu, vēl nebija uzticēta ”visa tiesāšana”, uzskatīja, ka spriedumu var paziņot tikai Dievs Jehova. (Jāņa 5:22.) Būdams virseņģelis, Mihaēls bija apveltīts ar ievērojamu varu, tomēr viņš pazemīgi pakļāvās Jehovam, nevis mēģināja iegūt vēl lielāku varu. Mihaēls ne tikai bija pazemīgs, bet arī apzinājās savu pilnvaru robežas.

⁹ Tas, ka Dievs iedvesmoja Jūdu rakstīt par šo notikumu, nebija nejaušība. Tajā laikā diemžēl bija kristieši, kam trūka pazemības. Viņi augstprātīgi ”nievāja visu, ko viņi patiesībā nemaz nesaprata”. (Jūdas 10.) Nepilnīgi cilvēki ļoti viegli var nonākt lepnības varā. Kā mēs reaģējam, ja nesaprotam kaut ko, kas notiek kristiešu draudzē, piemēram, kādu lēmumu, ko pieņem vecākie? Ja mēs sāktu runāt par to negatīvi un kritiski, tas liecinātu par pazemības trūkumu, jo mēs nevaram zināt visus faktus, kas ir šādu lēmumu pamatā. Mums būtu jārīkojas pilnīgi pretēji un jāseko Mihaēla, tas ir, Jēzus, piemēram, atturoties spriest par jautājumiem, ko Dievs mūs nav pilnvarojis lemt.

10., 11. a) Kāpēc Dieva Dēla gatavība pieņemt uzdevumu doties uz zemi ir tik īpaša? b) Kā mēs varam līdzināties Jēzum pazemībā?

¹⁰ Dieva Dēla pazemība izpaudās arī tajā, ka viņš pieņēma uzdevumu doties uz zemi. Lai tas būtu iespējams, viņam no daudz kā bija jāatsakās. Viņš bija virseņģelis. Viņš bija arī ”Vārds” — Jehovas pārstāvis. (Jāņa 1:1—3.) Viņš dzīvoja debesīs, Jehovas ”svētajā godības mājoklī”. (Jesajas 63:15.) Un tomēr Dēls ”atstāja visu un, pieņēmis kalpa veidu, kļuva par cilvēku”. (Filipiešiem 2:7.) Arī izpildīt to, kas no viņa tika prasīts uz zemes, nepavisam nebija viegli. Viņa dzīvība tika pārcelta kādas ebreju jaunavas klēpī, un pēc deviņiem mēnešiem viņš piedzima trūcīga namdara ģimenē. Pēc dzimšanas viņš bija bezpalīdzīgs mazulis, vēlāk, kad bija paaudzies, — mazs zēns, tad pusaudzis. Visu šo laiku, pats būdams pilnīgs, viņš pakļāvās saviem vecākiem, kaut arī tie bija nepilnīgi cilvēki. (Lūkas 2:40, 51, 52.) Tā patiešām bija neparasta pazemība!

¹¹ Vai mēs varētu līdzināties Jēzum pazemībā, labprāt piekrītot pildīt kalpošanas uzdevumus, kas dažkārt var šķist necili? Piemēram, mums ir jāsludina labā vēsts par Dieva valstību, bet, ja sastopamies ar cilvēku vienaldzību, izsmieklu vai naidīgumu, šis uzdevums it nemaz var nelikties godpilns. (Mateja 28:19, 20.) Tomēr, ja neatlaidīgi turpināsim šo darbu, mēs varbūt palīdzēsim izglābt cilvēku dzīvību. Jebkurā gadījumā mēs mācīsimies būt pazemīgi un iesim sava Kunga Jēzus Kristus pēdās.

12.—14. a) Kā Jēzus pazemība izpaudās, kad cilvēki viņu cildināja? b) Kā Jēzus pazemība bija saskatāma viņa attieksmē pret citiem? c) Kas liecina, ka Jēzus pazemība nebija ārišķīga un ka tā nebija tikai labu manieru izpausme?

¹² Kalpojot uz zemes, Jēzus no sākuma līdz galam bija pazemīgs. Viņš rūpējās, lai viss gods un slava tiktu viņa Tēvam. Cilvēki reizēm cildināja Jēzu par gudrību, kas izpaudās viņa runā, par viņa izcilajiem brīnumiem un par viņa labestību, bet Jēzus nekad nepieņēma šādu godu, vienmēr uzsvērdams, ka tas pienākas Jehovam. (Marka 10:17, 18; Jāņa 7:15, 16.)

¹³ Pazemība bija saskatāma Jēzus attieksmē pret cilvēkiem. Viņš norādīja, ka nav nācis uz zemi, lai viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu citiem. (Mateja 20:28.) Par Jēzus pazemību liecināja viņa laipnā un saprātīgā izturēšanās pret apkārtējiem. Kad viņa sekotāji viņam lika vilties, viņš tos nenorāja, bet joprojām centās piekļūt to sirdij. (Mateja 26:39—41.) Kad ļaužu pulki iztraucēja viņa mēģinājumus atrast klusu, nomaļu vietu, kur atpūsties, viņš tiem nelika doties projām, bet bija gatavs veltīt spēkus, lai tiem ”daudz ko mācītu”. (Marka 6:30—34.) Kad kāda sieviete, kas nebija izraēliete, ļoti lūdza, lai Jēzus izdziedina viņas meitu, Jēzus sākumā lika saprast, ka to nedarīs. Taču viņš asi nenoraidīja sievietes lūgumu un beigu beigās piekāpās, ņemot vērā viņas neparasto ticību; vairāk par šo gadījumu stāstīts četrpadsmitajā nodaļā. (Mateja 15:22—28.)

¹⁴ Jēzus neskaitāmos veidos apliecināja, ka patiesi ir vārdi, ko viņš pats bija sacījis par sevi: ”Es esmu lēnprātīgs un sirdī pazemīgs.” (Mateja 11:29.) Viņa pazemība nebija virspusīga un ārišķīga, tā nebija tikai labu manieru izpausme. Jēzus bija pazemīgs savā sirdī, savā dziļākajā būtībā. Tāpēc ir loģiski, ka Jēzus pievērsa nopietnu uzmanību tam, lai mācītu pazemību saviem sekotājiem.

15., 16. Kādam pretstatam, Jēzus vārdiem runājot, jābūt redzamam starp pasaulīgiem valdniekiem un viņa sekotājiem?

¹⁵ Jēzus apustuļiem nebija viegli attīstīt pazemību. Atkal un atkal Jēzus centās viņiem paskaidrot, cik tas ir svarīgi. Piemēram, reiz Jēkabs un Jānis ar savas mātes starpniecību lūdza, lai Jēzus viņiem apsola augstu stāvokli Dieva valstībā. Jēzus pazemīgi atbildēja: ”To, kas sēdēs pie manas labās un kreisās rokas, neizlemju es — šīs vietas pienākas tiem, kam tās ir sagatavojis mans Tēvs.” Pārējos desmit apustuļus ”pārņēma sašutums” par Jēkaba un Jāņa rīcību. (Mateja 20:20—24.) Kā Jēzus rīkojās šajā situācijā?

¹⁶ Viņš laipni aizrādīja visiem mācekļiem: ”Jūs zināt, ka tautu valdnieki ir to kungi un lieliem vīriem ir vara pār tām. Bet jūsu vidū tā nedrīkst būt. Tas, kas starp jums grib kļūt liels, lai ir jūsu kalps, un tas, kas starp jums grib būt pirmais, lai ir jūsu vergs.” (Mateja 20:25—27.) Apustuļi, jādomā, bija redzējuši, cik lepni, godkārīgi un savtīgi mēdz būt ”tautu valdnieki”. Jēzus paskaidroja, ka viņa sekotāji nedrīkst līdzināties šiem varaskārajiem tirāniem. Viņiem bija nepieciešama pazemība. Vai apustuļi saprata, ko tas nozīmēja?

17.—19. a) Kādā neaizmirstamā veidā Jēzus vakarā pirms savas nāves mācīja saviem apustuļiem pazemību? b) Kā Jēzus pazemība kļuva redzama visaugstākajā mērā?

¹⁷ Viegli tas viņiem nebija. Tā nebija ne pirmā, ne pēdējā reize, kad Jēzus saviem sekotājiem mācīja pazemību. Jau iepriekš, kad viņi bija strīdējušies par to, kurš no viņiem ir lielākais, Jēzus bija nostādījis viņu vidū bērnu un paskaidrojis, ka viņiem jākļūst tādiem kā bērni, kas atšķirībā no daudziem pieaugušajiem parasti nav lepni un godkārīgi un neuztraucas, ko citi par viņiem domā. (Mateja 18:1—4.) Taču vakarā pirms savas nāves Jēzus redzēja, ka viņa apustuļi joprojām nav pārvarējuši lepnumu. Tad viņš izdarīja kaut ko tādu, kas bija necilāks par necilu un neizdzēšami iespiedās apustuļu atmiņā: viņš apsēja sev dvieli un nomazgāja kājas visiem saviem apustuļiem, arī Jūdam, kas grasījās viņu nodot. Tas bija pakalpojums, kādu viesiem mēdza sniegt kalpi. (Jāņa 13:1—11.)

¹⁸ Jēzus paskaidroja, kāpēc viņš tā rīkojās, sacīdams: ”Es jums esmu rādījis paraugu.” (Jāņa 13:15.) Vai mācekļi beidzot ņēma vērā viņa pamācību? Vēlāk tajā pašā vakarā viņi atkal sāka strīdēties par to, kurš no viņiem ir lielākais! (Lūkas 22:24—27.) Taču Jēzus joprojām bija pacietīgs un pazemīgi viņus mācīja. Drīz viņa pazemība kļuva redzama visaugstākajā mērā: ”Viņš sevi pazemināja un kļuva paklausīgs līdz nāvei, līdz pat nāvei pie moku staba.” (Filipiešiem 2:8.) Jēzus bija ar mieru mirt pazemojošā nāvē, nepatiesi notiesāts kā noziedznieks un zaimotājs. Ar to Dieva Dēls apliecināja, ka viņš patiešām ir īpašs, jo no visām Jehovas radītajām būtnēm tieši viņā pazemība izpaudās visā pilnībā, līdz galam.

¹⁹ Varbūt tieši šī, pēdējā pazemības stunda Jēzus dzīves laikā uz zemes palīdzēja viņa uzticīgajiem apustuļiem apzināties šīs īpašības svarīgumu. Bībelē stāstīts, ka viņi pazemīgi darbojās vēl daudzus gadus un pat gadu desmitus vēlāk. Bet ko var teikt par mums?

20. Kā noskaidrot, vai mēs esam sirdī pazemīgi?

²⁰ Pāvils mūs aicina: ”Lai jums ir tāds pats domāšanas veids, kāds bija arī Kristum Jēzum.” (Filipiešiem 2:5.) Jēzus bija sirdī pazemīgs, un tādiem jābūt arī mums. Kā mēs varam zināt, vai mūsu sirdī ir pazemība? Pāvils atgādina: ”Neko nedariet aiz ķildīguma vai tukšas godkāres, bet pazemīgi uzskatiet citus par augstākiem nekā jūs paši.” (Filipiešiem 2:3.) Tātad izšķirošais ir tas, kā mēs raugāmies uz citiem. Citi būtu jāuzskata par augstākiem un svarīgākiem nekā mēs paši. Vai tu liksi lietā šo padomu?

21., 22. a) Kāpēc kristiešu draudzes vecākajiem jābūt pazemīgiem? b) Kā mēs varam apliecināt, ka esam apjozušies ar pazemību?

²¹ Daudzus gadus pēc Jēzus nāves apustulis Pēteris vēl aizvien domāja par pazemības svarīgumu. Pēteris mācīja kristiešu draudzes vecākos pildīt savus pienākumus pazemīgi un neuzkundzēties Jehovas avīm. (1. Pētera 5:2, 3.) Tas, ka cilvēkam ir uzticēta nopietna atbildība, nav iemesls kļūt lepnam — gluži otrādi, viņam vēl jo vairāk ir vajadzīga patiesa pazemība. (Lūkas 12:48.) Protams, pazemīgiem jābūt ne tikai pārraugiem, bet visiem kristiešiem.

²² Pēteris noteikti nekad neaizmirsa to vakaru, kad Jēzus mazgāja viņam kājas, kaut arī pats Pēteris pret to bija iebildis. (Jāņa 13:6—10.) Vēlāk viņš kristiešiem rakstīja: ”Visi savstarpējā satiksmē apjozieties ar pazemību.” (1. Pētera 5:5, LB-65.) Vārds ”apjozieties” liek domāt par kalpu, kas apjož priekšautu, lai veiktu kādu netīru, vienkāršu darbu. Iespējams, tas atsauc atmiņā gadījumu, kad Jēzus apsēja sev dvieli, pirms nometās zemē un nomazgāja kājas saviem mācekļiem. Ja mēs sekojam Jēzum, tad kuru gan no Dieva uzticētajiem uzdevumiem mēs varētu uzskatīt par tādu, ko pildīt ir zem mūsu goda? Pazemība, kas ir mūsu sirdī, būtu jāredz visiem, it kā mēs būtu apjozušies ar to.

23., 24. a) Kāpēc mums jāpretojas nosliecei uz augstprātību? b) Kāds nepareizs priekšstats par pazemību ir atspēkots nākamajā nodaļā?

²³ Augstprātība ir līdzīga indei — tās sekas ir postošas. Tā ir īpašība, kuras dēļ pats apdāvinātākais cilvēks var kļūt nederīgs Dievam. Savukārt pazemīgs cilvēks Jehovam var būt ļoti noderīgs, pat ja viņam nav nekādu īpašu spēju. Ja katru dienu centīsimies izkopt šo vērtīgo īpašību, pazemīgi staigājot Kristus pēdās, mūs gaida lielisks atalgojums. Pēteris rakstīja: ”Kļūstiet pazemīgi zem Dieva varenās rokas, lai viņš jūs noteiktā laikā paaugstinātu.” (1. Pētera 5:6.) Jehova paaugstināja Jēzu, kas sevi bija ļoti pazeminājis, un tieši tāpat viņš izturēsies pret mums, ja būsim pazemīgi.

²⁴ Diemžēl ir cilvēki, kas pazemību uzskata par vājuma pazīmi. Jēzus piemērs palīdz saprast, cik nepareizs ir šāds priekšstats, jo viņš bija ne tikai vispazemīgākais, bet arī visdrosmīgākais cilvēks. Par to būs runa nākamajā nodaļā.