Agrīnie kristieši un valsts
PAVISAM neilgi pirms savas nāves Jēzus mācekļiem teica: ”Tā kā jūs neesat no pasaules, bet es jūs esmu izredzējis no pasaules, tad pasaule jūs ienīst.” (Jāņa 15:19.) Vai tas nozīmē, ka kristiešiem būtu jāieņem naidīga nostāja pret šīs pasaules varas iestādēm?
Kristieši nav pasaulīgi, taču nav arī naidīgi noskaņoti
Apustulis Pāvils rakstīja kristiešiem, kas dzīvoja Romā: ”Ikviens lai ir paklausīgs [”augstākajām”, NW] varām, kas valda.” (Romiešiem 13:1.) Arī apustulis Pēteris rakstīja līdzīgi: ”Esiet paklausīgi ikkatrai cilvēku starpā ieceltai kārtībai tā Kunga dēļ, ir valdniekam, kas ir pār visiem, ir pārvaldniekiem kā tādiem, kas viņa sūtīti, lai sodītu ļaundaŗus, bet atalgotu tos, kas dara labu.” (1. Pētera 2:13, 14.) Paklausība valstij un tās likumīgi ieceltajiem pārstāvjiem nepārprotami bija viens no agrīno kristiešu uzvedības principiem. Viņi centās būt likumam pakļāvīgi pilsoņi un dzīvot mierā ar visiem cilvēkiem. (Romiešiem 12:18.)
Enciklopēdijā The Encyclopedia of Religion, šķirklī ”Baznīca un valsts”, ir teikts: ”Pirmajos trīs gadsimtos m.ē. kristīgā baznīca lielā mērā bija izolēta no Romas oficiālajām aprindām. [..] Tomēr kristiešu vadītāji.. mācīja paklausīt Romas likumiem un būt lojāliem pret imperatoru — tajās robežās, ko pieļauj kristīgā ticība.”
Cieņa, bet ne pielūgsme
Kristieši nebija naidīgi noskaņoti pret Romas imperatoru. Viņi cienīja imperatora varu un parādīja tam pienācīgu godu, kas bija saskaņā ar tā augsto stāvokli. Imperatora Nerona valdīšanas laikā apustulis Pēteris rakstīja kristiešiem, kas dzīvoja dažādās Romas impērijas daļās: ”Turiet visus godā, ..godājiet valdnieku.” (1. Pētera 2:17.) Ar vārdu valdnieks grieķiski runājošajā sabiedrībā apzīmēja ne tikai vietējos valdniekus, bet arī Romas imperatoru. Kristiešiem, kas dzīvoja Romas impērijas galvaspilsētā, Pāvils deva šādu padomu: ”Dodiet katram, kas viņam pienākas: ..cieņu, kam nākas cieņa.” (Romiešiem 13:7.) Romas imperatoram, bez šaubām, pienācās cieņa. Ar laiku viņš pat pieprasīja, lai viņu pielūgtu. Taču te agrīnie kristieši novilka robežu, ko viņi nepārkāpa.
Saskaņā ar rakstiskām liecībām, mūsu ēras otrajā gadsimtā Polikarps, atrazdamies Romas prokonsula tiesas priekšā, paziņoja: ”Es esmu kristietis. [..] Mums ir mācīts parādīt pienācīgu cieņu.. varām un valdībām, kas ir Dieva ieceltas.” Tomēr Polikarps labāk izvēlējās mirt nekā pielūgt imperatoru. Otrā gadsimta apoloģēts Antiohijas Teofils rakstīja: ”Es godāšu imperatoru nevis patiešām pielūgdams viņu, bet gan lūgdams Dievu par viņu. Bet pielūdzu es Dievu, dzīvo un patieso Dievu.”
Lūgšanas par imperatoru nekādā ziņā nebija saistītas ar imperatora pielūgšanu vai nacionālismu. Apustulis Pāvils paskaidroja šādu lūgšanu mērķi: ”Tad nu es pamācu tevi vispirms turēt lūgšanas, pielūgšanas, aizlūgšanas, pateicības lūgšanas par visiem cilvēkiem, par valdniekiem un visiem, kas ir augstā amatā, lai mēs dzīvotu mierīgu un klusu dzīvi visā dievbijībā un cienībā.” (1. Timotejam 2:1, 2.)
”Nomaļus no sabiedriskās dzīves”
Agrīno kristiešu goddevīgā izturēšanās tomēr nenoskaņoja pret viņiem draudzīgi to pasauli, kurā viņi dzīvoja. Franču vēsturnieks A. Amāns stāsta, ka agrīnie kristieši ”dzīvoja nomaļus no sabiedriskās dzīves”. Patiesībā viņi dzīvoja nomaļus no veselu divu sabiedrību — jūdu un romiešu — sabiedriskās dzīves, un kā jūdi, tā romieši viņus bieži pārprata un izturējās pret viņiem ar lieliem aizspriedumiem.
Piemēram, apustulis Pāvils, Romas ieceltā pārvaldnieka priekšā aizstāvēdamies pret jūdu vadoņu izvirzīto nepatieso apsūdzību, teica šādus vārdus: ”Es neko neesmu grēkojis ne pret jūdu bauslību, ne pret svētnīcu, ne pret ķeizaru. ..es piesaucu ķeizaru.” (Apustuļu darbi 25:8, 11.) Pāvils apzinājās, ka jūdi plāno viņu nogalināt, un tāpēc prasīja, lai viņa lietu izskatītu Nerona tiesa; tā viņš parādīja, ka atzīst Romas imperatora varu. Kad Pāvilu pirmo reizi tiesāja Romā, viņš acīmredzot tika attaisnots. Taču vēlāk viņu atkal ieslodzīja cietumā, un — kā parasti tiek uzskatīts — pēc Nerona pavēles Pāvils tika sodīts ar nāvi.
Sociologs un teologs Ernsts Trelčs rakstīja par agrīno kristiešu grūto stāvokli Romas sabiedrībā: ”Viņiem nebija pieņemams neviens amats vai nodarbošanās, kam bija kaut kāds sakars ar elkdievību, imperatora pielūgsmi, asinsizliešanu, nāvessodiem vai kas varētu kristiešiem likt nonākt saskarē ar pagānisko amoralitāti.” Vai šāda nostāja padarīja neiespējamas mierīgas un abpusējas cieņas pilnas attiecības starp kristiešiem un valsti?
Dot ķeizaram to, ”kas viņam pienākas”
Formulēdams principu, pēc kura kristiešiem bija jāvadās attiecībās ar Romas valsti un kurš kristiešiem būtu jāievēro arī attiecībās ar jebkuru citu valdību, Jēzus teica: ”Dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” (Mateja 22:21.) Šis Jēzus sekotājiem dotais padoms bija krasā pretstatā tai attieksmei, kāda bija daudziem nacionālistiski noskaņotiem jūdiem, kas ienīda Romas kundzību un apstrīdēja svešzemju valdībai maksājamo nodokļu likumību.
Vēlāk Pāvils norādīja kristiešiem, kas dzīvoja Romā: ”Tādēļ nepieciešami tai paklausīt nevien soda dēļ, bet arī sirdsapziņas dēļ. Tāpēc maksājiet arī savas nodevas: viņi [valdības ”augstākās varas”], kas uz to raugās, ir Dieva kalpi. Dodiet katram, kas viņam pienākas: nodevas, kam nākas nodevas, muitu, kam nākas muita.” (Romiešiem 13:5—7.) Kaut arī kristieši nepiederēja pasaulei, viņiem bija jābūt godīgiem pilsoņiem un jāmaksā nodokļi, atlīdzinot valstij par sniegtajiem pakalpojumiem. (Jāņa 17:16.)
Bet vai Jēzus vārdi attiecās vienīgi uz nodokļu maksāšanu? Tā kā Jēzus precīzi nenoteica, kas pieder ķeizaram un kas — Dievam, tad reizēm lēmums ir jāpieņem atbilstoši apstākļiem vai arī atbilstoši tam, kā mēs izprotam Bībeli kopumā. Citiem vārdiem: kad jāizlemj, ko var ’dot ķeizaram’ un ko ne, dažkārt būtiska nozīme ir kristieša sirdsapziņai, kas mācīta saskaņā ar Bībeles principiem.
Saprātīgs līdzsvars starp divām dažādām prasībām
Cilvēki bieži vien aizmirst, ka Jēzus, pateicis, lai ķeizaram dod to, kas ķeizaram pieder, piebilda: ”Un [dodiet] Dievam, kas Dievam pieder.” Apustulis Pēteris paskaidroja, kas kristiešiem ir svarīgākais. Tūlīt pēc tam, kad viņš bija devis padomu paklausīt ”valdniekam” jeb imperatoram un tā ieceltajiem ”pārvaldniekiem”, Pēteris rakstīja: ”[Esiet] kā svabadi, bet ne kā tādi, kam svabadība būtu kā ļaunuma apsegs, bet kā Dieva kalpi. Turiet visus godā, mīliet brāļu saimi, bīstaities Dievu, godājiet valdnieku.” (1. Pētera 2:16, 17.) Apustulis norādīja, ka kristieši ir Dieva kalpi, nevis cilvēku iecelta valdnieka kalpi. Lai gan kristiešiem ir jāparāda pienācīgs gods un cieņa valsts pārstāvjiem, taču viņiem tas jādara, bīstoties Dievu, kura likumi ir svarīgāki nekā cilvēku likumi.
Jau agrāk Pēteris bija nepārprotami apliecinājis, ka Dieva likumi ir augstāki par cilvēku likumiem. Jūdu sinedrijs bija administratīva padome, ko romieši bija pilnvarojuši risināt reliģiskos un civilos jautājumus. Kad sinedrijs aizliedza Jēzus sekotājiem mācīt Kristus vārdā, Pēteris un citi apustuļi atbildēja goddevīgi, bet nelokāmi: ”Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem.” (Apustuļu darbi 5:29.) Bez šaubām, agrīnajiem kristiešiem bija jāsaglabā saprātīgs līdzsvars starp paklausību Dievam un pienācīgu pakļaušanos cilvēku varas iestādēm. Tertulliāns mūsu ēras trešā gadsimta sākumā par to izteicās šādi: ”Ja viss pieder ķeizaram, kas tad paliks Dievam?”
Kompromiss ar valsti
Laiks gāja, un nostāja, kādu attiecībās ar valsti bija iedibinājuši pirmā gadsimta kristieši, pakāpeniski kļuva aizvien svārstīgāka. Jēzus un viņa apustuļu pravietotā atkrišana mūsu ēras otrajā un trešajā gadsimtā plauka un zēla. (Mateja 13:37, 38; Apustuļu darbi 20:29, 30; 2. Tesaloniķiešiem 2:3—12; 2. Pētera 2:1—3.) Atkritusī kristietība iesaistījās kompromisā ar Romu, pārņēma tās pagāniskos svētkus un filozofiju un sāka piedalīties ne tikai civildienestā, bet arī militārajā dienestā.
Profesors E. Trelčs rakstīja: ”Sākot ar trešo gadsimtu, situācija kļuva arvien sarežģītāka, jo pieauga tādu kristiešu skaits, kuri piederēja pie sabiedrības augstākajiem slāņiem un valdības aprindām, kā arī ieņēma atbildīgus posteņus vai dienēja armijā. [Nebībeliskajos] kristiešu rakstos atrodami sašutuma pilni protesti pret iesaistīšanos visā iepriekš minētajā; taču mēs atrodam arī mēģinājumus panākt kompromisu — argumentus, kas domāti satraukto sirdsapziņu nomierināšanai. [..] Kopš Konstantīna laikiem šīs grūtības vairs nepastāvēja; domstarpības starp kristiešiem un pagāniem izbeidzās, un durvis uz visiem oficiālajiem valsts amatiem kristiešiem tika plaši atvērtas.”
Ap ceturtā gadsimta beigām m.ē. šī izkropļotā, pielāgotā kristietības forma kļuva par Romas impērijas valsts reliģiju.
Kristīgā pasaule, ko pārstāv katoļu, pareizticīgo un protestantu baznīcas, visā savas pastāvēšanas laikā pastāvīgi ir pieļāvusi kompromisu ar valsti, dziļi iesaistoties tās politikā un atbalstot valsti karos. Daudzi baznīcu locekļi ar godīgām sirdīm, kuros šāda rīcība ir izraisījusi sašutumu, noteikti jutīsies iepriecināti, uzzinot, ka tomēr arī mūsdienās ir kristieši, kas attiecībās ar valsti ieņem tādu pašu nostāju, kāda bija pirmā gadsimta kristiešiem. Divos nākamajos rakstos šī tēma tiks izskatīta sīkāk.
[Attēls 5. lpp.]
Imperators Nerons, par kuru Pēteris rakstīja: ”Godājiet valdnieku”
[Norāde par autortiesībām]
Musei Capitolini, Roma
[Attēls 6. lpp.]
Polikarps labāk izvēlējās mirt nekā pielūgt imperatoru
[Attēls 7. lpp.]
Agrīnie kristieši bija godīgi, mieru mīloši pilsoņi un kārtīgi nodokļu maksātāji