Ikviens sēdēs zem sava vīģes koka

ĒNA Tuvo Austrumu zemju karstajās vasarās ir tas, pēc kā cilvēki ilgojas visvairāk. Viņi ir priecīgi par katru koku, kas sniedz patvērumu no saules stariem, un jo īpaši augstu vērtē tos, kas aug māju tuvumā. Vīģes koks, kam ir lielas, platas lapas un kupls zaru vainags, sniedz labāku pavēni nekā lielākā daļa citu šī reģiona koku.

Grāmatā Plants of the Bible rakstīts: ”[Vīģes koka] ēna dod lielāku spirgtumu un vēsumu nekā patvērums teltī.” Senajā Izraēlā vīģes koki, kas auga vīna dārzu malās, strādniekiem sniedza lielisku paēnu nelielai atpūtai.

Pēc garas karstas dienas visa ģimene varēja sanākt kopā un patīkamās sarunās atpūsties zem sava vīģes koka. Turklāt vīģes koks savu īpašnieku bagātīgi atalgoja ar garšīgiem augļiem. Tāpēc jau kopš ķēniņa Salamana laikiem ar vārdiem ”sēdēt zem sava vīģes koka” tika norādīts uz mieru un pārticību. (1. Ķēniņu 5:4, 5.)

Vairākus gadsimtus pirms tam pravietis Mozus aprakstīja Apsolīto zemi kā ”zemi, kur ir.. vīģu koki”. (5. Mozus 8:8.) Lai pierādītu šīs zemes auglīgumu, divpadsmit izlūki atgriezās izraēliešu nometnē ar vīģēm un citiem augļiem. (4. Mozus 13:21—23.) 19. gadsimtā kāds cilvēks, kas apceļoja Bībeles zemes, vēstīja, ka vīģes tur ir vieni no visbiežāk sastopamajiem kokiem. Tāpēc nav nekas neparasts, ka Rakstos bieži ir pieminētas vīģes un vīģu koki.

Koks, kas nes ražu divreiz gadā

Vīģes koks spēj augt ļoti dažādās augsnēs, un plašā sakņu sistēma tam ļauj izturēt ilgās un sausās Tuvo Austrumu vasaras. Šis koks ir neparasts ar to, ka gadā nes divas ražas — jūnijā agro ražu, bet, sākot ar augustu, galveno ražu. (Jesajas 28:4.) Agrīnās vīģes izraēlieši parasti ēda svaigas, savukārt vēlās vīģes viņi žāvēja un izmantoja visu cauru gadu. Žāvētās vīģes mēdza sapresēt apaļos plāceņos, kuriem reizēm tika pievienotas arī mandeles. Šādi vīģu rauši bija ļoti sātīgi un gardi, un tos varēja ērti uzglabāt.

Abigaila, kas bija pazīstama kā ļoti prātīga sieviete, pasniedza Dāvidam 200 vīģu raušus, būdama pārliecināta, ka tie bēgļiem būs vislabākā pārtika. (1. Samuēla 25:18, 27.) Vīģes izmantoja arī medicīnā. Piemēram, žāvētu vīģu komprese tika izmantota, lai ārstētu augoni, kas apdraudēja ķēniņa Hiskijas dzīvību, kaut arī viņš atveseļojās galvenokārt tāpēc, ka notikumos iejaucās Dievs.a (2. Ķēniņu 20:4—7.)

Senatnē žāvētas vīģes tika augstu vērtētas visā Vidusjūras reģionā. Cenzdamies pārliecināt Romas senātu uzsākt trešo pūniešu karu pret Kartāgu, romiešu valstsvīrs Katons savas runas laikā demonstrēja vīģes koka augli. Labākās žāvētās vīģes Romas impērijā ieguva Mazāzijas novadā Kārijā. Tāpēc žāvētās vīģes latīniski iesauca par carica. Mūsdienās šajā apvidū, kas tagad ietilpst Turcijas teritorijā, joprojām tiek iegūtas izcilas kvalitātes žāvētas vīģes.

Izraēliešu zemkopji vīģes kokus bieži stādīja vīna dārzos, taču tos kokus, kas nenesa ražu, viņi parasti nocirta. Labas zemes nebija tik daudz, lai to lieki aizņemtu neauglīgi koki. Jēzus stāstītajā līdzībā par neauglīgo vīģes koku zemes īpašnieks teica dārzniekam: ”Redzi, jau trīs gadus es nāku un meklēju augļus uz šī vīģes koka, bet neatrodu. Nocērt to! Ko tas velti izsūc zemi!” (Lūkas 13:6, 7.) Tā kā Jēzus laikā augļu koki tika aplikti ar nodokli, ikviens koks, kas nedeva ražu, zemes īpašniekam bija finansiāls slogs.

Vīģēm bija ļoti svarīga nozīme izraēliešu uzturā. Tāpēc slikta vīģu raža, kas, iespējams, bija saistīta ar nelabvēlīgu Jehovas spriedumu, varēja izraisīt lielu postu. (Hozejas 2:14; Amosa 4:9.) Pravietis Habakuks sacīja: ”Ja vīģes koks arī neziedēs, un vīna kokam nebūs ogu, un ja nepiepildās arī cerības, kādas bija liktas uz eļļas kokiem, un arī tīrumi nesniedz nekādu barību, ..tad es tomēr gribu gavilēt savam Kungam un likt izpausties savam priekam par savu Glābēju, savu Dievu!” (Habakuka 3:17, 18.)

Nepaklausīgas tautas simbols

Svētajos rakstos par vīģēm reizēm tiek runāts simboliski. Piemēram, trimdā nokļuvušos uzticīgos jūdus Jeremija salīdzināja ar grozu, kas pilns ar labām vīģēm — agrīnām vīģēm, ko parasti ēda svaigas. Turpretī Dievam neuzticīgos jūdus viņš salīdzināja ar sliktām vīģēm, kuras nevar ēst un kuras jāizmet. (Jeremijas 24:2, 5, 8, 10.)

Līdzībā par neauglīgo vīģes koku Jēzus atklāja, cik pacietīgi Dievs izturas pret ebreju tautu. Kā jau bija minēts iepriekš, līdzībā viņš stāstīja par cilvēku, kuram vīna dārzā bija vīģes koks. Šis koks trīs gadus nebija devis ražu, un īpašnieks bija nodomājis to nocirst. Taču dārznieks viņam teica: ”Kungs, atstāj to vēl šo gadu, kamēr es to aprakšu un apmēslošu! Varbūt tas turpmāk nesīs augļus. Bet ja ne, tad tu to vari nocirst.” (Lūkas 13:8, 9.)

Kad Jēzus stāstīja šo līdzību, viņš jau bija sludinājis trīs gadus, palīdzot ebrejiem veidot sevī ticību. Jēzus aktīvi darbojās, aprūpēdams simbolisko vīģes koku — ebreju tautu — un dodams tam iespēju nest augļus. Tomēr nedēļu pirms Jēzus nāves kļuva skaidri redzams, ka tauta kopumā atraida Mesiju. (Mateja 23:37, 38.)

Četras dienas pirms savas nāves Jēzus vēl vienu reizi izmantoja vīģes koku, lai ilustrētu tautas slikto garīgo stāvokli. Ceļā no Betānijas uz Jeruzalemi viņš pamanīja vīģes koku, kas bija kupli salapojis, bet kurā nebija neviena augļa. Tā kā agrīnās vīģes parādās vienā laikā ar lapām, bet reizēm pat vēl pirms tām, fakts, ka kokā nebija augļu, liecināja, ka tas ir neauglīgs. (Marka 11:13, 14.)b

Tāpat kā neauglīgais vīģes koks, kas tikai izskatījās stiprs un vesels, arī ebreju tauta radīja maldinošu iespaidu — patiesībā tā nenesa dievbijības labos augļus un galu galā atraidīja Jehovas Dēlu. Jēzus nolādēja neauglīgo vīģes koku, un, kad nākamajā dienā mācekļi to ieraudzīja, tas jau bija nokaltis. Šis nokaltušais koks norādīja uz to, ka Dievs atraidīs ebrejus un tie vairs nebūs viņa izredzētā tauta. (Marka 11:20, 21.)

”Mācaities.. no vīģes koka”

Vēl vienā gadījumā Jēzus izmantoja salīdzinājumu ar vīģes koku, lai paskaidrotu kaut ko svarīgu par savu klātbūtnes laiku. Viņš teica: ”Mācaities līdzību no vīģes koka. Kad viņa zaros jau pumpuri metas un lapas plaukst, tad jūs zināt, ka vasara ir tuvu klāt. Tā arīdzan jūs, kad jūs visu to redzat, tad ziniet, ka viņš ir tuvu priekš durvīm.” (Mateja 24:32, 33.) Vīģes koka spilgti zaļās lapas ir labi pamanāma un nepārprotama zīme, kas vēstī par vasaras tuvumu. Līdzīgi arī Jēzus ievērojamais pravietojums, kas pierakstīts Mateja evaņģēlija 24. nodaļā, Marka evaņģēlija 13. nodaļā un Lūkas evaņģēlija 21. nodaļā, skaidri pierāda, ka ir sākusies Jēzus, debesu Valstības valdnieka, klātbūtne. (Lūkas 21:29—31.)

Tā kā mēs dzīvojam tik nozīmīgā laikā, mēs noteikti vēlamies mācīties no līdzības par vīģes koku. Ja mēs to darām un saglabājam garīgu modrību, mēs varam cerēt, ka pieredzēsim, kā piepildīsies brīnišķīgais solījums: ”Tie ikviens sēdēs un dzīvos bez bailēm zem sava vīna un vīģes koka, jo nebūs neviena, kas tiem iedvestu bailes, jo to tā ir noteikusi tā Kunga, mūsu Dieva Cebaota mute.” (Mihas 4:4.)

[Zemsvītras piezīmes]