Vai jūs varat paļauties uz savu sirdsapziņu?

NORMĀLOS apstākļos kompass ir instruments, uz ko var droši paļauties. Tā adata zemes magnētiskā lauka ietekmē nemainīgi norāda uz ziemeļiem. Tāpēc tajos gadījumos, kad nav noteiktu orientieru, ceļinieki virziena noteikšanā var paļauties uz kompasu. Bet kas notiek, kad kompasa tuvumā parādās kāds magnētisks ķermenis? Tad kompasa adata vairs nenorāda uz ziemeļiem, bet uz šo magnētu, un kompass vairs nesniedz drošu vadību.

Kaut kas līdzīgs var notikt arī ar cilvēka sirdsapziņu. Radītājs mūs ir apveltījis ar šo spēju, lai mums būtu droša vadība. Tā kā esam izveidoti pēc Dieva tēla un līdzības, sirdsapziņai būtu mūs pastāvīgi jāvada, lai mēs pieņemtu pareizus lēmumus. Tai būtu jāmudina mūs dzīvot saskaņā ar Dieva morāles normām. (1. Mozus 1:27.) Bieži tā arī notiek. Piemēram, kristiešu apustulis Pāvils rakstīja, ka pat daži no tiem, kas nepazīst Dieva bauslību, ”dabiski izpilda to, ko likums prasa”. Kāpēc? Tāpēc, ka ”sirdsapziņa ir viņu lieciniece”. (Romiešiem 2:14, 15, JD.)

Tomēr reizēm sirdsapziņa klusē, kad tai būtu jārunā. Savas nepilnības dēļ mums ir nosliece darīt to, par ko zinām, ka tas ir nepareizi. ”Mans iekšējais cilvēks ar prieku piekrīt Dieva bauslības likumam,” atzīst Pāvils, ”bet savos locekļos es manu citu likumu, kas kaŗo ar mana prāta likumu un padara mani par grēka likuma gūstekni, kas ir manos locekļos.” (Romiešiem 7:22, 23.) Ja mēs bieži padodamies savām nepareizajām tieksmēm, tad var pienākt brīdis, kad sirdsapziņa ir notrulinājusies un mūs vairs nebrīdina par to, ka rīkojamies nepareizi.

Taču, kaut arī esam nepilnīgi, mēs varam panākt, lai mūsu sirdsapziņa darbotos saskaņā ar Dieva normām. Un to panākt ir ļoti svarīgi. Tīra un pienācīgi apmācīta sirdsapziņa mums ir vajadzīga, ne tikai lai nodibinātu tuvas un personiskas attiecības ar Dievu, bet arī lai izglābtos. (Ebrejiem 10:22; 1. Pētera 1:15, 16.) Turklāt tīra sirdsapziņa mums palīdzēs pieņemt saprātīgus lēmumus, kas savukārt sekmēs mūsu mieru un laimi. Psalmu sacerētājs par cilvēku ar šādu sirdsapziņu teica: ”Viņš glabā sirdī sava Dieva likumu, un viņa soļi neļodzās.” (Psalms 37:31.)

Sirdsapziņas apmācīšana

Apmācīt sirdsapziņu nozīmē daudz vairāk nekā tikai iegaumēt noteiktus likumus un pēc tam stingri tos ievērot, kā to Jēzus laikā darīja farizeji. Šie reliģiskie vadoņi zināja bauslību. Viņi bija arī izveidojuši detalizētu tradīciju kopumu, kam it kā bija jāpalīdz cilvēkiem nepārkāpt bauslību. Tāpēc, ieraudzījuši, ka Jēzus mācekļi sabatā plūc vārpas un ēd graudus, viņi nekavējoties izteica tiem nosodījumu. Arī tad, kad Jēzus sabata dienā izdziedināja cilvēku, kam bija nokaltusi roka, viņi centās Jēzu pieķert nepareizā rīcībā. (Mateja 12:1, 2, 9, 10.) Gan vārpu plūkšana, gan cilvēka ārstēšana pēc farizeju tradīcijas bija ceturtā baušļa pārkāpums. (2. Mozus 20:8—11.)

Nav šaubu, ka farizeji studēja bauslību. Bet vai viņu sirdsapziņa darbojās saskaņā ar Dieva normām? Noteikti nē. Par to liecina fakts, ka tūlīt pēc tam, kad farizeji bija nokritizējuši Jēzus rīcību, kas, pēc viņu domām, bija neapšaubāms sabata likuma pārkāpums, viņi ”nolēma [Jēzu] nogalināt”. (Mateja 12:14.) Padomājiet: vārpu plūkšana, graudu ēšana un cilvēku dziedināšana sabatā paštaisnajos reliģiskajos vadītājos izraisīja sašutumu, bet par nodomu nogalināt Jēzu viņi neizjuta nekādus sirdsapziņas pārmetumus!

Augsto priesteru domāšana bija tikpat izkropļota. Šos negodīgos cilvēkus itin nemaz nemocīja vainas apziņa, kad viņi no tempļa mantnīcas paņēma 30 sudraba gabalus un piedāvāja tos Jūdam, lai tas par šo naudu nodotu Jēzu. Bet, kad Jūda pēkšņi naudu atnesa atpakaļ un nometa to templī, viņu sirdsapziņa atradās juridiskas dilemmas priekšā. ”Nepieklājas tos [naudasgabalus] likt Dieva šķirstā, jo tā ir asins nauda,” viņi sacīja. (Mateja 27:3—6.) Acīmredzot augstie priesteri bija noraizējušies, ka Jūdas nauda tagad varētu būt nešķīsta. (Salīdzināt 5. Mozus 23:19.) Taču šie paši cilvēki nesaskatīja nekā nepareiza tajā, ka bija samaksājuši par Dieva Dēla nodošanu!

Saskaņot savas domas ar Dieva domām

Minētie piemēri parāda, ka apmācīt sirdsapziņu nozīmē daudz vairāk nekā tikai piepildīt savu prātu ar prasībām un aizliegumiem. Bez šaubām, ir svarīgi zināt Dieva likumus un tos pildīt, jo no tā lielā mērā ir atkarīga mūsu izglābšanās. (Psalms 19:8—12.) Taču papildus tam, ka apgūstam Dieva likumus, mums arī jānoskaņo sava sirds tā, lai mūsu domas saskanētu ar Dieva domām. Tad mēs pieredzēsim, kā piepildās ar Jesajas starpniecību teiktais pravietojums: ”Tavas acis redzēs tavus skolotājus [”Diženo Skolotāju”, NW], un tavas ausis dzirdēs aiz tevis šos vārdus: ”Šis ir tas ceļš, staigājiet pa to!” kaut jūs arī ietu pa labi vai novērstos pa kreisi.” (Jesajas 30:20, 21; 48:17.)

Tas, protams, nenozīmē, ka brīdī, kad būs jāpieņem kāds svarīgs lēmums, tiešām atskanēs balss un pateiks mums, kā rīkoties. Tomēr, ja mūsu domas par dažādiem jautājumiem būs saskaņā ar Dieva domām, mūsu sirdsapziņa būs labāk sagatavota, lai mēs pieņemtu Dievam patīkamus lēmumus. (Salamana Pamācības 27:11.)

Padomāsim par Jāzepu, kas dzīvoja 18. gadsimtā p.m.ē. Kad Potifara sieva mēģināja Jāzepu pavedināt, viņš to nepieļāva, sacīdams: ”Kā lai es darītu tik lielu ļaunumu un grēkotu pret Dievu?” (1. Mozus 39:9.) Jāzepa laikā nebija Dieva noteikta likuma, kas aizliegtu laulības pārkāpšanu. Turklāt Jāzeps dzīvoja Ēģiptē — tālu no savas ģimenes ar tās patriarhālajiem likumiem un iespējamā nosodījuma. Kas Jāzepam palīdzēja turēties pretī kārdinājumam? Tā bija viņa apmācītā sirdsapziņa. Jāzeps bija pārņēmis Dieva viedokli, ka vīram un sievai ir jābūt ’vienai miesai’. (1. Mozus 2:24.) Tāpēc viņš saprata, ka būtu nepareizi stāties dzimumattiecībās ar cita vīrieša sievu. Jāzeps savas domas šajā jautājumā bija saskaņojis ar Dieva domām. Laulības pārkāpšana bija pret viņa morāles principiem.

Mūsdienās tādu cilvēku kā Jāzeps nav daudz. Visapkārt valda amoralitāte, un daudzi domā, ka par to, vai viņi dzīvo morāli tīri, viņiem nav jāatbild ne Radītāja, ne sava dzīvesbiedra, ne pašiem savā priekšā. Šī situācija ir ļoti līdzīga Jeremijas grāmatā aprakstītajai: ”Nav neviena, kas nožēlotu savu nekrietnību un teiktu: Ko es esmu darījis? Nē! Visi drāžas savā trauksmē tikai uz priekšu līdzīgi zirgam, kas satrakots traucas kaujā.” (Jeremijas 8:6.) Tāpēc mums vairāk nekā jebkad jācenšas pārņemt Dieva domāšanas veidu. Lai to izdarītu, mums ir pieejama ļoti vērtīga palīdzība.

Palīglīdzeklis sirdsapziņas apmācīšanai

Dieva iedvesmotie Raksti ir noderīgi ”mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam”. (2. Timotejam 3:16, 17.) Bībeles pētīšana mums palīdz vingrināt Bībelē pieminēto ’prātu’, lai mēs varētu izšķirt labu un ļaunu. (Ebrejiem 5:14.) Tā mēs varam attīstīt mīlestību pret to, ko Dievs mīl, un riebumu pret to, ko viņš ienīst. (Psalms 97:10; 139:21.)

Bībeles studiju mērķis ir nevis vienkārši iegūt detalizētas Rakstu zināšanas, bet izprast patiesības būtību un tās nozīmi. 1976. gada 1. septembra Sargtorņa numurā bija rakstīts: ”Studējot Dieva Rakstus, mums jācenšas aptvert Dieva taisnīguma un mīlestības būtību un jācenšas šīs īpašības tik dziļi ieslēgt savā sirdī, ka tās parādīt mums būtu tikpat dabiski kā ēst un elpot. Attīstot sapratni par to, kas ir labs un kas — slikts, mums jāpilnīgo sava morālās atbildības sajūta. Vēl vairāk — mums jāpanāk, lai sirdsapziņa mums liktu dziļi apzināties savu atbildību pilnīgā Likumdevēja un Soģa priekšā. (Jesajas 33:22.) Tātad, kad mācāmies par Dievu, mums arī jācenšas viņam līdzināties visās mūsu dzīves jomās.”

Iegūt ’Kristus prātu’

Ar Bībeles studēšanas palīdzību mēs iegūsim arī ’Kristus prātu’ — prāta ievirzi, kurai raksturīga tāda pati paklausība un pazemība, kāda piemita Jēzum. (1. Korintiešiem 2:16.) Jēzus sava Tēva gribu pildīja ar prieku, nevis automātiski, bez domāšanas. Viņa nostāju pravietiski bija aprakstījis psalmu dziesminieks Dāvids: ”Man ir prieks dzīvot pēc Tava prāta, mans Dievs, un Tavi likumi ir ierakstīti dziļi manā sirdī.”a (Psalms 40:9.)

Lai apmācītu savu sirdsapziņu, ir ļoti svarīgi iegūt ’Kristus prātu’. Kad Jēzus, būdams pilnīgs cilvēks, atradās uz zemes, viņš atspoguļoja sava Tēva īpašības un personību tik pilnīgi, cik vien cilvēkam tas ir iespējams. Tāpēc viņš varēja teikt: ”Kas mani ir redzējis, tas ir redzējis Tēvu.” (Jāņa 14:9.) Ikvienā situācijā viņš darīja tieši to, kas bija saskaņā ar viņa Tēva prātu. Tāpēc, pētot Jēzus dzīvi, mēs iegūstam skaidru priekšstatu par to, kāds ir Dievs Jehova.

Bībelē ir teikts, ka Jehova ir ”apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā”. (2. Mozus 34:6.) Atkal un atkal Jēzus parādīja šīs īpašības attiecībās ar saviem apustuļiem. Kad viņi vairākkārt strīdējās par to, kurš no viņiem ir lielākais, Jēzus ar vārdiem un savu piemēru pacietīgi mācīja: ”Kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu sulainis. Un ja kas jūsu starpā grib būt pirmais, tas lai ir jūsu kalps.” (Mateja 20:26, 27.) Tas ir tikai viens piemērs, kas parāda, ka, pārdomājot Jēzus dzīvi, mēs varam pārņemt Dieva domāšanas veidu.

Jo vairāk mēs uzzināsim par Jēzu, jo precīzāk mēs spēsim sekot mūsu debesu Tēvam, Jehovam. (Efeziešiem 5:1, 2.) Sirdsapziņa, kuras spriedumos atainojas Dieva domas, mums norādīs pareizo virzienu. Jehova tiem, kas uz viņu paļaujas, apsola: ”Es tevi mācīšu un rādīšu ceļu, pa kuŗu tev jāstaigā, Es par tevi turēšu nomodā savu aci.” (Psalms 32:8.)

Kāds labums ir no apmācītas sirdsapziņas

Zinādams, cik nepadevīgi ir nepilnīgi cilvēki, Mozus izraēliešiem atgādināja: ”Ņemiet pie sirds visus šos vārdus, ko es jums šodien svinīgi pasludinu un piekodinu. Tie jums ir rūpīgi jāiemāca jūsu bērniem, lai viņi sarga un pilda visus šīs bauslības noteikumus!” (5. Mozus 32:46.) Arī mums Dieva likumi jāieraksta savās sirdīs. Tad mēs varēsim vairāk paļauties uz to, ka sirdsapziņa virzīs mūsu soļus un palīdzēs pieņemt pareizos lēmumus.

Protams, mums jābūt piesardzīgiem. Bībeles sakāmvārds skan: ”Dažam kāds ceļš labi patīk, bet beidzot tas viņu tomēr noved nāvē.” (Salamana Pamācības 14:12.) Kāpēc tā bieži notiek? Bībelē ir dota atbilde: ”Sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu, tā ir viltīga. Kas to var izdibināt?” (Jeremijas 17:9.) Tāpēc uzklausīsim pamudinājumu, kas izteikts Salamana Pamācībās 3:5, 6: ”Paļaujies uz to Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz savu prāta gudrību, bet domā uz to Kungu visos savos ceļos, tad Viņš darīs līdzenas tavas tekas.”

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 7. lpp.]

Pēc Bībeles apmācīta sirdsapziņa, gluži kā kompass, var mums norādīt pareizo virzienu

[Norāde par autortiesībām]

Kompass: Courtesy, Peabody Essex Museum, Salem, Mass.