35. nodaļa

Visu laiku slavenākais sprediķis

JĒZUS sēž kalna nogāzē un runā slaveno Kalna sprediķi — šī aina atgādina par vienu no nozīmīgākajiem notikumiem Bībelē pierakstītajā vēsturē. Šis notikums risinās netālu no Galilejas jūras, iespējams, pie Kapernaumas. Jēzus visu nakti ir pavadījis lūgšanās un nupat ir izvēlējies par apustuļiem 12 no saviem mācekļiem. Tad kopā ar viņiem Jēzus nokāpj zemāk, kur nogāze ir lēzenāka.

Būtu saprātīgi domāt, ka Jēzus ir ļoti noguris un vēlas nedaudz pagulēt. Bet ir atnācis ļoti daudz cilvēku, un daži no viņiem ir veikuši tālu ceļu no Jūdejas un Jeruzalemes, kas ir 90 līdz 100 kilometru attālumā. Citi savukārt ir ieradušies no piekrastes rajoniem ziemeļos — no Tiras un Sidonas. Viņi ir atnākuši, lai paklausītos Jēzū un tiktu izdziedināti no savām slimībām. Viņu vidū pat ir cilvēki, ko moka dēmoni — Sātana ļaunie eņģeļi.

Jēzum kāpjot zemē no kalna, slimie cilvēki spiežas tuvāk, lai viņam pieskartos, un Jēzus tos visus izdziedina. Pēc tam Jēzus acīmredzot pakāpjas nedaudz augstāk kalnā. Tur viņš apsēžas un sāk mācīt cilvēkus, kas ir izvietojušies līdzenumā viņa priekšā. Iedomājies, starp visiem klātesošajiem vairs nav neviena paša, kas ciestu no kādas nopietnas kaites!

Cilvēki ļoti vēlas uzklausīt skolotāju, kas ir spējīgs veikt tik lielus brīnumus. Jēzus sprediķis tomēr ir domāts galvenokārt viņa mācekļiem, kas droši vien atrodas viņam vistuvāk. Lai arī mēs varētu gūt labumu no šīs runas, Matejs un Lūka to ir pierakstījuši.

Matejs par Kalna sprediķi ir uzrakstījis apmēram četras reizes vairāk nekā Lūka. Turklāt daudz ko no Mateja stāstītā Lūka piemin, rakstīdams par to, ko Jēzus ir runājis kādā citā savas kalpošanas posmā; to var redzēt, salīdzinot Mateja 6:9—​13 ar Lūkas 11:1—​4 un Mateja 6:25—​34 ar Lūkas 12:22—31. Taču tas nav nekas pārsteidzošs. Jēzus acīmredzot mācīja to pašu vairākas reizes, un Lūka nolēma pārstāstīt dažas no šīm mācībām, rakstot par citiem notikumiem.

Jēzus sprediķis ir ārkārtīgi vērtīgs ne tikai dziļā garīgā satura dēļ, bet arī patiesību izklāsta vienkāršības un skaidrības dēļ. Jēzus min vienkāršus piemērus un izmanto cilvēkiem pazīstamus tematus, tā panākdams, ka viņa domas ir viegli saprotamas visiem, kas tiecas pēc labākas, Dievam patīkamas dzīves.

Kas ir patiesa laime

Ikviens cilvēks vēlas būt laimīgs. Zinādams šo faktu, Jēzus Kalna sprediķa sākumā stāsta par patiesu laimi. Ir saprotams, ka tas tūlīt piesaista viņa daudzo klausītāju uzmanību. Tomēr runas ievadvārdi daudziem noteikti šķiet pretrunīgi.

Vērsdamies pie saviem mācekļiem, Jēzus saka: ”Svētīgi jūs nabagi, jo jums pieder Dieva valstība! Svētīgi jūs, kas tagad izsalkuši, jo jūs būsit paēduši! Svētīgi jūs, kas tagad raudat, jo jūs smiesities! Svētīgi jūs esat, kad cilvēki jūs nīst.. Priecājieties viņā dienā un dejiet, jo jūsu alga ir liela debesīs.”

Tā Jēzus sprediķa ievadvārdus atstāsta Lūka. Bet saskaņā ar Mateja stāstījumu Jēzus saka arī to, ka laimīgi ir lēnprātīgie, žēlsirdīgie, sirdsšķīstie un miera nesēji. Šie cilvēki ir laimīgi tāpēc, ka viņi, kā norāda Jēzus, iemantos zemi, izjutīs žēlastību, redzēs Dievu un tiks saukti par Dieva bērniem.

Runādams par laimi, Jēzus nedomā par tādu prieku vai līksmi, kas rodas, kad cilvēks uzjautrinās. Patiesa laime ir dziļāka, tā ir saistīta ar apmierinājumu, ar gandarījuma un dzīves piepildījuma sajūtu.

Tāpēc Jēzus norāda, ka patiesi laimīgi ir tie cilvēki, kas apzinās savas garīgās vajadzības, ir apbēdināti sava grēcīgā stāvokļa dēļ, kā arī iepazīst Dievu un viņam kalpo. Pat tad, ja šie cilvēki tiek ienīsti vai vajāti, tāpēc ka pilda Dieva gribu, viņi ir laimīgi, jo zina, ka ir patīkami Dievam un saņems Dieva doto balvu — mūžīgu dzīvi.

Daudzi Jēzus klausītāji, gluži tāpat kā cilvēki mūsdienās, uzskata, ka laimi nodrošina pārticība un baudas. Jēzus zina, ka tā nav. Viņš runā par to, ka ir gluži pretēji, un tas noteikti pārsteidz daudzus no viņa klausītājiem.

”Vai jums bagātiem, jo jums jau ir sava alga! Vai jums, kas tagad esat paēduši, jo jūs izsalksit! Vai jums, kas tagad smejaties, jo jūs skumsit un raudāsit! Vai jums, kad visi ļaudis jums teic glaimus! To pašu viņu tēvi darījuši viltus praviešiem.”

Ko Jēzus ar to vēlas pateikt? Kāpēc bagātība, vieglprātīga dzīšanās pēc baudām un cilvēku uzslavas izraisa bēdas? Tāpēc, ka tad, ja cilvēkam tas viss ir ļoti dārgs, no viņa dzīves tiek izslēgta kalpošana Dievam, kas ir vienīgais patiesās laimes avots. Tāpat Jēzus nevēlējās teikt, ka pati nabadzība, izsalkums un bēdas dara cilvēku laimīgu. Tomēr bieži vien cilvēki, kas dzīvo sliktākos apstākļos, atsaucas uz Jēzus mācībām un tā saņem svētību — patiesu laimi.

Tālāk, uzrunādams savus mācekļus, Jēzus saka: ”Jūs esat zemes sāls.” Viņš, protams, nevēlas teikt, ka mācekļi ir sāls tiešā nozīmē. Sāls ir konservants. Liela kaudze sāls atradās netālu no altāra Jehovas templī, un priesteri, kas veica tur savus pienākumus, apkaisīja ar sāli upurus.

Jēzus mācekļi ir ”zemes sāls” tajā ziņā, ka viņu ietekmē cilvēki it kā tiek saglabāti. Viņu pasludinātā vēsts pasargās visus, kas uz to atsauksies. Tā ienesīs šo cilvēku dzīvē tādas īpašības kā pastāvību, lojalitāti un uzticību, kas pasargās viņus no jebkādas garīgas un morālas lejupslīdes.

”Jūs esat pasaules gaišums,” Jēzus saka saviem mācekļiem. Lampu neviens neliek zem groza, bet uz statīva, tāpēc Jēzus saka: ”Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā.” Jēzus mācekļu gaisma spīd tad, kad viņi publiski sludina un ar savu piemēru uzskatāmi parāda, ka rīkojas saskaņā ar Bībeles principiem.

Augstās normas Jēzus sekotājiem

Reliģiskie vadītāji Jēzu uzskata par Dieva bauslības pārkāpēju un nesen pat ir vienojušies viņu nogalināt. Tāpēc Jēzus Kalna sprediķa turpinājumā paskaidro: ”Nedomājiet, ka es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt.”

Jēzus ārkārtīgi ciena Dieva bauslību un mudina to darīt arī citus cilvēkus. Viņš pat saka: ”Ja kas atmet kādu no šiem vismazākajiem baušļiem un tā māca ļaudis, tas būs vismazākais debesu valstībā,” — tas nozīmē, ka šāds cilvēks vispār netiks Valstībā.

Jēzus nekādā ziņā neizrāda necieņu pret Dieva bauslību, viņš nosoda pat nostāju, kas varētu veicināt tās pārkāpšanu. Atgādinājis bauslības prasību: ”Tev nebūs nokaut,” — Jēzus piebilst: ”Bet es jums saku: kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā.”

Ja cilvēks turpina uz otru dusmoties, sekas var būt ļoti nopietnas, tā var būt pat slepkavība, tāpēc Jēzus min piemēru, lai parādītu, cik ļoti jāpūlas panākt miers. Viņš pamāca: ”Kad tu upurē savu dāvanu uz altāŗa un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāŗa priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekšu ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu.”

Pievērsdams uzmanību septītajam no desmit baušļiem, Jēzus saka: ”Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: Tev nebūs laulību pārkāpt.” Taču Jēzus nosoda pat pastāvīgu tieksmi pārkāpt laulību: ”Es jums saku: ikviens, kas uzskata sievu [”turpina skatīties uz sievieti”, NW], to iekārodams, tas ar viņu laulību jau ir pārkāpis savā sirdī.”

Jēzus šeit runā nevis par kādu pārejošu amorālu domu, bet gan par situāciju, kad cilvēks ”turpina skatīties”. Šāda ilgstoša skatīšanās rada spēcīgu iekāri, kuras sekas attiecīgos apstākļos var būt laulības pārkāpšana. Kā lai cilvēks no tā izsargājas? Jēzus parāda, ka var būt nepieciešama ārkārtīgi stingra rīcība: ”Ja tava labā acs tevi apgrēcina, tad izrauj to un met prom.. Un ja tava labā roka tevi apgrēcina, tad nocērt to un met prom.”

Cilvēki bieži vien ir ar mieru upurēt slimu locekli, lai glābtu savu dzīvību. Bet vēl svarīgāk, kā saka Jēzus, ir ’mest prom’ jebko, pat to, kas ir tikpat vērtīgs kā acs vai roka, lai izvairītos no amorālas domāšanas un rīcības. Citādi, Jēzus paskaidro, šādi cilvēki tiks iemesti Gehennā, kas simbolizē mūžīgu iznīcību (Gehenna bija degoša atkritumu kaudze pie Jeruzalemes).

Jēzus runā arī par to, kā izturēties pret cilvēkiem, kas dara ļaunu vai aizskar citus. ”Jums nebūs pretim stāvēt ļaunumam,” Jēzus saka. ”Bet kas tev sit labajā vaigā, tam pagriez arī otru.” Jēzus nevēlas teikt, ka cilvēks nedrīkst aizstāvēt sevi vai savu ģimeni uzbrukuma gadījumā. Pliķis vaigā netiek sists, lai nodarītu fizisku pārestību, pliķis tiek sists, lai cilvēku aizvainotu. Tātad Jēzus māca, ka būtu nepareizi atdarīt cilvēkam, kas mēģina izraisīt kautiņu vai strīdu — vienalga, vai viņš tiešām sit ar plaukstu vai arī dzeļ ar aizvainojošiem vārdiem.

Pievērsis uzmanību Dieva bauslim par mīlestību pret savu tuvāko, Jēzus paziņo: ”Bet es jums saku: Mīliet savus ienaidniekus, un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā.” Viņš arī min pārliecinošu iemeslu, kāpēc tā būtu jādara: ”Ka jūs topat sava debesu Tēva bērni, jo viņš liek savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem.”

Šo sprediķa daļu Jēzus beidz ar pamācību: ”Esiet pilnīgi, kā jūsu debesu Tēvs ir pilnīgs.” Jēzus nevēlas teikt, ka cilvēki var būt pilnīgi tiešā nozīmē. Bet viņi, sekodami Dieva priekšzīmei, var palielināt savu mīlestību — mīlēt pat savus ienaidniekus. Lūka savā stāstījumā par šo pašu notikumu Jēzus vārdus ir pierakstījis šādi: ”Esiet žēlīgi, kā jūsu Tēvs ir žēlīgs.”

Lūgšanas un paļāvība uz Dievu

Sprediķa turpinājumā Jēzus nosoda liekuļus, kas izrādās ar savu ”dievbijību”. ”Kad tu dodi mīlestības dāvanas,” viņš saka, ”tad neliec to izbazūnēt savā priekšā, kā liekuļi to dara.”

”Kad jūs Dievu lūdzat,” turpina Jēzus, ”nedarait tā kā liekuļi, jo tie mēdz sinagogās un ielu stūŗos stāvēdami Dievu lūgt, lai ļaudīm rādītos.” Viņš pamāca rīkoties pretēji: ”Kad tu Dievu lūdzi, tad ej savā kambarī, aizslēdz savas durvis un pielūdz savu Tēvu slepenībā.” Jēzus pats teica lūgšanas cilvēku priekšā; tātad viņš tās nenosoda. Viņš nosoda tādas lūgšanas, kuras cilvēki saka, lai iespaidotu klausītājus un izpelnītos apbrīnas pilnas uzslavas.

Nākamais Jēzus padoms skan šādi: ”Dievu lūdzot, nepļāpājiet [”nesakiet to pašu atkal un atkal”, NW] kā pagāni.” Jēzus nevēlas sacīt, ka ir slikti kaut ko atkārtot. Reiz viņš pats lūdza, atkārtoti ”tos pašus vārdus sacīdams”. Jēzus izsakās nelabvēlīgi par to, ka cilvēki ”atkal un atkal” saka iegaumētas frāzes; šādi rīkojas, piemēram, tie cilvēki, kas ar lūgšanu kreļļu palīdzību mehāniski skaita savas lūgšanas.

Lai Jēzus klausītāji zinātu, kā lūgt Dievu, viņš saka parauglūgšanu, kurā ir septiņi lūgumi. Pirmajos trijos pienācīga uzmanība tiek veltīta Dieva suverenitātei un nodomiem. Tie ir lūgumi, lai tiek svētīts Dieva vārds, lai nāk viņa Valstība un lai notiek viņa griba. Pārējie četri ir personiski lūgumi — lūgums pēc dienišķās maizes, lūgums pēc grēku piedošanas, lūgums, lai kārdinājumi nebūtu lielāki, kā var izturēt, un lūgums pasargāt no ļaunā.

Tālāk Jēzus runā par to, cik bīstami ir pievērst pārmērīgu uzmanību materiālām vērtībām. Viņš mudina: ”Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā, un kur zagļi rok un zog.” Šādas mantas nav paliekošas, turklāt tām nav nekādas vērtības Dieva acīs.

Tāpēc Jēzus saka: ”Krājiet sev mantas debesīs.” Tas tiek darīts tad, ja cilvēks kalpošanu Dievam uzskata par galveno savā dzīvē. Neviens nevar atņemt ne vērtības, kas tādā veidā tiek iegūtas attiecībās ar Dievu, ne balvu par šādu kalpošanu. Jēzus piebilst: ”Kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds.”

Turpinot runāt par materiālisma bīstamību, Jēzus min kādu piemēru: ”Miesas spīdeklis ir acs; ja nu tava acs ir skaidra, tad visa tava miesa būs gaiša. Bet ja tava acs ir nevesela, tad visa tava miesa būs tumša.” Vesela acs miesai ir kā iededzināta lampa tumsā. Taču, lai redzētu pareizi, acij jābūt skaidrai, tas ir, acij jābūt vērstai uz kaut ko vienu. Ja acs nav skaidra, cilvēks daudz ko novērtē kļūdaini, materiālie centieni viņam ir svarīgāki nekā kalpošana Dievam, un galu galā ”visa miesa” kļūst tumša.

Šī jautājuma skaidrojumu Jēzus noslēdz ar iedarbīgu piemēru: ”Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.”

Pēc šī padoma Jēzus apliecina saviem klausītājiem, ka viņiem nav jāraizējas par savām materiālajām vajadzībām, ja galvenais viņu dzīvē ir kalpošana Dievam. ”Skataities uz putniem gaisā,” Jēzus saka, ”ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu debesu Tēvs tos baŗo.” Tad viņš jautā: ”Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi?”

Pēc tam Jēzus runā par puķēm laukā un norāda, ka pat ”Salamans visā savā godībā nav tā bijis apģērbts kā viena no tām”. Un viņš piebilst: ”Ja tad Dievs zāli laukā.. tā ģērbj, vai tad ne daudz vairāk jūs, jūs mazticīgie?” ”Tāpēc,” Jēzus saka, ”jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim, vai: ko dzersim, vai ar ko ģērbsimies? ..jo jūsu debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajaga. Bet dzenieties papriekšu pēc Dieva valstības un pēc viņa taisnības, tad jums visas šās lietas taps piemestas.”

Ceļš uz dzīvību

Iet pa ceļu, kas ved uz dzīvību, nozīmē ievērot Jēzus mācības. Taču tas nav tik viegli. Farizeji, piemēram, mēdz citus skarbi tiesāt, un daudzi cilvēki acīmredzot dara tāpat. Tāpēc Kalna sprediķa turpinājumā Jēzus mudina cilvēkus: ”Netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti. Jo, ar kādu tiesu jūs tiesājat, ar tādu jūs tapsit tiesāti.”

Ir bīstami sekot pārmērīgi kritisko farizeju paraugam. Lūkas stāstījumā ir lasāms, ka Jēzus brīdina par šādām briesmām, izmantodams piemēru: ”Vai akls aklam ceļu var rādīt? Vai abi nekritīs bedrē?”

Pārlieku kritizēt citus cilvēkus, pārspīlēt viņu trūkumus un meklēt vainu viņu rīcībā ir nopietns pārkāpums. Tāpēc Jēzus jautā: ”Kā tu vari sacīt uz savu brāli: Laid, es izvilkšu skabargu no tavas acs, un redzi, baļķis tavā paša acī? Liekuli, izvelc papriekšu baļķi no savas acs, un tad lūko izvilkt skabargu no sava brāļa acs.”

Tas nenozīmē, ka Jēzus mācekļiem nav vajadzīga apdoma attiecībās ar citiem cilvēkiem, jo tālāk viņš saka: ”Nedodiet svētumu suņiem un nemetiet savas pērles cūkām priekšā.” Dieva Rakstu patiesības ir svētas. Tās ir kā pērles. Ja kādi cilvēki, kas ir kā Jēzus minētie suņi vai cūkas, nemaz nenovērtē šīs dārgās patiesības, Jēzus mācekļiem nav jākavējas pie šiem cilvēkiem, viņiem jādodas meklēt tos, kas ir labvēlīgāk noskaņoti.

Jēzus jau iepriekš Kalna sprediķī runāja par lūgšanu, taču tagad viņš uzsver nepieciešamību būt neatlaidīgiem lūgšanās. ”Lūdziet,” viņš mudina, ”tad jums taps dots.” Lai ilustrētu Dieva gatavību atbildēt uz lūgšanām, Jēzus jautā: ”Vai ir cilvēks jūsu starpā, kas savam dēlam, kad tas maizi lūdz, dotu akmeni? [..] Ja tad nu jūs, ļauni būdami, protat saviem bērniem dot labas dāvanas, vai tad jūsu Tēvs debesīs nedos daudz vairāk laba tiem, kas viņu lūdz?”

Tālāk Jēzus dod norādījumu, kas ir kļuvis par plaši pazīstamu uzvedības likumu; parasti tas tiek saukts par Zelta likumu. Viņš saka: ”Visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat darait arī jūs viņiem.” Dzīvot saskaņā ar šo likumu nozīmē rīkoties aktīvi — darīt labu citiem un izturēties pret citiem tā, kā cilvēks gribētu, lai izturas pret viņu pašu.

Ceļš uz dzīvību nav viegls, kā tas redzams no Jēzus norādījuma: ”Ieeita pa šaurajiem vārtiem, jo vārti ir plati, un ceļš ir plats, kas aizved uz pazušanu, un daudz ir to, kas pa tiem ieiet. Bet šauri ir vārti un šaurs ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod.”

Briesmas tikt pieviltiem ir pavisam nopietnas, tāpēc Jēzus brīdina: ”Sargaities no viltus praviešiem, kas pie jums nāk avju drēbēs, bet no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki.” Jēzus norāda, ka viltus praviešus var pazīt pēc viņu rīcības un mācībām, tāpat kā labus kokus un sliktus kokus var pazīt pēc to augļiem.

Tad Jēzus paskaidro, ka noteicošais, lai kļūtu par viņa mācekli, ir nevis tas, ko cilvēks saka, bet gan tas, ko cilvēks dara. Daži apgalvo, ka Jēzus ir viņu Kungs, bet par tiem, kas nedara Tēva gribu, Jēzus saka: ”Es tiem apliecināšu: es jūs nekad neesmu pazinis; eita nost no manis, jūs ļauna darītāji.”

Jēzus beidz savu sprediķi ar ļoti nozīmīgiem vārdiem. Viņš saka: ”Ikviens, kas šos manus vārdus dzird un dara, pielīdzināms gudram vīram, kas savu namu cēlis uz klints. Kad stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un gāzās šim namam virsū, nams tomēr nesabruka; jo tas bija celts uz klints.”

Bet Jēzus runā arī par pretējo: ”Ikviens, kas šos manus vārdus dzird un nedara, pielīdzināms ģeķim, kas savu namu cēlis uz smiltīm. Kad stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un gāzās namam virsū, tad tas sabruka; un posts bija liels.”

Kad Jēzus beidz savu sprediķi, cilvēki ir izbrīnīti par viņa mācīšanas veidu, jo viņš māca kā tāds, kam ir vara, nevis kā viņu reliģiskie vadītāji. Lūkas 6:12—23; Mateja 5:1—12; Lūkas 6:24—26; Mateja 5:13—48; 6:1—34; 26:36—45; 7:1—29; Lūkas 6:27—49.

▪ Kur Jēzus atrodas, kad viņš saka savu ārkārtīgi nozīmīgo sprediķi? Kas ir viņa klausītāji, un kas ir noticis tieši pirms tam?

▪ Kāpēc nav nekas pārsteidzošs, ka Lūka raksta par dažām mācībām no sprediķa, stāstot par citiem notikumiem?

▪ Kāpēc Jēzus sprediķis ir tik vērtīgs?

▪ Kuri cilvēki ir patiesi laimīgi un kāpēc?

▪ Kam būs bēdas un kāpēc?

▪ Kādā ziņā Jēzus mācekļi ir ”zemes sāls” un ”pasaules gaišums”?

▪ Kā Jēzus apliecina dziļu cieņu pret Dieva bauslību?

▪ Kādus norādījumus Jēzus dod, lai cilvēki sevī varētu iznīdēt slepkavības un laulības pārkāpšanas cēloņus?

▪ Ko Jēzus vēlas pateikt, runādams par to, ka pēc sitiena jāpagriež otrs vaigs?

▪ Kādā ziņā mēs varam būt pilnīgi, kā Dievs ir pilnīgs?

▪ Kādus norādījumus par lūgšanām dod Jēzus?

▪ Kāpēc dārgumi, kas tiek krāti debesīs, ir visvērtīgākie, un kā tie ir iegūstami?

▪ Kādas ilustrācijas tiek minētas, lai palīdzētu cilvēkam izvairīties no materiālisma?

▪ Kāpēc Jēzus saka cilvēkiem, ka nav iemesla raizēm?

▪ Ko Jēzus saka par citu tiesāšanu? Kā viņš tomēr parāda, ka viņa mācekļiem jābūt apdomīgiem attiecībās ar citiem cilvēkiem?

▪ Ko vēl Jēzus saka par lūgšanām, un kādu uzvedības likumu viņš dod?

▪ Kā Jēzus parāda, ka ceļš uz dzīvību nebūs viegls un ka pastāv briesmas tikt pieviltam?

▪ Kā Jēzus beidz savu sprediķi, un kā dzirdētais iespaido cilvēkus?